Basketbolam jābūt nacionālajam sporta veidam. Bet nav…

Pievienot komentāru
Basketbolam jābūt nacionālajam sporta veidam. Bet nav…
ROMĀNS KOKŠAROVS, F64

Ja man vajadzētu vienā teikumā noraksturot Latvijas basketbolu, tad mans izpildījums variētu starp ”tūlīt, tūlīt aizies!” un ”šoreiz mazliet pietrūka, bet nākotne izskatās spoža”. Ja tā padomā, nav neviena racionāla izskaidrojuma tam, kāpēc basketbols tā arī nav kļuvis par Latvijas sporta alfa tēviņu. Ir masveidība, ir tradīcijas, vienmēr bijuši labi spēlētāji… Taču kaut kā visu laiku pietrūkst.

Sliktā pēcgarša un gaišā nākotne

Pirmā asociācija, iedomājoties par Latvijas basketbolu? Pēcgarša. Patoss ap mūžīgo lūkošanos spožajā nākotnē ir izveidojies, piecērtot papēdi pēc kārtējā pliķa. ”Netikām uz olimpiskajām spēlēm? Nekas! Nākamgad atbrauks Porziņģis ar Bertānu un…” pirksti jau ir savilkušies dūrē, ”tad gan mēs visiem parādīsim!” Gadu vēlāk… ”Maitas slovēņi – kur var tā krist?! Nekas, mums ir TĀDA izlase – pasaules čempī visi dabūs bietē!”

Tā šī ainiņa atkārtojas no reizes uz reizi. Mainās tikai personāži, skatuve un dekorācijas.

Pieredzējušākie basketbola fani atcerēsies, kā 1992. gada olimpisko spēļu bronzas mačā juta līdzi Lietuvai, kas izskoloja PSRS izlases mantinieci NVS ar Latvijas izlasi uzmetušajiem Igoru Miglinieku un Gundaru Vētru ierindā. Jau pats skats, kad Latvijas valdības vadītājs Ivars Godmanis tribīnēs slimo par komandu, kas spēlē pret latviešiem, šodien šķiet aizlienēts no kāda šizofrēniska sapņa. Taču tieši tādi tika ielieti pamati, uz kuriem tika būvēta Latvijas basketbola (sapņu) pils.

Neesmu ezotēriķis, neticu nekādām karmām un aurām, bet ticu tādam mazliet abstraktam jēdzienam kā attiecību kultūra. Latvijas basketbolā tā ir samaitāta jau kopš laika gala. Miglinieks un Vētra Latvijas izlases formu tā arī mugurā nekad neuzvilka, taču vēlāk tika reabilitēti un Latvijas izlasē nonāca kā treneri. Man ir grūti iztēloties, ka Lietuvā pie kādas no izlasēm varētu tikt pielaists Židrūns Ilgausks.

Ne bez skandāla sākās arī Andra Biedriņa NBA karjera – uzreiz pēc pilngadības sasniegšanas un U18 izlases turnīra Zagrebā, viņš pusslepenas operācijas ietvaros aizmuka uz ASV, nevis atgriezās ”Skonto” komandā. ”Skonto” iesūdzēja tiesā Biedriņu un viņa vecākus. Biedriņa puse uzstāja, ka klubs nav nodrošinājis solītos apstākļus (pietiekami meistarīgu sparingu treniņos), savukārt BK ”Skonto” prezidents Guntis Indriksons Biedriņa demaršu nodēvēja par cūcību un demonstratīvi pameta basketbolu.

Foto: AP/SCANPIX

Ilgstoši pievērtas acis tika arī uz t.s. tusētāju paaudzes izdarībām, bet, kad Latvijas basketbola dzīves vadītāji beidzot atvēzējās ar slotu, tad paši savu līdzatbildību nesaskatīja un palika durvju otrā pusē. Šāds kropls savstarpējo attiecību kultūras piemērs vispirms ļāva tapt koijotu teikām, bet pēc tam uz vairākiem gadiem pilnībā nokāva sabiedrības interesi par basketbolu.

Arī visjaunākajos laikos precedentu netrūkst. Kaut vai nesaprotamā attieksme pret Rolandu Freimani, kurš Latvijas izlasē bija teju neaizvietojams laikā, kad komanda atdzima no pelniem, bet nevērīgi – bez normālas sarunas –  tika paslaucīts zem tepiķa, kad sapulcējās spožāki uzvārdi.

Turklāt joprojām līdz galam neatbildēts ir jautājums, cik stingrs vai ļodzīgs bija pamats daudzajām runām par atsevišķu aģentu ietekmi sastāva noteikšanā.

