Piedzimis ar ”zaķalūpu” un piedzīvojis mīļotās nāvi savu acu priekšā. Uz ”Mīlas kruīza” klāja kāpj rakstnieks ar skaudru dzīvesstāstu

Zane Baranovska

Autors: Zane Baranovska

''Skaties Izklaide'' redaktore

22 komentāri
Piedzimis ar ”zaķalūpu” un piedzīvojis mīļotās nāvi savu acu priekšā. Uz ”Mīlas kruīza” klāja kāpj rakstnieks ar skaudru dzīvesstāstu
Dmitrijs Suļžics/f64

Skaties.lv unikālajā šovā ”Mīlas kruīzs” izbrauc 26 gadus vecais galdnieks Mairis Liepiņš no Tukuma. Puisi, kura kaislība ir fotomāksla un rakstīšana, dzīve nav lutinājusi – viņš piedzima ar augšlūpas patoloģiju, ko dēvē par ”zaķalūpu”, un viņa pirmā mīlestība nomira viņa rokās. Ilgi bijies attiecību, Mairis ir gatavs īstām jūtām un dodas tās meklēt ”Mīlas kruīzā”.

Piedzimt ar ”zaķalūpu”

Mairis iepazīstoties Skaties.lv atklāj – viņam uz kājas ir īpašs tetovējums – skaitlis 13. Veiksmes skaitlis tas neesot, drīzāk jau atgādinājums par smago bērnību.

”Man personīgi vispār nav bijusi bērnība. Visu šo laiku nogulēju slimnīcās, pārcietu vairākas operācijas. Piedzimu ar ”zaķalūpu”,” Skaties.lv atklāj Mairis.

”Zaķalūpa” ir iedzimta augšlūpas patoloģija, kura ir ne tikai vizuāls defekts, bet arī apgrūtina ēšanu un runu.

”Tas ir, kad piedzimst ar atvērumu lūpā. Jā, šķiet, kas tad tur – vizuāls defekts. Bet es šīs ”zaķalūpas” dēļ visu savu bērnību esmu cietis,” nopūšas Mairis. Jā, šobrīd viņa augšlūpā palikušās tikai pēdas no šīs patoloģijas – rēta, kas palikusi pēc daudzajām operācijām.

Cilvēki parasti domājot, ka puisis gan jau kaut kur izkāvies un pārsitis lūpu, un Mairis ļauj viņiem tā domāt – lai jau.

”Tagad tā ir tikai rēta, bet iepriekš manai lūpai vispār nebija formas. Tika veiktas vairākas operācijas – no kājas tika ņemts kauls, likts žoklī un audzēts.

Sevi ārpus slimnīcām sāku atcerēties tikai no astoņiem, deviņiem gadiem. Pirmās klases, agrīnā bērnība – tas viss bija slimnīca.

Skolas laikā mani nicināja, izsmēja.

Jā, ”zaķalūpa” pati par sevi dzīvībai nav bīstama, taču, ja tā ir, dzīvot normāli vienkārši nav iespējams,” tā Mairis.

”Viņa nomira manās rokās.”

Taču piedzimšana ar ”zaķalūpu” un tai sekojošā operāciju sērija bija tikai pirmais Maira dzīves satricinājums. Pusaudža gados viņš satika īpašu meiteni un izdzīvoja skaistu stāstu, kas beidzās ar traģēdiju.

”Iepazināmies tolaik populārajā čatā. Sarakstījāmies, satikāmies. Bijām kopā pusotru gadu līdz dienai, kad notika traģēdija, kura mainīja visu manu dzīvi.

Viņa nomira manā acu priekšā. Viņu notrieca automašīna,” atceras Mairis.

Puisim tolaik bijis 14, meitene bijusi vecāka. Liktenīgajā dienā Mairis gaidījis savu meiteni ar ziediem un viņa, ieraugot mīļoto, metusies pāri ielai, nepamanot, ka tuvojas automašīna.

