Covid-19 krīze: pandēmijas laikā daļa sportistu paliek bez papildu ienākumiem

1 komentārs

Pandēmija smagi iesitusi pa kabatu arī daudziem Latvijas atlētiem. Patlaban, kad nenotiek komercsacensības, atsevišķu sportistu regulārie ienākumi ir vien Olimpiskās vienības pabalsts. Tas daudzos gadījumos nepārsniedz 300 eiro mēnesī. Tādēļ atlētu vidū jau kārtējo reizi aktualizējies jautājums par sportistu sociālajām garantijām.

Līdzīgi kā Daugavas stadions Rīgā, šogad uzņēmis vien dažas sacensības un lielākoties bijis tukšs, pandēmijas dēļ dīkstāvē šogad ir daudzas sporta norises vietas pasaulē. Un sacensību trūkums ātri vien atspoguļojas arī atlētu maciņos. Jo matemātika vienkārša – nav sacensību, nav arī papildus ienākumu.

Arī Sindija Bukša, Latvijas vadošā sprintere, šogad aizvadījusi vien trīs sacensības. Viņa saka, vieglatlēti jau tā nepelna milzu naudu, tādēļ sacensību trūkums jūtams uzreiz: “Nav tā blakus nauda, kas varbūt noderētu vairāk, lai nedomātu par to, kā tu izdzīvosi ikdienā, ka vari koncentrēties tikai treniņiem. Tā bija pirms tam, vēl iepriekšējā gadā. Bet šobrīd ir atkal jādomā, kā izdzīvosi, kā iesi uz treniņiem, kā nokļūsi līdz viņiem. Un ņemot vērā, ka Latvijas infrastruktūra tieši vieglatlētikā jau ir sliktā stāvoklī, tad varētu teikt, ka šīs grūtības pastiprina jau esošās grūtības.”

Un grūtībās patlaban nonākuši daudzi atlēti. Daļai sportistu vienīgais regulārais ienākums palicis vien Latvijas Olimpiskās vienības finansējums. Summas dažādas, atkarībā, kurā Olimpiskās vienības sastāvā sportists iekļuvis. Kādam tie ir pieklājīgie divi tūkstoši eiro mēnesī, citam – zem minimālās algas.

“Pabalsti Olimpiskajā vienībā. 80% mūsu sportistu saņem 280 eiro vai mazāk. Tas ir tas, ko viņi var tērēt, lai nopirktu pienu un maizi. Faktiski sacensību, kurās sportisti varēja gūt ienākumus, pirmais, un otrais, sacensības, kurās atrādīt savus labvēļus, sponsorus, naudas devējus, viņu vairāk nav,” saka Latvijas Vieglatlētikas savienības ģenerālsekretārs Dmitrijs Miļkevičs.

Un krīzē sportistiem dažādi risinājumi. Kāds aktīvi turpina trenēties un gaida labākus laikus, citi jau tagad atraduši pilnvērtīgu darbu. Sliktā ziņa – dažkārt arī nesaistīti ar sportu.

“Mūsu sportisti principā ir ļoti sliktā situācijā. Tagad labs piemērs ir Līga Velvere, kas ir nodrošinājusi sev dalību olimpiskajās spēlēs, vienkārši aizgāja dienēt uz Latvijas armiju, lai varētu nopelnīt sev kaut kādu iztiku. Arī vadošais sportists barjerās tagad domā, ko darīt, jo nav par ko izdzīvot,” norāda Latvijas Vieglatlētikas savienības ģenerālsekretārs.

Šādā situācijā atlētu vidū jau kārtējo reizi aktualizējies jautājums par sportistu sociālajām garantijām. Latvijas Olimpiskās vienības finansējums ir pabalsts – par to nodokļi pilnā apmērā maksāti netiek. Savukārt naudas balvas vai sponsoru līgumus parasti kārto uz pašnodarbinātā vai mikrouzņēmuma līguma. Šādos režīmos sportistiem sociālās garantijas iet secen.

“Pēdējo gadu laikā es esmu par to ļoti domājusi, kāpēc sportists nav profesija? Jo, manuprāt, tu tur esi ieguldījis tikpat daudz darba, cik jebkurš cits uzņēmējs vai darbinieks jebkurā citā jomā. Manuprāt, sportam arī jābūt kā savā ziņā darbam, un jānodrošina šīs sociālās garantijas. Lai arī mums pēc sportista karjeras būtu iespēja dzīvot, kā visiem pārējiem,” pauž Latvijas vadošā sprintere.

Risinājumus gan meklē Latvijas Olimpiskā komiteja. Nupat, tiekoties ar Finanšu ministriju un Valsts ieņēmumu dienestu,  LOK piedāvājusi soļus, kā uzlabot sportistu sociālo nodrošinājumu. Un pirmo soli spers jau tūlīt – Olimpiskā komiteja jau no 1. decembra plāno no Olimpiskās solidaritātes stipendijām, kuras šobrīd saņem 35 olimpieši, veikta arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksu. Savukārt pēc diviem gadiem plāno ieviest arī sportistu līgumus. Šādā gadījumā par sportista veikumiem maksātu gan pilnus nodokļus, gan arī pienāktos visas sociālās garantijas.