5 komentāri

Annija Krūmiņa ir lielisks piemērs tam, ka cilvēkam viss pa spēkam. Pirms dažiem gadiem viņa cieta satiksmes negadījumā, bet spēja pārvarēt savas bailes no ātruma. Turklāt apbrīnojamā veidā – Annija ir pirmā daiļā dzimuma parabobslejiste Latvijā. Skaties.lv piedāvā iespēju iepazīt tuvāk meiteni, kura drosmīgi paskatījās savām bailēm acīs.  

Kāpēc nolēmi sākt nodarboties ar parabobsleju?

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Visi saistītie raksti

Varētu teikt, ka es to nenolēmu. Biju atvērta dažādiem piedāvājumiem, gribēju sākt nodarboties, ar kādu sporta veidu, taču man pašai nebija zināms ne virziens, ne tas, kā līdz tam nonākt. Taču tad mani uzrunāja mana trenere Vita Kotāne. Piekritu viņas piedāvājumam un rezultātā tiku “ievilkta” pavisam svešā pasaulē, ko ne brīdi nenožēloju. Paļaujos, ka viss manā dzīvē notiek tieši tā, kā tam jānotiek, tāpēc nebrīnos, ka īstajā laikā un īstajā dzīves posmā nāca šī iespēja.

Kādas bija Tavas sajūtas, kad pirmo reizi brauci ar bobu?

Pirmās sajūtas bija neaprakstāmas. Sākot jau ar to, ka dzīvē ne reizi nebiju redzējusi pa trasi braucošu bobu, beidzot ar to, ka man kā iesācējai un sievietei deva priekšroku – trasi iemēģināju pati pirmā. Kad sāku braukt, saprašanas nebija nekādas. Centos stūrēt, taču no brauciena sākuma līdz pašai lejai skaļi smējos, kliedzu no prieka un patīkama satraukuma. Esot trasē, nevari izdomāt – tagad apstāšos, man bail tālāk braukt. Tu nevari izkāpt, ir jānobrauc līdz galam. Tas ļoti rūda manu raksturu. Pēc avārijas man bija paniskas bailes no ātruma, taču pēc pirmā brauciena ar bobu es sapratu – jā, šis ir tas veids, kā varu tikt pāri bailēm. Tas arī izdodas.

FOTOGALERIJA: Annija Krūmiņa parabobslejā

Kā ir mainījusies Tava ikdiena kopš esi sākusi nodarboties ar bobsleju?

Mana ikdiena, godīgi sakot, nav krasi mainījusies. Protams, jāieplāno laiki treniņiem un sacensībām. Ikdienā esmu ļoti aktīva, reizēm šķiet, ka mājās nemaz neesmu. Pārnakšņoju un no rīta jau ceļos ar jauniem spēkiem, lai dotos, piemēram, uz fizioterapijām, baseinu, reitterapijas nodarbībām, kā arī dažādiem mēģinājumiem, jo milzīga manas dzīves sastāvdaļa ir mūzika.

Kā Tu trenējies?

Pagaidām esmu sapratusi, ka galvenais veids, kā trenēties, ir fiziskās formas uzturēšana, ko piekopu arī iepriekš. Manas rokas ir arī manas kājas, tā kā slodze uz tām ir pamatīga. Ir visdažādākie veidi, kā trenēties, lai man pašai tas neapniktu, jo vienveidīga dzīve nav domāta man. Izmantoju visas dotās iespējas, lai sevi uzturētu formā. Protams, svarīga arī garīgā veselība, kas ir darbs ar sevi. Lielāko darbu jau esmu paveikusi – tikusi galā ar bailēm, taču šim sporta veidam ļoti svarīga ir emocionālā un morālā puse. Pati esmu izbaudījusi, ka pirms brauciena sadomājos, nespēju koncentrēties un tas ietekmē brauciena rezultātu. Ar šo pusi man vēl krietni jāstrādā, bet tas jau nav tikai sporta veida ietvaros, tā ir cilvēka pašizaugsme, kas dod prieku un motivāciju dzīvot, apzinoties, ka esi kļuvis gudrāks.

