”Nav gēnu, tas ir slinkums!” Pēteris Rumpis: no Rembates ”tusētāja” līdz trim savām sporta zālēm un iedvesmotāja statusam

Zane Dumbre

Autors: Zane Dumbre

''Skaties Izklaide'' redaktore

11 komentāri
”Nav gēnu, tas ir slinkums!” Pēteris Rumpis: no Rembates ”tusētāja” līdz trim savām sporta zālēm un iedvesmotāja statusam
DMITRIJS SUĻŽICS, F64

Trenera un sportista Pētera Rumpja vārds medijos pēdējā laikā izskanējis visai bieži, tiesa, ne no tāda rakursa, kā viņš pats vēlētos. Kamēr ļaudis trin mēles par puiša privāto dzīvi, Pēteris aktīvi strādājis, kopā ar domubiedru Jāni Simsonu un citiem entuziastiem atverot trīs jaunas sporta zāles ”Fit Spot Gym”. Viņš uzskata, ka ikviens var sasniegt savu ideālo formu un gatavs sniegt palīdzīgu roku šajā ceļā! Sarunā ar Skaties.lv Pēteris atklāti pastāsta, kā no puiša, kuru agrāk ik nedēļas nogali varēja sastapt klubā, transformējies trenerī, kurš jau palīdzējis un turpina palīdzēt citiem ceļā uz sapņu augumu.

Pirms intervijas runājām, ka nav īsti pareizi tas, ka tava privātā dzīve publiski tiek atspoguļota sīkāk, nekā profesionālās gaitas. Kā tu pats stādītu sevi priekšā tiem, kuri par tevi nav dzirdējuši vai arī medijos lasījuši vien par tavu privāto dzīvi?

Es sevi raksturotu kā cilvēku, kurš palīdz citiem. Tas ir galvenais. Esmu fitnesa treneris, kurš lielāko daļu laika velta, lai palīdzētu cilvēkiem.

Tas viss aizsākās ļoti sen, vidusskolā, kad sāku apmeklēt svaru zāli. Tolaik mana interese nebija profesionāla, nekad nedomāju, ka būšu treneris, startēšu sacensībās. Agrāk uz to visu ļoti skeptiski skatījos – likās, kas ir kultūristi – uztrenēti muskuļi un viss. Savas domas pilnībā mainīju.

Kad un kur aizsākās tavs ceļš fitnesā, pirmie treniņi?

Es esmu no Ogres, vēl dziļāk – no Rembates. Sāku iet Rembatē uz zāli, pacilāju stieņus un sapratu – patīk.

Cilvēkiem vienmēr saku tā: tas nav mest bumbu grozā, tas nav spert bumbu vārtos.

Talants šeit nepalīdzēs. Fitnesā palīdzēs raksturs. Ne vienmēr uzvarēs talantīgākie, es uzskatu, ka šajā sfērā uzvar visdisciplinētākie. Jo fitness ir tikai un vienīgi par disciplīnu ikdienā.

Un tā disciplīna, ko iemāca fitness, palīdz daudz citās lietās dzīvē.

Vidusskolā sāku piedalīties sacensībās – man patika spiest stieni guļus, jo es jau neko citu pa lielam nedarīju (smejas).

16, 17 gadi bija – braukājām pa sacensībām, bija pat zelta medaļas. Sapratu, ka sports ir man un gribu ar to saistīt dzīvi. Iestājos Sporta akadēmijā, sāku nodarboties ar spēka trīscīņu.

Tā ir disciplīna, kur nav jātur baigais režīms – es varēju atļauties iedzert, aiziet uz klubu un startēt sacensībās pa medaļām.

Taču tad, kad bija jāsāk prakse kā trenerim, sapratu svarīgāko: cilvēkiem neinteresē, cik tu vari pacelt. Viņiem interesē, kā tu izskaties.

Kursu virs manis mācījās mans treneris Roberts Fišers, es uz viņu skatījos ar zināmu skepsi – wow, kāds sakačāts džeks, bet ko tu vari pacelt?

Sapazināmies, sadraudzējāmies, un Roberts teica – met to pauerliftingu pie malas, es tevi sagatavošu kultūrismam. Likās neiespējami – kā es tagad kāpšu uz diētas, pieradis ēst visu, ko var grib?

Roberts mani uzveda uz pareizā ceļa.

Roberta vadībā pusgada laikā ”uztaisīju” formu, startēju sacensībās un uzvarēju. Uzkāpjot uz skatuves, sajūta bija lieliska, un es sapratu, ka esmu atradis to, kas ir man. Un nevis tikai sacensības – tas būs mans dzīvesveids.

