Komentāri
Viņš ir pabeidzis “ekonomistus”, pirms sacensībām baidās un ēd suši. EKSKLUZĪVA intervija ar skeletonistu Martinu Dukuru
TV6 meitene Anastastija Vāgnere intervē Martinu Dukuru (Sabīne Zvirbule/Skaties.lv)

Vai esi kādreiz domājis, cik fantastiski būtu aprunāties ar kādu sabiedrībā zināmu personību vai vienkārši interesantu cilvēku? Marta izskaņā TV6 mēneša meitenei Anastasijai Vāgnerei tika dota tā lieliskā iespēja izveidot savu pirmo interviju. Atraktīvā marta meitene uz interviju aicināja pieckārtēju pasaules un astoņkārtēju Eiropas čempionu skeletonā Martinu Dukuru. Lūk, intervija!

Pateicoties “TV6 mēneša meitene” projektam, man bija tas gods un iespēja satikt un intervēt savu sporta elku – panākumiem bagāto sportistu Martinu Dukuru. Dodoties uz interviju, satraukums bija minimāls, bet, satiekot viņu un redzot, cik sirsnīgs, pozitīvs un vienkāršs viņš ir, pat tas minimālais satraukums pagaisa kā nebijis.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Visi saistītie raksti

Intervija bija viegla, plūstoša un Martins labprāt dalījās ar savu pieredzi, izrādīja Siguldas bobsleja un kamaniņu trasi, parādīja skaisto skatu no trases augšas un iepazīstināja ar vienu no saviem skeletoniem.

Viņš ir sportists, kurš izraisa apbrīnu tieši ar savu mērķtiecību, jo vārds “mērķis” intervijas laikā izskanēja neskaitāmas reizes. Martins iedvesmo ar to, ka dara to, ko viņš mīl. Tāpēc katram novēlu savā dzīvē atrast un darīt to lietiņu, kas patīk. Savukārt Martinam novēlu veiksmīgu nākamo olimpisko gadu, un lai ieguldītais darbs pārvēršas olimpiskajā zeltā!

Sezona beigusies. Cik ilgi tev sanāks vienkārši atpūsties?

No fiziskajiem treniņiem pusotru mēnesi. Parasti gatavošanās jaunajai sezonai sākas apmēram augustā, bet nākamais ir olimpiskais gads – visus nākotnes plānus sāks sastādīt jau nākamajā nedēļā [intervija notiek 27. martā – red.] Būs pirmās mazās komandas sapulces, kur katram iedalīs darāmos darbus. Uzdevumi principā ir skaidri, bet tā kā tie ir laikietilpīgi, tad jāsāk gatavoties laikus.

Vai esi apmierināts ar šo sezonu?

Beigas bija uz priecīgas nots, bet kopumā sezona bija raiba, pēdējo 8 gadu laikā raibākā. Daudz kam izgāju cauri – gan kāpumiem, gan kritumiem, no kritumiem savukārt var daudz mācīties. Bija ļoti sāpīgi momenti gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, bet tas ir sports un ar to ir jārēķinās. Nevar visu laiku kāpt augšā, kaut kad būs jākrīt atpakaļ.

Profesionālais sports sastāv no ļoti daudzām niansēm, – ja šīs nianses sanāk salikt kopā, tad ir arī attiecīgs rezultāts. Ļoti svarīgi, kāda komanda ir apkārt, cik daudz tā spēj palīdzēt konkrētajā situācijā. Ja kāds no komandas sāk nervozēt, es arī sāku to darīt, bet, ja situācija ir stabila, es eju pa savu ieņemto kursu un rēķinos, ka kaut kad jau būs attiecīgs gala rezultāts.

Kā ir būt leģendai? Vai pats esi to aptvēris?

