Sporta Avīze. In Memoriam

Pievienot komentāru
Sporta Avīze. In Memoriam

”Sporta Avīze” tika izveidota 1995. gada rudenī, kad Armands Puče ar domubiedru grupu sāka veidot 16 lappuses biezu melnbaltu nedēļas izdevumu. Pēc dažiem gadiem tas ieguva krāsas, bet 2000. gadā tika pārveidots jau par iknedēļas žurnālu.

Pašreizējā formātā kā mēneša izdevums ”Sporta Avīze” iznāk kopš 2014. gada janvāra. Līdz šim 24 gadu laikā galveno redaktoru Armanda Pučes, Ērika Strausa un Ingmāra Jurisona vadībā iznākuši 996 SA numuri.

Piektdien “Dienas mediji” paziņoja, ka ir iegādājusies žurnāla “Sporta Avīze” zīmolu un dizaina paraugus un pārņems tā izdošanu no nākamā gada 1.janvāra. Līdz gada beigām žurnāla izplatīšanu turpinās iepriekšējais izdevējs sadarbībā ar “Dienas medijiem”.

Grūti pateikt, kā “Dienas mediji” paredzējuši “Sporta Avīzes” izdošanu. abone.lv mājas lapā jūs atradīsiet iespēju abonēt dažādus žurnālus latviešu valodā. Piemēram “Iepirkumi”, “Baltijas koks”, “Mistērija”, “Omītes zālītes”, “Būvinženieris”, “Teātra vēstnesis”. Bet nav iespējas abonēt “Sporta Avīzi.”

Neoficiāli izskanējis, ka “Sporta Avīzes” galvenais redaktors būs Ints Megnis. Acīmredzot, arī šis fakts, līdzīgi kā neatrašanās abonējamo žurnālu sarakstā, liecina par “Dienas mediju” vēlmi  “Sporta Avīzi” kā lielāko un ietekmīgāko sporta izdevums Latvijā attīstīt un pilnveidot.

Kā tas izdosies (vai tomēr neizdosies), rādīs laiks. Tikmēr vēlējāmies arī Skaties.lv lasītājiem dot iespēju pilnībā izlasīt SA galvenā redaktora Ingmāra Jurisona pēdējo SA redaktora sleju.

Ingmārs Jurisons. Finišs

Prātā šobrīd nāk vienas vienīgas klišejas, tapēc es labāk pa tiešo un bez mākslīgiem saldinātājiem: šī ir mana pēdējā Sporta Avīzes redaktora sleja. Un šis ir pēdējais Sporta Avīzes rudens. Ja pacients būtu aizgājis no vecuma un slimībām, pieņemt to kā neizbēgamu dzīves cikla sastāvdaļu būtu vieglāk, bet tagad… Ir skumji.

Nekad neesmu bijis pašpārliecināts, drīzāk pretēji, līdz ar to Sporta Avīzi neesmu uzskatījis par kaut ko dižu un globāli neaizvietojamu. Tomēr sporta vides kopējās veselības un tonusa vārdā – domāju, šāds izdevums, kas nav piejaucēts kāda ieinteresēta labdara makam vai iegribām, bet runā, rāda un diskutē par tēmām, kas patiešām šķiet būtiskas, bija noderīgs un pat vajadzīgs. Taču ir lietas, ko nav mūsu spēkos ietekmēt, un tā tas ir arī šobrīd. Drukāta ikdienas sporta izdevuma mums nav jau sen, arī iknedēļas žurnāls savulaik neizturēja informācijas laikmeta zonas presingu, un nu, sākot no janvāra – tiks apglabāts arī mēneša izdevums. Tālāk mūsdienu sporta vēsturi nākamajām paaudzēm speciālizētā formātā ikdienā dokumentēs tikai internets.

Iespējams, kāds no jums to uztvers kā savtību – iztērēt šo vienu žurnāla lappusi principā personisku problēmu apspriešanai, taču man ir pārliecība, ka ikviens Sporta Avīzes lasītājs ir pelnījis atbildes uz dažiem jautājumiem. Pirmkārt, vai žurnāls iznāks līdz šā gada beigām un tā izpildīs savas saistības pret tiem, kas to abonējuši: jā. Vismaz tā man ir apliecinājusi izdevniecības Mediju Nams vadība. Otrkārt, ja reiz priekšā vēl divi mēneši un divi žurnāli – kāpēc tad man personiski šis oktobra numurs ir pēdējais? Uz to atbildēt vienā vārdā ir sarežģītāk, taču arī izvērstajai versijai nav nedz laiks, nedz vieta. Mēģinot noformulēt īsi un maksimāli korekti: izdevēja rīcība aizvadīto dažu nedēļu laikā, kad tika izšķirts ne tikai Sporta Avīzes liktenis šeit, bet arī iespējas turpināt dzīvi kādā citā vietā vai veidā, man nav atstājušas ne mazākās motivācijas paliekas šajā konkrētajā vietā vēl ieguldīt savu laiku un darbu. Manuprāt, šajos apstākļos šāda paiešana malā no manas puses ir tikai godīga gan pret sevi, gan jums, gan Sporta Avīzes reputāciju. Jo neko labu es nevarētu, bet sliktu – negribu taisīt.

Tāpēc pēc zināmām pārdomām pieņēmu lēmumu neizšķiest laiku, skatīties uz priekšu, un vispirms – darīt visu iespējamo, lai esošās žurnāla veidotāju komandas izpildījumā mēģinātu rast iespēju dot dzīvību kādam jaunam sporta izdevumam kur citur. Varbūt naivi, taču gribas ticēt, ka kāds kaut kur joprojām saredz vērtību sporta žurnālistikai, principiem un vērtībām, ko 24 gadu garumā nemainīgi esam centušies turēt godā, un vienlaikus spēj darboties ar prasmīga saimnieka, nevis tikai pasīva teoretizētāja roku. Viens gan skaidrs – ja tam būs lemts piepildīties, Sporta Avīzes nosaukumu šis projekts vairs nenesīs. Ne mūsu izvēles dēļ. Bet te gribas atcerēties izdevuma izveidotāja Armanda Pučes atziņu par to, ka Sporta Avīze – tā vispirms ir ideja, un tas, kādā formātā – avīzes, žurnāla vai jebkādā citā – tā ietērpta, patiesībā ir otršķirīgi. Paturpinot domu – arī nosaukums jau nav izšķirošs. Būtisks ir redzējums, profesionālie standarti, un tās pašas jau piesauktās vērtības un principi. Un tos tik vienkārši likvidēt nav iespējams.

Kāds būs Sporta Avīzes piepildījums atlikušo divu mēnešu laikā – par to tagad atbild izdevniecība un tās vadība,  kam tādējādi būs laba iespēja apliecināt savu ilggadējo pieredzi un spējas šajā jomā. Šobrīd nav pamata tās apšaubīt. Tostarp līdzšinējais autoru kolektīvs savu darbu ir noslēdzis. Lai gan Sporta Avīzes lasītāju un arī pircēju loks arī šogad bijis plašāks, nekā tika lēsts prognozēs, gadu uzsākot, šobrīd skaidrs – izdevuma vēstures hronometrs tiks apturēts pie 24 gadiem un 998 numuriem. Februārī būtu tūkstotis, oktobrī – 25… 22 no tiem diendienā esmu bijis uz šī klāja, pēdējos sešus – ar kapteiņa pilnvarām. Taču nekas nav mūžīgs. Paldies visiem, kas lasīja, paldies visiem, kas palīdzēja, paldies ikvienam, kas nav bijis vienaldzīgs.

Gribētos cerēt – uz redzēšanos.