Latvijas basketbols ir atrāvies pa pautiem. Ko tālāk?

Pievienot komentāru
Latvijas basketbols ir atrāvies pa pautiem. Ko tālāk?
PEXELS.COM

Ja vajadzētu ilustrēt stāvokli, kādā šobrīd atrodas Latvijas basketbols, tad tie ir 5:00 no rīta zaļumballē kādā Latvijas perifērijā. Tiek aplaizītas brūces, jo izrādījies, ka bulgāru zemnieku priekšā nestrādā nekādi ”What’s up Bulgaria?” video jeb draudīgais ”protu sambo, džudo, karatē” pieteikums, jo pat šīs prasmes piekāpjas parastā pi**i priekšā… Lai cik bēdīga nebūtu aina, tā vienlaikus arī ir teicama iespēja padomāt: ko tālāk?

Nejaucene karma?

Artūrs Irbe mēdza teikt: spēlētājs ir tik labs, cik laba ir viņa pēdējā spēle. Sportā šo teicienu ērti var pārfrāzēt un piemērot dažādām situācijām. Proti, viss pagātnē sasniegtais  arī paliek pagātnē un pat īsti atmiņās neaizķeras, jo vienmēr ir nākamā spēle, nākamais turnīrs. Ja pirms pāris gadiem Latvijas basketbols varēja lepoties ar teju vai leiputriju izlašu līmenī (visas jaunatnes izlases Eiropas augstākajā divīzijā, gan puišu, gan meiteņu U19 izlases pasaules čempionātos, dāmu izlase arī pasaules čempionātā, bet kungi bez piecām minūtēm Eiropas medaļnieki), tad aina ir nomainījusies strauji: pirmo reizi šajā gadsimtā Eiropas čempionāta finālturnīrā nespēlēs ne vīri, ne dāmas, turklāt arī jauniešu izlašu mundieris pa pāris gadiem ir notraipījies.

Ja tikko vēl šķita, ka basketbola rokās ir visas kārtis, lai no Latvijas sporta troņa gāztu hokeju, tad tagad groza bumbas kariete ir apgāzusies uz sāniem. ”Šis bija laiks, ko basketbols varēja izmantot, lai beidzot kļūtu par Latvijas nacionālo sporta veidu. Tā vietā tas iet pa taciņu, ko ieminis Latvijas volejbols,” uzskata MVP galvenais redaktors Ingmārs Jurisons.

Zīmīgi, ka viņš jau krietnu laiku pirms zaļumballes ar bulgāriem raidījumā ”Hattrick ar Puči” piesauca karmu, kas, nejaucene, varētu Latvijas basketbola sapņiem februārī aizšķērsot ceļu. Dzīvē tas izvērtās vēl trakāk nekā varēja gaidīt: aiz borta palika kā dāmas, tā kungi. ”Es vispār neesmu māņticīgs, bet kaut kas jau tajā teicienā, ka – katrs saņem pēc nopelniem – ir iekodēts,” tagad spriež Jurisons. ”Nodrošinot sev varas grožus ar metodēm, kādām to paveica pašreizējā LBS vadība, nav pamata kaut ko gaidīt no Fortūnas. Šoreiz atsitiens sanāca dubultsmags, bet sajūtas, ka kaut kas būtu noticis nepelnīti, diemžēl kaut kā nav. Latvijas izlases kapteinis Jānis Blūms par to brīdināja jau pirms diviem gadiem pēc zaudējuma Melnkalnē – ka šādi zaudējumi ir likumsakarīgi un, kamēr šādi turpināsies procesi, veiksmes arī nebūs. Dekorācijas ir pamainījušās, bet principi – kā tiek vadīts basketbols – palikuši tie paši. Un te nu mēs esam – pēc nākamā zaudējuma izšķirošā spēlē.”

Pelnīti vai nepelnīti? Pēc Mārtiņa Gulbja uzstāšanās ekspertu studijā pēc vīriešu izlases otrā zaudējuma bulgāriem, viņa paustais ”nepelnīti” pēdējās dienās kļuvis par sērkociņu diskusiju aizšķilšanai. Nepelnīti, ja domājam par lielo basketbola masveidību un daudzajiem entuziastiem, kuri šai spēlei atdod visu savu sirdi. Tīri emocionāli – nepelnīti.

