Alkohols, kokaīns, diskvalifikācijas. ”Tagad vai nekad” izlase. Sausais atlikums

Pievienot komentāru
Alkohols, kokaīns, diskvalifikācijas. ”Tagad vai nekad” izlase. Sausais atlikums
ROMĀNS KOKŠAROVS, F64

Reizēm mēdzu aizdomāties, vai komandai, kuru atceras pēc slogana ”Tagad vai nekad” un tautā mīļi dēvē par tusētāju paaudzi (tādu apzīmējumu savulaik paša lolotajiem spēlētājiem piekabināja Valdis Valters), netiek pievērsts pārlieku daudz uzmanības. Brīdi padomājis, es vienmēr nonāku pie viena un tā paša secinājuma: nē, netiek.

Atļaušos teikt, ka neviena komanda atjaunotās Latvijas vēsturē nav bijusi tik hrestomātiska kā 2009. gada Latvijas vīriešu basketbola izlase. Kas zīmīgi – viņu gaitas ir ķidātas vienlaikus pārlieku daudz un pārlieku maz. Atkarīgs no rakursa.

”Ģērbtuves” pastāvīgie sekotāji noteikti būs ievērojuši, ka vienas paaudzes stāsts caur pašu varoņu prizmu šajās slejās atspoguļots daudz. Kameru priekšā esam sēdinājuši Kristapu Valteru, Kasparu Kambalu, Jāni Blūmu, Valdi Valteru. Veselas četras reizes tikāmies ar Kristapu Janičenoku, lai uzrakstītu viņa stāstu. Tāpat pie diktofona apsēdāmies arī ar Aigaru Vītolu – nevienai paaudzei nepiederīgo, taču tajā izlasē spēlējušo. Neklātienē savu uzmanības tiesu esam veltījuši arī Andra Biedriņa figūrai. Kāpēc tribīne mērķtiecīgi dota šai cilvēku kopai, kura savu aktualitāti – par spīti atsevišķiem centieniem – sen kā zaudējusi? Atbilde ir pavisam vienkārša – viņi ir interesanti.

Man personīgi šis kritērijs vienmēr ir bijis pats būtiskākais, lai aicinātu cilvēku uz sarunu. Negribu sākt bezgaumīgo žēlabu stāstu par to, ka kādreiz krāsas bija košākas, taču varētu dikti pastrīdēties, vai tagadējai basketbolistu paaudzei ir tikpat daudz harizmas, cik augstāk minētajai plejādei. Paturot prātā, ka vēl tajā komandā spēlēja arī Armands Šķēle un kapteiņa pienākumus pildīja zudušās paaudzes (konsekventi turpināsim lietot Valda Valtera terminoloģiju) pēdējais mohikānis Uvis Helmanis.

Palūkojoties, kā varoņu dzīves ir iegrozījušās šodien, šķiet, ka šis ir reti piemērots brīdis pavilkt svītru zem ”Tagad vai nekad” izlases stāsta.

Simbolisma ir pārpārēm. Kamēr Jānis Blūms spēlē Itālijā, tikmēr Kaspars Kambala – Rugājos. Kristaps Valters pievērsies bērnu trenēšanai, bet viņa tēvs Valdis atrasts čekas kartotēkā, un apstiprinājumu aģenta Stīva esamībai pauž pat viņa ilggadējais līdzgaitnieks Andris Jēkabsons. Biedriņš atkal trenējas pie Otersona – šoreiz gan vairs ne Andris, bet viņa dēls. Pat Edgars Šneps vairs nav LBS kuģa stūrmanis, par kādu viņš kļuva tieši pirms baigās vasaras…

Diskvalifikācijas. Vai attaisnojās?

