Par vienu no Latvijas sieviešu iedvesmotājām kļuvusi Agita Amatniece, kura, saņēmusi publisku bildinājumu ”Precētie pret brīvajiem” no nemīlēta puiša, spējusi sākt jaunu dzīvi un atrast savu laimi. Pēc fanu lūguma Agita atklāj savas sajūtas, gadam ieejot noslēguma posmā.

“Cilvēki man “instagramā” rakstīja vēstules. Viena meitene jautāja interesantu jautājumu. Ko darīt, lai viņu Ziemassvētkos ievērotu. Ko dāvināt ģimenei un kā pielabināties savam draugam. Es atbildēju šādi. No savas pieredzes un uzskatiem, kas ir Ziemassvētki un kas pirms tiem jāpārdomā,” sarunā ar Skaties.lv savām pārdomām ievadvārdus teic Agita.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Visi saistītie raksti

Lūk, tas, ko viņa vēlas pavēstīt savām fanēm un visām Latvijas sievietēm:

“Iet gads uz beigām, krāsains gads. Visādiem notikumiem bagāts, kurš galvu aizpilda ar daudzum daudzām domām. Atliek maza Vēlēšanās!

Ar asarām acīs un galvu gaisā neko neatrisināsi. Ieraugot dažus draugus, sirds sažņaudzas, asaras saskrien acīs un vienīgais, kas man atliek, ir iekost lūpā un pārciest sāpes…

Es vairs nesaprotu, kāpēc IR KĀPĒC!! Mani biedē šis tukšums, kas mīt manī… Viss ir tā it kā manis nemaz nebūtu. Vienīgais, ko var darīt, ir lūgt piedošanu un gaidīt, kamēr notiks brīnums un viss atkal būs labi.

Skaistā Agita un viņas pārvērtības

Ir sācies klusuma, gaidīšanas laiks. Mums katram ir kāda slēpta vēlēšanās un kāds skaists sapnis. Mums katram ir kāpumi un kritumi. Brīžiem mēs neredzam, ko mēs zaudējam. Tuvojas Ziemassvētki.

Cik no mums vispār apmeklē baznīcu? Tas ir grūts jautājums, tev un arī pašai man. Aizvien vairāk mēs aizmirstam savus tuvākos. No rīta pateikts vārds ”čau” vai ”atā, līdz vakaram” liekas mīļi un piederīgi.

Bet cik mēs, katrs mazbērns, samīļojam savus vecvecākus? Cik no mums visiem ir pateikuši: ”Vecmāmiņ, vectētiņ es ļoti jūs mīlu.” Kāpēc mēs nekad neesam aizdomājušies par to, ka vecvecāki gaida, kad pienāksim un apķersim. Tie gaida sarunas, jaukus vārdus!

Vecāki katru vakaru uztraucas par rītdienu. Bet vai mums kādreiz ir bijis bail, kas mūs sagaida rīt? Neatceros, kad pēdējo reizi pateicu: ”Paldies jums, ka man esat.”

Ir vērtības, ko cilvēki mēdz nesaprast. Ir lietas, ko jūt, bet neatklāj! Vecāki mūs mīl un ir gājuši visam cauri, lai mums būtu labi! Varbūt brīžiem liekas, ka tā nav. Un tas atkal ir vecais, labais stāsts par dusmām un nevēlēšanos saprast.

Katrs strīds, katrs slikts vārds sagrauj! Bet vai no tā es kļūšu stiprāka? Es domāju, ka nē. Ir tik daudz jautājumu, uz kuriem zināmas atbildes, bet tomēr tie eksistē!

Ir jauns sākums. Jauna diena un jauni plāni. Un tomēr vēl gaidu tevi. Laime… Dzīvei ir tāds niķis piespēlēt risinājumu bezizejas beigās… Ir cilvēki ,kurus ļoti mīlam, bet to nemākam parādīt.

