Zane Dumbre

Autors: Zane Dumbre

''Skaties Izklaide'' redaktore

1 komentārs
”Sveiki, trakie!” Stāsts par datoriķi Signi Vāveri, kurš nedēļas laikā noskrēja septiņus maratonus un GRIB VĒL
Sigņa privātais arhīvs

”Jums obligāti jāuzraksta par Signi. Viņš ar mums nojoza Ņujorku, tad nākamajā sestdienā Lasvegasas maratonu, tad nedēļu no vietas katru dienu pa maratonam tur, Amerikā,” ar šādu tekstu pie Skaties.lv vērsās kāds no lasītājiem, kuram, līdzīgi kā daudziem, pavasara plānotājā pirmo vietu ieņem skriešanas treniņi.

Jā, datoriķis Signis Vāvere pagājušajā rudenī tiešām noskrēja septiņus maratonus septiņu dienu laikā, bet tas ir tikai viens no viņa daudzajiem stāstiem. Lai arī pats Signis, uzsākot sarunu, sirsnīgi nosmejas, ka diez vai viņa neprāts spēs kādu iedvesmot, vismaz Skaties.lv pirmā vēlme pēc sarunas ar Signi ir vilkt kājās botas un mesties dzīvē uz visiem 42 kilometriem.

Signi, skriešanas sabiedrībā tavs vārds jau ir zināms, bet kā tu prezentētu sevi tiem, kas par tevi lasa pirmo reizi?

Ļoti cenšos sevi neprezentēt. Es daru to, ko man patīk darīt, un, ja kādu tas pavelk, tad uzskatu, ka ar ”prezentēšanu” viss ir kārtībā.

Pēdējā laikā ļoti reti rodas iedvesma aprakstīt savus skriešanas piedzīvojumus, jo gan citiem sanāk labāk, gan nokļūst interesantākās vietās un nemaz tiek pareizi neskrienu, lai savu viedokli popularizētu. Bet tā, jā es esmu džeks, kas izveidojis noskrien.lv, mana komanda nodrošinās tempa turēšanu Rīgas maratonā jau septīto gadu.

Kas ir tava pamatnodarbošanās un cik lielu lomu tavā dzīvē aizņem sports?

Esmu datoriķis. Visu dienu pavadu pie datora un nodrošinu kārtību zaļiem burtiņiem uz melna ekrāna. Man patīk sports. Jau bērnībā skrēju krosu un piedalījos rajona orientēšanās seriālā. Studiju laikā regulāri braucu uz ”Magnētu”.

Pieaugušā vecumā biju kādu brīdi pievērsies amatieru basketbolam. Tagad skriešana.

Un kāds ir tavs skriešanas stāsts – kad sāki ar to nodarboties un kā ar to ”saslimi”?

Ja neskaita bērnību, kad skolā nebija citu skolēnu, kas skrietu krosu, un orientēšanos, kurā mani ievilka tēvs, tad ar skriešanu esmu vārda tiešākajā nozīmē ”saslimis” – sākās, jo saslimu.

Darbs, ģimene, basketbols un diezgan regulāri man piemetās visādas aizdomīgas slimības, līdz kāds gudrāks ārsts man ieteica vairāk uzturēties svaigā gaisā. Nebiju tik vecs, lai dotos staigāties, un tā arī nolēmu, ka trīs gados satrenēšos maratonam. Tagad pat jokoju, ka nevajag sākt skriet, jo tas ir tā pat kā ar narkotikām – vajag vairāk un vairāk.

Foto

Ir tik daudz iemeslu, kāpēc cilvēki skrien – fiziskā forma, iespēja izlādēt emocijas, pabūt ar sevi un vēl neskaitāmi citi. Kāpēc skrien tu?

Tas ir viens no pirmajiem jautājumiem, ko uzdodu nupat iepazītam skrējējam. Mūsdienu cilvēks skrien tikai dažu iemelsu dēļ – resnuma, dzeršanas, trakuma, kompānijas vai sirdsēstu.

Ir, protams, tādi, kas skrien, jo neko citu nemāk vai kuriem maksā par to, bet pārsvarā visi kaut kādā veidā iekrīt iepriekšminētos iemeslos. Es skrienu, jo man patīk tas satraukums, kad tu plāno kādu skrējienu. Un pēc skrējiena alus garšo pavisam labāk.

Mēdz teikt, ka skrējēji, īpaši garo distanču, savā visdziļākajā būtībā ir mazliet psihopāti, jo garīgi vesels cilvēks nespēj tik ilgu laiku pavadīt pats ar sevi, darot monotonu lietu. Vai tu kaut kādā ziņā piekrīti šim apgalvojumam?

Skriešana ir monotona lieta? Startā tu domā tikai par to, ka pie pirmās izdevības pačurāsi, pēc tam tev jānesas kā trakam, tad gribās dzert, ēst.

