Lauris Lizbovskis par EČ basketbolā Rīgā, “dranktvītiem” un metālistu laikiem

Komentāri
Lauris Lizbovskis par EČ basketbolā Rīgā, “dranktvītiem” un metālistu laikiem
Foto: no Laura Lizbovska personīgā arhīva

Grūti pateikt, kuru no bērnības sporta ziņu diktoriem labāk atceros, bet tas, ka viņš jau no pašiem pirmsākumiem ir  viena no LNT kanāla sejām, ir skaidrs jebkuram. Tiek ne tikai lasīti jaunumi skatītājiem, bet arī ļoti aktīvi sportots, kā arī sekots līdzi aktualitātēm. Šoreiz “Istabas vidū” ciemojās Lauris Lizbovskis.

Par sporta žurnālistu viņš sevi vairās saukt, lai gan jomā darbojās jau 20 gadus. Parunājām par Eiropas čempionātu basketbolā pie mums, Rīgas “Dinamo” un KHL sezonu, tīņu un metālistu laikiem, mūziku, “dranktvītiem”, un, protams, arī par meitenēm.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Visi saistītie raksti

Sākam ar banālo jautājumu – kā Tu kļuvi par sporta žurnālistu?

Labdien! (Smejas) Žurnālists pēc definīcijas es nemaz nevaru būt. Bet bija tādi “Pica TV” laiki. Tur strādāja man pazīstamais Andris Rupais un reklāmas daļā – mans brālis. Un tā pie manis nonāca informācija, ka tiek meklēts cilvēks, kurš naktīs taisītu sporta ziņas. Tobrīd strādāju operā par skatuves darbinieku, students būdams, man nebija lieli materiālie līdzekļi.

Pats pēc izglītības esi ģeogrāfs?

Nepabeigta augstākā, kā jau lielai daļai no mums. (Smejas) Tiku līdz ceturtam kursam – sāku strādāt naktīs, lekcijās miegs nāca, tad sekoja “akadēmiskais”, un tā tas aizgāja citās sliedēs. Toreiz arī biju nedaudz izkritis no sporta aprites, jo pēc vidusskolas kaut kā pārstāju par to interesēties. Es pat nezināju, kas ir Latvijas čempioni basketbolā. Joks tāds, ka tajā laikā es gāju uz divām augstākajām izglītībām – mums ar čaļiem no ģeogrāfu fakultātes bija arī studijas Sporta Pedagoģijas akadēmijā. Tā kā man ir divas nepabeigtas augstākās. (Smejas)

Foto: no Laura Lizbovska personīgā arhīva

Foto: no Laura Lizbovska personīgā arhīva

Pēdējā laika lielākā aktualitāte Latvijas sportā ir Eiropas čempionāts basketbolā Rīgā. Es, piemēram, iekšēji jutu, ka tas notiks. Kādas bija Tavas prognozes?

Tā kā visi, cerēju! Ļoti iepriecināja arī tas, ka pabeidzām turnīru (EČ kvalifikāciju – aut.) uz nulles zaudējumu ailītē, kas, manuprāt, arī bija viens no iemesliem. Latvijā ir bijuši ļoti labi noorganizēti jauniešu turnīri un arī sieviešu čempionāts, kur no “FIBA’s” tika saņemtas labākās atsauksmes. Viss bija, lai tas notiktu pie mums! Mīnusu bija mazāk, nekā plusu. Gribējās varbūt pat vairāk kā grupas turnīru.

Pagaidām Rīgas “Dinamo” spēļu bilance ir 1-2 (intervija notika pirms spēles ar “Ņeftehimik” un “Lada”). Kādas Tev ir sajūtas par KHL jauno sezonu?

Es biju uz Soču spēli ar puiku, un tāds iespaids, ka kaut kas pietrūkst.

Naudas!

(Smejas) Jā, tā runā, ka čaļi nesaņem kaut ko. Izskatās, ka nav tās uguntiņas. Un, ja atnāk 2/3 halles, ir tas ledus “jāgrauž”, bet es neko tādu neredzēju – ne no ārzemju leģionāriem, ne mūsu pašu zvaigznēm. Vairāk varbūt pat centās tieši tie, kas mazāk spēlējuši “Dinamo” rindās. Turklāt es redzēju, ka cilvēki iet prom, jo viņiem ir garlaicīgi.

Kā Tev šķiet, mūsu trīs zvaigžņu – Edgara Masaļska, Miķeļa Rēdliha un Laura Dārziņa – atgriešanās ir likumsakarīga?

