Aina Poiša: “Cilvēki melo neatkarīgi no dzimuma!”

Komentāri
Aina Poiša: “Cilvēki melo neatkarīgi no dzimuma!”
TV3 Publicitātes foto

Pat vienkārši nākot pretī pa ielu, šī sieviete spēj apburt. Izskats runā pats par sevi, jo ķermenis tiek uzturēts lieliskā formā, kā arī apbrīnojamā cilvēcība, kas staro no visām pusēm – viņa patiesi var dažam labam kalpot kā milzīgs iedvesmas avots. Turklāt viņa ar saviem stāstiem liek laikam aizskriet nemanot. Šoreiz “Istabas vidū” aicināju kādreizējā sarunu šova “Aina” vadītāju Ainu Poišu.

Sēžot kafejnīcā un runājot, šķita, ka ar viņu varētu tikai pļāpāt un pļāpāt. Neskatoties uz ikdienas ģimenes psihoterapeites darbu, šoreiz stāstniece bija pati Aina, es tikai klausījos. Zemākajās rindās varēsiet lasīt, kā kādreiz tik populārā sarunu šova vadītāja tika ierauta televīzijas un slavas virpulī, kā viņa tika galā ar šo slogu, par “Ainas” šoviem klases vakaros un par ko, viņasprāt, runātu Betmens, Filips Kirkorovs un Dalailama, ja tiktu ieslēgti vienā telpā.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Visi saistītie raksti
[contact-form-7 404 "Not Found"]

Tevi ari ietekmēja tas, ka vasara tika nogriezta kā ar nazi?
Protams, ka mani tas ir ietekmējis. Es vispār esmu vasaras cilvēks. Ļoti gribētu to visu pagarināt.

Varbūt kaut kur jāaizbrauc?
Nē, es kaut kā neesmu to iekļāvusi savā dzīves ritmā, bet esmu priecīga, ka cilvēki tā var. Sezonas sākumā saliec visu rāmjos tā, ka nemaz nevar nekur izsprukt. Sevi mīlot un lutinot, vasarā nolieku darbus nost, un tad baudu, cik nu mums Dieviņš to vasaru ir atvēlējis. Jūlijs vispār bija ideāls.

Un kā Tu parasti baudi vasaru?
Laukos, Kurzemē, ļoti mierīgā vietā pie jūras. Baudu absolūtu laimi un nemaz neko vairāk nevajag. Reizēm jūtos kā tāda veca sēne, kad man uzdod šādu jautājumu. (Smejas) Es ne ar ko nevaru pārsteigt. Citi stāsta par “top” ceļojumiem, bet man vienīgā vēlme ir, lai vasarā būtu miers. Galvenais, lai esmu prom no pilsētas.

Es Tev piekrītu, jo man ir uzskats, ka vasarā, jo sevišķi jūlijā, no Latvijas nevajag braukt prom.
Nu, ja! Citreiz arī augustā nevajag braukt prom.

Par darbiem runājot, iespējams, daudzi no Tava šova skatītājiem un mūsu portāla lasītājiem nemaz nezina – ar ko Tu nodarbojies?
Ar to, ko nodarbojos arī pirms “Ainas” šova. Tad vienkārši es to visu sabalansēju tā, lai to slodzi ir iespējams “pavilkt”. Joprojām esmu ģimenes psihoterapeite, strādāju ar klientiem – pāriem vai individuāli, pieņemu dažādus projektus, vadu seminārus, braucu uz skolām, vecāku sapulcēm, atbalstu skolotājus. (Smaida) Vienvārdsakot, mans tēls ir izveidojies tāds, ka, nezinu – par to smieties vai raudāt, man zvana un saka – atbrauc, lūdzu, iedvesmot! (Smejas)

