No iepazīšanās lateksa zaķa kostīmā līdz plāniem par kopdzīvi Šveicē. ”Netīro deju” Evelīnas neticamais gads

Zane Dumbre

Autors: Zane Dumbre

''Skaties Izklaide'' redaktore

8 komentāri
No iepazīšanās lateksa zaķa kostīmā līdz plāniem par kopdzīvi Šveicē. ”Netīro deju” Evelīnas neticamais gads

Šovā ”Netīrās dejas” iepazītajai Evelīnai Šaulītei, kura nu rosās ”Coyote Fly” kā dejotāja, šis, ļoti iespējams, ir pēdējais gads Latvijā. Meitene izveidojusi nopietnas attiecības ar vīrieti no Šveices un spriež par pārcelšanos, profesijas maiņu un vispār – jaunas dzīves sākumu. Savas ieceres un 2019. gada sapņus Evelīna ekskluzīvi uztic Skaties.lv lasītājiem.

Latvija tevi vairāk iepazina kā šova ”Netīrās dejas” skandalozo dalībnieci, pēc tam kļuvi par vienu no ”Coyote Fly” meitenēm, pozēji fotosesijās. Kas tavā dzīvē notiek šobrīd? Šķiet, pēdējos mēnešus esi pavadījusi vairāk ārpus Latvijas.

Es joprojām esmu ”Coyote” vecākā dejotāja. Mazs, bet bosiņš. (Smejas) Neskatoties uz prombūtni, visu laiku turpinu iesaistīties, rosīties, lieku meitenēm grafikus. Papildus mācos par frizieri un autoskolā, kas daudziem varētu būt pārsteigums.

Kāpēc pārsteigums?

Ļaušu lasītājiem secināt pašiem. Bet varu pačukstēt – ja paskatīsieties bildes no šova, tā doma saliksies kopā.

Turpiniet vien skatīties televizoru! Pagaidām man veicas labi – braukt patīk, neviens nav cietis (smejas). Lai gan biežās ceļošanas dēļ katra nākamā nodarbība liekas kā atkal trešā, lai neteiktu, ka pirmā. Aizmirstas jau.

Par to ceļošanu. Šķiet, ka pagājušogad tu vairāk biji ārpus Latvijas, nekā mājās. Sociālajos tīklos parādījās bildes, kurās tu esi redzama te ārzemēs dejojot, te kopā ar mīļoto puisi. Kur tu īsti biji aizbraukusi? Strādāji ārzemēs vai jau dzīvo pie drauga Šveicē?

Sākotnēji rudenī aizbraucu divu nedēļu atvaļinājumā uz Itāliju kopā ar savu draugu. Plāns bija pēc divām nedēļām atgriezties Latvijā. Taču labu laiku iepriekš biju bijusi kastingā, piesakoties būt par dejotāju Ibizā. Likās, ka atbilde nebūs pozitīva, bet burtiski pēdējā brīdī saņēmu uzaicinājumu.

Sākumā atteicu – man tomēr ir atbildība darbā, biju sākusies mācīties frizieru skolā, autoskolā un papildus tam man vēl ir suns, kuru vajag kaut kur atstāt. Nevaru tā vienkārši aizbraukt kaut kur, kur vairāk maksā un pamest visu. Bet tad, kad saņēmu jau trešo zvanu, sapratu, ka gribu braukt.

Tajā laikā bijām Itālijā. Man, protams, nebija līdzi ne dejotāju kurpes, ne citi atribūti, kas nepieciešami dejotājam – vesels saraksts. Beigās ar draugu aizlidojām un Šveici, bet dienā, kad man bija plānots atgriezties Latvijā, devos uz Ibizu.

Un paliku tur divus mēnešus līdz sezonas beigām, kas Ibizā ir oktobrī. Vai es uz turieni došos šogad, tas ir atkarīgs no tā, kur es šoruden dzīvošu, kur strādāšu un kā man viss izvērtīsies.

Apsver iespēju vairs nedzīvot Latvijā?

Jā, apsveru. Nemelošu, mani plāni saistās ar Šveici, kas man iepatikusies arī kā valsts, ne tikai īpašā cilvēka dēļ.

Pastāsti vairāk par šo īpašo puisi. Vēl nesen par viņu neko nezinājām, bet nu jau izklausās gana nopietni, ja plāno pārvākties.

