Kas aizbāzis muti Latvijas sporta zvaigznēm?

1 komentārs
Kas aizbāzis muti Latvijas sporta zvaigznēm?
UNSPLASH.COM

Viņdien Latvijas boksa otrā vijole Ričards Bolotņiks savā ”Facebook” profilā publicēja video, kuru aicināja nodot valdības pārstāvjiem. Bokseris savā uzrunā mēģināja akcentēt, ka esošie valdības noteiktie ierobežojumi attiecībā uz sportu veicina neveselīgu dzīvesveidu. ”Pasakiet viņiem, ka mēs esam stipra tauta,” video beigās noteica Bolotņiks.

Precedents neviļus liek aizdomāties par Latvijas vadošo sporta personību reālo vilkmi sabiedrībā. Jo liktenim ir labpaticies beidzot viņu ceļā pasviest kādas īstas sacensības…

Bolotņiks ir pelnījis augstu atzīmi par mēģinājumu vien. Tiesa gan, viņa atpazīstamība sabiedrībā pagaidām vēl ir tālu no tiem bēniņiem, kuros mitinās viņa kolēģis Mairis Briedis un vēl daži Latvijas top atlēti. Līdz ar to arī Bolotņika sacītais neliek neviena politiķa sirdij sākt dauzīties straujāk. Ja Bolotņiks vaktētu varas pārstāvjus pie Ministru kabineta ārdurvīm, tie jau būtu citi spēku samēri…

Jau 11 mēnešus sportošana Latvijā ir izplūkāta kā paklīdusi vista. Kopš oktobra tā galvenokārt notiek zem dabas mātes brunčiem – labākajā gadījumā kaut kādās nojumēs. 87 000 sportojošo bērnu – izdzīti ārā. Galvenie sporta asinsrites nodrošinātāji sporta entuziasti jeb t.s. amatieri – izdzīti ārā. Vienīgi profesionālie sportisti  šobrīd bauda privilēģiju trenēties iekštelpās, jo tas esot viņu darbs.

Šeit mazliet paķidāsim, kā viņi pie šāda darba vispār ir tikuši. Vispirms viņiem ceļu (protams, līdzās galvenajiem vilcējiem – vecākiem) ir nobruģējuši nodokļu maksātāji, jo bez valsts un pašvaldību budžetiem neviens sportists Latvijā nav izaudzis. Parēķiniet paši, cik maksātu kaut vai pašu spēkiem uzcelt sporta zāli vai stadionu, ierīkot baseinu, algot visus trenerus, kas trāpās ceļā, sākot no 7 gadu vecuma.

Tad nākamo lielo ķerru ar bruģakmeni ir piestūmusi sporta entuziastu jeb interesentu kategorija, kura labākos laikos ir pirkusi biļetes, veidojusi TV reitingus un ļāvusi izpildīt mediju plānus. Šis gan attiecas uz ļoti šauru sportistu grupiņu Latvijā, taču – visloģiskāk un patstāvīgāk eksistējošo.

Vēl vienu prāvu kraviņu t.s. profesionāļu eksistencei Latvijā pieved tieši bērni un jaunieši, jo, redz, viņiem ir vajadzīgi piemēri, paraugi, etaloni, kuriem sekot un pēc kuru sasniegtajiem augstumiem tiekties. Un tieši ar šādu publisko argumentāciju valsts ik gadu izgrūž miljonus, lai veidotu Latvijas Olimpisko vienību, dalītu prēmijas par kaut kādiem it kā izciliem sasniegumiem, finansētu lielus sporta pasākumus, uzturētu veselu kravas vilciena sastāvu ar federācijām visām gaumēm un vajadzībām. ”Citādāk bērni būšot uz ielām!” ir bijis visbiežāk atskaņotais un vienlaikus visabstraktākais piekoptās sporta politikas pamatojums.  ”Tas viss, lai veidotu ataudzi!” tiek skaidrots

Vai dzīve nav maita? Kurš gan varēja iedomāties, ka pienāks šāda X stunda (lasi: pandēmija) un vietējie varas kloķu raustītāji sportošanai uzliks tieši šādu ietvaru? Manis paša dzimtajā Siguldas novadā atsevišķos vakaros varēja vērot daiļrunīgas ainas: kā bērni, neatkarīgi no sporta veida, specializējas polārajā fitnesā, kamēr Siguldas Sporta centrā deg gaismas un vieglatlētikas manēžu apdzīvo bobslejisti, skeletonisti, kamaniņu braucēji…

Varētu padomāt, ka viņi būs pirmie, kas sāks uzstāties publiski un izmantos savus svinīgajās pieņemšanās nodibinātos sakarus. Vai kāds ir dzirdējis ar publisku paziņojumu, aicinājumu, argumentāciju uzstājamies brāļus Šicus, brāļus Dukurus, olimpisko čempionu Oskaru Melbārdi? Nē!

Kamēr bērnu sporta treneri izstrādā savus priekšlikumus, kurus iesniedz Saeimā, pēc tam vēl uzrīko zibakciju pie Ministru kabineta, aktīvi rosās sociālajos tīklos, meklē sabiedrotos, tikmēr tajā pašā nedēļā ar atklāto vēstuli medijos nostartē bobsleja izlases galvenais treneris Sandis Prūsis, kurš sūkstās par to, ka konkurenti mūk prom un bobsleju valstiskā līmenī vajadzētu atbalstīt tā kārtīgāk… Sak, vāciešiem esot astoņas starta estakādes, mums tikai viena Siguldā, bet vajadzētu arī Rīgā.