Ņemot vērā, ka Tavs šovs bija ļoti skatīts, kas komplektā nes arī sava veida atpazīstamibu, varbūt vari salīdzināt Ainu pirms desmit gadiem un Ainu, kas ir šodien?
(Domā un mierīgā balsī) Televīzija to popularitāti uzspiež, tā nav cilvēku brīva izvēle. Es, piemēram, pieņemot to darbu, apzinājos, ka tā kā blakne nāks līdzi. Bet man nebija nekādas intereses par to, jo man pašai svarīgāk bija tas, ka man bija kaut kāda kvalifikācija, kas ļāva darbiem runāt, nekā tas burbulis, ko rada televīzija – pēkšņi vienā dienā esi visos žurnālos, avīzēs, Tev seko līdzi, pašam ir pienākums veidot savu PR. Tas ir tas pats, kas teātrī pieķšķir galveno lomu. (Smejas) Un tas ir no visām pusēm – reizēm tas ir ļoti patīkami un reizēm ne tik ļoti. Ir jābūt stipram cilvēkam, lai tam varētu iziet cauri, lai nesakāptu galvā un nesāktu dzīvot ilūzijās par savu pēkšņo nozīmibu, ko rada oreols ap Tevi. Reizēm man ir bijuši šoka momenti, piemēram, es aizbraucu uz “Ievas” nometni vasarā, kur no Latvijas sabrauc visādas sievietes. Pārsvarā viņas visas ir no laukiem, kur kopj aitiņas vai, piemēram, bites, un viņas, ieraugot cilvēku, kas ir izkāpis no televizora, burtiski sastingst. Man tas nebija ienācis prātā, tas bija šoks! Jo tā popularitāte, ko rada televīzija, parastiem cilvēkiem padara Tevi par Dievu Olimpa kalnā. Tajā brīdī ļoti neērti jūties par to. Un viņi patiesībā visu savu dzīvi dara ļoti svarīgas lietas.
“Ļauj pieskarties dzīvajā!” (Smejas) Varētu domāt, ka mēs esam roboti no mašinērijas.

TV3 Publicitātes foto

TV3 Publicitātes foto

Atpazīstamība ir nogurdinoša?
Kā uz to skatās! Es kaut kā pati pamanījos uz to nefiksēties. Piemēram, tie, kas ar mani gāja kopā uz veikalu, viņi vairāk pamanīja tos acu skatienus, kas dedzina pakausi. Bet man ir mērķis, uz ko es koncentrējos un viss! Es taču esmu tāds pats cilvēks, kuram jāapdzīvo šie kvadrātmetri. Nav jēgas vēl pašam to lomu izpušķot. Protams, ir reizes, kad vienkārši jūti, ka uz Tevi skatās un instinktīvi gribas apgriezties, un tad rodas neveikla situācija – hei, čau! (Smejas) Bet kaut kā no šis situācijas jāiziet.

Ir sanācis arī parunāties ar viņiem?
Jā, un tas parasti ir bijis vispatīkamākais, ka cilvēkiem nav tāds samulsums. Un tad cilvēki saka, ka man jūs liekaties tik pazīstama – bet loģiski! (Smejas) Protams, es arī varu atbildēt ar “čau!”. (Smejas)

Vai joprojām ir jūtama atblāzma no šīs atpazīstamības?
Jā, ir! Un tas pat varbūt ir forši, ka cilvēki atceras un ar tādu nostalģiju to piemin. Un prasa, kad šovs būs atpakaļ, bet es taču veikalā viņiem nevaru izskaidrot, kāda ir visa tā situācija. (Smejas) Un, kad jūti, ka viņiem tas viss tomēr pietrūkst, iegūsti tādu pozitīvu “fīdbeku”, ka tas viss tomēr bijis vērtīgi.