Mēs labi zinām, kāds ir Krievijas hokejs – tas tirgus ir diezgan sačakarēts. Milzīgās algas, ārzemnieku kvotas… Tev ir jābūt galvastiesu pārākam par citiem, lai latvietis spēlētu krievu komandā. Un, ja tā nav, loģiski, ka viņš atgriežas Rīgas “Dinamo” par mazāku naudu. Un to pašu viņš šeit nesaņem. (Smejas) Un cilvēki kopumā šaubās par sezonu, jo abonementus joprojām var nopirkt, jo nav pārliecības par to, vai vispār kaut kas notiks. Viņi nav aitu bars.

Vai Tev nešķiet, ka Latvijā problēma ir tā – ja nav pašaizliedzīga trenera un naudas, ir grūti kaut ko sasniegt?

Jā, tur ir nepieciešams treneris, kurš sportistu virza uz priekšu. Jo nauda lieliem talantiem vienmēr atradīsies.

Manuprāt, lielu talantu ir vairāk, nekā iespēju!

Ir visādi, tas jāskatās katrā sporta veidā atsevišķi. Situācijas ir tik dažādas, piemēram, hokejā, kur sasniedz 18 gadus un sportistam ir jāizvēlās – iet mācīties vai tomēr sportot tālāk. Jo tur jau tā mācības parasti ir salaistas grīstē, un, ja nav baigi gaišā galva, sekmēm ir ļoti grūti izsekot līdzi. Baigā dilemma. Un tad ir sporta veidi, kuros neko nevar nopelnīt. Šeit es nerunāju par komandām, bet tādiem, kur tiek dzīvots reāli uz to, ko iedod pašvaldība un varbūt Olimpiskā Komiteja. Un tas arī tikai tad, ja esi augstas klases sportists. Ja tāds neesi, tad tas vispār ir tikai no vecākiem atkarīgs.

Foto: no Laura Lizbovska personīgā arhīva

Foto: no Laura Lizbovska personīgā arhīva

Par kuru sporta veidu Tu runā tagad?

Kaut vai par airēšanu – mums akadēmiskajā airēšanā bija duets Šīre un Adamaitis, kuri U-23 grupā bija Pasaules čempioni. Viņi eksistēja tikai no tā, ko viņiem “atmeta” pašvaldība un Olimspikā vienība. Ja sportists grib būt augstā līmenī, viņš nevar strādāt paraleli, ir jāizvēlās! Un tagad es par viņiem vairs neesmu neko dzirdējis. Varētu būt, ka airi jau ir nolikti malā, lai gan potenciāls tur bija kapitāls.

Kā Tev šķiet, kurš basketbolā uzvarētu viens pret viens – Rodžers Federers vai Lionels Messi?

(Domā) Federers!

Kāpēc?

Viss atkarīgs no tā, vai viņi ir spēlējuši basketbolu skolas laikos. (Smejas) Bet vispār – ej, nu, sazin’! Par futbolu būtu vienkāršāk pateikt, jo to gandrīz visi spēlē. Bet vai šie abi spēlē basketbolu… Es liktu uz Federeru. Nezinu, kāpēc!

Runājot par viens pret viens, Tu redzēji, kā Spriņģe cīnījās ar Artusu?

Protams, ka redzēju! (Smejas) Es gan parasti neskatos televizoru, bet šo es pat atkārtojumā noskatījos. Man bija jautri – tā Artusa poza un vēršanās pie tautas: “Klausieties visi operatori! Dzirdējāt? Pusmiljonu!” Tas viss bija baigais šovs, bet diezgan patiesi.

Manuprāt, tie izteikumi tādi dīvaini…

Jā! (Smejas) Rupjie vārdi. Visi jau mēs lamājamies, bet mani vairāk kaitina, kad cilvēki lamājās krieviski. Ja tas notiek latviski un par tēmu, neko sliktu tur nesaskatu. Ja vien mazi bērni, protams, nav apkārt, kuri fiksi mācās. (Smejas)
Nē, bet kopumā nekā radikāla tur nebija. Diezgan daudz taisnības tika pateikts. Un man visvairāk bija jāsmejas par to, ka raidījums beidzās tiešām ar rezultātu 1:1. Jo parasti bija 1:0. (Smejas) Bija jautājumi no abām pusēm. Beigās pat nevarēja saprast, kurš raidījumu vada.

Kāda Tev skolā bija iesauka?

Studiju laikos par Bovski iesauca. Kaut kādi Lauri Dinozauri. Viss lielākoties bijis saistīts ar uzvārdu. Kaut kādā 7. vai 8. klasē es noskuvu matus, tad mani dēvēja par Lisiņu. Skolotājs toreiz bija nenormāli nikns, ka Lauris nogriezis savus skaistos, blondos matus.
Un tad reiz es atnācu uz skolu ar naģeni, bet viņš man lika noņemt – lai visi redz, kāds Tu izskaties! (Smejas)
Tajā padsmitnieku vecumā tas bija tāds protests – noskūt matus uz “nullīti”.

