”Kā belziens pa pieri!” Gadu pēc vīra nāves kristīgās mūzikas izpildītāja Dita Svarupa sāk pieņemt notikušo

”Kā belziens pa pieri!” Gadu pēc vīra nāves kristīgās mūzikas izpildītāja Dita Svarupa sāk pieņemt notikušo
INSTAGRAM

Pirms nepilna gada kristīgās mūzikas izpildītāja Dita Svarupa mūžībā aizvadīja vīru Raimondu un palika viena ar diviem maziem dēliem. Dita publisko pārdomas, atzīstot, ka tikai tagad sāk apzināties, ka mīļotais patiesi ir miris.

Gandrīz gadu pēc mīļotā nāves Dita aizdomājas par to, vai pasaulei pietrūkst Raimonda? Vai pasaule par viņu domā? Vai ir kāda jēga no viņa aiziešanas?

”Nevaru iedomāties sevi līdzās citam vīrietim. Joprojām jūtos precēta.” Kristīgās mūzikas izpildītāja Dita Svarupa par dzīvi pēc vīra nāves

Veltījums mirušajam vīram! ”X faktorā” iepazītā Dita Svarupa ar dziesmas palīdzību atvadās no mīlestības

”Viscaur šim gadam mani pavadīja sajūta – viņš vēl ir. Viņš vēl iznāks pa durvīm, viņš vēl teiks man kādu smieklīgu joku, viņš mani vēl paturēs savā stiprajā rokā, viņš vēl man maigi iekodīs ausī un iečukstēs mīļu vārdu, viņš vēl, vēl, vēl. Naivi. Apcerīgi. Pārāk pozitīvi,” sociālajā tīklā ”Instagram” raksta Dita.

Ditu nepameta sajūta, kuru viņa izdzied savā ”Atvadu dziesmā” – vēl mirklis un šķiet tevi satikšu. Mūziķei mīļotais liekas tik tuvs, bet tik tāls, tik ļoti šeit, bet tai pat laikā necik.

”Manā galvā viņš vēl ir. Ir manos rītos, kad negribas celties, ir manos vientuļajos filmu vakaros, ir manos bēdīgajos brīžos, kad tā vien varu iedomāties, kā ieritinos viņam azotē kā maza meitene, ir manos priecīgajos brīžos, kad bez elpas smejos, šķiet manus garos, skaļos smieklus viņš sen kā nebija dzirdējis,” prāto Dita.

Raimonds ir Ditas augstumos, kad viņa sasniedz savus mazos prieka mērķīšus, kuros ar sirdi ieguldās. Viņš smaida.

Kristīgās mūzikas izpildītāja priecājas, ka ir bildes, kas atgādina, cik ļoti labestīgs un silts bija viņa smaids, viņa skatiens.

Foto: arī šogad kristīgās mūzikas izpildītāja Dita Svarupa neaizmirst par kāzu gadadienas tradīciju

”Viņš ir manos raizes pilnajos zemumos, kad par smagu kļuvusi pat pusdienu karote. Viņš tur manu roku, viņš rūpēsies par mani, pastutēs,” skumst Dita.

Divu dēlu mamma, saprot, cik smagi ir palikt ar atmiņām vien, domām, ko gan viņš darītu? Ko viņš man teiktu? Ko ieteiktu? Dita tversies pie visa, kas atgādina mīļoto un to, kāds viņš bija.

”Drīzumā aprit gads kopš Raimonda vairs nav. Un tikai pirms pāris nedēļām sapratu, ka NAV. Ka tiešām vairs arī nebūs. Es. Nekad. Vairs. Viņu. Nesatikšu. Tas nāca kā belziens pa pieri. Nekad es vairs nedzirdēšu viņa smieklus, viņa gudrās domas, pamācības, nepiedzīvošu viņa humoru, jokus. “Bet, Dita, tu taču zini, ko nozīmē nāve, vai ne?”,” sev jautā Dita.

Dziedātāja nenoliedz, ka pati arī mainās un savu veco ES viņa vairs nekad nesatiks. Skaisti ir ticēt, ka viņa mainās nevis Raimonda nāves dēļ, bet tās lielās mīlestības, kura viņam bija uz viņu.