2009. gada Eiropas čempionātam Latvijas izlases rindās gatavojās spilgta spēlētāju plejāde: tobrīd NBA spoži spēlējošais Andris Biedriņš, diskvalifikāciju par kokaīna lietošanu izcietušais Kaspars Kambala, Eiropā sevi solīdi apliecinājušie Kristaps Valters, Jānis Blūms, Kristaps Janičenoks. Latvijā kulta zvaigžņu statusu iemantojušie Sandis Valters un Armands Šķēle. Ilggadējas izlases pamatvērtības Uvis Helmanis un Aigars Vītols. NBA vasaras līgas gaisu tovasar baudījušais Kaspars Bērziņš. Izlases vadības groži tika uzticēti Eiropā labu reputāciju iemantojušajam Ķestutim Kemzuram.

Visi gan uz čempionātu neaizbrauca, jo Sandis Valters sagatavošanās ciklā guva savainojumu (to kā liktenīgu pavērsienu savā atskaitē pēc tam atzīmēs Edgars Buļs), bet Kaspars Bērziņš īsi pirms čempionāta tika atskaitīts atkārtotu disciplīnas pārkāpumu dēļ. Izlasē izcēlās dumpis. ”Nedēļu pirms Eiropas čempionāta mums treniņā bija situācija, kad mēs spēlējām 3 pret 3,” marta sākumā ”Ģērbtuvei” atminējās Kristaps Janičenoks. ”Vienkārši vairāk spēlētāju nebija! Daļa komandas bija sadumpojusies pret treneri par to, ka viņš bija atskaitījis vienu spēlētāju. Treneris centās šo treniņu novadīt ar profesionālu attieksmi. Es vēl tagad atceros, ka runājot, viņam acīs bija asaras. To sajūtu es nekad dzīvē neaizmirsīšu.”

Pēc Latvijai neveiksmīgā 2009. gada Eiropas čempionāta lielākā jautrība sākās dažas nedēļas vēlāk. Vispirms ”Sporta Avīze” pilnā apmērā publicēja nopludināto izlases ģenerālmenedžera Edgara Buļa atskaiti, kurā plašāka sabiedrība tika iepazīstināta ar netīro trauku grēdām izlases virtuvē. Vēlāk sekoja arī dažādu apmēru diskvalifikācijas Kristapam Valteram, Armandam Šķēlem, Kasparam Bērziņam, Kasparam Kambalam un Andrim Biedriņam. Izlasē pēc tam atgriezās vien Šķēle un Bērziņš.

Pašām diskvalifikācijām juridiski bija formāls spēks, taču emocionāli tās bija tik seismiskas, ka norāva visu Latvijas basketbola fasādi. Līdzjutēji viebās un vēl ilgi pat ar mietu nebija iedabūjami tribīnēs. Kristaps Valters Latvijas līdzjutējus nodēvēja par ”pajoliem”, sāka sacerēt dzeju un feļetonus par sev netīkamiem žurnālistiem un izlasi apstāvējušiem personāžiem, kā arī draudēja uzsākt tiesu darbus pret LBS.

Andris Biedriņš bija kluss, taču ļoti paņēma pie sirds. Drīz vien NBA karjera noskrēja no sliedēm, arī līdzjutēju vidū atbalsts izpalika – dominēja ņirgšana. Cik sanācis aprunāties ar cilvēkiem, kuri joprojām uztur kontaktus ar Andri, visi kā viens saka: Biedriņš līdz galam nevar sagremot to, ka Goldensteitā viņu godina pat Stefs Karijs, bet Latvijā – apdirš un apņirdz.

Šķēle un Bērziņš izmantoja iespēju atgriezties, taču viņu lomas bija mazinājušās, savukārt Kambalas reabilitēšanu tā nopietni neviens neapsvēra.

Vai šīs diskvalifikācijas nāca par labu Latvijas basketbolam? Spēlētāji visi kā viens (arī t.s. labajā sarakstā iekļautie) saka, ka tās bija liekas un basketbola imidžam nodarīja postu. Savukārt Edgars Šneps, ar kuru ceļi man nesen krustojās LTV ēkā un tās kameru ielokā, par lēmuma pareizību nešaubās joprojām un tikpat nelokāms palika, arī turpinot šo diskusiju aizkadrā. Par ko es viņu respektēju, taču tik un tā – nepiekrītu.