Es personīgi tā nedomāju. Man ir jautāts, vai skaitu savus titulus, bet es ar to nenodarbojos. Man ir uzlikti savi mērķi, uz kuriem es eju, un tas ceļš dažkārt ir interesantāks par medaļām. Varbūt, kad paies laiks un beigšu sportot, uz to visu savādāk skatīšos, bet šobrīd iegūtās medaļas ir pagātne, man ir jauns mērķis, uz ko virzīties.

Martins Dukurs

Martins Dukurs
skeletonists

Manuprāt, kavēšanās atmiņās ir kļūda, ko pieļauj ļoti daudzi sportisti, jo tas kaut kādā veidā notrulina.

Rezultāti ir vajadzīgi, tie ir vajadzīgi pašapziņai, bet par daudz uz to ieciklēties nav vajadzības, jo tas kavēs turpmāko attīstību.

Kāda ir tava panākumu atslēga? Kāpēc tev tik labi sanāk?

Visam pamatā ir ieguldītais darbs. Liela nozīme ir tam, ka mūsu virzība bija pareiza un tam, ka mēs mērķtiecīgi gājām uz mērķi.

Grūdiens bija 2008./2009. gads, kad mēs izdomājām, ka gribam Vankūveras olimpiskajās spēlēs cīnīties par medaļām. Mēs darījām VISU, lai tur būtu – mainījām treniņu programmu un principā 24/7 pavadījām tikai skeletonā. Bet jāpiebilst, ja man tā lieta nepatiktu un es to nemīlētu, tad būtu grūti tik daudz atdot un ziedoties. Man tas tiešām patīk, man tas sagādā gandarījumu, un man ir paveicies, ka varu darīt to, kas man patīk, tas ir darbs un hobijs vienlaicīgi.

Ir gan arī viens iekšējs aspekts, ko esmu personīgi analizējis – ļoti daudziem sportistiem pasaules kausā ir iespēja būt labākajiem, bet viņi līdz galam negrib tur būt. Vai atbildība par lielu, spriedze vai lielāks darbs jāiegulda – viņiem ir labi tā, kā ir. Savukārt citiem ambīcijas atkal ir par lielu, un tā ir kļūda, jo tās uzkāpj tik augstu, ka sāk pretinieku novērtēt par zemu, un tas var dārgi maksāt.

Ir brīdis, kad esi pirmais, bet tas nenozīmē, ka tas tā ilgi turpināsies – pie tā nemitīgi jāstrādā. Tā ir sporta psiholoģija un profesionālajā sportā tai ir liela nozīme.

Vai 10 gadus atpakaļ spētu noticēt, ka būsi tur, kur esi tagad?

Laikam jau, ka nē, jo 2006. gadā man bija pirmās olimpiskās spēles un paralēli vēl mācījos Latvijas Universitātē “ekonomistos” pilna laika klātienē. Es skolu pabeidzu, un tā ir viena no lietām, ar ko varu palielīties, jo vienā gadā bija gan pirmā olimpiāde, gan bakalaurs. Tas bija smags laiks, tā bija cīņa pašam ar sevi, jo man bija jāiemācās sabalansēt sportu ar mācībām.

Martins Dukurs

Martins Dukurs
skeletonists

Neslēpšu, ka, izpildot dažādus skolas uzdotos darbus, bija iespēja dabūt vairāk par četrinieku, bet man bija cits mērķis – aizbraukt uz pirmo olimpiādi un labi tur startēt. Bet es zināju – ja palaidīšos, tad nepieķeršos mācībām vairs klāt.

Man joprojām mājās ir fotogrāfija, kur uz grīdas bija saliktas tēmas, kas man jāapgūst. Bija pasniedzēji, kuri par centību panāca man pretī, atceros bija viens konkrēts gadījums mācību priekšmetā statistika. Man eksāmenā bija atzīme 3,5, un pasniedzēja vēlējās man ielikt atzīmi 3, es strīdējos pretī, jo 3,5 ir taču 4 – es pat piedraudēju paņemt dokumentus un iet prom! Nu tad iedeva man eksāmenu vēlreiz un solīja ielikt to četrinieku, ja pierakstīšu vēl ko klāt. Es ilgi sēdēju, domāju un rakstīju, kamēr beigās viņai apnika, un es dabūju savu četrinieku. Tas katrā gadījumā bija interesants laiks, bet varu teikt tā – ja grib, tad var, tikai jāiet un jādara. Neatlaidība un centība atmaksājas.

