”Man ir tieksme bieži iemīlēties.” Dzintars Čīča intervijā par jaunajām attiecībām, dzīvi divās valstīs un lielo 8. marta šovu

Zane Dumbre

Autors: Zane Dumbre

''Skaties Izklaide'' redaktore

2 komentāri
”Man ir tieksme bieži iemīlēties.” Dzintars Čīča intervijā par jaunajām attiecībām, dzīvi divās valstīs un lielo 8. marta šovu
PUBLICITĀTES FOTO

Mūziķis Dzintars Čīča šobrīd atrodas Anglijā, kas jau vairākus gadus ir viņa galvenā mājvieta darba dēļ, taču jau pavasarī tradicionāli atgriezīsies Latvijā muzicēt. Šogad viņa īpašais koncerts gaidāms zīmīgā dienā – 8. martā Latviešu biedrības nama Lielajā zālē. Sarunā ar Skaties.lv mākslinieks atklāj, ko viņam pašam nozīmē Sieviešu diena un sievietes vispār, kāds šobrīd ir paša attiecību statuss un sniedz dāmām vērtīgus padomus, ar ko sanāks un ar ko nesanāks savaldzināt savu izredzēto.

Tavs lielais koncerts šogad notiek zīmīgā datumā – 8. martā jeb Sieviešu dienā. Attiecībā uz 8. martu, joprojām daudziem nav vienprātības. Ir cilvēki, kas svin un tādi, kas šos svētkus uzskata par padomju laiku mantojumu. Kā tu uzskati – kā ir jāsvin 8. marts?

Šie svētki ir dāmām. Un, manuprāt, jo ir vairāk iemeslu viņām justies īpašām, jo apsveicamāk.

Un Sieviešu diena jau nu noteikti ir tradīcija, kas ir skaista no visām pusēm. Pilnīgi vienalga, no kuriem laikiem tā ir mantota, galvenais, ka šie svētki dāvā daudz prieka.

Es gan esmu par to, ka nevajag gaidīt konkrētu dienu, lai iepriecinātu, tas jādara kaut katru dienu. Tomēr 8. marts man jau tradicionāli ir koncerta diena, cik sevi, atceros, vienmēr šajā dienā esmu uz skatuves un priecēju dāmas un meitenes.

Meklē biļetes uz koncertu TE!

Daudzi par Tavu lielāko hitu joprojām uzskata ‘’Tu esi vasarā’’, redzu, ka šī dziesma skanēs arī koncertā. Kā ar tevi – kura tev pašam ir mīļākā dziesma no sava repertuāra?

Mani klausās visa vecuma cilvēki. Jauniešiem, jā, ”Tu esi vasarā” ir mana populārākā dziesma, tomēr cienījamā vecumā klausītājiem gan šī dziesma nav tā gaidītākā – viņu pieprasītākā dziesma ir ”Likteņlīnijas”.

Es savos koncertos nekad nedziedu dziesmas, kas man nepatīk. Rūpīgi izvēlos katru koncerta gabalu un nepieļauju pat gadījumu, kad dziesma patīk tikai pa pusei. Tāpēc, sākoties katrai jaunai koncerta dziesmai, tā kļūst par manu mīļāko un es to izdzīvoju kā pirmoreiz.

Šoreiz man ir bauda dziedāt pasaules superhitus, jo līdz šim tādus savos koncertos neesmu dziedājis. Piemēram, Demisa Russo ”From souvenirs to souvenirs”, šobrīd esmu iemīlējies šajā dziesmā, to mācoties. Es zinu, ka maniem klausītājiem arī tā patiks.

Kā tu paredzi, zinot savus fanus – vai 8. marta koncertā zālē sēdēs tikai sievietes?

Nebūt ne. Sievietes visos koncertos ir vairākumā, tomēr manos koncertos ir arī galanti kungi. Daļa varbūt nāk kā pavadoņi, tomēr kungu manos koncertos pietiek, par ko man prieks.

Gan jau būs dāmas, kuras uz koncertu dosies, cerībā pēc tam aprunāties un iepazīties ar tevi. Nesen pats devi mīklainu mājienu, ka esi izveidojis attiecības, bet kā tad tur īsti ir – vai šobrīd esi brīvs puisis?

Brīvs puisis neesmu gan. Vēl neesmu tik vecs, lai atmestu ar roku un būtu viens.

Nenoliegšu, ka man ir tieksme bieži iemīlēties. Ja kaut kas neštimmē, ilgi neskumstu, meklēju citu.

Mainījies tikai ir tas, ka es vairs neko par savu mīļoto nestāstu publiski, pat savos soctīklos apzināti nelieku mūsu kopbildes. Vienmēr pēc šādām publiskošanām pār mani ir nākusi tāda slikta enerģija. Esmu gana pieaudzis, lai rīkotos gudrāk – neizrādīties ar savām attiecībām.

Tava ikdiena jau vairākus gadus paiet starp divām valstīm – Latviju un Angliju. Vai nav grūti tā dzīvot vai esi jau pieradis?

Tas nav grūti. Tieši otrādi, man prasās pamainīt savu vidi, jo gan Latvijā, gan Anglijā ir mani radi un draugi, kurus man gribas satikt. Man ir ļoti paveicies ar manu darba devēju Anglijā, kurš pieņem manu mākslinieka dabu un ļauj man plānot brīvdienas Latvijā.

Nu jau vairākus gadus reizi gadā uz mēnesi braucu uz Latviju, lai ar tūri izbrauktu Latvijas pilsētas un izrādītu savu jauno ikgadējo koncertprogrammu. Pēc tam atkal atpakaļ darba ritmā Anglijā. Un man tā patīk. Nekas nav par daudz, viss līdzsvarots.