Iepazināmies 2017. gada septembrī. Protams, mūsu pirmais randiņš ”Facebook” neparādījās, arī otrais ne. Pat tad, kad pirmo reizi pie viņa braucu ciemos, nestāstīju, kur esmu. Saprotot, ka tas ir gana nopietni un būs ilglaicīgi, vairs neslēpu attiecības.

Par lielu pārsteigumu man, jā, iepazināmies ”koijotos”. Iepriekš nevienu vīrieti tur nebiju uztvērusi nopietni. Ir jābūt mazliet gudrākai, jo, būsim reāli, satikt vīrieti klubā… Visbiežāk viņa nolūki nav nopietni.

Arī Svenu es labu laiku neuztvēru nopietni. Vienkārši klausījos un skatījos, ko viņš saka. Bet darbi runā skaļāk par vārdiem. Vienā brīdī sapratu, ka varbūt vērts pie viņa aizbraukt ciemos, un tā mēs te esam (smaida).

Daudzi noteikti domās – ak, tas klišejiskais stāsts, kā ārzemnieks noskatīja ”Coyote Fly” smuko dejotāju.

Jā, viņš mani ieraudzīja darbā, ”koijotos”. Bet nākamajā dienā viņš tik ļoti vēlējās mani satikt, un tā bija viņa pēdējā diena Rīgā, ka solījās atnākt uz klubu atkal. Man nebija iebildumu – puisis bija zolīds, izturējās pieklājīgi, kas ne vienmēr tā notiek (smejas), uzmanību izrādīja patīkamā veidā.

Numuru viņam nedevu, bet tehnisku pārpratumu dēļ viņam neizdevās ar mani sazināties sociālajos tīklos. Visu nakti viņam neizdevās ar mani sazināties. Burtiski pusstundu pirms kluba slēgšanas viņš tik un tā ieradās. Nolēmām aiziet pastaigā līdz Bastejkalnam.

Staigājām, pļāpājām, smējāmies. Kad kļuva pavisam auksti, devāmies iedzert kafiju vienīgajā vietā, kas vēl bija vaļā – ”makdonaldā”'(smejas). Nekā romantiska (smejas).

Atceros, ka viņš man pateica, ka viņam esot mazliet bail lidot. Tā bija pirmā reize, kad ilgāk ieskatījos viņam acīs. Teicu, ka viss būs kārtībā, gaisā neviens nav palicis. Viņš uz mani paskatījās tādām kūstošām acīm, gribēja pirmo reizi apskaut.

Bet uz galda stāv kafija. Un ar tādu plašu vēzienu viņš man uzgāž to kafiju virsū (smejas). Tajā brīdī, protams, viņš bija ļoti uztraucies, bet nu jau tas kļuvis par mūsu abu kopīgo joku.

Un nu, pēc gada, tu esi gatava pārvākties uz Šveici. Nav bail tā pilnībā mainīt dzīvi?

Cilvēki sāk dzīvot kopā arī krietni ātrāk. Kamēr es pabeigšu frizieru skolu, mums jau būs pusotrs gads kopā. Un, zini, darbi runā skaļāk, nekā vārdi. Es viņu novēroju. Un šķiet, ka esmu izdarījusi pareizu izvēli.

Noteikti būs tādi, kuri teiks – re, kārtējā ”zelta meklētāja” nocopējusi bagātu ārzemnieku, lai sev dzīvi nodrošinātu.

Esmu to jau izjutusi, un varu teikt, ka tas ir pilnīgi absurds stereotips. Nevienā valstī nav tā, ka visi bagāti. Jā, Šveicē dzīves līmenis varbūt ir augstāks, bet tas nozīmē arī to, ka tur viss ir dārgāks. Un, ja es braucu uz uz turieni, es skatos uz darba iespējām sev.

Un, padomājiet, ja mani interesētu tikai nauda – es taču jau sen būtu tur un baudītu vieglu dzīvi.

Šo gadu jūs dzīvojat katrs savā valstī, ik pa brīdim viens otru apciemojot. Ir tas slavenais teiciens ”long distance love doesn`t work”. Kā ir – vai ir viegli uzturēt attāluma attiecības?

Godīgi – ļoti grūti. Jā, sākumā viņu neuztvēru nopietni, jūtas radās lēnām. Mani patīkami pārsteidza tas, ka viņš man neko neuzspieda, pierādīja, nekur nesteidzāmies.

Protams, līdz ar jūtām, aug greizsirdība. Pienāk brīdis, kad pieķer sevi satraucamies – kas noticis, kāpēc viņš man piecas minūtes neatbild? Taču laiks un viņa rīcība ir pierādījuši, ka viņš man ir uzticīgs. Jo kāpēc no viņa puses ieguldīt tik daudz laika, enerģijas un pūļu tajā, lai mūsu attiecības izdotos?

