Brauciens uz Makdonaldu un garšīgā Korejas pica – olimpiskā debitante Eiduka stāsta par Phjončhanā piedzīvoto

1 komentārs
Brauciens uz Makdonaldu un garšīgā Korejas pica – olimpiskā debitante Eiduka stāsta par Phjončhanā piedzīvoto
Autors: Patrīcija Eiduka

Talantīga Latvijas distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka savos 18 gados piepildīja vienu no lielākajiem sportistu sapņiem, 2018. gada 13. februārī debitējot ziemas olimpiskajās spēlēs Phjončhanā. Divas dienas vēlāk viņa spēra vēl vienu soli uz priekšu, uzstādot jaunu Latvijas rekordu distanču slēpošanā. Pirmā olimpiāde vienmēr ir īpaša. Kāda tā bija, par to sīkāk sportistes stāstā. 

 Spēja viegli aklimatizēties

Foto: Patrīcija Eiduka

Sportiste uz Phjončhanu devās 1. februārī, 13 dienas pirms sava pirmā starta. Milzīgā laika starpība nesagādāja distanču slēpotājai grūtības, turklāt aklimatizēties palīdzēja komandas ārste: ”Kad lidojām uz turieni [uz Phjončhanu aut.] daktere mums pateica, kad un cik ilgi drīkst gulēt, un kad nedrīkst, lai pierastu pie vietējā laika. Lai nesanāk tā, ka tu atbrauc uz turieni nakts vidū, bet gulēt negribas,” atzīst sportiste. Patrīcija olimpisko spēļu ciematā ierādās vēlā vakarā, un sajūtas, ka laiks ir stipri atšķirīgs nebija.

Cīņa ar spēcīgo vēju un saspringtais grafiks

Foto: Patrīcija Eiduka

Pirmie treniņi tika aizvadīti spēcīgā vējā un pamatīgā aukstumā, kas lika ģērbties siltāk, krietni apgrūtinot latvietes slēpojumu. Pirms sacensībām bija jāievēro noteikts režīms, un diena sākās agri no rīta: “Parasti cēlāmies ap 8.00 no rīta un gājām brokastīs. Ap pusdesmitiem braucām uz treniņiem, uzreiz pēc treniņa braucām atpakaļ uz ciematu, ēdām pusdienas. Vēlāk devāmies uz savu istabu, nomazgājāmies un gājām gulēt. Tad bija jābrauc uz otro treniņu. Atgriežoties pēc otrā treniņa, bija jau vakars. Gājām vakariņās, nomazgājāmies un gulēt. Līdz sacensībām tā šīs laiks arī pagāja,” atklāj Eiduka. Brīva laika gandrīz nebija un treniņos uzkrātais nogurums lika par sevi manīt, tāpēc sportiste priekšroku deva atpūtai un miegam.

Bija grūti noturēties pretī kārdinājumam apēst kādu našķi

Foto: Patrīcija Eiduka

Gatavojoties sacensībām, gribējās uzņemt pēc iespējas labāku formu, tāpēc uzturā daudz tika lietota auzu putra, savukārt no dažādiem našķiem, kas bija pieejami ēdnīcā, nācās atteikties: ”Izvēle bija ļoti liela, varēja ēst picas un dažādus saldumus – kūciņas, saldējumus. Pirms sacensībām neko no tā nesanāca nogaršot. Ejot garām, nebija viegli, dažreiz pat gribējās. Pēc sacensībām sanāca aizbraukt uz Makdonaldu, apēst gan picu, gan saldējumu,” stāsta distanču slēpotāja.

Puspabeigta, taču omulīga istaba

Foto: Patrīcija Eiduka

Olimpiskā ciemata numurā Patrīcija dzīvoja kopā ar otru Latvijas distanču slēpotāju Ingu Paškovsku. 18 gadus jaunā sportiste uzskata, ka tas nāca tikai par labu. Bija ar ko parunāt, un tas palīdzēja atslēgties no domām par sacensībām. ”Brīdī, kad esi viens, tu nespēj ne par ko citu domāt, vienīgi kā par sacensībām,” pauda slēpotāja. Pati istaba izskatījās puspabeigta. Tipiska jaunceltne, ar dažām pagaidu sienām, kuras pēc olimpisko spēļu beigām plānoja nojaukt: ”Man personīgi nekādu pārmetumu nebija. Citiem nepatika, jo priekšā bija uzlīmēts kartons, lai nesabojātu sienu. Istabiņā nekā baigā nebija. Gulta un drēbju skapis. Vienkārši, bet diezgan omulīgi,” savu iespaidu par dzīvokli Phjončahanas olimpiskajā ciematā atklāj Eiduka.

Drūma pilsētas noskaņa

Foto: Patrīcija Eiduka

Izejot pilsētā, sportiste saskārās ar nabadzību un nekārtību, kas valdīja šajā mazajā Dienvidkorejas pilsētiņā, taču, neskatoties uz drūmo apkārtni, vietējiem iedzīvotājiem bija laba sirds un vēlme palīdzēt: ”Cilvēki bija ļoti laipni. Dažreiz, kad tu viņiem pajautāji un viņi nezināja atbildi, viņi jutās vainīgi, ka nevar tev palīdzēt,” atceras sportiste. Lielākas grūtības sagādāja komunikācija, jo reti kurš no vietējiem runāja angliski, taču, neskatoties uz valodas barjeru, cilvēki vienalga neatteica.

Mirdzošs stikla tīģerītis

Foto: ITAR-TASS

Iepirkties laika neatlika, taču olimpisko objektu tuvumā bija nelieli veikaliņi, kur izdevās iegādāties dažādus suvenīrus. ”Īpaši patika talismans ”baltais tīģerītis”, kurš bija stikla rāmītī un apakšā tām bija slēdzis. Viņš mirgoja dažādās krāsās,” ar prieku atzīst sportiste. Atgriežoties no Phjončhanas, Patrīcija tos pasniedza savai ģimenei un personīgajiem atbalstītājiem, kuri palīdzēja piepildīt olimpisko sapni.

1 komentārs