Kā tas viss sākās?
Tas sākās ļoti interesanti! Un sakni tam visam nezinu joprojām, jo man nebija ne jausmas par kaut kādu konkursu – tas nebija manā uzmanības lokā. Vienu dienu man vienkārši piezvana, sāk runāt krieviski par kaut kādu tikšanos un to, ka mēs jums vēl zvanīsim. Tika nolikts datums, bet Tu jau zini, kā ir ar tiem “mēs jums zvanīsim!”, vai ne? Cilvēks jau tiem vārdiem tā baigi nepieķeras. Un es par to datumu biju aizmirsusi. Tajā rītā mierīgi dzeru kafiju un pēkšņi atskan zvans: “kur jūs esat, mēs jūs gaidām?” Un tad man šoks – kur man jābūt? Kas par lietu? Ļoti samulsu, jo zvanīja TV3. Un es vispār nesapratu, kādā sakarā!? Es kārtīgi izgāzos, jo tajā laikā pat īsti nezināju, kur tas ir. Labi, ka netālu dzīvoju un teicu viņiem, ka pēc desmit minūtēm būšu. Tad nu es ar nemazgātiem matiem, tikko izdzērusi kafijas krūzi, aizbraucu. Mani ieveda telpā, kur ir kameras un saka – “mums vajag proves!” Ko? Kas? Kā? Apmēram izstāsta vienu situāciju, pasauc Tomu Circeni, un man viņš ir jāintervē. Es tā – nu labi, kā ir, tā ir! Un tas laikam bija pats labākais, ka pie spoguļa neesi neko trenējies, bet vienkārši jāņem un jādara.

TV3 Publicitātes foto

TV3 Publicitātes foto

Tas, man šķiet, ir uzreiz tā dzīvāk!
Jā, tas ir dzīvāk, jo nav bijis laika piedomāt un ar prātu sākt konstruēt labākos variantus no sevis.
Ejot ārā, es domāju – kas tas bija? Kādā sakarā? Un nepagāja ne 3-4 dienas, kad producents man zvana un saka, ka vajag satikties. Es tajā brīdī biju atvaļinājumā, dzīvojos pa Liepāju. Viņš saka – nav problēmu! Jo no Lietuvas līdz Liepājai nav grūti tikt (šovam bija lietuviešu producents – aut.). Rokkafejnīcā tika sarunāts randiņš, kur viņš man visu izskaidroja.

Kas to būtu domājis, ka “Ainas” šova pirmssākumi meklējami Liepājas rokkafejnīcā.
Jā, mēs tur sēžam, un mierīgi notiek šitāda saruna. Jutos kā pele, kas noķerta lamatās, bet tas siers izklausījās tāds intriģējošs. Tas ir brīdis, kad vienlaicīgi gribās un ir arī bail, un nevar neko vispār saprast. Bet tā kā es esmu tāds cilvēks, kuram patīk riskēt, nekā tupēt uz veciem lauriem un peldēt kā zivij ūdenī, domāju – kāpēc ne!? Konkursā es esot bijusi pati pēdējā. Viņš nosauca, kas tur vēl piedalījās – diezgan “krutas” personības. Un tad tas ritenis sāka griezties šausmīgā tempā.
Bet es biju ļoti priecīga par sevi, jo, nez no kurienes, radās tonuss, un kad sāku just, ka, izrādās, manam ķermenim ir vēl vairāk enerģijas rezervju, tas viss baigi pamostās – Tu vari izdarīt vairāk! Un ja to potenciālu netērē, tad reizēm tā enerģija sāk ēst pašu no iekšas nost. Un ne vienmēr ir zināms, kur vēl iespējams sevi patērēt.

Principā “Ainas” šovs Tevī pavēra vēl kādas enerģijas durtiņas vaļa, par kurām Tu nemaz nezināji!
Bet, protams! Esmu beigusi režisorus, drusku apguvusi skatuves mākslu – tas viss pēkšņi uzradās nez no kurienes. Es to sen vairs netērēju. Man likās, ka tas viss stāv smuki noliktavā. Un tad pēkšņi jutu, ka šī ir tā vieta, kur visu to, kas kādreiz darīts, uzspodrināt, pārstāt baidīties un ar stresu no “Jūs” jāpāriet uz “Tu”. Un par to esmu ļoti pateicīga, ka bija iespēja tērēt visu to, kas man bija iekšā kopš bērnības.