Šie ir tikai daži – pirmie, kas, šīs rindas grabinot, iešāvās prātā – no sliktas attiecību kultūras piemēriem Latvijas basketbolā (par Ģenerāli dēvētā Valda Valtera mīlestības un naida attiecības ar Latvijas basketbola vidi pat nav jēgas sākt iztirzāt), un tas, manuprāt, ir bijis viens no galvenajiem klupšanas akmeņiem, kāpēc vīriešu basketbolā vienmēr mazliet pietrūkst.

Jaunajiem Latvijas vīriešu izlases virsdiriģentiem – ģenerālmenedžerim Artūram Štālbergam un galvenajam trenerim Robertam Štelmaheram – ir visas iespējas ienest uzvarētāju kultūru Latvijas izlases ģērbtuvē. Ienest tādu kultūru, lai Latvijas Basketbola savienības (LBS) prezidentam būtu kauns vispār bilst ideju par ārzemnieku naturalizāciju.

Tas – kultūras un identitātes iedibināšana – būtu viens no priekšnoteikumiem, lai basketbols kā sporta veids Latvijā beidzot nonāktu tur, kur tam jau sen bija jābūt. Nacionālā sporta veida statusā.

Bezpersonisks vietējais čempionāts

”Basketbols jau sen kā ir Latvijas nacionālais sporta veids!” noteikti teiks daļa to, kuri basketbola tīrumus aruši un ecējuši gadiem.

Viņiem nav taisnība.

Pat virspusēja tehniskā apskate uzrāda defektus. Masveidība? Futbols ir masveidīgāks. Popularitāte? Hokejs ir populārāks. Vietējais čempionāts? Florbols: ”Paturi manu aliņu!”

Protams, ir gana daudz argumentu, kas basketbolu Latvijā izceļ virs citām sporta spēlēm un arī citiem sporta veidiem, taču – ar to ir par maz, lai basketbolu sauktu par nacionālo sporta veidu.

Atjautības uzdevums šā raksta lasītājiem (špikot aizliegts):

Kādā formātā notika aizvadītā Latvijas Basketbola līgas (LBL) sezona?

a) Bija regulārais čempionāts, kam sekoja izslēgšanas spēles.

b) Čempionāts uzreiz sākās ar izslēgšanas spēlēm.

c) LBL nenotika, bija apvienotā līga ar igauņiem.

Pareizā atbilde – b) čempionāts uzreiz sākās ar izslēgšanas spēlēm, balstoties uz cita turnīra – Latvijas-Igaunijas līgas – rezultātiem. Njā, spoži.

LBL jau gadiem ir visnotaļ bezpersonisks čempionāts. Kādi ir šā brīža LBL derbiji? BK ”Ventspils” pret ”VEF Rīga”? Kaislības nav tādas kā ventiņu un broču laikos, bet ieskaitām – tomēr stabila un ilggadīga vērtība. Vēl?

Aizvadītās sezonas sākumā devos uz Gulbeni, lai veidotu rakstu par Gulbenes ”Bukiem” – komandu, kas savulaik trīs reizes izcīnīja bronzas godalgas LBL, bet tagad jau dekādi dzīvojas pa LBL 2. divīziju. Neskatoties uz grūtajiem laikiem, basketbola spēle Gulbenē joprojām ir notikums. Pēc spēles vietējās ēstuvēs brīvs galdiņš bija jāpameklē, galdiņus aizņēmuši fani ”Buku” džemperos.

Kad ”Buki” piedzīvoja savus ziedu laikus, tad LBL bija acīmredzami principiālāka. Gulbene pret Liepāju, Gulbene pret Valmieru, Valmiera pret Liepāju, Roja pret Liepāju – tie reiz bija ļoti principiāli otrā ešelona derbiji, kuros atsedzās novadu kolorīts. Nemaz nerunājot par tādu komandu kā ”LainERS” (vēlāk – ”Barons”), kas no laika gala bija ar savu odziņu un rokrakstu. Un kā vāciņš pa virsu – lielais Ventspils vs. Rīgas derbijs, kura ietvaros daiļrunībā sacentās tādi brīvrunas meistari kā Armands Krauliņš (pied. Aivars Lembergs) un Valdis Valters.

Pēctecība ir Latvijas Basketbola līgas eksotika. Ilgtermiņā ar to var lepoties BK ”Ventspils” (jau trešajā gadu desmitā) un nu jau arī atjaunotais ”VEF Rīga”, kam vēsture kādu laiku jau kā iestiepusies otrajā gadu desmitā. Liepāja vienmēr bijusi pārstāvēta, bet gadu gaitā ir bijuši n-tie Liepājas basketbola jaunie sākumi. Valmiera sāka lēnām un apdomīgi, ilgstoši tā arī turpināja, tad pēkšņi uzlidoja kosmosā (lasi: izcīnīja čempiontitulu) un divu sezonu laikā piezemējās krūmos. Pārējās pilsētas nākušas un gājušas.

