Katrīna Gupalo, dziedot uz ielas, saskārusies ar Latvijas un Maljorkas policijas pretestību

Baiba Gāliņa

Autors: Baiba Gāliņa

0 Komentāru
Katrīna Gupalo, dziedot uz ielas, saskārusies ar Latvijas un Maljorkas policijas pretestību
Jānis Romanovskis

Daudzi jaunie dziedātāji savas karjeras sākumā spēkus izmēģinājuši, muzicējot uz ielām. Jaunības gados arī dziedātāja Katrīna Gupalo labprāt pelnīja naudu, uzstājoties tieši šādā veidā un gūstot pieredzi. Naudas pieticis gan jauniem džinsiem, gan tusiņam, gan ”Zelta zivtiņai”. Pagājušajā nedēļas nogalē Rīgā norisinājās Ielu mūzikas diena, kurā piedalījās arī Katrīna. Viņa uzstājās, lai atcerētos jaunības dienas un muzicēšanu uz ielas.

Sarunā ar portālu Skaties.lv Katrīna stāsta, ka kopā ar bērnības labāko draugu vasaras pavadījusi, draiskojoties Vecrīgā, bet naudas īsti nav bijis ne puisim, ne viņai.

”Kādu dienu nolēmām uz ielas nodziedāt Imanta Kalniņa dziesmu “Es redzēju sapnī”. Ārzemju kungs jau pēc dažām minūtēm mums iemeta divus latus. Toreiz tā bija diezgan vērā ņemama summa, it īpaši, ja tev ir 12 gadi. Tā nu mēs uzsākām šo biznesu – draugs spēlēja vijoli, es dziedāju. Pietika gan ”Zelta zivtiņai”, gan jaunām džinsām, gan kārtīgam tusiņam,” atmiņās dalās Katrīna.

Bizness gāja tik labi, ka pēc laika jaunieši izlēma sadalīties, lai pelnītu vairāk. Draugs spēlējis vijoli, bet Katrīna dziedājusi ar fonogrammu. Pamainījies arī repertuārs, viņa izpildījusi populārās Šakiras dziesmas, kā arī citu slavenību lielākos hitus.

Tā drīz vien Katrīna atrada savu veiksmes vietu pie Pulvertorņa. Ja sākās lietus, saldējuma vai ziedu pārdevējas ļāva meitenei noslēpt magnetofonu zem viņu lielajiem lietussargiem.

”Vislielākā vērtība muzicēšanai uz ielas ir pieredze. Ar koncertiem ir citādāk – klausītāji ir ieinteresēti tevi dzirdēt, viņi ir nopirkuši biļetes, saplānojuši savu laiku. Nejaušs garāmgājējs nav paredzējis palēnināt soli vai apstāties un klausīties. Uz ielas var “noķert” visīstākās emocijas, vispatiesāko reakciju. Ja cilvēkam nebūs interesanti, viņš vienkārši paies garām. Tāpēc savākt pūli ap sevi ir nopietns izaicinājums,” smaida Katrīna.

Ja mūzika spēj ieinteresēt cilvēkus uz ielas un arī noturēt viņu uzmanību, tad vairs nav jābaidās ne no vienas lielās skatuves. Izaicinājums ir arī pieskandināt ielu ar savu balsi, kā nekā viss notiek bez mikrofona. Dziedātāja neslēpj, ka pārvarēt ielas trokšņus nav nemaz tik vienkārši.

Viens no lielākajiem ieguvumiem ielu mūziķes karjerā ir reiz nopelnītie 100 dolāri, bet tā, dziedot uz ielas, četrdesmit lati dienā bijuši vienmēr, kas ir ļoti liela nauda 12, 13 gadus vecam jaunietim.

”Bija arī bailīgi brīži. Kad trakie “piesienas”, gan dīvaini pielūdzēji, arī ar policistiem negāja tik gludi. Reiz kāda dāma izsauca policiju, jo viņai šķita, ka mans repertuārs nav atbilstošs Pulvertorņa tēlam. Atbrauca policijas busiņš ar sirēnu un bija ilgi un dikti jāskaidrojas,” tā Katrīna.

Par neparasto nodarbi pamazām uzzināja arī dziedātājas klasesbiedri Emīla Dārziņa mūzikas skolā. Kādu dienu bariņš ar drosmīgākajiem pievienojās Katrīnai pie Pulvertorņa un izveidojās vesels ielu mūzikas koris.

”Pēc daudziem gadiem prieka pēc nolēmu uzdziedāt Maljorkā, kur biju devusies atpūtas braucienā. Dziedāju bez pavadījuma un tieši pauzē pamanīju vairākus policistus uz motocikliem. Nolēmu paildzināt pauzi un izlikties, ka es tāpat vien tur stāvu, jo nezināju, kādi šajā zemē ir noteikumi par ielu muzicēšanu,” nopietni nosaka Katrīna.

Plāns gandrīz izdevies, bet pēdējā brīdī viens no policistiem lēnā tempā, braucot garām, aizķēra cepuri un sapelnītā nauda izbira pa visu ielu. Viņš to pamanīja un sāka ļoti temperamentīgi kaut ko teikt spāniski. Katrīna likuma sargam atbildēja angliski.

”Neviens no mums otru nesaprata, tāpēc drīz vien šķīrāmies ar smaidu. Arī studiju laikā Londonā un, braucot ciemos pie radiem Kijevā, izmēģināju ielu muzicēšanu. Tur viss bija daudz mierīgāk. Ielu muzicēšana Ukrainā un Anglijā ir populārāka nekā Latvijā vai Maljorkā,” stāsta Katrīna.

Dziedātāja ļoti nopriecājās, uzzinot, ka šogad Rīgas svētku ietvaros notiek arī Ielu mūzikas diena. Viņa uzreiz pieteicās, palūdzot organizatoriem savu iecienīto vietiņu Smilšu ielā pie Pulvertorņa. Sajūtas bijušas nostalģiskas, viss tieši tāpat kā pirms daudziem gadiem, pat saldējuma ratiņi atradušies blakus.

”Muzicējot šovasar, atcerējos, ka toreiz, 2002., 2003. gada vasarās, daudzi klausītāji fotografēja un filmēja manu uzstāšanos Smilšu ielā, bet man pašai nav palikusi nekāda liecība par piemiņu. Cik tas būtu fantastiski, ja kāds pēkšņi atrastu kādu bildīti vai video no tiem laikiem un atsūtītu man ”Facebook” vai ”Instagram” vēstulītē,” cerīga ir Katrīna.

0 Komentāru