Kāpēc nepiekrītu? Pirmkārt, konkrētā spēlētāju paaudze savas netiklības apguva no iepriekšējās paaudzes, kuras kapteinis vienubrīd bija arī Edgars Šneps. Var, protams, diskutēt par mērogiem, taču ”Tagad vai nekad” nebija nekādi nesportiska režīma celmlauži. Vecā gvarde nekādu morālo kompasu pūrā līdzi neiedeva.

Otrkārt, basketbola sabiedrība, Rīgas naktsdzīves sabiedrība un arī LBS gadu gadiem zināja par to, kādas izklaides tiek piekoptas ārpus laukuma, taču stingro dūri galdā sita tikai tad, kad publiskā konjunktūra šādam solim bija izdevīga.

Treškārt, Latvijas basketbola imidžs pēc tam bija tik atspārdīts, ka rētas dzija ilgi. Ja paskatāmies uz interesi ap klubu basketbolu, tad šķiet, ka dažas dzīst joprojām. Atsevišķu spēlētāju vienkārša neaicināšana uz izlasi būtu bijis zelta vidusceļš.

Bet ko nu vairs – šajā jautājumā mēs ar Edgaru tā arī palikām katrs pie sava.

Alkohols un kokaīns. Joprojām aktuāls?

”Mēs izcēlāmies ar to, ka bijām paaudze dīvainā laikmetā,” vērtē Kristaps Janičenoks. ”No pilnīga informācijas vakuuma nokļuvām sabiedrības uzmanības centrā. Paaudze pirms mums darīja visu to pašu. Kur tad mēs to iemācījāmies?! Tas bija tieši tāds pats process, vienkārši mainījās sabiedrība un cilvēku ikdienā ienāca tehnoloģijas, kas veicināja informācijas apriti.”

Skolas gaitas uzsākuši vēl padomju laikos. Profesionālu basketbolistu gaitas uzsākuši gadsimtu mijas pieticības apstākļos. Karjeras labākos gadus sasnieguši laikā, kad vienā punktā sadūrās ekonomiskās augšupejas, strauji augošās publicitātes un bezgaumīgu pārmērību vektori. Priekšteču piemērs nemudināja aizdomāties. Tolaik sabiedrībā virmojošā atmosfēra – ne tik.

Saliekot visus faktorus kopā – vai tas varēja beigties citādi?

”Tagadējā Latvijas basketbolistu paaudze noteikti no mums daudz ko iemācījās. Viņi ieraudzīja tos grābekļus, uz kuriem negribēja uzkāpt. Starp paaudzēm ir būtiska atšķirība. Ne tik daudz sadzīvē, kā publiskajā tēlā – tajā, ko nes uz ārā. Un tā ir laba lieta,” mūsu marta sarunā secināja Janičenoks.

Nevar nepiekrist tēzei par to, ka ”Tagad vai nekad” spilgtākie personāži, uzkāpjot uz saviem grābekļiem, no zilām pierēm pasargāja tagadējos groza bumbas lāčplēšus. Tāpat kā nevar nepiekrist tēzei, ka atšķirība ir ne tik daudz dzīvesveidā, kā tajā, cik publiski tas tiek vai netiek piekopts.

Skandāli gan nav gājuši ar līkumu arī tagadējām zvaigznēm. Kristaps Porziņģis un Rodions Kurucs abi tika apsūdzēti izvarošanā. Lai arī apsūdzības šķita baltiem diegiem šūtas un ieturētas tipiski amerikāniskā garā, savu vētru tās sacēla. Izlases kapteiņa Jāņa Blūma ”Ģērbtuvei” paustā nopūta  (”Kāpēc tad citās izlasēs nekas tāds nenotiek?”) palika kā kauciens tuksnesī.

Ja vēl piepildīsies runas par to, ka viens cits izlases kodola spēlētājs ir notēmējis kaimiņvalsts pilsonības virzienā, tad tusētāju paaudzes aktīvisti varēs ”mēs vs. viņi” naratīvu piešķilt no jauna.

