Ar mainītu uzvārdu, Indijas pieredzi un ceļā sastaptu mīlestību. ”Lauku sētas” neparastākais finālists – Viljams

Zane Baranovska

Autors: Zane Baranovska

''Skaties Izklaide'' redaktore

4 komentāri
Ar mainītu uzvārdu, Indijas pieredzi un ceļā sastaptu mīlestību. ”Lauku sētas” neparastākais finālists – Viljams
ĢIRTS OZOLIŅŠ, F64

Viens no intriģējošākajiem ”Lauku sētas” finālistiem ir Viljams Dāvidsons, par kura firmas zīmi spēlē jau kļuvusi mačete. Sarunā ar Skaties.lv Viljams atklāj, kā pirms sešiem gadiem, strādājot celtniecībā Zviedrijā, pār viņu nākusi negaidīta atklāsme, kas pa Kristus ceļu aizvedusi uz Indiju, pēc tam negaidīti savedusi kopā ar dzīves mīlestību un nu likumsakarīgi un ievērojot konkrētu cikliskumu, atvedusi uz ”Lauku sētu”. Bet kāda loma tajā visā ir mačetei?

Pārgājis sievas uzvārdā

‘’Mani sauc Viljams Dāvidsons. Jā, tas ir mans īstais vārds, taču esmu mainījis uzvārdu. Pārgāju sievas uzvārdā. Esmu trešais dēls ģimenē un sieva ļoti gribēja paturēt savu uzvārdu.

Man kā trešajam dēlam vairs nav tik lielas atbildības pret dzimtas uzvārdu, turklāt arī mans tēvs savulaik ir mainījis uzvārdu, pārejot sievas uzvārdā. Tā nu es arī izdabāju sievai,’’ sarunā ar Skaties.lv neslēpj Viljams, kurš dzimis kā Jānbergs un ir drošs – arī šis uzvārds godam tiks nests tālāk, ko savukārt dara citi vīriešu kārtas radi.

Vārds Viljams gan neesot mainīts – to devusi mamma.

‘’Mammai tajā laikā ļoti patika angļu valoda. Ģimenē esam četri bērni, un visiem ir īpaši vārdi. Vecākais brālis ir Elviss, kā Preslijam, otrs brālis ir Henrijs, es – Viljams un māsa ir Lenvija.

Bet mana māte par to, ka savulaik viņai tik ļoti patika angļu valoda, ir saņēmusi to, ka divi mazbērni atbild tikai angļu valodā un dzīvo Amerikā, ar Amerikas pilsonību,’’ par likteņa ironiju nosmejas Viljams.

Viņam pašam bērnu vēl nav. Viljams precējies piecus gadus. Taču vēl pirms kāzām Viljama dzīvi pilnībā pārvērta kāds pavērsiens.

Uz Indiju Kristus vārdā

‘’Mans Indijas stāsts sākās 2014. gadā. Tolaik Zviedrijā, Malmo, strādāju uz jumtiem. Mani uzlika par brigādes vadītāju, bija daudz pārdzīvojumu, daudz grūtību, beigās paliku viens ar sešiem jumtiem. Galu galā visu pārvarēju, visu pabeidzu.

Kādā lietainā dienā, pilnīgi viens strādādams uz jumta, runāju ar sevi. Tajā dienā man priekšā pavērās milzu varavīksne – tik lielu nekad dzīvē nebiju redzējis. Tajā acumirklī lietus beidzās.

Sapratu, ka es spēju jebko pasaulē. Biju kā uz atsperēm, nebiju apstādināms.

Aizbraucot atpakaļ uz Stokholmu, kāds no čaļiem man teica tā – ja esi tik varens un spēj jebko, aizbrauc uz Indiju. Tas man kā parastam mazpilsētas cilvēkam šķita kas nereāls,’’ neslēpj Viljams, kurš ir no Dundagas un šobrīd arī tur vada savu dzīvi.

Izaicinājumu viņš pieņēmis, un sācis spriest, kā lai uz to Indiju tiek. Atcerējies draugu misionāru.

‘’Biju reiz sev nosolījies, ka reiz arī iziešu Kristus mācekļu skolu un pievienošos globālajai organizācijai ‘’Jaunatne ar misiju’’,’’ atceras Viljams. Viņš pētījis, ka, ja dodas uz Indiju kā misionārs, tuvākais laiks ir nākamā gada aprīlis. Taču viņš gribējis tagad un tūlīt, septembrī.

Viņš izpētījis, ka ‘’Jaunatne ar misiju’’ Tallinas grupa pošas uz Indiju un pievienojies igauņiem. Viss noticis ļoti ātri. Pēc divām nedēļām viņš jau devies skoloties Kristus mācekļu skolā uz Tallinu. Četrus mēnešus viņš skolojies Tallinā, bet tam sekojušas septiņas nedēļas Indijā.

”Pēc pusgada viņu bildināju, vēl pēc gada mēs apprecējāmies.”

‘’Jaunatne ar misiju’’ ietvaros viņu īpaši piesaistījis ‘’Niko’’ – līderu apmācības savvaļā. ‘’Dzīvošana mežā, programma ar dažādiem piedzīvojumiem,’’ stāsta Viljams. Ar visu šo zināšanu bāzi viņš 2014. gada sākumā devies uz Indiju.

‘’Pamatā Indijas Ziemeļaustru daļā – skatoties kartē, tā šķiet atsevišķa Indijas daļa, kas ar Indiju savienota ar mazu dzīsliņu. Apkārt ir Nepāla, Butāna, cilvēki aziātu paskata. Tur izbraukāju vairākas pilsētas. Darbojāmies kopā ar interesantu čali, kurš darbojās ar ‘’Niko”.