Kam jānotiek, lai būtu gatavs uz visiem laikiem atgriezties un dzīvot tikai Latvijā?

Nekam nav jānotiek.

Man nav, par ko sūkstīties, vainot valdību un likteni. Es novērtēju, ka ir iespēja būt starptautiskā vidē, pats kļūstu atvērtāks līdz ar to.

Es ticu, ka vecumdienās atgriezīšos Latvijā pavisam un dzīvošu kā karalis savā Sabiles mājā. Bet pašlaik izbaudu to, kā ir.

Vai nav grūti izveidot nopietnas attiecības, ģimeni, ja esi tik noslogots darbā uzreiz divās valstīs?

Mūzika jau kādus 4-5 gadus nav mans darbs. Ārpus savu programmu tūrēm es praktiski vairs neuzstājos, nevēlos muzikāli izdegt pa ballītēm. Lai mūzika paliek kā ikgadēji svētki gan man, gan maniem klausītājiem!

Darbs man ir Anglijā, tur ir darba režīms un sava rutīna. Man nav grūtāk ar attiecībām kā jebkuram citam. Ir cilvēki, kas strādā daudz vairāk nekā es un viņiem ir sievas, vīri, bērni, suns un vēl kaķis.

Pastāsti, kā noris gatavošanās 8. marta šovam. Anglijā, darba laikā pa kluso dziedi, mājās mēģini?

Man ir paveicies ar savu muzikālo komandu Latvijā, ar ko strādāju jau 10 gadus.

Sākumā mēs Skaipā ar Kasparu Antesu sastādām repertuāru, ilgi runājam, diskutējam, strīdāmies, paziņojam, ka nekad vairs viens ar otru nestrādāsim, līdz abi sajūtam, ka koncerts būs ideāls.

Šogad izņēmuma kārtā uz pusi dienas atlidoju uz Rīgu, lai iedziedātu ”Dāvāja Māriņa” čigānu valodā, kas būs manas programmas tituldziesma.

Kad repertuāru esam izveidojuši, nododam to manas instrumentālās grupas vadītājam Anatolijam Livčam, kurš strādā pie notīm un sagatavo visus instrumentālos mūziķus. Es katram no viņiem uzticos, jo viņi zina manu muzicēšanas stilu.

Es zinu – uzkāpšu uz skatuves un mani mūziķi spīdēs savā meistarībā… Un kamēr Latvijā mani mūziķi gatavo pavadījumus, es Anglijā katru vakaru mājās mācos dziesmas uz ierakstu pavadījumiem. Nedēļu pirms 8. marta būšu Rīgā un, tad katru dienu būs gari mēģinājumi kopā ar visiem šova dalībniekiem.

Pirms diviem gadiem intervijā pirms koncerta ‘’Bučas visiem’’ tu atklāji, ka meklē meiteni, kurai devi savu pirmo buču busiņā. Vai šo meiteni izdevās atrast?

Nē, neizdevās. Internetā atsaucās tikai Sabiles skolotāja, kas mani bērnībā aizveda uz pirmo dziedātāju konkursu. Varbūt viņa arī gribēja buču…

Atgriežoties pie 8. marta tēmas un sievietēm. Mūsdienu sabiedrībā sievietes loma mainījusies – sievietes nereti ir galvenās pelnītājas ģimenē, nodarbojas ar fitnesu, dara dažādus vīriešu darbus. Kā tu uzskati – kādai jābūt mūsdienu sievietei un kādiem jābūt viņas pienākumiem ģimenē?

Esmu konservatīvs šajā ziņā. Sievietei jābūt mājas pavarda turētājai. Līdz ar to vīrietim jādomā, kā viņai to nodrošināt. Ar sportu gan būtu jānodarbojas, bet biznesa lēdijas – tādas gan man liekas aukstas un mazliet sievišķību pazaudējušas. Bet visi gadījumi nav vienādi.

Ar ko mūsdienās sieviete var savaldzināt vīrieti? Gardām vakariņām, seksīgu apakšveļu, vēl ko citu?

Savaldzināt ar ēdienu sieviete nevar, tad jau mīlēs to ēdienu, nevis sievieti. Mani var savaldzināt ar skaistām acīm. To priekšā varu zaudēt prātu.

Un ko Tu ieteiktu Latvijas vīriešiem – kā pārsteigt un iepriecināt savas sievietes 8. martā un ne tikai?

Galvenais ir veltīt laiku un uzmanību. Kāda ir tā materiālā piedeva, tas vienalga. Var pasniegt kaut šokolādes tāfelīti, jautājums tikai – kā to izdara.

Tas ir jādzird! 8. martā Latviešu biedrības nama Lielajā zālē!

Jaunajā koncertprogrammā “Pasaules dziesmas” Dzintars Čīča apkopojis pasaules hītus, kas ir izturējuši laika pārbaudi un kas viņu kā mūziķi iedvesmo – to vidū ir Džo Dasēna, Toma Džonsa, Demisa Russo, Engelberta Hamperdinka un citu pasaules solistu dziesmas. Taču par programmas galveno pasaules dziesmu Čīča uzskata savu versiju dziesmai “Dāvāja Māriņa”- šo Latvijā dzimušo skaņdarbu dažādās valodās dzied visā pasaulē, un nu īpaši jaunajai Dzintara programmai ir tapusi šī superhītaversija solista dzimtajā čigānu valodā.