Vai basketbolisti joprojām dzer? Jā, dzer. Ne tik senā pagātnē bija Porziņģa saķeršanās ar Liepājas vietējiem naktsdzīves matadoriem, kas basketbola sabiedrībā nebija nekāds zibens spēriens no skaidrām debesīm. Informācija par raženā latvieša neviennozīmīgi vērtējamajām izklaidēm tovasar krājās kaudzītē jau pirms skaļā incidenta. Kopš tās reizes gan esot piebremzējis.

Tikmēr cits Latvijas izlasē gana daudz paspēlējis spēka uzbrucējs kolēģu vidū jau ticis pie alkāna palamas.

Taču tas galīgi nav stāsts par dažiem cilvēkiem vai pat vienu sporta veidu. Sportisti ir dzēruši visos laikos. ”Tagad vai nekad” izlases devums ir tāds, ka mūsdienās to cenšas darīt neuzkrītošāk un apzinīgāk, ne gluži sagatavošanās cikla laikā.

No profesionālo sportistu ēdienkartes nav pazudis arī kokaīns, un te nu basketbolisti Latvijā nemaz nav pirmrindnieki. Arī kokaīna izplatība sportistu vidū nav nekāda novitāte, un šo tēmu pārrunājām intervijā ar Kasparu Kambalu.

”Tagad vai nekad” izlase piekopa bohēmu, taču tā nav pelnījusi tikt uzskatīta ne par žanra pionieri, ne par vienīgo grēkāzi. Viņi vienkārši pārāk daudz zīmējās un pārāk maz skatījās pār plecu. Tā ir mācība, ko no viņiem ir aizguvušas nākamās sportistu (ne tikai basketbolistu) paaudzes.

Pieredze. Ne līdz galam novērtēta?

Žurnāla KLUBS nākamajā numurā būs lasāms mans raksts par Latvijas basketbola jauno cerību Artūru Žagaru. Zīmīgi, ka Latvijā viņu pretī virsotnēm virzīja tas pats treneris, kurš kopā ar Andri Biedriņu nogāja ceļu līdz pašam NBA draftam. Raivo Otersons. ”Pieredze ar Andri ļoti palīdzēja,” tagad atzīst Otersons. ”Ļoti daudz izdarījām papildus, lai attīstītu Artūra talantu. Daudz komunicēju ar viņa ģimeni. Ja Andra gadījumā taustījāmies, tad šeit jau man daudz kas bija zināms. Principā tas, ko es attiecībā uz Artūru plānoju, arī piepildījās.”

Lai kā arī nezākātu ”Tagad vai nekad” izlases redzamākos spēlētājus, baidos, ka bez viņu iemītās takas nākamajām paaudzēm karjeras neveidotos tik gludi. Andra Biedriņa debija NBA vēl vidusskolas vecumā; Kaspara Kambalas spožais sniegums Eirolīgā; izlases kodola nostiprināšanās Eiropas vadošajās līgās – tas viss pavēra jaunus apvāršņus pēctečiem. (Paaudze pirms viņiem 90. gadu beigās, ar retiem izņēmumiem, netika tālāk par Polijas klubiem.) Zīmīgi, ka šodien aģenta Artūra Kalnīša klientu portfelī ir trīs mūsu NBA spēlētāji, bet aģentu biznesa smalkumus (un grābekļus…) viņš apguva, strādājot ar Armandu Šķēli.

Kāds tad beigu beigās ir ”Tagad vai nekad” izlases sausais atlikums? Viņi parādīja gan kā darīt, gan kā nedarīt lietas. Viņi palīdzēja noticēt un palīdzēja arī atmosties. Viņiem daudz tika dots, daudz piedots un beigās – daudz tika arī prasīts.

Tagad varam secināt, ka viņi netika galā ar ceļā mestajiem izaicinājumiem un pārbaudījumiem, bet – ja spēlē pret Vāciju būtu iekritis par vienu metienu vairāk, viņu stāsts būtu izvērties citādi un arī Latvijas profesionālā sporta vide šodien izskatītos citādi.

Stipri šaubos, ka labāk.