11 komentāri

“Vai jūs zināt, kā ir tad, kad pazūd pamats zem kājām? Kad 17. dzimšanas dienā piezvana no policijas, lai brauc uz Gaiļezera morgu atpazīt mirušo tēvu? Kad meklē mammu un atrodi viņu nemaņā kādā ”pritonā”?” šādus jautājumus Skaties.lv lasītājiem, kuri pēdējo nedēļu laikā anonīmi tik aktīvi apsprieduši viņas dzīvi, uzdod ”Bez Tabu Pirmā Skūpsta” dalībniece Aija Dembovska. Aijai vairs nav, ko zaudēt. Viņa ir izlēmusi iet uz visiem simts procentiem un neslēpt vairs neko.

Dzimšanas diena morgā

“Neviens nezina, kāda bija mana bērnība. Mēs pavisam bijām četri – trīs māsas un brālis, es biju vecākā. Bet nu man vairs neviena nav.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Visi saistītie raksti

Vienīgā, ar kuru vēl uzturu kontaktu, ir mazā māsiņa – viņai tagad ir 12, un viņa aug audžuģimenē Francijā. Arī mātes un tēva vairs nav. 17. dzimšanas dienā man piezvanīja no policijas un paziņoja, ka tēvs miris, jābrauc uz Gaiļezeru atpazīt,” sarunā ar Skaties.lv savu skarbo stāstu uzsāk Aija.

Viņa tajā laikā dzīvojusi un mācījusies internātskolā Valmierā un tēvu nebija redzējusi jau gadus desmit. Bet ziņa par viņa nāvi satriekusi.

“Pēdējais autobuss no Valmieras uz Rīgu iet 20.20. Man bija tieši 20 minūtes, lai no otra Valmieras gala paspētu uz autoostu. Es paspēju,” atceras Aija.

Foto: Aijas dzīves gājums

Nākamajā dienā pēc dzimšanas dienas viņa ieradusies morgā, lai savu desmit gadus neredzēto tēvu atkal ieraudzītu. Mirušu.

Meitene izlēmusi tēvam sarīkot cienīgas bēres un izcīnījusi milzīgu birokrātisku cīņu, lai saņemtu no valsts naudu bērēm.

“Pēc pāris mēnešiem aizgāja mamma. Un, varat teikt, ko gribat, bet uz tām bērēm es nebiju. Jo tieši mamma bija tā, kura atstāja mūs mājās vienus, kad man, vecākajai, bija septiņi gadi, bet mazajai māsiņai tikai seši mēnesīši.

Viņas dēļ iejaucās bāriņtiesa, viņas dēļ mūs izšķīra,” balsij aizlūstot, notikumus atceras Aija.

Sešus mēnešus veco meitenīti izrāva man no rokām

Četru bērnu ģimene savulaik postā nonākusi dažādu apstākļu sakritību dēļ. Sākumā Aijas māte bijusi feldšere dzemdību namā, tad viņai piedāvāts darbs Balvos. Tēvs aizbraucis strādāt uz ārzemēm, mamma, palikusi viena ar četriem maziem bērniem, salūzusi un padevusies alkoholam.

Zīdainītis un pārējie bērni atstāti ”lielās” māsas, septiņgadīgās Aijas, uzraudzībā.

“Mūžam atcerēšos bāriņtiesas vārdus, kad viņi ieradās un redzēja mūs, četrus bērnus, vienus mājās, kad nezinājām, kur mamma atrodas. Viņi man toreiz pateica: “Mazās māsiņas vairs nebūtu, ja nebūtu tevis.” Es, septiņgadīgs bērns, laikā, kad mamma bija prom no mājām, audzināju sešus mēnešus veco māsiņu.

Un es biju tā, no kuras rokām izrāva sešus mēnešus veco zīdainīti, lai nodotu adopcijā. Es biju tā, ne māte,” sāpīgo zaudējumu asarām acīs atceras Aija.

Mazā māsiņa ātri adoptēta uz Franciju, arī brālis un vidējā māsa atraduši audžuģimenes. Bet Aijai, kura jau bija apzinīgā vecumā, bija emocionāli grūti pieņemt rupjo ģimenes sadalīšanu un jaunus vecākus.

“Mani sāka mētāt pa internātskolām, pa audžuģimenēm. Bet man bija grūti pieņemt svešus cilvēkus. Tilžas internātpamatskolā pamanīja, ka man ir trauma – es ilgstoši neēdu un nerunāju ar cilvēkiem.

Nonācu krīzes centrā Rugājos, pēc tam Gaujienas bērnu namā. Tad mani pieņēma audžuģimene Balvos, taču, tā kā tuvumā bija bioloģiskā māte, kura pamudināja uz sliktām lietām, es šo ģimeni pazaudēju. Audžuģimene Valmierā, vēl vairākas audžuģimenes, kuras mani paņēma tikai dēļ naudas un sita ar vadiem un kuras pat atcerēties negribas.

9. klasi pabeidzu ar vidējo atzīmi 8,8, bet ko tas deva? 16 gados nokļuvu Ainažos, psihoneiroloģiskajā slimnīcā ar nervu sabrukumu,” stāsta Aija.