Foto: no Laura Lizbovska personīgā arhīva

Foto: no Laura Lizbovska personīgā arhīva

Biji tāds baigi radikāli noskaņots skolā?

Zini kā – ja klausies visādus pankrokus un hārdrokus, tā mūzika iespaido. Padsmitnieku nihilisms, kad galvenais ir visu noliegt, neviens nevienu nemācīs, pats visu zini. Un nekas jau nav mainījies, aizvedu bērnus uz skolu, tur viss tieši tāpat. Ja ne vēl trakāk.
Mūsu laikos gan bija mazliet citādāk, jo tas protests bija pret to, ka biji ierobežots, nebija baigās brīvības, un mūzika nebija īsti pieejama.

Ko Tu klausījies?

Jo vecāks kļuvu, jo niknāka mūzika. (Smejas) Līdz kaut kādai 6. klasei klausījos disko – Modern Talking, Joy, Sandra… Visādus mēslus. (Smejas) Ar laiku tas viss pamainījās – “Depeche Mode” un “Culture Club” ienāca no lielajiem puikām. Ar laiku jau tas viss kļuva smagāks, un beigās mēs visi par kaut kādiem metālistiem palikām. (Smejas) “Metallica”, “Iron Maiden”, “Slayer” – ko tikai tirgū varēja dabūt.

Un kas tagad ir Tavā pleijlistē?

Oj, katru dienu atrodu ko jaunu! Tagad jau vienkārši – ej internetā, skaties un meklē!

Foto: no Laura Lizbovska personīgā arhīva

Foto: no Laura Lizbovska personīgā arhīva

Pie kādas mūzikas Tu skrien?

Cenšos savākt kaut kādas izlases, bet man ir tā – TOP grupa, ko pēdējā laikā esmu atklājis, un tad to arī klausos. Folkroks ļoti patīk, piemēram, “Iron Wine”, “Sun Kil Moon”, klausos arī “The National”. No klasiskajiem man ilgu laiku favorīti bija “The Cure”, “U2” jau no 80. gadiem klausos.

Jauno albumu esi dzirdējis?

Nē, man teica, ka garlaicīgs esot! (Smejas) Bet tieši ar “U2” man vispār “aizgāja” tā muzikālā gaume, kas mani “pavilka” uz ģitārām un roku.

Tu esi bijis smukāko puišu bariņā?

(Domā) Nezinu, man vienmēr likas: “ko tad es?” (Smejas) Bet to es arī pieaugušajiem esmu ievērojis – vīrieši pret smukām meitenēm izturās ar baigo pietāti, toleranci. Viņi baidās no viņām. Un tas, man šķiet, bija arī klasē. Es pat īsti neesmu noskaidrojis, vai kādai meitenei baigi īpaši patiku vai nepatiku. (Smejas) Zinu tikai to, ka biju baigi kautrīgais. Studiju gados atvēros, tad kļuvu par palaidnieku. (Smejas)

Es Tevi redzu tikai tviterī. Vai sanāk “pagozēties” arī pa dzelteno presi?

Tviteris vispār ir baigā problēma. (Smejas) Esmu konstatējis, kad kaut ko daru, jau domāju “tviteriskā” formātā, jo jau “štukoju”, kā to visu ielikt 140 zīmēs. Un vēl kad alu sadzeries, tad kaut kādas muļķības saraksti. (Smejas)

Bieži gadās?

Bieži, nē, bet ir sanācis!

Kurš melo labāk – sievietes vai vīrieši?

(Domā) Sievietes vai tad melo? (Gardi smejas) Sievietes nekad nemelo, vīrieši, maitas, melo! (Smejas) Tā kā pieļauju, ka vīrieši labāk melo, jo viņi ir izkopuši šo mākslu labāk. Bet atkarīgs arī no tā, cik labs aktieris un cik bieži to dara. Man jau šķiet, ka visi cilvēko melo. Bet karmai tas par labu nenāk. (Smejas) Jo vairāk melo, jo jūties nebrīvāk.

ASOCIĀCIJU TESTS! Mēs uzminēsim, kā Tu pavadīji vasaru!

ASOCIĀCIJU TESTS! Mēs uzminēsim, kā Tu pavadīji vasaru!

Vasaru pārsvarā pavadīji siltās zeķēs, vērojot lietus lāses aiz loga, vai arī gluži pretēji – aktīvi sportojot brīvā dabā, pa vidu daudziem koncertiem un festivāliem? Godīgi aizpildi šo testu un skaties – vai mēs spēsim uzminēt, kāda patiesībā bija Tava vasara!

Lasi vēl