Ko Tev patīk darīt brīvajā laikā ārpus bobsleja?

Brīvo laiku es izmantoju līdz pēdējai sekundei. Kā jau minēju, man ļoti tuva ir mūzika. Dziedu gan viena, gan duetos, gan korī, gan arī mašīnā, dušā un ar draugiem pie ugunskura. Papildus tam mācos spēlēt ģitāru. Mani ļoti saista arī māksla. Pati gatavoju dažādus rokdarbiņus, ar kuriem iepriecinu cilvēkus. Man patīk arī skaistas bildes, bieži piedalos fotosesijās. Papildus tam visam –  es baudu dzīvi. Cik vien iespējams, cenšos pavadīt laiku ar draugiem, jo bieži vien citi pienākumi paņem daudz laika un draugu samīļošanai tā nav tik daudz, cik gribētos.

FOTOGALERIJA: parabobslejistes skaistās fotogrāfijas

Lai arī Tu tikai nesen sāki nodarboties ar parabobsleju – par kuru sasniegto rezultātu līdz šim priecājies visvairāk?

Lielākais prieks man ir par katrām sacensībām, kurās piedalos. Manā gadījumā galvenais nav rezultāts, bet gan pieredze un finiša sasniegšana uz visām četrām slidām. Taču liels prieks par sevi bija Pasaules čempionātā, kas norisinājās Sant Moricā, Šveicē, jo vīriešu konkurencē ieguvu 11. vietu. Vēl lielāks prieks, ka biju pirmā no sievietēm, kā arī pirmā starp dalībniekiem, kuriem šī bija pirmā sezona. Esmu uzaugusi ar puišiem un manī vienmēr ir bijis sacensību gars, kādu pārspēt. Arī tagad jauki sev aiz muguras atstāt vīriešus, pierādot, ka mēs, sievietes, varam daudz vairāk, nekā viņi domā.

Kāds ir Tavs mērķis parabobslejā?

Mans mērķis ir noturēties šajā sporta veidā līdz 2022. gada Olimpiskajām spēlēm. Bet, pavisam godīgi sakot, es gribu priecāties par to, ko daru, tas ir daudz svarīgāk par mērķiem un iegūtām vietām. Tajā pašā laikā – nenoliegšu, man patīk uzvarēt. Ar laiku plānoju pakāpties arvien augstāk un augstāk, ja ne vietu ziņā, tad vismaz meistarībā.

Vai šobrīd gatavojies, kādām konkrētām sacensībām?

Šobrīd gatavojos visam jaunajam, kas mani sagaida. Kad trenere zvanīs un teiks – Annija, braucam! – es arī braukšu, darīšu. Bet nav konkrētu sacensību, kurām gatavojos pašlaik. Vēl cenšos aptvert visu to, kas noticis un bijis mācīts pagājušajos treniņos, sacensībās.

Kas Tevi iedvesmo, dod spēku un motivāciju ikdienā?

Mana lielākā motivācija ir pārkāpšana pāri savām bailēm, nedrošības vai citām lietām, kas brīžiem man traucē dzīvot. Man ir brīnišķīga ģimene un draugi, kas mani atbalstījuši vienmēr, taču, protams, lielākais atbalsts bija vajadzīgs tikko pēc avārijas. Neviens no viņiem, manuprāt, nekad nebūtu iedomājies, ka es, pārdzīvodama visas šīs mocības, bailes un paniku no ātruma, sēdīšos bobā, lai neprātīgā ātrumā trauktos lejā pa trasi. Bet redziet, ko cilvēks var ar sevi izdarīt. Ne tikai pārkāpt pāri bailēm, bet arī iedvesmot citus cilvēkus.

VIDEO: Annija Krūmiņa stāsta par parabobsleju

TOP komentāri

Pievienot komentāru

Ienāc ar sociālo tīklu profilu vai ievadi savu vārdu

Lūdzu, ievēro portāla lietošanas noteikumus. Nepiemēroti komentāri tiks dzēsti, bet to autoriem – komentēšanas iespēja liegta!

Lasi vēl