Bet, ja rok dziļāk, tad likumsakarības iezīmējas skaidri un groza bumbas meistaru fiasko vairs nešķiet kliedzoša netaisnība.

Spēlētāju vidējais līmenis krities, bet izlasi tas neskar

Latvijas vīriešu izlase nav kvalificējusies diviem lielajiem turnīriem pēc kārtas: gan Pasaules kausam, gan Eiropas čempionātam. Lielais bubulis šajā stāstā bija kvalifikācijas sistēma jeb, precīzāk, FIBA un ULEB konflikts, kā rezultātā Latvijas izlase ne reizi nevarēja sapulcēt savu labāko sastāvu. Tas ir arguments – nenoliedzami. Bet šāda kvalifikācijas sistēma savulaik bija pašas LBS rokām FIBA gaiteņos lolota, tāpēc šis arguments kā attaisnojums – atkrīt.

Iepriekšējie divi kvalifikācijas cikli bija labs tests Latvijas basketbola apcirkņu dziļumam. Nespēlējot visiem spilgtākajiem, daudz lielāku lomu izlases komplektācijā spēlēja vietējā čempionāta jauda. ”Ja paskatāmies tā ļoti sausi, pēc statistikas un faktiem, tad Latvijas-Igaunijas līga nav pie vainas,” uzskata Latvijas basketbola līgu direktors Kristaps Janičenoks. ”Taču tas tā var būt pēc dažiem gadiem,” viņš brīdina.

”Augstākajā līgā mums šobrīd ir sešas komandas. To basketbola līmenis ir tāds, kāds tas ir… Pēdējo 10 gadu laikā – dramatiski krities. Superdramatiski!” akcentē Janičenoks. ”Man ļoti nepatīk spēlētājus dalīt ešelonos, bet, jāsaka, kā ir – LBL spēlētāji izlases kontekstā ir trešais ešelons. Otrais ešelons mums tomēr spēlē ārzemēs, pietiekoši spēcīgās līgās,” Janičenoks nepiekrīt, ka Latvijas klubu spēlētāju līmenim bija noteicošā loma kvalifikācijas ciklā.

Līdzīgās domās ir arī basketbola aģents, savulaik ilggadējs BK ”Valmiera” ģenerālmenedžeris Mārtiņš Bērziņš: ”Paņemam par piemēru šo sezonu: mums ir trīs ar pusi (Pasečņiks daļēji) NBA spēlētāji, pieci ar pusi Eirolīgā (Lomažs daļu sezonas), papildus divi Spānijas ACB līgā (un 5-6 ACB klubu jaunatnes sistēmās), trīs Itālijas A sērijā, tad arī Francijas ProA un kopumā 10 spēlētāji VTB līgā, tur nespēlējot VEF. Tad ir latviešu spēlētāji, kuri spēlē FIBA Čempionu līgā –  pāris VEF un Laksa Polijā. Faktiski kopā ap 25 augstas klases spēlētājiem. Tāda situācija pēc neatkarības atjaunošanas nav bijusi nekad un ne tuvu!”

Latvijas klubu basketbola panīkumu kā iemeslu vīriešu izlases fiasko nesaredz arī Skaties.lv sporta redaktors Jānis Janševics. ”Latvijas izlasei piecās no sešām spēlēm maču otrajās pusēs un galotnēs ir bijis vairāk vai mazāk ievērojams pārsvars. Pret Bosniju +7 ceturtajā ceturtdaļā, pret Bulgāriju plus septiņi 25 sekundes līdz pamatlaika beigām, pret Grieķiju +19 vienpadsmit minūtes līdz spēles beigām, +13 pret Bulgāriju trešajā ceturtdaļā, +15 pret Grieķiju divpadsmit minūtes līdz pamatlaika beigām. Pie uzvaras tikām tikai pirmajā spēlē pret Grieķiju. Basketbola treneri un, iespējams, arī psihologi gan jau sameklēs atbildes par neveiksmju iemesliem, bet diez vai pie vainas ir klubu panīkums vai spēlētāju resurss.”