Vai vienkārši mums ir bail! Tu nekad nezini, kas būs tālāk. Tādēļ mēdz pieļaut nelaimīgas kļūdas. Gribas aiziet un atteikties no laimes. Tajā brīdī liekas, ka tā būs labāk. Bet tā nav!

Neviens vēl nav aizbēdzis no sāpēm nedz arī no bailēm. Bailes nepazīst vecuma robežas. Lūk, te mēs esam, katrs cilvēks ar savu lielo ”ES”.
Es zinu, ka ir cilvēki, kuri Ziemassvētkus sagaidīs ar asarām acīs. Daži aiz prieka, daži aiz sāpēm.

Daudzi bāra bērni katru gadu izsaka vēlēšanos. Arvien katru gadu stiprāk cer, ka piepildīsies, tas, ko vēlējās. Laikam ejot, sirsniņas nobriest un netic. Tūkstošiem actiņu Ziemassvētku vakarā veras caur logu.

Sāpīgāk ir mazajiem. Tie tic salavecītim. Un vienmēr ir vēlēšanās. Es vēlos sev māmiņu un tēti. Tūkstošiem actiņas raud un skumst, jo Ziemassvētki ir ģimenes svētki.

Kad tētis paceļ pie eglītes, iedegt svecīti un māmiņa, kas dziesmiņu dzied! Mazākais sīkumiņš spēj likt līksmot mazajām sirsniņām bērnu namā! Tie bērniņi jūt savādāk un saudzē savādāk.

Tie zina bīties, tie, mazi būdami, zina, ka viņus neviens nesargās, tikai viņi paši. Tev joprojām liekas, ka tev ir slikta dzīve? Aizbrauc uz bērnu namu un tad pasaki, kā ir!

Katru dienu ir jānovērtē savi vecāki un tuvākie. Tā ir lielākā bagātība, tikt mīlētam. Ģimene!

Man vienmēr ir gribējies, lai man ir stiprs raksturs. Diemžēl tāds man nav dāvāts. Es nekad nespēju iziet cauri ielām, neaizdomājoties, neieslīgstot citu sāpēs. Citu trūkums arī nav svešs, neatturos, neiemetot ubagiem santīmus.

Video

Tur ir daudz cilvēku, kuriem nav dzīve vēlējusi to labāko. Tas, ka viņi ir bezpajumtnieki, nenozīmē, ka viņi nav cilvēki. Arī viņiem ir sirds un dvēsele, kā mums visiem. Un ne visi ir ubagi, kas tver rociņu pēc naudas.

Ir arī sirmgalvji, par kuriem aizmirsuši tuvākie. Vecīšiem pensijas mazas. Laimi šiem cilvēkiem vēlu.. Lai nekad viņiem nebūtu grūti. Bērniem, jo viss vēl priekšā.

Aizvērt acis. Uzlikt roku uz sirsniņas. Un redzēt zvaigznes. Ja kāda zvaigzne kristu, es vēlētos. Es nevēlētos nedz naudu, nedz bagātību. Es vēlētos, lai vecmāmiņai ātrāk veseļojas. Lai vectētiņš biežāk smaidītu.

Foto

Lai māmiņai un tētim beigtos grūtības. Brālītim nekā netrūktu un māsiņa neslimotu! Es vēlētos, lai man tuvs cilvēciņš ir laimīgs un nekad neparko nesūdzētos. Tiem, kuriem mana mēle likusies asa, lai pretī nāk ar smaidu, nevis naidu.

Es esmu cilvēks, arī es mēdzu kļūdīties. Brīžiem esmu kā apmaldījies putns, kurš mieru nespēj rast. Kas augstu grib lidot, tas mēdz smagi krist. Arī tas nav man sveši. Bet es lūdzu visiem, lai nekad nepārmet manu izvēli, jo tajā brīdī man tas likās vieglāk!

Neviltots prieks, neviltota laime. Cilvēku, kas nekad nepadodas, nav iespējams uzveikt. Tev ir, ko zaudēt. Apstājies pirms skrien prom, padomā pirms vārdus saki!”

Video

Foto

Lasi vēl