Tad iesāpas viena kāja, tad šņore atsienas, tad iesāpas vieta, par kuras esamību neko nezini. Tad atkal otra kāja un negaršo nekas, ko dod ēst. Tad krekls jāmaina un numuram saspraude pazudusi.

Tad nevari saprast, kāpēc izdomāji, ka vajag skriet, un nosolies sev, ka vairāk nekad. Tad rādās klavieres un rozā bebri. Tad gribi noskriet priekšā skrienošo, tad tevi apdzen piecdesmit gadus vecāka kundzīte.

Tad gribi pie mammas un, kad sajūti finiša tuvumu, atkal nesies kā traks, lai arī pirms brīža pat soli nevarēji paspert. Skriešana ir ļoti interesanta lieta un reti kurš skrējiens ir tieši tāds pats, kā kāds no iepriekšējiem. Bet jā, Amerikā pirms maniem maratoniem uzrunā teica – ”Sveiki, trakie!”

Runājot interviju, tu man teici, ka ”septiņi maratoni septiņās dienās diez vai spēs kādu iedvesmot”. Taču šis mērķis acīmredzot iedvesmoja tevi pašu, ja jau tika paveikts. Kāpēc izlēmi skriet septiņus maratonus septiņās dienās?

Tāpēc, ka nezināju, vai to varu. Man bija plāns braukt uz Ņujorkas maratonu. Nopirku lidmašīnas biļetes, bet izlozē nepaveicās, un nu vajadzēja domāt ko darīt. Meklēju kādu maratonu turpat blakus un izdomāju, ka vajadzētu pamēģināt divus pēc kārtas – sestdienā un svētdienā.

Lai arī variantu bija daudz, pavisam netīšām uzdūros šim pasākumam. Nopirku grāmatu, par kāda dalībnieka pieredzi un tur jau daudz pēc tam nevajag – izlasi, sāc domāt par to un āķis ir lūpā.

Pēc tam vēl nokārtojās, ka skrienu arī Ņujorkas maratonā un biju pieteicies arī vienam pusmaratonam pirms tam. Tā nu sanāca ļoti labs atvaļinājums.

Kura no šīm septiņām dienām bija visgrūtākā?

Otrā. Pirmais maratons Lasvegasas maratona ietvaros notika pēcpusdienā un otrais maratons sešos nākamā rītā 300 kilometru tālāk. Štrunts par mazo miega daudzumu, bet nebiju pirms tam maratonu skrējis tik sausos apstākļos un manas metodes pret kājstarpes noberšanos nestrādāja.

Tā nu ar otro maratonu vajadzēja tikt galā pārvietojoties platām kājām.

Kāda bija tavu tuvinieku reakcija, uzzinot par šo avantūru? Slavēja, vai teica, ka esi traks?

Man brālēns ir Latvijas rekordists maratonā, tā kā ar maratonu manus tuviniekus nevar izbrīnīt, un savu ”tu esi traks” limitu biju izsmēlis, kad otro reizi pieteicos skriet no Rīgas uz Valmieru.

Kāds ir tavs nākamais mērķis pēc septiņiem maratoniem? Vēlreiz ko tādu darītu?

Man patika, un bieži vien es daru vēlreiz to, kas man patika. Lai arī pasaulē ir simtiem maratonu, man patīk noskriet vēlreiz. Bet es jūtu, ka mani tās skriešanas narkotikas ir pārņēmušas, un maratonu jau ir par maz. Man drausmīgi nepatīk taku skrējieni vai skrējieni pa kalniem. Droši vien to vairāk mēģināšu.

Kā tu domā – vai esi pozitīvi trakākais tautas skrējējs Latvijā, vai ir kāds vēl dullāks?

Es esmu tikai ziediņi. Nupat divas meitenes Kanāriju salās 101 stundu skrēja krustu šķērsu pa to kalnaino salu 265 kilometrus. Vai pagājušo gadu rudenī Spartatlonā, Grieķijā, bija čupa ar mūsu skrējējiem un tur 246 kilometri jāpieveic 36 stundās.

Vai tie puiši, kas skrien maratonu zem trim stundām. Es tik ātri ar riteni nenobrauktu.

Cilvēki, kuri skrien maratonus un skrien daudz, ir teikuši, ka te jau ir robeža, kad skriešana sāk kaitēt veselībai, ne uzlabot to. Kā uzskati tu? Cik daudz skriet ir veselīgi un vai ir brīdis, kad aizraušanās ar skriešanu jau sāk kaitēt veselībai?

Katrs, kurš ir noskrējis maratonu, nomirs. Globāli jau veselībai kaitē viss ko mēs darām. Domāju, ka ir vienkārši jāsaprot tas brīdis, kad apstāties. Viens ir, ka skrienot sāp kāja, un tu zini, ka pēc dažiem mirkļiem tā pārstās sāpēt, jo ir vien prāta un ķermeņa untums, jo, protams, ka foršāk ir pludmalē dzert alu, bet tas īstais brīdis ir jāmāk saprast.