Zeme, atveries!  Ja reiz bobsleja Pasaules kausa izcīņa sasniedzot tādus mežonīgus TV reitingus visā pasaulē, kas četrkārtīgi pārsniedz Anglijas premjerlīgas futbolā skatītākos mačus, tad jau vietējiem uzņēmējiem vajadzētu stāties rindā, lai šādu globālas eksponēšanās iespēju nelaistu garām un uzceltu gan tās starta estakādes, gan nopirktu “krutākās” slidas un kamanas. Bet šito nekaunību – iet vēl un publiski sūdzēties, ka ir par maz… Veči, sāciet sevi vienreiz pozicionēt godīgi.

Runājot par pārējo Latvijas sporta krējumu, aina nepaliek cerīgāka. Labi, neprasīsim no mūsu aizokeāna varoņiem NBA un NHL laukumos, lai viņi sezonas laikā mēģinātu ietekmēt sabiedrisko domu Latvijā. Nekas gan viņiem neliedz savu atbalstu sniegt attālināti – laikā, kad, piemēram, sporta infrastruktūra ir uz nāves gultas, kad privātie klubi jau izklāj sev skuju taku. Laikam jau naivi būtu prasīt, vai, piemēram, labi atalgotie basketbola izlases līderi ir vērsušies Latvijas Basketbola savienībā ar jautājumu: ”Klau, kā jums tur iet – vai visi klubi/treneri savelk galus?” Tas pats attiecas uz mūsu tenisa zvaigznēm – vai maz tās zina, kā Latvijā šobrīd tiek praktizēts teniss? Hokeja zvaigznes zina, ka pandēmijas laikā atsevišķi bērnu klubi pacēla vecākiem mēneša maksas, turklāt liek maksājuma mērķus noformēt radoši? Sak, grūti laiki prasa nestandarta pieeju.

Mairis Briedis gan rezidē tepat Rīgā. Viņš savulaik ir teicis: ”Mans dopings ir mana tauta!” Vai kāds ir dzirdējis kaut pušplēstu vārdu no Maira Brieža par to, ka viņa tauta šobrīd izlikta uz ielas, pēdējos gados nepieredzēti bargā ziemas salā? Viņš, nez, atbalsta bērnu sporta pedagogu Saeimā iesniegto priekšlikumu, būtu gatavs apakšā nolikt arī savu parakstu? Briedis galu galā grasoties atvērt savu sporta centru bērniem, šis varētu būt labs pirmais solis – nostartēt ar autoritāti un apliecināt savu smagsvara statusu citā cīņas arēnā. Ja papēta viņa ”Instagram” profilu ar respektabliem 87 tūkstošiem sekotāju, tad viņa lielākā artava līdz šim ir bijis video  ar ”Corona” alus pudeles sasišanu un mirkļbirku #stopcoronavirus.

Varam pārlapot arī visus Trīs zvaigžņu balvai nominētos sportistus, aina visur ir līdzīga – mietpilsonisks klusums. Kāds teiks: ”Sportistiem nav jānodarbojas ar politiku.” Es oponēšu – sportisti jau ir politikas izpildvaras astes pagarinājums. Karogs = politika, un to viņi virs galvas mīl pacelt pie pirmās izdevības un atgādināt, kur un cik bieži ir to karjeras laikā izdarījuši. Teju nekas sportā nevar notikt bez politiska lēmuma– vai tas kāds starptautisks sporta pasākums, kas ir vai nav jāuzņem, vai kāds sporta objekts, kas ir vai nav jābūvē, vai kāds valsts finansējums, kas pienākas vai nepienākas – par to visu lemj politiķi. Latvijā tikpat kā nav sportistu, kuru karjeras būtu atrautas no politiskās dienaskārtības gan valsts, gan pašvaldību līmenī.

Ja gribam iekāpt tagad tik populārajā sazvērestību teoriju žanrā, varbūt viņiem visiem liek klusēt apmaiņā pret privilēģijām, ko viņi šobrīd no valsts bauda? Attiecībā gan uz ierobežojumiem, gan finansējumu.

Zīmīgi, ka pirms trim gadiem, kad tika mainīta nodokļu atlaižu sistēma, ziedojot sabiedriskā labuma organizācijām, liela daļa sporta krējuma izgāja ielās un aizspērās uz Ministru kabinetu ar ”Es atbalstu sportu!” T krekliem mugurā. Bija pat video rullīši, publiski pasākumi. Kā nu ne, jo tas būtiski skāra viņu personīgo kabatu. Noklusējot, ka tieši sporta organizācijas bija vieni no lielākajiem grēkāžiem naudas skalošanā, par ko bija pārvērtusies iepriekšējā ziedošanas kārtība. Turklāt tad gan viņu retorika balstījās uz to, ka sporta nākotne Latvijā ir apdraudēta.

Tagad, kad sporta nozare piedzīvo savu visu laiku lielāko krīzi, aktivitātes organizē vien trešā un ceturtā ešelona Latvijas sporta aktīvisti. Lai tas tā būtu, tikai vienu lietu gan turpmāk aiztaupiet – stāstus par to, ka sportisti iedvesmo tautu un motivē jauno paaudzi.

Krīzes laiks ir apliecinājis, ka tie ir pekstiņi.