Galvenokārt tāpēc, ka vairums komandu būvētas, spītējot lietu kārtībai dabā – sak, vispirms uzsliesim spēcīgu pieaugušo komandu, tad vietējie jaunie uz to gribēs tiekties. Iedomas (pirmās sezonas piepūtīsim vaigus, pēc tam jau ar pašu spēlētājiem dzīvosim ilgi un laimīgi) vs. realitāte (sponsori ilgi neiztur, vadošie spēlētāji paklīst, fani atsalst un vietējie audzēkņi vai nu nevelk, vai dodas uz turīgākām komandām) divkaujā uzvaru vienmēr gūst realitāte.

Foto: ROMĀNS KOKŠAROVS, F64

Kā organizēt vietējo čempionātu tā, lai tas būtu interesants skatītājiem un pašām komandām, kā arī produktīvs Latvijas basketbolam kopumā? Tas ir jautājums, uz kuru atbilde, šķiet, joprojām tiek meklēta.

Labs indikators būs Ogres komandas turpmākais liktenis. Līdzīgi kā Gulbene un Valmiera savulaik, Ogre uz spēcīgas vietējās basketbola skolas bāzes uzbūvēja komandu, kas spēj izcīnīt LBL bronzu un pa reizītei iekost arī abiem Goliātiem.

Tas viss jau ir pieredzēts. Ko tālāk?

Talants birst garām

Basketbola sabiedrību var uzteikt par vienu lietu – prasmi padot roku talantam. 2017. gada Eiropas čempionātā Latvijas izlasi pārstāvēja: no Rūjienas uz Rīgu atvilktie brāļi Bertāni, no Talsiem uz Ventspili savlaicīgi pārgājušais Jānis Strēlnieks, arī Jānis Timma un Žanis Peiners Rīgas dzīvē tika iemesti attiecīgi no Krāslavas un Rēzeknes. Uzskaitījumu varētu turpināt, bet tendence ir veselīga – Latvijas basketbola vide nav vienaldzīga pret talantu un spēj to ne tikai identificēt, bet arī izrakt no lauka un pārstādīt siltumnīcā.

Foto: ROMĀNS KOKŠAROVS, F64

Tomēr visi šie veiksmes stāsti ir šauru iniciatīvu (aģentu, vecāku, sporta skolu, klubu), nevis sistēmas rezultāts.

Pirms 5 gadiem ”Sporta Avīzei” veidoju eksperimentu. Uztaisīju jaunu e-pastu, iegādājos jaunu SIM karti un, uzdodoties par deviņgadīga sportot gribētāja Toma tēvu, pieklauvēju pie Latvijas populārāko sporta veidu durvīm. Fiktīvā ģimene tika nobāzēta Birzgales pagastā, Ķegumā, kur vietējās sportošanas iespējas bija ierobežotas. Bija tikai viens fundamentāls jautājums – kurš sporta veids panāks solīti pretī Tomam, kura vecāki nevar atļauties pilnībā segt visus izdevumus, kas radīsies, sporta gaitas uzsākot.

Vienīgie, kas izrādīja patiesu interesi, bija kamaniņu sports – ar dažu desmitu minūšu intervālu piezvanīja pat divi treneri.

Basketbola vide gana sekmīgi prot padot roku talantam, bet pagaidām nedara neko, lai padotu roku tiem bērniem, kam dzīves apstākļi ir sarežģītāki un kuri pat neuzsāk treniņus. Sportā paši motivētākie ir izsalkušie, un diemžēl šis slānis pagaidām birst garām ne tikai basketbolam, bet Latvijas sportam kopumā.

Basketbola treniņu grupu tīkls Latviju nosedz tik blīvi, ka tieši basketbols varētu būt tas sporta veids, kas iedur lāpstu tur, kur citi pagaidām nerok. Tā savulaik no meža Lietuvas pierobežā tika izvilkta Uļjana Semjonova. Līdzīgi arī Visvaldis Eglītis.

Lai sauktu sevi par nacionālo sporta veidu, tas būtu jāsāk darīt, vienlaikus nošaujot divus zaķus – apmierinot sportiskās ambīcijas un pildot sociālo funkciju. Kāpēc tas nenotiek, varu mēģināt atbildēt LBS vietā – tam nav līdzekļu.

