Baiba Gāliņa

Autors: Baiba Gāliņa

1 komentārs
Annija Krūmiņa: rati ir gandrīz kā mans ķermenis, un nevienam nav tiesības tiem patvaļīgi pieskarties
PERSONĪGAIS ARHĪVS

Parabobslejisti Anniju Krūmiņu var uzskatīt par vienu no iedvesmojošākajiem sabiedrībā zināmajiem cilvēkiem Latvijā. Par spīti ratiņkrēslam Annija sporto, atradusi laimi attiecībās, aizraujas ar dažādiem hobijiem, bauda dzīvi, nav pazaudējusi pozitīvismu, optimismu un tajā visā neaizmirst vienmēr izskatīties skaista!

Tu esi ļoti skaista blondīne, noteikti esi saskārusies ar jociņiem par blondīnēm?

Esmu blondīne gandrīz visu mūžu, pie blondīņu jociņiem esmu pieradusi, un labprāt pati par sevi pasmejos, noveļot visu uz matu krāsu. Tas, protams, ir neapstrīdami vājš arguments, lai attaisnotu savu rīcību, tomēr es savu dzīvi tveru ar humora devu par teju visu, kas ar mani notiek. Kopā ar tuvākajām draudzenēm nesen atgriezāmies pie atziņas, ka jāprot pasmieties par visu! Pat par lietām, kuras ļoti sāp. Smiekli un smaids ir viena no manām ”enerģijas devām”, kura ir nepieciešama.

Tavs optimisma avots, kurš tev ļauj pasmieties par sevi?!

Mana gaisma un mans optimisms, prieks, mīlestība, pirmkārt, nāk no manas ticības Dievam. Ticu, ka esmu izredzēta lielām lietām.

Kur tu smelies spēku, iedvesmu dzīvei, jauniem sasniegumiem?

Viena no lielākajām iedvesmām man ir bērni, jo tik patiesi smaidi, mīļas sarunas un nesamaitāts domāšanas veids ir tas, kas mums, pieaugušajiem, nereti būtu jāpamācās no bērniem. Vēl man ļoti palīdz mūzika. Tā ir pati galvenā lieta, ar kuras palīdzību iespējams gan izsāpēt, gan smelties iedvesmu un mieru. Mīlu klausīties Noras Džonsas mūziku, tā mani pilnībā nomierina. Spēku smeļos arī dabā! Lepojos, ka esmu latviete, vēl jo vairāk – ka varu nest mūsu valsts vārdu pasaulē.

Un kas notiek, kad ”pasaule sabrūk”? Nevar vienmēr būt tikai labi momenti!

Protams, ir reizes, kad ”pasaule sabrūk”, bet mani cilvēki vienmēr šo pasauli spēj ”salīmēt” un noturēt kopā, atbalstīdami mani.

Lielā nelaime neatņēma dzīvesprieku un optimismu?

Caur savu nelaimi un sāpēm nācās pieaugt ļoti agri, pēc avārijas 18 gadu vecumā. Zinu, ka, ja arī es būtu gulējusi gultā, sūdzējusies un pati ”piebeigusi” savu dzīvi, mana dzīve būtu bezmērķīga, nepiepildīta un skumja. Ar savas ticības palīdzību es ceļos katru rītu, kā arī vakarā aizveru acis pateikdamās par visu, kas man ir.

Pat par avāriju un tās sekām?

Jā, esmu pateicīga par avāriju, kas mainīja manu dzīvi. Lai arī tik daudziem to būtu grūti saprast, esmu iemācījusies, ka sāpes un bailes ir jāiemīl, ka mīlestība ir zāles visam. Viens no labākajiem piemēriem ir mana dalība parabobslejā, jo ar tā palīdzību pārvarēju savas bailes no ātruma. Protams, arī mana ģimene un draugi ir mana vislielākā gaisma, vislielākie atbalstītāji un mans prieks.

Nav daudz sieviešu, kuras vienmēr spēj izskatīties skaistas. Tev tas lieliski izdodas!

Runājot par sievišķību un ārējo izskatu, uzskatu, ka mana privilēģija ir būt sievietei. Vienmēr esmu uzsvērusi, ka, neatkarīgi no tā, ka esmu ratiņkrēslā, arī es esmu sieviete, arī es varu vilkt skaistas kleitas, pucēties. Kaut arī lielu lomu manā dzīve ieņem sports, tam attiecīgais apģērbs, ir grūti ilgi staigāt sporta tērpā. Vienmēr priecājos to uzvilkt, bet vēl vairāk priecājos, ka pēc treniņiem un sacensībām atbraucu mājās un varu izpausties, ļaut savai sievišķībai vaļu.

Tā būtu jāprot ikvienai sievietei!

Dažkārt dzirdu komplimentus, kad sievietes man saka – man jāmācās no tevis, tu vienmēr esi sapucējusies, sievišķīga. Nereti, manuprāt, sievietes ieslīgst kādā rutīnā, darbā vai citos apstākļos, kas slāpē sievišķību. Priecājos būt piemērs tam, ka viss, kas ar mani noticis, un lai arī cik stiprai man bijis jābūt, es esmu spējusi saglabāt savu sievišķību. Galvenais ir justies labi, ērti ar sevi.

Tu fotogrāfijās nekautrējies parādīt savas rētas, panākot, ka tās izceļ tavu trauslumu, maigumu un skaistumu!