Es viņam uzticos, un tas ir attiecību pamatu pamats.

Un kā ar to otru pusi? Tu strādā naktsklubā, kas paredz, ka allaž esi vīriešu uzmanības centrā, allaž seksīgi tērpta. Kā draugs vērtē tavu nodarbošanos? Vai drīzāk viņam nav iemesla būt greizsirdīgam?

Greizsirdīgs viņš man ir ļoti, un viņam noteikti ir grūti. Visgrūtāk viņam noteikti bija ne dēļ ”koijtiem”. Smejos – ”mīļais, tu mani iepazini šeit, kad es biju zaķis lateksa kostīmā, tā ka tu nevari celt nekādas pretenzijas pret manu darbu”.

Viņam bija ļoti grūti, kad aizbraucu uz Ibizu. Lai gan varēju viņu nomierināt ar faktu, ka tur dejotājas atrodas uz pilnībā neaizsniedzamām platformām un ir daudz pasargātākas.

Jā, viņš centās aizliegt man braukt uz Ibizu, par to runājām pusgadu. Bet man aizliegt īsti nevar. Mani var piesiet mājās pie radiatora, bet arī ne uz ilgu laiku – noskrūvēšu un aizbraukšu ar to (smejas).

Ieminējies, ka Šveicē meklēsi darbu. Par ko tu tur strādāsi?

Esmu interesējusies par iespējām dejot, taču klubi Šveicē nav tik populāri kā Latvijā vai Ibizā un ir pavisam savādāki. Go-go dejotājas klubos parasti nefigurē. Bāzelē, kur dzīvo mans izredzētais, klubu gandrīz nav, tie, kas ir, vairāk līdzinās bāriem.

Līdz ar to es apzinos, ka, ja aizbraucu no Latvijas, es atvados no dejošanas. Principā Ibiza man bija kā vecmeitu ballīte karjerai.

Zinu, ka esmu to piedzīvojusi, izbaudījusi visu. Šveicē skatos uz frizieres profesiju, tas ir tas, ko man patīk darīt.

Neplāno baudīt mājas dzīvi, audzināt bērnus?

Nē, nē , nē. Vēl galīgi ne (smejas). Es gribētu kādu brīdi izbaudīt sievas statusu, līdz kam arī vēl jānonāk. Bērni vēl noteikti nav pie apvāršņa.

Arvien vairāk latviešu zeltenes ieskatās ārzemju puišos, un daudzas pat atklāti atzīst, ka uz latviešiem nemaz neskatās, jo viņi jau nemākot mūsu meitenes novērtēt. Ko tu par to domā? Pēc tavas pieredzes – vai ārzemju vīrieši tiešām novērtē sievietes vairāk?

Negribas jau spriest pēc vienas personas par visu nāciju, taču, cik redzu sabiedrību apkārt, viņa draugus un radiniekus, diemžēl jāpiekrīt vien būs.

Ārzemju vīrieši vairāk novērtē savas sievietes, nekā latvieši. Uzreiz gan piebildīšu, ka, protams, pastāv izņēmumi.

Bet visā visumā latviešu vīrieši ir ļoti izlutināti ar sieviešu skaistumu un to, ka latviešu sievietes var visu. Sievietēm Latvijā ir jāmāk visus sieviešu darbus, bet vīrietim nav jāprot visi vīriešu darbi.

Sieviete var ieskrūvēt sienā skrūvi un trauki viņai jāmazgā obligāti, kamēr vīrietis drīkst nemācēt neko. Vīrieši Latvijā domā, ka ir perfekti, kamēr sievietēm ir tieksme uz pašattīstīšanos, izaugsmi.

Tā diemžēl te ir, nevarēšu runāt pretī šim stereotipam.

Nupat sācies jauns gads. Daudziem jauns gads ir laiks, kad uzstādīt jaunus mērķus, jaunas apņemšanās. Kā ar tevi – vai esi šogad ko apņēmusies?

Patiesībā es sev jaunu apņemšanos allaž cenšos uzstādīt jau novembrī, decembrī, lai to izpildītu līdz Jaungadam. Visiem iesaku. Jo ir tik patīkami uz svētkiem, piemēram, ielīst cita izmēra kleitā vai vecajā kleitā izskatīties vēl labāk.

