Komentāri

Savās pirmajās paralimpiskajās spēlēs Riodežaneiro Diāna Dadzīte izcīnīja zeltu šķēpmešanā un bronzu diska mešanā. Neizdibināmie dzīves ceļi viņu aizveduši uz Vāciju, kur Diāna trenējas un paralēli arī strādā. Tomēr sirds sauc mājās. 

Kāda ir Tava ikdiena Vācijā?

Mana ikdiena ir diezgan aizpildīta, tāpēc vienmēr priecājos, ka svētdienas ir tās dienas, kad varu atvilkt elpu un izgulēties. Ceļos 7.00 dažreiz arī agrāk un katru dienu, izņemot sestdienas un svētdienas, no 9.30 līdz 11.30 darbojos trenažieru zālē. Pa vakariem man vēl ir treniņi vieglatlētikā, kā arī treniņi ratiņbasketbolā. Vissmagākās dienas ir otrdienas un piektdienas, jo pēc ratiņbasketbola uzreiz seko nākamais treniņš vieglatlētikā. Savukārt sestdienās ir ratiņbasketbola spēles mājās vai izbraukumā. Paralēli visiem treniņiem jāatrod laiks vēl darbam. Strādāju ratiņbasketbola kluba ”RSC Rollis Trier 1985” birojā un esmu atbildīga par sponsoriem. Mani pienākumi ir taisīt dažādas atskaites un iet uz sarunām ar potenciāliem sponsoriem.

Pastāsti, kā notiek Tavi treniņi?

Ziemas laikā vieglatlētikas treniņos tiek strādāts daudz uz spēku, tad nāk speciālie treniņi stabilitātei, kas ir švaka, jo nestrādā muguras apakšējie muskuļi un vēdera muskuļi. Un protams liekam pamatus tehnikā – šķēps, lode un disks. Viss notiek telpās līdz aprīlim. Trenažieros attīstu citas muskuļu grupas, lai būtu abos sporta veidos spēcīga, it sevišķi ratiņbasketbolā, kur jātrenējas smagi. Turklāt tur jāspēlē kopā ar vīriešiem.

Kā ratiņbasketbols palīdz šķēpmešanai?

Metiens palīdz rokai neiesūnot ziemas laikā, arī piespēles tālās, un noteikti fiziskā sagatavotība.

Kāpēc izvēlējies strādāt un trenēties tieši Vācijā?

Īstenībā ar Vāciju viss sanāca nejauši. Nebija plānots, ka es te būšu uz palikšanu un strādāšanu. 2010. gadā ar savu bijušo puisi, kurš jau spēlēja ratiņbasketbolu ārzemēs, izlēmām doties uz Vāciju, kur viņam tika piedāvāts spēlēt klubā. Izdomājām, ka es došos viņam līdzi un trenēšos vienkārši prieka pēc, bet pēc pāris treniņiem arī man klubs piedāvāja līgumu un spēlēt. Es protams neatteicu un izmantoju šo iespēju. Pēc gada nāca cits klubs, kurš gribēja mani redzēt savā komandā, protams, man bija jāizlemj basketbols vai attiecības. Bija grūts lēmums, bet es izlēmu spēlēt citā klubā, kamēr puisis palika turpat. Plānojām, ka viss būs kārtībā, un nedēļas nogalēs mēs ciemosimies viens pie otra, jo mūs šķīra tikai 150 km. Tomēr beigās viss pajuka. Ja godīgi joprojām dziļi sirdī visu to nožēloju. Grūtākais, ka viņš vēl aizvien spēlē Vācijā un man nākas divreiz sezonā pret viņu spēlēt. Nav viegli, bet es vienmēr saņemu sevi rokās.

Vai esi apmierināta ar dzīvi tur?

Ar sadzīvi jā, bet gribu uz Latviju. Skumstu pēc savas ģimenītes – māsas Daigas un viņas meitiņas, kuru uzskatu par savu māsu. Zinu, ka tuvākajos piecos gados es noteikti atgriezīšos Latvijā. Ceru, ka izdosies atrast darbu, jo sēdēt mājās nevēlos!

Ko Tev patīk darīt brīvajā laikā ārpus sporta un darba? 

Brīvā laika ir maz, bet ja rodas iespēja, tad ceļoju. Piemēram, pagājušajā gadā biju Amerikā. Tiešām izmantoju katru iespēju, lai ceļotu, kaut vai arī tās būtu divas dienas. Lasu labprāt biogrāfiskas, filozofiskas grāmatas. Esmu liela Ošo (OSHO) grāmatu fane. Tāpat ļoti patīk pavadīt laiku ar draugiem.

Zinu, ka seko līdzi NBA. Tā ir?

Jā, sekoju NBA, it sevišķi Bostonas ”Celtics” komandai. Arī amerikāņu futbols man patīk.

Kāpēc tieši Bostonas komanda Tev patīk?

Atbilde būs smieklīga – man patīk viņu logo.

Kādi ir Tavi turpmākie mērķi?

Mani mērķi ir nemainīgi, turpināt cītīgi trenēties, lai sasniegtu augstus mērķus. Neesmu apstājusies pie sasniegtā, jo tas ir tikai mazumiņš, ko līdz šim esmu sasniegusi. Mans mērķis ir parādīt, ka paralimpiskais sports arī ir sports un viennozīmīgi nest Latvijas vārdu pasaulē. Es to darīju, daru un darīšu ar lepnumu.

Vai ikdienā vēl aizvien dzīvo ar Olimpiādes sajūtām sirdī?

Rio vienmēr būs manās atmiņās, jo tās bija pirmās paralimpiskās spēles. Man pat ir plānots uztaisīt otru tetovējumu par godu šīm spēlēm.

Un kāds ir pirmais tetovējums?

Man ir basketbola bumba, kuru tur divas rokas. Iekšā bumbā ietetovēts 10 – mans numurs.

A photo posted by Diana Dadzite (@jaunietiite) on

Paldies, un lai izdodas atgriezties mājās!

Foto: Diāna Dadzīte spēlē ratiņbasketbolu

Video: Fragments no Diānas Dadzītes komandas “Doneck Dolphins Trier” spēles

Lasi vēl