Kristīnei Teilānei jaunā grāmata “Libertīna” nerada sajūtu, ka viņa stāv kaila Latvijas priekšā

1 komentārs
Kristīnei Teilānei jaunā grāmata “Libertīna” nerada sajūtu, ka viņa stāv kaila Latvijas priekšā
J.D Photography/Jūlija Dmitrienko

Tetovēšanas meistare, rakstniece Kristīne Teilāne izdevusi jaunu romānu “Libertīna”, kas krasi atšķiras no viņas iepriekšējiem darbiem – “Odinochka” un “Šī nav telefonsaruna”. Iepriekšējās grāmatas bija balstītas uz biogrāfiskiem motīviem, bet jaunais darbs nav par pašas rakstnieces dzīvi. Grāmatu iespējams iegādāties veikalos un ieslīgt mīlestības, naivas uzticēšanās un jaunības maksimālisma valgos.

Sarunā ar portālu Skaties.lv Kristīne stāsta, ka abas iepriekšējas grāmatas var salīdzināt ar stāvēšanu kailai visas Latvijas priekšā. Viņa bijusi jaunāka, nav izjutusi kauna sajūtu un varējusi tā vienkārši atvērt dvēseli.

“Libertīna” ir nopietnāks rakstu darbs, kas tapis ar sagatavošanos un, to rakstot, piedomāts, lai uzrunātu vairumu cilvēku, ne tikai tos, kurus interesē tāds žanrs kā biogrāfija.

“Gribēju pamēģināt rakstīt citā žanrā. “Libertīna” tapa ilgā laika posmā, rakstīju, atrodoties dažādās valstīs. Nodarbojos ar citām lietām, bet iedomājoties, ka vēlāk došos mājās un varēšu rakstīt, vienmēr mani pārņēma patīkamas sajūtas, kā nekā zināju, ka varēšu ienirt citā pasaulē un atiet no visa. Patika spēlēties ar varoņu garastāvokļiem, tos savā ziņā ietekmēja manas iekšējās sajūtas,” stāsta Kristīne.

Vairums situācijas, kas atspoguļotas jaunajā grāmatā, ir izdomātas, bet rakstītas no viedokļa, kā rīkotos pati Kristīne, nokļūstot kādā no situācijām. Tā savā ziņā bijusi kā spēlē ar sevi. Tēlu prototipi, dažas situācijas, noskaņas, emocijas, atmosfēra ir īsta.

Rakstīt bijis ļoti viegli, jo nav bijušas patiesas situācijas, īsti cilvēku stāsti, tāpēc rakstniece varējusi valdīt pār grāmatu, nav bijusi ierobežota, jo nav bijis iespējams uzrakstīt ko lieku, kas liktu justies neērti kāda priekšā.

“Grāmatā ir aprakstītas situācijas, kuras dzīves laikā ir piedzīvojis ikviens cilvēks. Tātad ikviens var atrast ko sev saistošu. Daudz kas no rakstītā ir mani novērojumi, kurus esmu ieguvusi saziņā ar svešiem cilvēkiem un ieklausoties pazīstamo stāstos. Nereti cilvēki saka, par manu dzīvi var uzrakstīt grāmatu, es to nedaru, bet viņu stāstīto vēlāk varu izmantot kā prototipu kādam no tēliem,” tā Kristīne.

Foto: Publicitātes foto

Saņemot jautājumu, vai rakstniece nebaidās, ka lasītāji galveno sieviešu tēlu salīdzinās ar viņu, Kristīne aizdomājas un jautā, vai ir uzrakstīts kas tāds, par ko viņai būtu jākaunas? Tāpat viņa piebilst, ka nevar ierobežot katra cilvēka fantāziju.

“Kā reiz teicis Deivids Linčs – tavs darbs, bērns ir nodots sabiedrībai, nekas vairāk nav atkarīgs no tevis. Dzīvo mierīgi,” smaida Kristīne.

Pēc Kristīnes Teilānes stāsta motīviem tiek uzņemta filma:

Māksliniece ir droša, ka ikviena jauna sieviete sevi var ielikt galvenās varones vietā, just viņai līdzi un domāt, kā viņa rīkotos – vai būtu tikpat naiva, emocionāla, gudra? Tas viss palīdz saprast sevi vēl labāk!

Rakstniecei patīk rakstīt, rakstīšana ir viņas kaislība, ir patīkami, ja kādu interesē viņas darbi un viņa saņem pozitīvas atsauksmes un jautājumus par nākamajiem darbiem. Rakstniecība ir veids, kā justies pašpietiekami, kā izdzīvot dažādas dzīves, iejusties citu ādās.

“Par spīti tam, ka esmu diezgan kluss un mierīgs cilvēks, man patīk ne tikai rakstīt, bet arī lasīt citiem priekšā. Bērnībā man vecāki daudz lasīja un stāstīja stāstus. Pieaugot arī man, tas patīk. Kad stāstu kādu stāstu, aizraujos, kļūstu azartiska. Rakstīšana man ir loti svarīga. Ja mājās ir kāds iesākts darbs, vienalga, kur būšu, zināšu – mājās mani gaida,” nosaka Kristīne.

Arī pati Kristīne mīl lasīt grāmatas. Biežāk gan sanāk pašai ko rakstīt, kā pieķerties kādai cita autora grāmatai. Sieviete apzinās, jebkura grāmata, ko viņa iegādājas un lasa, ir personiska. Lasot viņa ieiet rakstnieka dzīvē, saprot, ko viņš jūt, atnākot mājās, apsēžoties un sākot rakstīt. Tas ir veids, kā ceļot pa citu cilvēku fantāzijām, atrast domubiedrus.

“Ja patīk grāmata, tad rakstnieks kļūst ļoti tuvs. Domāju, ar manu mīļāko grāmatu autoriem man būtu, par ko runāt arī reālajā dzīvē. Kā piemērus varu nosaukt Greguāru Buijē un grāmatu “Viss par mani”, kā arī Keitu Breivermenu “Es, Frīda”, kuru rakstniece uzrakstījusi, iejūtoties Frīdas Kalo ādā,” atklāj Kristīne.