Un nav runa tikai par sacensībām, es kā savu prioritāti esmu izvēlējies palīdzēt cilvēkiem. Pēdējos gados esmu sevi nomocījis ar diētām un sacensībām, tagad gribu atpūsties no sacensībām un palīdzēt citiem.

Es uzskatu, ka sports ir kā obligācija. Jo tas nozīmē veselību. Ja mums nav veselības, mums nav nekā. Sportot un justies labi – tā ir atslēga uz garu un ilgu mūžu.

Tu minēji, ka, izvēloties treneri, cilvēks vērtē pēc izskata. Bet vai nav tā, ka var iebraukt pretējā grāvī? Kalsns puisis, apaļīga dāma – viņi ierauga tavus muskuļus un sakautrējas – ko tad es pie tāda nākšu ar savu necilo augumu…

Jākautrējas nav nevienam! Man bijuši klienti, kuri svarā ir virs 150. Jā, šādi cilvēki parasti ir kautrīgi, bet es vienmēr ar viņiem atrodu kopīgu valodu.

Jebkuram, kurš mani uzrunā, es uzreiz atbildu, ka man liels prieks, ka viņš nekautrējās mani uzrunāt, ka grib trenēties un mainīt sevi. Tas ir pats galvenais – par to domāt, saņemties un uzrunāt. Man jau pret to cilvēku uzreiz ir milzīga cieņa.

Ja esi saņēmies, tev sanāks. Palīdzēt var visiem, pats galvenais, lai ir gribasspēks. Un labs treneris, kurš būs klientam kā paraugs un palīdzēs motivēties.

Un es to uztveru kā milzu atbildību – būt klientiem par paraugu. Ja esi fitnesā – aizmirsti, tu neiesi katru piektdienu uz klubiem un nedzersi. Tu nesmēķēsi. Jo kā tu vari cilvēkiem mācīt veselīgu dzīvesveidu, ja pats to diendienā nedzīvo?

Protams, tas nenozīmē, ka no visa jāatsakās. Es sestdienās ēdu visu. Varu iedzert vīna glāzi vai aliņu – jāmāk visu sabalansēt.

Tu izteici interesantu apgalvojumu – ka fitnesā uzvar disciplinētākie, ne apdāvinātākie. Bet nereti cilvēki paši sev iestāsta – man tādi gēni, man taču divi bērni piedzimuši, vecums, es nevaru būt formā, kā tie, kam māte daba devusi labu augumu. Kā tu uzskati – vai ir cilvēki, kuriem vienkārši nav lemts būt formā?

Man ir labs draugs kultūrists – Aivars Grigjānis. Kad viņš sāka savas kultūrista gaitas, viņš svēra apmēram 65 kilogramus. Nu viņš ir starp pasaulē labākajiem.

Ja mēs apskatītos viņa bildes agrāk, atbilde būtu viennozīmīga – nav gēnu, tas ir slinkums!

Jā, ir iedzimtas slimības, tas jau ir kas cits. Bet atruna – ”man ir slikti gēni, tāpēc es vakar apēdu kūku”… Tās ir lietas, ko cilvēki iestāsta sev galvā.

Tā vietā ieteiktu sev uzdot jautājumu – bet ko tu pats dari tā labā, lai tavs ķermenis izskatītos, kā tu gribi?

Vai tavā pieredzē bijuši gadījumi, kad atsaki klientam palīdzību, jo viņš, piemēram, ir pārāk apaļš un tu neredzi, kā iespējams sasniegt rezultātu?

Nekad mūžā! Es gribu palīdzēt pilnīgi visiem, un pilnīgi visiem arī palīdzu. Tā ir mana misija.

Kas ir iespaidīgākie rezultāti, ko klientiem esi palīdzējis sasniegt?

Pirmkārt gribu pateikt, ka viņi visi ir malači, jo visi iet cauri vienam ceļam, kurš, es pats zinu, nav viegls. Ir cilvēki, kuri nometuši 40 kilogramus, ir tādi, kurus piecos mēnešos esmu sagatavojis uz sacensībām no nekā.

Visi ir malači un visiem ir lielisks progress, vai tā būtu svara nomešana vai muskuļu audzēšana.

Ir tāds mīts, ka tādi muskuļi, kā tev, nav iegūstami dabiskā veidā, un tas viss patiesībā nemaz nav tik veselīgi.

Ir jāatšķir bodibildings no fitnesa. Fitness manā uztverē ir veselīgs dzīvesveids. Paskriet, paspārdīt bumbu, dejas, kustība – tas viss ir sava veida fitness.