Un pēc tam ir lielāka motivācija turpināt, ne tikai ”nodzīt rosolu”. Bet, runājot par gada plāniem, aizvadītais gads pierādīja, ka plānot nevajag.

Jo viss var izvērsties daudz labāk, nekā plānots. Un pilnīgi pēc plāna kā pa diedziņu dzīvē tāpat nekas neiet. Bet tas, ko varu pateikt par procentiem 80, es skatos uz citu valsti.

Šveice man ļoti iepatikusies arī cilvēku dēļ. Jo, lai arī ārēji Šveices iedzīvotāji šķiet konservatīvi, patiesībā viņi ir daudz sirsnīgāki un atvērtāki.

Jo latvieši sirsnīgi un atvērti lielākoties ir tikai ārēji, bet sirdī priecājas, ja otram paslīd kāja un neveicas.

Es gan nezinu, kā šovbiznesā būtu Šveicē – tur es uz šovbiznesu neskatos. Jā, visā pasaulē ir tā, ka tiklīdz cilvēks ko sasniedz, uzreiz būs tādi, kas noskaudīs, bet Latvijā tas diemžēl ir īpaši izteikti.

Un to man apliecinājušas arī ārvalstu zvaigznes, ar ko gadījies runāt. Te cilvēkiem patīk nolikt citus pie zemes, lai paši uz tā fona justos labāk. Tā vietā, lai censtos pārspēt sevi vakardien.

Tu tā brīvi runā par šīm lietām – rēķinies taču, ka, kā jau tu saki, būs, kas noskaudīs, būs atkal negatīvi komentāri.

Godīgi sakot, man, kļūstot populārai, sadzīvot ar to visu grūti bija tikai pirmās pāris nedēļas. Pēc tam man kļuva jautri. Jautri skatīties, kā mani vārdi tiek brutāli izrauti no konteksta un apspriesti, kā tiek pārpublicētas un interpretētas manas sociālo tīklu fotogrāfijas.

Vienā brīdī sapratu, ka runa vairs nav par mani, bet gan publisku tēlu. Ka esmu uzvilkusi to kažoku, lai būtu tas sliktais tēls, jo cilvēkiem vajag skandālus. Un man kļuva jautri.

Draugi sāka sūtīt linkus, kur kaut kas par mani rakstīts, lasīju to kā stāstus ne par sevi, bet šo publisko tēlu. Tas gan ir pierimis, un tik daudz podus vairs negāžu.

Ko tavs draugs saka par šo popularitāti? Viņš vispār zina, ka Latvijā esi atpazīstama persona, kura tagad te sēž un stāsta par attiecībām ar viņu?

Viņš zina, ka esmu atpazīstama, bet, manuprāt, neapjauš tos īstos apmērus, cik daudz skandālus esmu radījusi kopš 2016. gada (smejas).

Pāris mēnešus viņš par manu popularitāti nezināja neko. Viņš bija cilvēks no ārzemēm, un nejutu vajadzību mest viņam sejā: ”Zini ko – es esmu slavenība!”

Bet tajā pat laikā neko neslēpu – viss bija pieejams sociālajos tīklos, ja viņam rastos jautājumi, viņš tos varētu uzdot. Nu jau viņš zina, ka esmu pavīdējusi televīzijā, žurnālos, šovos un skandālos, bet manuprāt viņš tiešām tos apmērus neapjauš (smejas).

Bet to, ka tagad runāju par viņu, viņš vēl nezina (smejas). Drīz uzzinās! Domāju, ka viņam tas netraucēs, jo Latvijas mediji Šveicē neparādās, un globāla mēroga skandālus es tomēr netaisu.

Un ja nu viņš izteiktu vēlmi paskatīties ”Netīrās dejas”, kur tava uzvedība bija visai divdomīga?

Skatīsimies. Katru otro sēriju (smejas).

Bet, jā, tā ir mana pagātne, neesmu viņam melojusi vai stāstījusi, ka visu savu dzīvi esmu bijusi grāmatvede, farmaceite vai skolotāja. Draugs mīļais, tu mani satiki klubā, kad es biju lateksa zaķis. Tāpēc negaidi brīnumus (smejas).

Mēs dzīvojam šeit un tagad. Esot attiecībās, rīkojos pavisam savādāk, manuprāt, tas ir likumsakarīgi un visiem. Atceries, ka katram ”grēciniekam” ir nākotne, taču katram svētajam ir pagātne. Tikai manā gadījumā tā ir visiem uz delnas, bet citi par savu izredzēto pagātni var neko tā arī neuzzināt.