Vai Tu esi domājusi atgriezties?
Kārli, saproti, tā ir tāda atkarīga lieta! Ja Tevi izvēlās, tad vismaz vari domāt par to, un ja saki “jā”, vai tā izvēle pašam kaut ko dos? Jo tagad, kad es zinu, kas tas ir, protams, kļūstu apdomīgāka. Tas ir tāpat kā ar pirmajām dzemdībām – paliec stāvoklī un viss, ir jādzemdē, un nav zināms, kā tas ir! Bet, kad piesakās otrais bērns, tas viss jau ir zināms. (Smejas) Un tad arī tiek stipri vairāk par to domāts, tas tiek apzināts. Es īstenībā par to esmu diezgan bieži domājusi, jo sākumā man bija žēl, ka tas viss beidzās. Ja tā var teikt, arī kaut kāda veida profesionalitāte ir noslīpēta, ir saprasta sava vieta tajā lielajā mašīnā, ir jānorobežojas no tā, ka visi Tev kaut ko saka, un patiesībā beigās jūties kā marionete. Toreiz sāku justies, ka esmu pazaudējusi sevi, kā arī visā tajā pulkā sajutos diezgan vientuļa. Un tad ir arī apjukums un domas – es vairs nevaru! Nu, kā pret visiem vari visu laiku būt labs!? Centies veidot attiecības ar viņiem, centies palīdzēt…

Skaidrs, Tev nebija vietas, kur vari būt pati!
Yes!

Un mājās?
Mājas ir mājas, tas ir īpašs stāsts. Balanss ir nepieciešams, lai vispār vari saglabāties, un tad vajadzīga īpaša vieta vai cilvēki, kas ir gatavi Tevi atbalstīt, un kuriem vari uzticēt to, kā Tu patiesībā jūties. Tajā laikā to presei arī nedrīkstēja stāstīt, jo tā loma pieprasa, ka es esmu iedvesmojoša un varoša. Daudziem arī tas nepatika – es biju parāk kustīga, pārāk mākslīga, tādi vismaz bija lielākā daļa negatīvo komentāru par mani. Es no uztraukuma varbūt pašā sākumā biju tāda uzspēlēta, bet pēc tam to tā neuztvēru. Man likās, ka dabūju sevi atpakaļ, un kā es runāju, tā es runāju. (Smejas) Mani rāmī nav iespējams ielikt, un ja kāds to mēģina, tad es palieku drausmīgi nikna. (Smejas)

Vai atpazīstamība ietekmēja attiecības ar Tev tuvajiem?
Nu, protams! Man dēls tad vēl gāja skolā, un par to visi vien runāja. Klases vakaros un ballītēs tika izspēlēti visādi “Ainas” šovi. (Smejas) Es esmu viņa mamma, un man tas viss nāca atpakaļ. Ja tas viss tika apspēlēts tā pozitīvi, tad viņs uz to vēl neitrāli varēja skatīties, bet ja viņš dzirdēja, ka kāds kaut ko kritiski saka, tad bija baigais pārdzīvojums. Man bija ļoti grūti, un tāpēc arī ir tas stāsts, ka atpazīstamu cilvēku bērniem nav viegli.
Ar draugiem arī bija interesanti – viņi kaut kā apjuka no tā. Es reiz vienai draudzenei prasu: “nu, ko Tu man nepiezvani? – Man ir tāda sajūta, ka es Tevi katru dienu kaut kur redzu.” Un viņai bija sajūta, ka tā ir tāda komunikācija. Bet es saprotu, viņai nebijai ienācis prātā, ka es varbūt esmu sajuties vientuļākā kā pirms tam, jo ir taču svarīgi, kad kāds piezvana un pajautā: “Eu, nu, vecā, kā Tu turies!?” (Smejas) Bet tas tā ir bijis vienmēr – tiklīdz, kad dzīvē notiek kaut kāds pagrieziena moments, tā tas ļoti ietekmē arī cilvēka apkārtējos. It īpaši, ja pirms tam ir izdzīvota puslīdz klusināta dzīve.