Kultūrisms – neslēpšu, nav baigi veselīgs. Trakas diētas, traki treniņi, visu laiku jābūt mundram. Egocentrisks dzīvesveids, jo viss pakārtots sacensībām.

Fitness ir veselīgs, kultūrisms ir bargs. To var darīt, bet ir jāatpūšas.

Un tie nav vienkārši piepumpēti muskuļi – cilvēkiem nav ne mazākās nojausmas, kam jāiziet cauri, lai tādu ķermeni dabūtu.

Bet es uzskatu – ja ar to nepelna milzu naudu kā Amerikā, ilgtermiņā tam nav jēgas. Mana prioritāte ir fitness, veselība un palīdzēt cilvēkiem.

Latvijā fitnesa vilnis sākās pirms gadiem pieciem – medijus pārpludināja daudzu iedvesmojošu treneru stāsti, meitenes masveidā sāka taisīt pietupienus un trenēt dibenus. Šķiet, ka viss jau notiek – fitnesa klubu skaits aug kā sēnes pēc lietus un teju katram jaunietim ”Instagram” ir bilde no fitnesa zāles. Kā tu domā – vidējais latvietis gana daudz sporto? Varbūt mums nemaz vairs nevajag tos trenerus un jaunās zāles, mēs jau visu paši mākam?

Zini, kā ir? Es uzskatu, ka vidējais latvietis gana daudz sporto, bet tas dzīvesveids drīzāk nav sakārtots.

Ja cilvēks piektdienas vakarā aiziet uz klubu, piedzeras un nenormāli notusē, es uzskatu, ka viss tas nedēļas darbs sporta zālē ir vējā.

Režīms ir izjaukts, organismam ir šoks, nākamajā treniņā enerģijas resursi ir zemi, nav koncentrēšanās spēju.

Es uzskatu, kas zālē viss sākas ar galvu, ne ar muskuļiem un svaru cilāšanu. Ja tu neesi gulējis un esi paģirains – kāds fokuss?

Cilvēks, kurš katru piektdienu tusējas, manā uztverē neveic nekādu progresu. Tā ir stagnācija.

Pats neej uz Vecrīgu?

Nē! Pēc kādām sacensībām, kad es jūtos ļoti, ļoti nopelnījis, jā, es varu iziet uz Vecrīgu, tas nav aizliegts. Bet uzskatu, ka tas ir jānopelna. Nevari katru piektdienu vienkārši tāpat iet tusēt.

Kas tur ko slēpt – agrāk biju baigais tusētājs. Ļoti liels. No 15 gadu vecuma katru piektdienu, sestdienu mani varēja satikt kādā Ogres klubā. To zina visi, un es tur neko nenoliedzu. Priecājos, ka Roberts mani uzveda uz pareizajām sliedēm.

Un, jā, fitnesa trends pēdējos piecos gados audzis visā pasaulē, un turpina augt. Pieprasījums pēc labiem treneriem un zālēm turpina augt.

Pastāsti par jūsu izveidotajām zālēm! Esi kopā ar partneriem radījis nu jau trīs ”Fit Spot Gym” zāles.

Jānim Simsonam un vēl vienam domu biedram radās ideja, un viņi piedāvāja man sadarboties, un tā mēs te sākām. Iekārtojām telpas Rīgā, vedu savus klientus uz šejieni, viss labi aizgāja, nupat atvērām zāles Ādažos un Vecmīlgrāvī.

Dodam iespēju cilvēkiem trenēties savādākā formā – mūsu firmas zīme ir tāda viegli forša agresija, sava atmosfēra.

Zāle ir pilnībā integrēta kopā ar ērtu aplikāciju, kurā pieejamas video pamācības, kā izpildīt vingrinājumus, gatavas programmas no treneriem var pasūti individuāli izstrādātu treniņu/uztura plānu. Vairāk informācijas meklē TE!

Īpaši esam piedomājuši pie telpu noformējuma, izvēlamies motivējošu mūziku. Tas nav bezpersonisks sporta klubs.

Šķiet, ka to fitnesa zāļu un treneru saradies tik daudz, ka grūti ar ko paspīdēt. Kā skaties uz tendenci, ka mūsdienās katra otrā dziedātāja un sabiedrības dāma pabeidz kursus un skaitās fitnesa trenere?

Teikšu tā – neviens diploms tevi nepadara par treneri. Jā, tu noliec to papīru, bet vai tas cilvēks uzvedas kā treneris?

Viņam jāstaro to fitnesu no sevis. Ar cilvēkiem strādāt ir grūti, tas nav darbs ofisā pie papīriem. Tas nav tik vienkārši, kā šķiet.