Esmu daudzas reizes pārstājis skriet, jo vairs negribu skriet vai esmu pazaudējis motivāciju, bet esmu arī apstājies, jo domāju, ka turpināšana kaitēs veselībai.

Kāda būtu tava dzīve, ja tu neskrietu?

Lai arī savus ceļojumus izvēlos atkarībā no tā, vai tur būs maratons vai nebūs, un noteikti piekristu, ka skriešanai ir liela loma manā dzīvē, bet tai pašā laikā zinu, ka darītu ko citu un varbūt pat interesantāku vai dullāku.

Vairāk lasītu, vairāk gatavotu vai skatītos filmas. Man ir daudz bērnu, varbūt vairāk ar viņiem pavadītu laiku. Varbūt vēl spēlētu basketbolu vai uzceltu siltumnīcu. Bet man patīk, ka skrienu.

Atceros, ka pirms gadiem padsmit, biju dikti pārsteigta, aizbraucot uz ārzemēm un redzot, ka cilvēki vienkārši skrien pilsētas parkos. Pie mums tā nebija pieņemts. Tagad katram ir skriešanas botas. Kā tu domā, vai skriešanas popularitātes vilnis ir īslaicīgs modes kliedziens, kas pāries, vai tas ir paliekoši?

Es zinu vienu džeku, kas ir noskrējis 1700 maratonu, tā kā domāju, ka paliekošs. Protams, ka neskries visi. Bieži esmu sacensībās Latvijā un visus nepazīstu, bet lielākoties cilvēki ir tie paši.

Bet tik un tā palaikam satiec vai iepazīsti cilvēku, kuru nekad neesi redzējis skriešanas pasākumā, bet viņš sevi raksturo, ka viņam patīk skriet. Skriešanai ir daudz īpašību, kas cilvēku ievelk. Skriešana sakārto domas, nomierina, ļauj padomāt un ja tas tiek darīts prieka pēc, tad tur ir ļoti daudz baudas. Man šausmīgi patīk tā sajūta, kad esi noskrējis.

Kā tu vērtē – Latvija ir zeme, kas skrien? Vai tomēr ārzemēs skrien vēl vairāk?

Biju vienā taku skrējienā Parīzē, un tur dažos piepilsētas mežos nevarēja saprast, uz kuru pusi jāskrien, jo tur pa takām skrēja ne tikai sacensību dalībnieki pa trasi, bet arī vietējie uz visām citām pusēm.

Protams, salīdzināt pirms deviņiem gadiem skrējēju skaitu ielās nedēļā pēc Rīgas maratona nevar ar to, kas notiek tagad. Tagad nevar atrast nedēļas nogali, kur nebūtu kāds skrējiens un treniņā jebkurā dienas laikā satiksi kādu, kas skries pretī. Bet ārzemēs skrien vairāk, tā kā vēl kādam ir jāsāk skriet.

Sanāk, ka visiem vairāk vai mazāk, bet vajag skriet?

Nē. Ja nu vienīgi skaidri zini, ka aizmuksi. Citādi noskriesies, sagursi un tāpat dabūsi pa ausīm. Visiem vajadzētu kaut ko darīt bez darba un mājām. Vai tā ir skriešana, braukšana ar riteni, peldēšana vai došanās pārgājienos, viss viens.

Visiem vairāk vai mazāk vajag kustēties. Un nevis tāpēc ka to vajag, bet tāpēc ka tas rada prieku. Ja skriešana riebjas, noteikti ir kaut kas, kas patīk un liek iziet ārā un būt kustībā.

Noteikti būs kāds, kurš izlasīs interviju un paziņos, ka tas viss ir fufelis, ka skriešana ir zirgu sporta veids un ir labāki veidi, kā pavadīt laiku. Ko vari atbildēt cilvēkam, kurš ir apņēmies nekad neskriet?

Neskrien, taču! Bet kā tur bija tai anekdotē? Man nevajag skriet visātrāk, bet vismaz par vienu ātrāk. Jo kad nāks lācis, viņš nu jau baigi nepūlēsies.

Bet ja kāds grib sava ”nekad neskriet” apņemšanos pārbaudīt dzīvē, tad iesaku palasīt noskrien.lv blogus par skrējieniem, kuros kāds ir piedalījies un kā viņam ir gājis. Bet ņemiet vērā, ka skriešana izraisa atkarību. Un nepaies ne trīs gadi, kā kārsiet kaklā maratona medaļu.

Ja arī tev ir kāds tikpat traks draugs, kurš skrien, lec, peld un GRIB VĒL, droši dod mums ziņu redakcijas pastā vai komentāros!

TOP komentāri

Pievienot komentāru

Lūdzu, ievēro portāla lietošanas noteikumus. Nepiemēroti komentāri tiks dzēsti, bet to autoriem – komentēšanas iespēja liegta!

Lasi vēl