Bet tagad taču viss ir kārtībā, vai ne?
Protams! Nu, vismaz es tā domāju, ja neskaita visas tās aktivitātes, kas ik pa brīdim manā dzīvē atnāk, bet tas vairs nav ar tādu spēku.

Vai Tu biji pamanījusi, ka folklorizējies Tavs jautājums – “Vai Tu vēlies par to parunāt?”?
Jā, paldies “Mēmajam šovam”! (Smejas) Man šķiet, tie bija viņi, kas šito pārfrāzēja, jo es skaidri neatceros, ka es būtu tieši tā teikusi! Bet, ja jau tas tā aizgājis, man vienkārši labdabīgi jāpasmejas. Un man šķiet tas ir mīļi, jo pēc būtības tajā jautājumā ir daļa patiesības – cilvēkiem taču ir forši, ja viņi var ar kādu parunāt.

Taisnība ir, jo cik bieži vispār dzirdam šo jautājumu no apkārtējiem!?
Jā, jo tas ir nekaitīgāk nekā tad, ja terapijā pajautā – kā Tu juties? Tas ir bīstamāks jautājums. Tad, kad Tev pajautā “vai Tu vēlies par to parunāt?” tas ir tas pats, kas “Dalies! Es Tevi uzklausīšu!”

Ak, tā! Ar jautājumu “kā Tu jūties?” uzreiz notiek ielaušanās…
… iekšā! Mēs savas jūtas sargājam kā pēdējo bastionu. Dalīšanās gadījumā cilvēks tomēr var izvēlēties atlātības līmeni – var blefot, var būt ļoti godīgs un atklāts. Tas bija arī tas, ko es uzsvēru saviem viesiem – katra cilvēka dzīve ir pietiekami nozīmīga, jo ir tādi stāsti, kas ir pelnijuši, lai tie tiktu izstāstīti, lai katrs var paņet kaut ko derīgu sev. Ir tikai viena cilvēku kategorija, kas to uzskata par eksponēšanos, bet to nekad nevar izfilftrēt. Taču bija cilvēki, kuriem šis viss pagrieza dzīves. Viņiem atsaucās kaut kādi citi cilvēki, viņi saņēma kaut kādu palīdzību vai risinājumus. Piemēram, dzīvojot mazpilsētā, viņiem liekas, ka visi visu viens par otru zina. “Ņifiga” viņi nezina! Un pēkšņi viņi izdzirda ekrānā, ka tas kaimiņš pastāsta kaut ko, kas sasāpējies sēž iekšā jau gadiem ilgi, viņi sāk ar pietāti izturēties. Ir kaut kas cilvēcisks tajā visā, tas man liekas ir tas pozitīvākais.

Vai šova laikā esi sastapusies ar stalkeriem?
Nē, dzīvē – nē, bet man bija viens stalkeris, kurš pats atzinās, ka reģistrējās ar manu vārdu tviterī, jo saderēja ar draugiem. Un man cilvēki prasa: “O, Tu beidzot esi reģistrējusies? – Nē!? – Kā, bet es Tev sekoju?” (Smejas) Un tad viņi man parādīja kontu, kurā bija kaut kādas replikas un domugraudi. Es pat pabrīnījos, kā tā var notikt? Tad es no tā visa atslēdzos, un vienu dienu e-pastā atnāk vēstulīte, kur tas džeks atzinās.

Tātad Ainas Poišas tviterī nav!
Nav, nav!

Ir kāds spilgts moments no filmēšanas vai tās aizkadriem, kas Tev ir ļoti iespiedies atmiņā, bet par kuru varbūt tik daudzi nemaz nezina?
Mmm… (Domā) To momentu noteikti ir bijis ļoti daudz. Protams, viens no spilgtākajiem bija, kad nāca prezidente, Vaira-Vīķe Freiberga, komplektā ar tādām spilgtām personībām kā Sandra Kalniete un Inese Vaidere. Tad sajutos kā maza meitene, jo uz tā dīvānīņa nāks un sēdēs tādas ļoti dižas sievietes, kas man ir autoritātes. Un tad visa tā protokola lieta, ka divas dienas pirms filmēšanas ar suņiem visu kinostudiju apgriež kājām gaisā. Tas ļoti iespaido, man bija stīvas kājas. Uz to raidījumu es ļoti gatavojos – kā vēl nekad. Baidījos, lai neiekristu galējībās, jo tad, kad par daudz cilvēks cenšas, tad arī tiek pazaudēta brīvība.