Kopā braucām uz džungļu ciematiņiem, kur viņš bija uzbūvējis skolas. Mēs devāmies šīm skolām būvēt mēbeles, izremontēt šo to,’’ tā Viljams.

Viņš neslēpj, ka pirmajā Indijas reizē bijušas arī daudz lietas, kas neiet pie sirds, jo, darbojoties konkrētas organizācijas ietvaros, jārēķinās ar konkrētiem likumiem un ierobežojumiem, taču Viljams ir neatkarīgs un nelabprāt pakļaujas ierobežojumiem.

‘’Bet man patika tas, ka pamatā nebijām pilsētās, bet ciematos,’’ tā Viljams.

Atgriezies Tallinā no Indijas, viņš zvanījis labam draugam uz Latviju, lai atbrauc pretī un aizved mājās. Draugs pats stūrēt nav vēlējies, taču Viljamam palīdzību atteikt nevarējis, tāpēc pretī atsūtījis savu māsu.

‘’Tā nu 2014. gada 25. martā man pretī uz Tallinu atbrauca sieviete, kura vēlāk kļuva par manu sievu,’’ smejas Viljams. ‘’Pēc pusgada viņu bildināju, vēl pēc gada mēs apprecējāmies.’’

Sieva, uzzinot, ka vīrs pošas uz ‘’Lauku sētu’’, sākotnēji esot nosmīkņājusi. Sapratusi, ka tas ir nopietni, sieva interesējusies, kāda ir Viljama motivācija, uzdevusi daudzus jautājumus, uz kuriem Viljamam nav bijis atbilžu.

Mačetes un izbalsošanas šallītes īpašais stāsts

‘’Atklāti sakot – es nezinu. Es esmu cilvēks, kam ātri viss apnīk. Ik pa laikam man vajag jaunu izaicinājumu, citādi es sāku ieslīgt depresijā. Man nepatīk vienkārši dzīvot un strādāt no algas līdz algai, vajag izaicinājumus,’’ neslēpj Viljams, kurš darbojas kā automehāniķis.

Izaicinājumus viņam prasās cikliski, un šī iemesla dēļ viņš 2017. gada nogalē Indijā atgriezies otro reizi.

‘’Biju jau precējies un pienākusi tā fāze, kad man viss apnicis. Mani uzrunāja pirmajā reizē iegūtais Indijas paziņa, piedāvājot kopā Indijā strādāt ‘’Niko’’.

Tas mani ļoti uzrunāja, lai gan tajā laikā finansiāli nebija nekādu iespēju tur tikt. Un tad dzimšanas dienā man sieva uzdāvināja bundžiņu ‘’Indijai’’,’’ atceras Viljams, kurš šo summu papildinājis ar naudiņu, ko nopelnījis, publiski uzstājoties ar stāstiem par Indijas pieredzi.

‘’Otrajā reizē uz Indiju devos vien ar pārsimts eiro. Uz mēnesi, nezinot, kas sagaidīs,’’ atceras Viljams.

Galu galā Indijā viņš iecelts par ‘’Niko’’ direktoru un pavadījis tur vairākus mēnešus, būvējot tualetes vietējām skolām un apmeklējot pat vietējo festivālu, kas ļāvis tuvāk iepazīt vietējo kultūru.

Festivālā viņš iegādājies īpašu instrumentu, ko plānojis vest uz Latviju. Vietējais draugs, to ieraudzījis, smejoties nosmējies, ka tas jau esot vien tāds virtuves nazis. Drauga brālēns galu galā uzdāvinājis Viljamam slaveno mačeti, kas figurē arī ‘’Lauku sētā’’. Savukārt šallīte, kas Viljamam ir ap kaklu katrā izbalsošanā, pasniegta viņam kādā Indijas lauku skolā, kur Viljams bija uzaicināts kā goda viesis teikt runu.

Uz finālu aizvedusi slepena taktika

‘’Lauku sētā’’ Viljams vienubrīd bija nokļuvis izsmejamā lomā – ”Lieliskais četrinieks” viņu izsmejot saukāja sievietes vārdā un smējās, ka Viljams vairāk darbojas dāmu komandā, ne pie vīriem.

‘’Mani šie cilvēki un viņu viedoklis maz interesē, jo šie cilvēki nav manis vērti. Redzu, kur viņi ir, un to, ka diži tālāk dzīvēs viņi netiks.

Es savukārt esmu visu pasauli apbraukājis, redzējis tik daudz lietu un cilvēku, ka šādi tipi man bijuši nebijuši. Esmu par sevi pārliecināts.

Es protu apieties ar sievietēm, tāpēc esmu ar meitenēm, turklāt tā ir arī taktika,’’ par sevi pārliecināts Viljams.

Kā smej Viljams, ‘’Lauku sētā’’ noderot visas gudrības – kā Indijā, tā ‘’Jaunatnē ar misiju’’, ‘’Niko’’ un mehāniķa darbā iegūtās.

‘’Tas viss kopā veidojis manu personību. Zināšanas par līderismu, sevis pārvarēšanu, sevis sakārtošanu,’’ tā Viljams.

Balstoties uz visām šīm zināšanām, Viljamam jau sākotnēji esot bijusi izstrādāta taktika un plāns, kā iekļūt spēles finālā. ‘’Uzreiz visiem neizrādīju, cik spējīgs patiesībā esmu, turējos ēnā. Un taktika nostrādāja – esmu finālā,’’ tā Viljams.

Vai šīs zināšanas nodrošinās Viljamam uzvaru?

”Lauku sētas” lielais fināls jau 21.00 TV6! Noskaties šovu jebkurā sev izdevīgā laikā Go3! Spied TE!