Par augumu viss skaidrs – nav tādu ierobežojumu, lai nevarētu nākt uz sporta zāli. Bet kāds ir ideālais vecums, no kura sākt treniņus? Un vai ir kādi ”vecuma griesti”?

Ar fitnesu var sākt nodarboties no 16 gadiem, pēc pieredzes, pats tā sāku. Varbūt ne ar smagatlētiku, bet attīstīt dziļos muskuļus. Agrāk gan ne. Bērni lai peldas, attīsta koordināciju, vienkārši kustas svaigā gaisā, kaut vai spēlē ķerenes.

Man liels prieks, ka arvien vairāk parkos parādās āra trenažieri – tas ir super! Esmu redzējis, kā pat pensionāri tur vingro. Un nav tādu vecuma griestu, kad vairs nevar trenēties.

Man ir klients Vadims, kuram ir ap 60, viņš izskatās fenomenāli un ir spēcīgs. Es uzskatu – kamēr vari, tikmēr dari! Tas, ko cilvēks var paveikt ar savu ķermeni, ir fenomenāli.

Daudzi uzskata, ka veselīgs dzīvesveids un regulāri treniņi – tur vajag daudz laika un daudz naudas, vienkāršs cilvēks to nevar atļauties.

Tas atkal ir kaut kas, ko cilvēks pats sev iestāsta galvā. Parēķināsim gudri. Sporta zāles abonements maksā apmēram 30 eiro.

Cik vidēji cilvēks iztērē piektdienas vakarā Vecrīgā? Ir cilvēki, kuri vienā ballītē nodzer 100, 200 eiro un vēl vairāk. Vienā vakarā nodzer pusgada abonementu uz sporta zāli!

Tās pašas cigaretes – paciņa maksā ap 5 eiro. Jūs nedēļā nopīpējat abonementu! Jums ir nauda nopirkt sev vakarā sešpaku alus. Bet sev iestāstāt, ka jums nav naudas un laika.

Tas viss ir par prioritātēm, kādas cilvēks sev noliek. Tas nav dārgi.

Tas pats ar laiku. Man ir klienti Daugavpilī, Zviedrijā, Norvēģijā, Itālijā, Kanādā, kuri nevar pie manis atbraukt, es viņus trenēju ar interneta starpniecību, izveidoju treniņprogrammas, ēdienkarti. Jebkādi var atrast veidu, kā sasniegt treniņus.

Cilvēkiem ir slinkums, daudzi nevar saņemties. Es uzskatu, ka tiem, kuri nevar saņemties, tas jāpasaka diezgan agresīvi. Lai galvā notiek tas klikšķis. Beidz čīkstēt un nāc!

Cerams, ka mums izdevies kādam galvā radīt šo klikšķi ar šo interviju. Ko darīt – ar ko sākt?

Pirmais ir saņemties, doties un darīt. Cilvēkiem ir mode visu atlikt uz rītdienu. Atliekot uz rītdienu, tā būs katru nākamo dienu. Vajag iemācīties pateikt – ”tagad”!

Kāpēc gaidīt rītdienu – sāc tagad! Tad arī rīt gaidīsi.

Var droši tūlīt pat uzrakstīt man sociālajos tīklos, sarunāt treniņu vai arī vienkārši sakrāmēt somu un doties uz kādu no ”Fit Spot” zālēm – tur priekšā sagaidīs treneri, kuri ikvienam visu parādīs. Galvenais ir sākt un tagad!

Droši uzrunā Pēteri TE!

Seko viņa jaunumiem TE!

Es nelieku nevienam būt profesionālam kultūristam vai fitnesa modelim, nē. Vienkārši vajag nedaudz pamainīt dzīvesveidu. Cilvēks nemaz nestādās priekšā, cik labi viņš jutīsies, mazliet sakārtojot dzīvesveidu.

Un to es saku no pieredzes. Es biju nenormāls tusētājs. Uzreiz varu pateikt, ka tagad tā ir cita dzīves kvalitāte.

Kad pats pēdējo reizi tā kārtīgi piedzēries?

Laikam tajā dienā, kad paveicām lielākos remontus šeit, zālē. Mēs ar Jāni rāvām nost paklājus un, jā, pēc tam piedzērāmies (smejas).

Bet, kā jau minēju, tas bija nopelnīti – jauns dzīves pavērsiens, bija iemesls svinībām. Nav tā ka, sākot sportot, no kā pavisam jāatsakās.

Taču visam dzīvē vajag balansu. Nedrīkst ļaut šīm neveselīgajām lietām kļūt par ikdienu. Jo tas, kā tu dzīvo tagad, tev atspēlēsies nākotnē.