Varas gaiteņos ir sākušās diskusijas par prioritārajiem sporta veidiem. Vadoties pēc pašlaik apspriešanai noliktajiem kritērijiem, basketbols provizoriskajā tabulā ieņem godpilno 1. vietu. Ja tā arī notiks, būs interesanti pavērot prioritāšu ranga pārnešanu no papīra uz reālo dzīvi – ko valsts sagaidīs no basketbola un ko basketbols paprasīs no valsts?

Kāpēc nav rudens trakuma?

Mana vārdadiena ir 29. aprīlī. No visām dāvanām, ko vārdadienās esmu saņēmis, prātā palikusi tikai viena – Latvijas hokeja izlases krekls ar manu uzvārdu un sakrālo astoto numuru. Lai arī Latvijas izlasē tolaik ar to biežāk spēlēja Vjačeslavs Fanduļs, astotais numurs manai paaudzei vienmēr asociēsies ar Sandi Ozoliņu. Hokeju esmu spēlējis tikai dīķa mērogā, bet nav bijusi tāda reize, kad ziemas jakai pa virsu nebūtu stīvējis šo vārdadienas dāvanu. 2001. gadā pēc uzvaras pār ASV šajā kreklā es nakšņoju, 2006. gadā ar to mugurā lepni soļoju uz pasaules čempionāta spēli pret Slovēniju, kuru uzvarējām ar 5:1.

Šķiet, tas ir viens no Latvijas hokeja popularitātes stūrakmeņiem – teju katram hokeja skartajam ir šāda veida atmiņas. Lai arī visu mūžu esmu spēlējis basketbolu, man nekad nav bijis Latvijas izlases krekls un nav arī nekādu izceļamu atmiņu.

Kura ir Latvijas basketbola TĀ uzvara? Kurš ir TAS čempionāts? TĀ uzvara varēja būt Latvijas uzvara pār Lietuvu 2001. gada Eiropas čempionātā, taču tai sekoja pārāk apjomīga stikla hanteļu cilāšana, kas sabojāja atlikušo čempionāta daļu.  TAS čempionāts varēja būt 2017. gada Eiropas čempionāts, kurā bija vairākas spožas uzvaras, taču tās aptumšoja zaudējums Slovēnijai un palikšana bez medaļām, kas togad šķita teju vai ar roku sataustāmas.

2000. gadā Latvijas hokeja izlase uzvarēja Krieviju un no pasaules čempionāta pārradās ar 8. vietu. Stacijas laukums bija pārpildīts, sekoja ”čempionu parāde” pa Rīgas ielām, ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa… 2001. gadā Latvijas basketbola izlase uzveica Lietuvu un no Eiropas čempionāta pārradās ar 8. vietu. Nekāda  iespaidīgā sagaidīšana nebija.

Kāpēc hokeja pavasara trakums ir tradicionāls, bet ažiotāža ap basketbola notikumiem ir nepastāvīga un pat savās visspožākajās izpausmēs atpaliek no hokeja?

Hokejs ir integrējies Latvijas popkultūrā, bet basketbols joprojām ir tikai sports. Līdzīgi ir Latvijas mūzikā. Lai kādi panākumi  būtu tādiem māksliniekiem kā Dons, ”Instrumenti”, Intars Busulis, ”The Sound Poets”, atliek ik pa dažiem gadiem pašmāju koncertus izziņot ”Prāta Vētrai”, un Latvijas šovbiznesa akvārijā iegāžas valis. Ne jau sniegums vairs ir noteicošais (hokeja gadījumā trīs 7. vietas sporta veidā, ar kuru nopietni nodarbojas padsmit valstis, par sevišķu panākumu taču nenosauksi), bet gan statuss, kas ļauj pacelties virs savas nozares rāmjiem. Tā tas ir gan ”Prāta Vētras”, gan hokeja gadījumā.

Taču tas viss ir maināms – ar skaļiem panākumiem, protams. Tiesa, kā rāda prakse, ar vienu skaļu turnīru ir par maz. Latvijas futbola izlase to zina, jo šīs durvis uz tautas sirdīm ir vērusi no abām pusēs.

”Nekas! Mums 2021. gada Eiropas čempionātā būs TĀDA izlase!” kareivīgā optimismā rokas atkal vīsta basketbola līdzjutējs… Basketbola rokās ir visas kārtis, lai beidzot nebūtu jāspļaudās pēcgaršas dēļ. Atliek vien tāds sīkums – kārtis prātīgi izspēlēt…

Latvijai nav sava nacionālā sporta veida. Nekad nav bijis. Basketbolam kādudien tādam vajadzētu būt.