Ja brauciens neizdodas kā gribētos, tu sev ļoti pārmet?

Protams, ka iekšēji pārdzīvoju un ir nepatīkamas sajūtas, jo tas ir viens brauciens un es vēlos, lai viss izdodas, kā plānots. Nevajag aiziet galējībās, bet ir nepatīkami.

Vai atceries savu pašu pirmo braucienu pa trasi?

Nē, tas bija pārāk sen, tad man bija 12 vai 13 gadi. Vecāki ļāva, bailes nebija, bija pavisam cits skatījums uz visu. Būtu apzinātākā vecumā, tad varbūt citādāk uz tām lietām skatītos. Tajā laikā par stūrēšanu nebija nekādas nojausmas,- bobsleja ķivere galvā un brauc tikai lejā ar skeletonu, kas smagāks par mani pašu, bet tāds tas sākums bija.

Tēvs redzēja, ka mums ar brāli tā lieta iepatīkas un, ka darām to ar degsmi, tāpēc pamazām virzījāmies uz priekšu. Bet līdz kaut kādam 2005. gadam tā bija tikai sestdienu un svētdienu pavizināšanās, citi dzēra aliņu un “tusējās” tajā laikā, bet mēs “tusējāmies” un vizinājāmies. Mums tajā laikā vēl nebija nojausmas, ko nozīmē to darīt profesionāli, bet tad tu sāc, uzliec mērķi un pamazām sāc apzināties, cik daudz laika jāiegulda, lai ko sasniegtu.

Foto

Vai, braucot ar skeletonu, var padomāt?

Jā, ir tādi brīži un ir lietas, kas iešaujas galvā, bet vairāk vai mazāk koncentrējos braucienam. Tā gadījās tagad pasaules čempionātā, es braucu, kļūdījos taisnē un tad iedomājos – nu, cik tas tagad man maksās?

Pēc karjeras beigām gribētu kļūt par treneri?

Es noteikti gribētu pamēģināt, bet nedomāju, ka būtu labs treneris, jo bieži vien labi sportisti nav diez ko labi treneri, jo ir grūti pārslēgties. Tagad visi strādā uz mani un tad pēkšņi ir jāpārprofilējas. Pamēģināt es noteikti gribētu, izaicinājums būtu pietiekami liels un darbs būtu pavisam citādāks. Jau tagad vēroju, kā strādā ar čaļiem un kā ar meitenēm, tas darba stils ir pavisam atšķirīgs. Ar meitenēm nevar strikti – vajag tā maigāk un biežāk jāpaliela. Jo tu vari vai nu cilvēku psiholoģiski iznīcināt vai arī viņam palīdzēt – tā situācija ir ļoti jājūt. Jo sacensībās, kad ir grūti, nokaitētā gaisotnē cilvēks ātri var sabrukt, tāpēc trenerim ir jāpalīdz atlētam tieši smagākajos brīžos. Treneris ir tas, kurš palīdz, ievirza un pastutē.

Mīļākā sacensību trase un kāpēc?

Laikam jau Sanktmoricas trase Šveicē. Tā ir vienīgā dabīgā trase, un tur braucot ir īpašas sajūtas. Nav vibrāciju, tikai milzīgs ātrums un vējš, kas svilpo gar ausīm. Tādas sajūtas nekur citur nav.

Vai ir kāds kuriozs no sacensībām, ar ko labprāt padalītos?