Klubu basketbolu sagaida vēl grūtāka nākotne

Pēdējo 10 gadu laikā LBL elitē nemainīgi ir bijuši divi klubi – BK ”Ventspils” un ”VEF Rīga”. Kliedzoši. Neviens Latvijas basketbola klubs nav spējis pastāvēt bez politiskas naudas. Gan tieši (pašvaldību budžets), gan netieši (pastarpinātas vienošanās) ieplūstošas. Līdz ar to daudzu klubu ilgtermiņa pastāvēšanai padeni ir pielikušas pašvaldību vēlēšanas, kas notiek reizi četros gados un paredzētas arī šogad. Īpaši dramatiska situācija briest Ventspilī, bet arī citās pašvaldībās novadu reformas dēļ  pavērsies pavisam cits politiskās spēles laukums.

Situāciju ap klubu basketbolu vēl smagāku padarīja pandēmija. Pērn marta vidū tika norauts stop krāns, kas uz vairākiem mēnešiem bez ienākumiem atstāja spēlētājus, kuru algas diapazoni svārstījās 1000 – 3000 eiro robežās, intervijā ”Ģērbtuvei” apstiprināja BK ”Ventspils” valdes loceklis Ralfs Pleinics. Jau pērn sausajos mēnešos atsevišķi labi zināmi vārdi lika lepnumu pie malas un devās strādāt ikdienišķus darbus. Pagaidām nav nekādu indikāciju, ka Latvijas klubu budžeti varētu stabilizēties – kur nu vēl pieaugt.

”Attiecībā uz klubu sistēmas panīkumu, jāsaka, ka galvenais faktors, protams, ir finanšu resursi, kas ir ļoti ierobežoti,” vērtē Mārtiņš Bērziņš. ”Ļoti labi zinu situāciju visos Latvijas klubos, zinu budžeta apmērus, un tā ir cīņa par izdzīvošanu. Nav mums vairs arī tādu, ja tā var teikt, ”trako fanātu”, kas basketbolā ir gatavi ieguldīt savus resursus. Ziedojumu politika ir palikusi sarežģītāka un mazāk motivējoša ziedot, turklāt, ja tā paskatāmies, kam tagad pieder lielākās Latvijas kompānijas – pamatā ārzemju kapitālam. Līdz ar to arī tās ir vēl sarežģītāk pārliecināt atbalstīt Latvijas basketbolu, turklāt vēl pieaugušo profesionālo sportu. Un profesionālais basketbols nekad ne Latvijā, ne Eiropā nebūs bizness – šeit transfēru maksas faktiski nav. Šobrīd tas lielu ietekmi uz Latvijas spēlētāju resursiem neatstās, bet ilgtermiņā gan,” uzskata Bērziņš.

Ingmārs Jurisons norāda, ka spilgtu spēlētāju pieplūdumam nav tiešas saistības ar Latvijas klubu līmeni. ”Gandrīz visi šobrīd NBA un Eirolīgā spēlējošie latvieši soli augstākā līmeņa basketbolā spēra, atrodoties un izejot sagatavošanu ne Latvijas sistēmā. Un to pašu var teikt par jaunajiem – Žagaru, Kurucu, Zoriku, Helmani. Mūsu klubu basketbols tikmēr strauji atgriežas mežonīgajos deviņdesmitajos, kad pašmāju vidi veidoja pārsvarā pusamatieru komandas ar veterāniem un jauniešiem sastāvā.”

Profesionālie basketbola klubi tiešā veidā valsts budžetu nekad nav apguvuši. Cits stāsts ir bijis par valsts kapitālsabiedrību ziedojumiem, kas, pateicoties Edgara Jaunupa un Aivara Lemberga politiskajiem kontaktiem, brīžiem dāsni iebiruši ”VEF Rīga” un BK ”Ventspils” kontos – turklāt ar ļoti amizantiem maksājuma mērķiem. Traci saceļot atsevišķiem ziemas sporta veidiem, piemēram, Latvijas Valsts mežu naudas krāns basketbola klubiem tika aizgriezts.