Lūzums un psihoneiroloģiskā slimnīca

Tad nācis jau minētais trieciens – tēva bēres. Un tad Aija padevusies. “Vai zināt, kā ir tad, kad pavisam pazūd pamats zem kājām? Kad nav neviena vecāka, radinieka, neviena, pie kā vērsties?

Nezināt? Tad neaprunājiet manu dzīvi, jo nezināt, ko esmu pārcietusi. Toreiz aizbraucu uz Jelgavu, mēnesi nogulēju psihoneiroloģiskajā slimnīcā,” atceras šova dalībniece. No slimnīcas Aija iznākusi ar domu sākt dzīvi no jauna, un vienubrīd licies, ka patiešām ir sācies jauns posms.

Aija iepazinusies ar puisi, palikusi stāvoklī, sākumā viss licies kā sapnis. “Viņš mācījās trešajā kursā, es – pirmajā. Aizgājām no “kojām”, sākām kopā īrēt dzīvokli. Bet dzīvē notiek visādi. Izrādījās, ka viņam patīk pacelt roku. 19 gadu vecumā paliku viena ar bērniņu, kam nopietnas veselības problēmas, uz rokām,” tā Aija.

Aijas dzīvē tagad ienācis puisis, kurš viņu atbalsta! Lasi te!

Ar dziļām sāpēm sirdī taču sajūtu, ka dara pareizi, Aija nodevusi dēliņu audzināšanā citiem cilvēkiem, labiem un mīlošiem.

19 gados viena ar slimu zīdainīti uz rokām

“Varat mani norakstīt un pelt, bet 19 gados palikt vienai, bez darba, ar slimu bērnu, nav viegli. Man nebija vecāku, kuriem lūgt padomu, nebija neviena, kurš palīdzētu.

Un, jā, man bija bailes pieļaut pašai savas mātes kļūdas. Es izvēlējos to, kas labāk bērnam – nodevu viņu mīlošiem vecākiem. Jā, tas emocionāli nebija viegli, tas nebūtu viegli nevienai mātei.

Bet es liku bērna intereses pirmajā vietā. Sapratu, ka es, pavisam viena pasaulē, 19 gadus veca, bez darba, nevaru viņam dot to, ko vajadzētu,” sev nemelot izlēma Aija.

Viņa zina, ka līdz pat mūža galam būs cilvēki, kuri pārmetīs, kuri anonīmi apgalvos, ka zina labāk. Viņa zina, ka dzīve nežēlos jaunus triecienus, kuri jau tā pār Aijas galvu gāzušies pārpārēm.

Taču Aija apzinās arī to, ka, atklājot patiesību, viņai nav, ko zaudēt. Viņa zina, kā ir zaudēt vecākus, kā ir zaudēt māsas un brāļus, kā ir zaudēt pašai savu bērniņu – ko vēl vairāk cilvēks var zaudēt?

“Jā, ir tā, ka brīžiem gribas atmest ar roku visam, pārstāt cīnīties. Bet ne Kristiāna dēļ. Ne vīrieša dēļ. Ne visu ļauno interneta komentāru dēļ.

Jā, man ir bijis nervu sabrukums, jā, es esmu gulējusi psihiatriskajā slimnīcā, jā, man ir nolaidušās rokas, bet es no tā nekaunos. Tas viss ir darījis mani stiprāku. Ko vēl man zaudēt?

Tāpēc – lai iet – es atklāju Latvijai savu stāstu, man vairs nav nekā, ko pazaudēt. Es eju uz simts procentiem. Varat mani iznīcināt, bet es jums apsolu – es vēl piepildīšu savus sapņus. Es nekad nepadošos,” joprojām tic Aija.

Foto

Aija un Kristiāns

TOP komentāri

  • Ieva Zirne
  • Elina Purina
    +13 +11 -2

    Elina Purina

    Visi ka mazi berni,visi sie komentari. Melo nemelo kada jums tur starpiba katrs savas laimes kalejs. Bet stastit visu savu dzivi visai pasaulei ari nav prata darbs un neesi jau vieniga kam bijusi gruta berniba bet tas nemaina to ka tgd pati esi noteicejas pa savu dzivi un ar so neko labu nepanaksi tik vairak sapinasi sevi. Vislaimigakas attiecibas ir tas pa kuram netiek runats apkart tas tu turi pie sevis tapat ka savu dzivi vajadzetu paturet pie sevis. Tas kas gribes zinat pajautas personigi.
  • Kristena Logina

Pievienot komentāru

Lūdzu, ievēro portāla lietošanas noteikumus. Nepiemēroti komentāri tiks dzēsti, bet to autoriem – komentēšanas iespēja liegta!

Itālijas virtuve! Truša gaļas ragū ar pastu un gailenēm

Itālijas virtuve! Truša gaļas ragū ar pastu un gailenēm

Šī būs klasiska ragū recepte, kuras pamatā izmantosim truša gaļa. Jārēķinās, ka ragū pagatavošana prasīs salīdzinoši ilgu laiku, taču nekā sarežģīta šī ēdiena pagatavošanā nav, un zemāk esošajā video Uģis Veits no ”Gatavo 3” to parādīs.

Lasi vēl