Zosāda uzmetās, to visu klausoties!
Man arī, saproti!? Es nezinu, kā es ar to visu tiku galā. Laikam ar tādu passuģestiju. Pirms tam no video atkārtojumiem mēģināju mācīties no kļūdām.

Kāds bija temats?
Sieviete un personība. Un tas mērķis man bija dabūt laukā to personīgo no publiskā tēla. Es taču apzinājos, ka viņas nāk ar savām aizsardzībām, un tas nav psihologa vai psihoterapeita kabinets, kur es zinu, ar kādiem instrumentiem es to varu izdarīt. (Smejas) Tās aizsardzības vairāku stundu vai vairāku tikšanos seansu garumā varbūt var dabūt nost, bet tagad man dots ir tik, cik dots. Nu, zini, man šķiet, es zaudēju kādus piecus kilogramus. (Smejas) Bet beigās bija milzīgs gandarījums, jo nekādā citā veidā man nebūtu iespēja ar viņām tikties. Un no viņām gribējās blakus publiskajam, politiskajam tēlam dzirdēt arī to personību, ne tikai pliku dosjē.

TV3 Publicitātes foto

TV3 Publicitātes foto

Labi, par šovu gana runāts! Kas ir Ainas ēdienkartē?
Tā kā es jau otro gadu kopā ar Ingu Pūci esmu pavadījusi žurnāla “Veselība” nometnē ar moto “Veselīgs dzīvesveids”, es saprotu, ka gadi iet uz priekšu un par sevi jārūpējas vairāk, lai uzturētu ķermeni formā. Tāpēc cenšos dzīvot pēc iespējas veselīgāk ar dažām noraušanās tūrēm. Askēze vai diētas nav manā ēdienkartē, bet es vienkārši neēdu šausmīgi daudz vai arī kaut ko smagu un neveslīgu. Šādi var novērtēt, cik Latvijā ir garšīgs ēdiens, kā arī to, ka mājās ēst ir daudz foršāk, nekā ārpus tās.

Bet Tu piekritīsi, mēs Latvijā ļoti labi ēdam!
Ļoti labi, tiešām! Un ļoti garšīgi. Un arī tas, ka mums vairs nav tikai tā pašsaprotamā latviešu virtuve, kur bija viss trekns – kartupeļi, baltā mērcīte un kotletes.Protams, var norauties no ķēdes, kad, piemēram, aizbraucam pie omītes un bērni prasa, vai mēs nevaram ieēst kaut ko normālu? (Smejas) Bet galvenais ir sekot līdzi – neēst vēlu vakarā gaļu un tādas lietas.

Kam dosi priekšroku – labai pastaigai vai metīsies krāčainā upē ar laivu?
Labai pastaigai! (Smaida) Es katru vasaru eju gar jūru vismaz 20 kilometrus vairākas reizes, ja sanāk laiks. Man tas saistās ar tādu meditatīvu nodarbi, kad pats var regulēt savu slodzi. Es neesmu ekstrēmo sporta veidu cienītāja, kaut kā liekas noiets etaps. Mana ikdienā reizēm šķiet pietiekami ekstrēma. (Smejas)