Foto: LAURA SPROĢE

Mārtiņš Bērziņš gan uzskata, ka bez valsts atbalsta klubu basketbols nākotnē sekmīgi funkcionēt nespēs. ”Skanēs nepopulāri attiecībā uz citiem sporta veidiem, bet beidzot mums jābūt drosmīgiem un valstiskā līmenī jānodefinē neliels skaits prioritāro sporta veidu skaits, kur pēc visiem rādītājiem noteikti būtu arī basketbols. Tad caur valsts atbalstu federācijām būtu jānodrošina tālāka atbalsta forma basketbola klubiem pēc noteiktiem kritērijiem un sporta skolām, ja tās nav zem klubiem. Tas būtu viens pīlārs. Otrs, protams, vietējās pašvaldības, bez kuru atbalsta klubiem nav iespējams funkcionēt. Un tad trešais pīlārs – atbalstītāji no privātā sektora. Uzņēmumi, kuri redzētu labi darbojošos līgu, veiksmīgi funkcionējošas jaunatnes sistēmas, arī nacionālās valstsvienības,” nosacījumus uzskaita Bērziņš.

Basketbola klubu ilgtspējas stabilākajam pamatam būtu jābūt spēcīgam un interesi raisošām sacensībām. Ar tām pēdējos 10 gadus sokas arvien čābīgāk…

Baltijas līga kā risinājums?

”Manuprāt, galvenais panīkuma iemesls ir loģiskas sacensību sistēmas trūkums, kas sadalītu komandas tām piemērota līmeņa turnīros,” spriež MVP galvenais redaktors Ingmārs Jurisons. ”Mēs turpinām bāzt vienā cepeškrāsnī gaļu ar putukrējumu, un tad brīnāmies, ka dūmo un piedeg. Protams, faktors ir arī finansiālā situācija, taču man ir aizdomas, ka pie sakārtotas daudzpakāpju sacensību sistēmas – daži pro klubi starptautiskā turnīrā kopā ar citiem pro klubiem, bet pilsētu un to sporta skolu komandas savā nacionālajā čempionātā – arī veidotos cita klubu kultūra, derbiji, skaidri noteikumi un attīstības vīzijas, kas kļūtu interesantāk līdzjutējiem un attiecīgi arī saistošāk atbalstītājiem.”

Pēdējo divdesmit ar mazu astīti gadu laikā ir bijuši vairāki mēģinājumi labākajiem vietējiem klubiem dot iespēju ikdienā plunčāties mazliet dziļākos ūdeņos par vietējo dīķi. 90. gadu beigās – 2000. gadu sākumā ar lielu joni sevi pieteica Ziemeļeiropas Basketbola līga (NEBL). Ralfs Pleinics to dēvē par labāko turnīru, kāds mūspusē pieredzēts, jo daudzas organizatorisko izdevumu pozīcijas līga uzkrāva savos plecos. Idille gan nebija ilga – līgai bija ļoti īss mūžs, taču tajā kā spēlētājs atzīmēties paguva pat Maģiskais Džonsons…

Baltijas Basketbola līga ievadīja Latvijas basketbola treknos gadus un savās pirmajās sezonās bija turnīrs, kas varēja lepoties gan ar ažiotāžu, gan augstu sportisko līmeni. Līdz ar globālās ekonomiskās krīzes sākumu vispirms nobira nenoturīgākie klubi, bet pārējiem ar laiku noplaka interese piedalīties. Bijušais BBL mārketinga direktors Jānis Janševics abu līgu nāvi vērtē kā loģisku: ”NEBL sāka ar Baltijas tirgū neatpelnāmām finansēm komandu izdevumu segšanā un mārketingā. Tās beidzās, un beidzās NEBL. BBL, vismaz kā es to redzēju, varēja eksistēt tikai kā vienīgās pašmāju sacensības. ”Žalgiris”, ”Rytas”, ”Kalev”, ”Tartu Rock”, Rīgas ”ASK”, ”Barons”, VEF spēlētu tikai BBL un, protams, Eirolīgā, Eiropas kausā, FIBA turnīros. Turpinot paralēli spēlēt BBL un vietējās līgās, vispirms jau ”Žalgiris” un ”Rytas” nogura nemitīgi saskaņot kalendārus un meklēt iespējas aizvadīt mačus visās sacensībās. Lietuvas grandi atteicās no līgas un tā pašsaprotami izčākstēja,” atminas Janševics. ”Joprojām domāju, ka Latvijas-Igaunijas līgā spēlējot četriem spēcīgākajiem klubiem un pēc spēka nākamajām 10-14 komandām veidojot LBL, mums būtu ļoti labi priekšnoteikumi, lai izveidotos stabili un ilgtspējīgi klubi.”

