Nacionālā teātra kolēģi atvadās no aktrises Astrīdas Kairišas

Notikusi atvadīšanās no aizsaulē aizgājušās izcilās aktrises Astrīdas Kairišas. Viņas dzīvība izdzisa pirms nedēļas. Gadā, kad Astrīdai Kairišai apritētu astoņdesmit. Kolēģu atmiņās viņa paliks gandrīz kā daļa ģimenes, kā mamma.

Viņas vārds un ieguldītais darbs, un talants ir veidojis ne vien Nacionālā teātra kanonu, bet arī Latvijā kopumā. Arī šajos apstākļos skatuves kolēģi tomēr rada iespēju no Astrīdas Kairišas atvadīties klātienē.

Cits viņas kolēģis – leģendārais Alferds Janušāns – reiz minējis, ka Kairišas spējas sniedzās daudz tālāk par aktrisi, viņai piemita arī veidotāja, proti, režisora dotības. Taču, tieši no viņa sacītā, nereti nācies sarauties.

“Mums viņa ir Astrīda Kairiša, bet pati sev viņa bija, kā lai pasaka, viņa joprojām baidījās no Jaunušāna. Viņa iztēlojās, ja viņš parādītos teātrī, viņš noteikti viņu rātu. Tāda aktiera pamatvērtība, tā viņai piemīt,” stāsta aktrise Dita Lūriņa.

Savukārt aktieris Mārtiņš Egliens bilst: “Turklāt viņai piemita liela cilvēcība… Kad ienācām teātrī, tad viņa mācēja, ja ne fiziski, tad ar acīm samīļot, painteresēties, kā iet, un tāda silta mammas sajūta bija.”

Aktrisei ļoti patika ziedi. Visi ziedi. Tos viņa pieņēma pēc izrādēm. Tie tagad no kolēģiem gulst pēdējā atvadā.

Un tieši izstaroto mīlestību piemin ikviens TV3 Ziņu uzrunātais kolēģis. Šajā teātrī viņa spēlēja pusgadsimta garumā. Atmiņās viņa paliks gandrīz kā daļa ģimenes.

Latvijas Nacionālā teātra direktors saka: “Astrīda man vienmēr ir bijusi kā tāda mīļa vecmamma. Arī pirmās lomas, kuras es šeit spēlēju un ar Astrīdu iepazinos, tās visas bija vai nu mamma, vai vecmamma.”

Bet aktrise Daiga Gaismiņa min: “Liels, liels siltums. Un arī tāds viedums… Es vairs nevaru atšķirt, kā tas bija, kad es uz viņu raudzījos tikai kā skatītājs. Sajūtas man ir kā pret kolēģi, garderobes biedreni, ar kuru mēs tik ilgi esam kopā bijušas.”

Ar ”Spēlmaņu nakts” balvu par mūžā ieguldījumu teātra mākslā Kairišas pienesums tika novērtēts jau pirms astoņiem gadiem. Viņa spēlēja teju līdz pēdējam dzīves gadam.

Atvadu ceremonija pie teātra bija īsa, vien 15 minūtes. Pateicoties atstātajam uz skatuves un kino, viņu atcerēsies arī nākamās paaudzes.