”Joprojām jūtos vainīgs, jo viņa skrēja man pretī, neskatoties, vai nāk mašīnas. Viņu notrieca. Un viņa nomira manās rokās,” atceras Mairis.

13. datums abiem bijis īpašs, tāpēc skaitlis 13 mūžam paliks uz Maira kājas un ik gadu šai datumā viņš iemet rozi upē – šai meitenei. Gadu gaitā jau esot upei atdots milzīgs pušķis.

Kopš liktenīgā notikuma pagājuši 12 gadi, Mairis sadzīvojis ar zaudējumu, bet tā pa īstam atvērt savu sirdi mīlestībai joprojām baidās – ja nu atkal liktenis negaidīti atņem to, ko pats dāvājis?

Grāmata Laurim Reinikam

Iespējams, bailēs atkal mīlēt un smagi ciest, Mairis pēdējos gados nodevies darbam un savam radošajam aicinājumam. Viņš pelna naudu kā galdnieks, taču puiša sirdslieta ir rakstīšana.

”Rakstu jau astoņus gadus. Man ir izdotas jau trīs grāmatas.

Pirmā ir man ļoti īpaša, jo tā ir par manu elku Lauri Reiniku, ko gan izdevu ļoti ierobežotā eksemplāru skaitā – tikai tuvākajiem cilvēkiem.

Arī pašam Laurim nosūtīju. Jā, tajā laikā vēl biju naivs, neapzinājos dažādas lietas, taču ceru, ka Reiniks šo grāmatu pareizi saprata. Tā ir viņa autobiogrāfija,” stāsta Mairis.

Kā otro viņš izdevis grāmatu ”Dzīves dzirkstis”. ”Tie mani teksti un manas emocijas trīs nodaļās. Trešā grāmata ir par mani pašu, par to, kā dzīvi maina gribasspēks.

Ceturtajai šobrīd top makets. Tā būs ”Dzīves dzirkstīm” otrā daļa – ”Laika dzirkstis”,” stāsta Mairis.
Pagaidām nekāda lielā peļņa no grāmatām gan neesot, bet vai tad tas ir galvenais?

”Gribu parādīt, ka būtiski ir nevis nopelnīt, bet gan dāvāt cilvēkam. Es esmu cilvēks, kas grib dzīvot, dāvājot citiem prieku. Ja es kādu spēju iepriecināt, es pats jūtos labi,” tāda ir Maira dzīves filozofija.

Ierodoties uz ”Mīlas kruīza” klāja, Mairis rēķina – pēdējās attiecības bijušas aptuveni pirms diviem gadiem. ”Man nav bijušas ilgas attiecības. Es nevaru psiholoģiski tam nobriest. Baidos.

Gan tā negadījuma dēļ, gan, jā, pēdējā laikā baidos no tā, kādi ir meiteņu nolūki.

Ir meitenes, kurām interesēju tikai tāpēc, ka esmu mazliet zināms un pazīstams. Bet es vēlos meiteni, kura pieņem mani un iet ar mani līdzi visā, ko es daru.

Vienkāršu, dzīvespriecīgu meiteni,” tā Mairis.

Šobrīd viņš jūtas beidzot nobriedis. Viņš esot gatavs veidot ģimeni – jau noskatīts mājoklis, tiek krāta naudiņa, lai dzīvē iegūtu stabilu pamatu zem kājām. Un Mairis dodas ”Mīlas kruīzā”, kas, iespējams, ievedīs viņu ilgi gaidītajā miera un laimes ostā.

”Es ticu īstai mīlestībai. Es esmu gatavs. Gribu beidzot dalīties tajā, ko esmu sasniedzis, ar otru cilvēku. Veidot kopīgu nākotni.

Jūtu, ka manī ir kaut kāds viens tukšums. Mīlestība ir vienīgā lieta, kuras man šobrīd nav,” mesties nezināmajā gatavs Mairis.

22 komentāri