Bildes sākotnēji veidoju sev, bet tās ieguva atzinību no cilvēkiem. Tajās attēlotas manas rētas uz muguras, ratiņkrēsls. Lai arī sākotnēji centos slēpt gan rētas, gan ratus, pēc tam sapratu – tas nav pareizi, jo man ar to ir jālepojas! Caur manām rētām atainojas sāpes, grūtības un ciešanas, kurām esmu gājusi cauri. Tieši fiziski redzamās rētas man ir kā pierādījums tam, ka arī emocionālie pārdzīvojumi un citi iekšējie procesi sadzīst, mums tikai jāļauj laikam.

Nereti liekas, ka apkārtējie nepamana cilvēkus ratiņkrēslos, cenšas neskatīties virsū, ignorē!

Sabiedrība ļoti mainās. Arvien ir cilvēki, kuri uz mani skatās ar nepatīkamu izteiksmi, taču ļoti daudz cilvēku, par ko man milzīgs prieks, uz mani skatās tieši tāpat, kā uz citiem cilvēkiem. Tas liecina par sabiedrības izglītotību, galvenokārt – sirds gudrību, kas ir daudz svarīgāka. Man prieks, ka varu kaut kā mainīt sabiedrības skatījumu, ka varu sasniegt lietas, kuras, iespējams, nav izdarāmas cilvēkam ar pilnīgu fizisku brīvību. Tas tikai pierāda, kāds spēks mājo cilvēkā un esmu laimīga, ka manī šis spēks mīt.

Aizspriedumi neliek nokārt rokas un ieslēgties mājā?

Cilvēku attieksme pret mani, manuprāt, ir tāda, ar kādu es vēršos pret viņiem. Un tā ir ar katru no mums. Pat situācijās, kurās mani provocē, vienmēr cenšos saglabāt cieņu, mīlestību un laipnību. Zinu, ka esmu gana stipra, lai stāvētu pāri šiem cilvēku aizspriedumiem, tomēr tas, kas mani uztrauc – cilvēku attieksme pret citiem manā situācijā esošiem cilvēkiem. Domāju, ka daudzus no tiem aizskar lietas, kurām es pat nepievēršu uzmanību, neredzu tās. Tāpēc aicinātu ikvienu pieņemt cilvēkus tādus, kādi mēs esam, un aiz ārējā veidola meklēt ko vairāk.

Kā ar palīdzību no apkārtējiem, teiksim, pārbraukt pāri ielai, uzbraukt uz ietves?

Par sevi runājot, varu galvot, ja man vajadzēs palīdzību, es to jautāšu. Esmu sapratusi, ka tas ir tikai normāli, un, jāatzīst, ne reizi neesmu saskārusies ar negatīvu attieksmi. Vienmēr no sirds esmu pateicīga cilvēkiem, kuri man palīdz un padod kaut ko veikalā no plaukta, kuru man fiziski nav iespējams aizsniegt. Un tas neattiecas tikai uz mani. Reizēm mums vajag būt vājiem, ļaut citiem palīdzēt. Kā sieviete es to šad tad pielietoju savās interesēs.

Ir atšķirība saņemt palīdzību, kad pajautā vai saņemt palīdzību to negaidot!

Man ļoti nepatīk, reizēm pat aizvaino, palīdzība bez izteikta lūguma. Protams, cilvēks, gribēdams tikai labu, ķeras klāt ratiem, stumj mani. Aicinu padomāt, ka rati ir gandrīz kā mans ķermenis un nevienam nav tiesības tiem pieskarties patvaļīgi, pat ja šķiet, ka man ir grūti kur uzbraukt.

Tavi mīļie nesaņem nosodošus skatienus, pārmetumus no apkārtējiem, ja cilvēki redz, ka tev neviens nepalīdz?

Reizēm mani draugi saņem pārmetumus, ka nepalīdz man, piemēram, uzbraukt kalnā, bet es nemaz šo palīdzību nevēlos! Esmu pieradusi, ka man jābūt stiprai un neatkarība manā situācijā ir ārkārtīgi svarīgs, nozīmīgs faktors. Tāpēc no sirds priecājos par cilvēkiem, kuri pirms tam JAUTĀ, nevis ķer, grābj, jo tā man būšot labāk, vieglāk. Dzīvē retas lietas ir ”vieglas” un priecājos, ka grūtības mani padara tikai un vienīgi stiprāku.

Kā paiet tavas dienas, ko dari brīvajā laikā?

Brīžiem šķiet, cilvēki uzskata, ka man brīvā laika ir mežonīgi daudz, ka sēžu mājās, neko nedaru, tā pavisam noteikti nav. Godīgi sakot, reizēm kāroju pēc vairāk laika sev, vairāk laika lietām, kurām laika nesanāk, Piemēram, gleznošanai, zīmēšanai, priecājos par dienām, kuras man ir brīvas un varu izpausties dziedot, mācoties un spēlējot ģitāru.

Izklaides ar draugiem, saviesīgi pasākumi, jeb tipiskās jaunu cilvēku izklaides?

Manas brīvdienas pavisam noteikti nesaistās ar ballēšanos, klubiem. Jā, pirms avārijas tā bija, taču pēc tam, nenoliedzami, manas domas mainījās, iespējams, apstākļi lika no tā ”izaugt”. Protams, retu reizi arī man patīk atpūsties ar draugiem, taču brīvdienas cenšos pavadīt kvalitatīvi, kopā ar mīļoto cilvēku, kopā ar ģimeni un draugiem. Tas ir pats svarīgākais, ko dzīve man dāvājusi. Vienmēr dodu priekšroku saturīgām brīvdienām.