Foto: VALDIS KAULIŅŠ

Tik krasam solim – atteikties no LBL medaļu kāršanas kaklā – Latvijas vadošie klubi būtu gatavi pie zināmiem nosacījumiem. Kā, piemēram, lai tādu pašu upuri nes arī Lietuvas un Igaunijas dalībnieki. Izklausās ne pārāk ticami, taču Kristaps Janičenoks tic, ka kompromiss visas Baltijas līmenī ir iespējams. ”Tas nav utopiski. Esam aizsākuši sarunas ar Lietuvas pusi. Taču ideja ir tādā embrija stāvoklī. Katra federācija deķi vilks uz savu pusi, taču mums ir jābūt stingriem, jo negribam nonākt tādā cietēju-bāleliņu lomā. Negribam projektu, kurā toni nosaka viena federācija.”

Janičenoks atklāj, ka, stājoties līgu direktora amatā, saņēmis zvanus no diviem Lietuvas klubiem (ne pašiem slavenākajiem), kas izrādījuši vēlmi pievienoties Latvijas-Igaunijas līgai. Tobrīd gan tāda varbūtība netika nopietni apsvērta, taču pusgada laikā lietuviešu interese dubultojusies. Šobrīd gan šāda BBL reanimēšanas perspektīva pagaidām vēl ir biezā miglā tīta. ”Šobrīd negribam ielēkt īstermiņa projektā, ap kuru būtu ažiotāža, bet – tikai divus trīs gadus,” norāda Janičenoks. ”Projektam jābūt ar ilgtermiņa mērķi, vīziju un, pats galvenais, lai mēs nebūtu cietēji. BBL es arī atceros ar divējādām emocijām: sākumā bija baigā ažiotāža, bet tad tā kusa, un beigās finālā spēlēja Jūrmala.”

Tikmēr vietējo sacensību glīta iepakošana turpmāk solās būt vēl sarežģītāka. Mainoties cilvēku paradumiem, arvien grūtāk cilvēkus ir pierunāt patērēt vietējo produktu, ja divu klikšķu attālumā ir sasniedzama pasaules līmeņa izklaide tajā pašā žanrā. Jaunā paaudze, pat basketbolisti, arvien vājāk orientējas vietējās regālijās un neatpazīst pat izlases spēlētājus. Latvijas izlases fiasko pret Bulgāriju interesi nekādā mērā neveicinās. ”Tiek gatavoti potenciāli produkti un apzinātas arī potenciālās komandas,” darba gaitu ieskicē Janičenoks. ”Galu galā, viss ir atkarīgs no komandu intereses un varēšanas. Visam ir jāsākas lokāli: konkrētā pašvaldībā, klubā vai kāda basketbola fanātiķa galvā.”

Jaunatnes basketbols zaudē cīņā par kadriem

Ilggadējais Basketbola skolas ”Rīga” direktors un bijušais LBS valdes loceklis Guntis Šēnhofs šajās dienās cenšas visai pasaulei nodot vēstījumu, ka visa Latvijas basketbola problēmu sakne ir jaunatnes treneru kvalitātē. ”Spējīgākie sporta skolu absolventi neiet strādāt par treneriem zemā atalgojuma dēļ. Ar retiem izņēmumiem, taču pārsvarā par treneriem mācīties aiziet tie, kuri netiek citās augstskolās,” strikts ir Šēnhofs.