Ar ko Tev asociējas Betmens, Filips Kirkorovs un Dalailama?
(Domā un nopūšas) Dalailama man, protams, asociējas ar Indiju, Nepālu, kur cilvēki brauc meklēt sevi, un tās visas atklāsmes, ko viņš pasaulei ir devis, piedzīvo otro atdzimšanu. Jo mēs, eiropieši, tagad skatāmies Austrumu virzienā, jo mums ar mūsu kultūru – izpratni par savu dvēseli tikai caur kristietibu, laikam ir par šauru.
Betmens bija pirmais, ko Tu nosauci… (Domā) Viņš ir tas ideālais varonis, par kuru arī pieaugušiem cilvēkiem reizēm patīk fantazēt – atlidos Betmens un visu atrisinās, lai neuzņemtos atbildību paši kaut ko iesākt. Un mums tās fantāzijas kā bērniem reizēm turpinās arī pieaugušo vecumā, vai ne? Taču varētu būt kāds, kas ienāk pa durvīm vai ielido pa logu – visu varošs varonis. (Smejas) Neviena lode viņu neņem, viņš visu zina, visu var paspēt.
Un Kirkorovs… Man nav īsti komentāru par to. Vienkārši, ja mēs paskatāmies, kas notiek “Jaunajā Vilnī”, tas ir ļoti interesanti. Ir tāda sajūta, ka esi iekāpis raķetē un aizlaidies uz Marsu – tik interesantas būtnes. (Gardi smejas) Un viņš ir viens no tiem. (Smejas) Un ne mums tiesāt, vai ne?

Protams, ka nē! Un kā Tev šķiet, par ko viņi runātu, ja, iepriekš zinādami, tiktu uz stundu ieslēgti vienā telpā?
Hmm… (Nopūšas un domā) Nu, redz, viņos visos ir arī kaut kas kopīgs – pārkāpt robežas. Vismaz tās, kas cilvēkiem ir pieņemta norma. Līdz ar to, man šķiet, tas sarunu temats būtu – kur tālāk? (Smejas)

Šo jautājumu esmu uzdevis arī iepriekšējiem diviem intervējamajiem – Karīnai un Laurim, un šķiet, ka šis varētu sekot cauri visai intervijas sērijai: kurš melo labāk – vīrieši vai sievietes?
Cilvēki melo, neatkarīgi no dzimuma. Kad cilvēks baidās, viņš melo. Reizēm par meliem var diskutēt – vai nepateiktas lietas arī ir meli? Es nezinu līdz galam šo atbildi!

Es uzskatu, ka nē!
Es arī uzskatu, ka nē! Bet kādreiz mēdz vainot par to – nepasaki, tad neesi bijis godīgs līdz galam. Teiksim, cilvēki nodzīvo 30 gadus laulībā un viss baigi “super”! Un viens visu laiku piespēlē, ka viņam garšo skābeņu zupa, ko viņš katru nedēļu arī saņem. Un tad, ka viņi taisās šķirties, tiek beidzot pateikts: “Zini, man riktīgi riebjas skābeņu zupa! – Kāpēc Tu man meloji? – Es vienkārši baidījos teikt!” (Smejas)

Vai laiks patiesi ir nauda?
Jā, varētu tā teikt! Laiks ir dārgs!

Savu viesi neviens neliks pie sienas vai stūrī. Ar runātāju jārēķinās, viņam jādod telpas brīvība. Arī Opra savus viesus mēdz uzņemt un nosēdināt angāra vidū. Tas tāpēc, lai ir plašas telpas sajūta un nebūtu klaustrofobisku blakus efektu. Tāpat arī es savus intervējamos turpmāk likšu ”Istabas vidū”.

Elegants glamūrs un stilīgs roks! Kā “X Faktora” talanti Edgars Kreilis un Aivo Oskis veidoja savu skatuves tēlu?

Elegants glamūrs un stilīgs roks! Kā "X Faktora" talanti Edgars Kreilis un Aivo Oskis veidoja savu skatuves tēlu?

Pasaules slavenajā mūzikas šovā “X Faktors” sevi spilgti pieteikuši vairums Latvijas dziedošo talantu. Kāpt uz skatuves, visnotaļ, palīdz ne vien draugu un ģimenes atbalsts, bet arī drosme un pārliecība – šajā jautājumā dziedātājiem atbalstu sniedz iepirkšanās centrs “Domina Shopping”, kā arī stiliste un modes dizainere Indra Salceviča.

Lasi vēl