”Viņš spļāva uz mani, pazemoja, sita, viņam vispār manis nebija žēl.” Māra Katarska par laiku gūstā

Baiba Gāliņa

Autors: Baiba Gāliņa

”Viņš spļāva uz mani, pazemoja, sita, viņam vispār manis nebija žēl.” Māra Katarska par laiku gūstā
PUBLICITĀTES FOTO

Dziedātāja Māra Katarska vēl tagad nespēj noticēt, ka, noticot mīlestībai, iemīloties, izgājusi cauri tik lielām šausmām. Māra neklusē par piedzīvoto Hurgadā, jo runājot, var pasargāt citas sievietes no līdzīgas pieredzes. Ekskluzīvi portālā Skaties.lv lasi rakstu ciklu par Māru Katarsku!

Sitieni bija tikai pa seju?

Pirmo reizi pēc kolēģa zvana viņš mani sita ar kulakiem pa seju. Tā darīja līdz mirklim, kad sāku zaudēt samaņu. Vēlāk sitieni bira pār manu ķermeni un galvu, bet daļās, kur mati. Spēra pa ribām, vēderu. Man galva bija vienos punos, nedomāju, ka uz sejas var būt tik daudz punu. Dienās, ko pavadīju gūstā, mani sita katru dienu, vairākas reizes dienā.

Tas viss noteikti ļoti sāpēja?

Protams. Lai dabūtu pretsāpju zāles man lika lūgties. Tāpat nezinu, kas bija piemaisīts tējai, kuru man deva dzert, jo visu laiku jutos apreibusi.

Intervija ar Māru Katarsku pirmā daļa!

Apreibšanas dēļ nebiji spējīga aizbēgt?

Nebija iespējas aizbēgt, dzīvoklis bija trešajā stāvā, un viņš ne soli neatkāpās no manis. Sēdēja blakus, skatījās acīs un stāstīja, ka nezina, ko ar mani darīt, atdot prostitūcijai vai apprecēt un likt sev dzemdēt bērnus. Teica, ka izvēlējies mani un es piederu viņam. Stāstīja pretīgas lietas, kuras ilgi nespēšu aizmirst. Viņš spļāva uz mani, pazemoja, sita, viņam manis vispār nebija žēl.

Kā tu to izturēji?

Bija brīži, kad domāju, ka ilgi vairāk tā nespēšu. Bet es centos būt normāla, saglabāt mieru, jo zināju, ja pretošos mani nogalinās. Bija brīži, kad viņš atmaiga, tāpēc centos darīt visu, lai viņš manī atkal saskata mani, cilvēku, kuru teica, ka mīl un palaiž brīvībā. Gulējām, skatījāmies TV, centos darīt visu, lai viss izskatītos normāli. Negribēju, ka manā vietā izlemj un atņem man dzīvību. Reiz nazis bija pielikts pie mana kakla, viss bija iespējams.

Intervija ar Māru Katarsku otrā daļa!

Tu teici, ka tevi sita tik ilgi, kamēr gandrīz atslēdzies?

Jūtot, ka zaudēšu samaņu, domāju ģībt vai neģībt, nezināju, kas notiks, ja noģībšu. Bija moments, kad viņš man lika apgulties sev blakus uz dīvāna, ar vienu roku apskāva ar otru sita pa galvu vai žņaudza. Tas notika tik ilgi, līdz sāku zaudēt samaņu, tad atlaida, tad atkal turpināja, ne mirkli nevarēju atslābt. Sapratu, viņam tas sagādā baudu.

Kur tu smēlies spēku, lai caur sāpēm kalpotu viņam, būt tāda sieviete, kādu viņš vēlas?

Ja katru dienu draud, ka nositīs, izvaros, dos mani citiem vīriešiem, pārdos prostitūcijā, ja izdarīšu ko nepareizi, loģiski, ka klausīju. Darīju visu, ko man teica un gaidīju, kad mani atradīs.

Domas par meklēšanu bija tas, kas palīdzēja izdzīvot?

Jā. Domāju, kāpēc mani neviens vēl nemeklē? Ar mammu un māsu parasti sazinājos katru dienu, darbā nebiju bijusi vairākas dienas, nesapratu, kāpēc vēl neesmu atrasta. Konkrēti cik dienas pavadīju dzīvoklī, nezināju, laiks “saplūda” kopā, dzīvoju tikai pēc viņa noteikumiem un vēlmēm. Katrs moments bija kā filmās, tik brutāli, nekad nespēju iedomāties, ka tā varētu notikt ar mani.

Vārdi par pārdošanu prostitūcijā nelika baidīties par to, ka tevi nekad neviens vairāk neredzēs?

Viņam bija divi varianti ar ko biedēt, gan ar prostitūciju, gan došanos uz Kairo un manis apprecēšanu. Tur bijušajam draugam būtu vienkāršāk to izdarīt.

Kas viņu atturēja no došanās uz Kairo?

Mani sāka meklēt un viņš saprata, ka no Hurgadas mani neizvest. Man bija jābūt pie samaņas un spējīgai policijas kontrolpunktā pateikt, ka dodos līdzi labprātīgi. Es nebiju tik ļoti pakļauta, lai to darītu. Būtu riskējusi.

Vecāku un māsas neatlaidība palīdzēja tevi atrast!

Bijušais teica, ka nav domājis, ka mani tā meklēs. Saņemot zvanus no jurista, vēstniecības, mana bosa, pierunāju viņu mani izlaist ārā. Teicu, ka kamēr mani neredzēs, meklējumi nebeigsies. Apģērbos, paņēmu planšeti, savu telefona kartiņu un izgāju ārā, sakot, ka tūlīt būšu atpakaļ. Ar planšetes palīdzību sazinājos ar priekšnieku, man atbrauca pakaļ un aizveda uz policiju.

Kā juties braucot uz policiju un domājot, ka viss beidzies?

Saprotu, ka vispār nezinu to cilvēku, viss bija viena liela izlikšanās. Viņš prot likt sevi iemīlēt un izmanto sievietes seksuālās attiecībās, pakļauj savām iegribām. Domāju, bijušais visu laiku slēpa, ka ir agresīvs, lai tikai es iemīlētos. Sapratu, ka viņš mani nekad nemīlēja, ja mīl, tad nespēj tik drastiski rīkoties. Nespēj sist un skatīties kā mīļotajai sāp. Ar tādām domām nokļuvu policijā.

Jau rītdien lasi intervijas ceturto daļu, kurā Māra stāsta par piedzīvoto policijā, mammas satikšanu un atgriešanos Latvijā.