Šēnhofs ilgu laiku bija LBS valdes loceklis, taču problēmai rast risinājumu tā arī nespēja. Latvijas bērnu un jauniešu sports balstās uz pašvaldību dibinātajām sporta skolām, kurās pedagogu atalgojumu gandrīz pilnā apmērā sedz valsts budžets. Sporta skolu sistēmas uzturēšanas izmaksas paņem gandrīz pusi visa valsts sporta budžeta. Apmēram pusi no šā kumosa tā jau paņem basketbols un volejbols!

Ar visu to bērnu un jauniešu basketbola treneri sporta skolās vidēji pelna 700 – 900 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas. Šāda situācija veicinājusi lielu melnās naudas apriti, kad tiek izdomāti dažādi radoši veidi, kā mazliet piepelnīties uz vecāku rēķina.

Viens no risinājumiem būtu pāriet uz privāto klubu sistēmu, kurā katrs brīvi var izvēlēties, uz kādiem principiem veidot finansiālās attiecības ar treneriem, vecākiem. Tas jau būtu tirgus ekonomikas cīņas laukums, kas līdzi nestu vairākas nevēlamas blaknes. Piemēram, vēl agresīvāku cīņu par audzēkņiem. Bez valsts un pašvaldību līdzfinansējuma apgūšanas mehānismiem gan šādu klubu ilgtspēja būtu ļoti apdraudēta. Izglītības un zinātnes ministrija no idejas vairās jau pa gabalu, norādot uz to, ka pie šādas asinsainas grūti būtu izkontrolēt valsts finansējuma izlietojumu.

Pašvaldību sporta skolu sistēma nozīmē zināmu stabilitāti. Privātais klubs šodien ir, rīt jau var nebūt. Pašvaldību sporta skolas nekur nepazudīs. Turklāt tie krietnie miljoni, kurus šobrīd basketbola treneru algām atvēl no valsts budžeta, būtu pamatīgs robs, ko aizlāpīt. No tā neizbēgami ciestu basketbola masveidība.

Otrs virziens būtu ideoloģiski pavisam radikāls: tuvināties, piemēram, Zviedrijas modelim hokejā, kur ne mazums bērnu treneru savu sporta darbu veic sabiedriskā kārtā, pa dienu strādājot ar hokeja nesaistītā pamatdarbā. Tas ievērojami uzlabo gan emocionālo, gan finansiālo mikroklimatu starp treneriem un audzēkņu vecākiem. Taču jāatzīmē, ka šāda prakse tiek īstenota pavisam citas kapacitātes ekonomikā un pavisam cita brieduma demokrātiskajā sistēmā. Latvijas apstākļos šāda akcentu maiņa šķiet pavisam utopiska, lai arī sev līdzi nestu daudzus plusus.

Tie paši Šēnhofa piesauktie ”spējīgākie kadri” šādā sistēmā varētu atrast sev pielietojumu un pašķaidīt nedaudz to pieeju, ko jaunajiem basketbolistiem piedāvā LSPA absolventi – pilna laika treneri. Tīri objektīvi – ar visai līdzīgu un vienveidīgu dzīves tvērumu. Taču nākamais cinis no zemes izlien jau metru tālāk – likumā noteiktā nepieciešamā izglītība. Izglītības nosacījumi, kādi jāizpilda, lai varētu trenēt bērnus, citās sfērās strādājošajiem basketbola pratējiem varētu būt nesamērīgi augsts kalns, kurā motivēt sevi uzkāpt.

Bulgāru zemnieki Latvijas basketbola sabiedrībai ir sarūpējuši kārtīgu kartupeļu talku. Visi iesaistītie ir sadzīti tveicīgas rīta saules apspīdētā tīrumā, un tikai no visu iesaistīto kopdarbības efektivitātes būs atkarīgs, cik ātri soda bataljons varēs lauku pamest.

Šis būs labs tests bijušā ministra un valsts prezidenta Raimonda Vējoņa vadītāja prasmēm. Pat negaidīti labs tests…