Es sacensībās daudzas lietas nepamanu. Arī draugi, kuri atbrauc klātienē mani atbalstīt, saka, ka esmu pilnīgi citādāks kā parasti. Esmu iekšā visā tajā procesā un neko neredzu sev apkārt. Dažreiz treneri vakaros jautā, vai pamanīju to un to, bet es neko neesmu manījis, tas kaut kā paskrien garām, jo esmu pārāk koncentrējies tajos brīžos.

Vai ir kāds sportists vai sporta veids, kuram pats seko līdzi?

Es visiem sporta veidiem sekoju līdzi! Īpaši man patīk hokejs, pats arī amatieru līmenī esmu spēlējis. Uz čempionātiem arī esmu braucis, pēdējo reizi biju Baltkrievijā.

Kad pats startē, nav tādu emocijas, kādas ir tad, kad brauc kādu atbalstīt klātienē – tad var brīvi atpūsties un izbaudīt atmosfēru. Skatīties televizoru ir viens, bet klātienē pavisam kas cits un ja vēl trāpās būt klāt kādā svarīgā un labā spēlē, tad ir tāds “wow”! Tie ir tie foršie brīži, kad jūti pacilātību un pēc spēles var teikt – jā, bija vērts braukt!

Foto: Sabīne Zvirbule/Skaties.lv

Vai Maira Brieža cīņai sekosi līdzi?

Jā, skatīšos, Brieža pretinieks esot “netīrs”, būs interesanti. Cerams,ka ausi nenograuzīs!

Ja pār ceļu pārskrien melns kaķis, tevi tas kaut kā iespaido? Respektīvi, vai esi māņticīgs?

Nē, galīgi nē. Ja man pirms sacensībām bārda jāpielīdzina, es to daru un ar tām muļķībām es nenodarbojos. Katram, protams, ir savi mazie rituāli, pie kuriem pieturēties, bet ne tādi, kas aiziet galējībās. Tā ir tāda sava veida psiholoģija un prāta jaukšana. Agrāk gan tas bija izteiktāk, tagad vairs nē.

Kas tev dod to mieru un pārliecību pirms sacensībām?

Treneri, jo tēvs pats diezgan stipri nervozē un līdz ar to viņš turas nostāk. Ir brīži, kad ir forši, ka treneri ir ar tevi var pajokot, bet viņiem ir jājūt tas mirklis, kad sāku slēgties sevī un jāpazūd. Tālāk seko tikai informatīva un formāla komunikācija – par ledus temperatūru, ieskrējiena gropi, kā labāk izbraukt pirmo taisni utt.

Martins Dukurs

Martins Dukurs
skeletonists

Ja emociju ir par maz, treneri uzkurina, ja par daudz – tad mēģina piezemēt. Treneriem ir ļoti labi jājūt konkrētā situācija.

Ir ļoti interesanti, ka ir dienas, kad uz sacensībām aizbraucu ar vienām sajūtām – viss ir forši, izbaudu gaisotni, nervi uzvilkti, bet arī to izbaudu. Bet citā jau varu būt īgns, negribu runāties, gribu, lai ātrāk viss beidzas, šķiet, ka nekas nesanāk, pat ja rezultāts ir labs, bet iekšēji nekas par to neliecina. Nezinu ar ko tas saistīts, bet katra diena ir atšķirīga.

Kas, tavuprāt, būtu ātrāks? Dukurs ar kamaniņām vai Kivlenieks ar skeletonu?

Kivlenieks uz skeletona, jo ar skeletonu ir mazliet vienkāršāk nobraukt nekā ar kamaniņām. Kamanas prasa filigrānāku braukšanu. Un es domāju, ka Dukurs pieļautu ļoti daudzas kļūdu (smejas).

Mēs esam jau to mēģinājuši, un Kivlenieks bija ātrāks. Paši taisījām sacensības savā starpā, kur katrs sportists brauca gan ar skeletonu, gan ar kamaniņām.

Vai esi braucis arī ar “bobu” un lāpstu?

Esmu ar visu braucis. Ar lāpstu ir sava veida specifika. Tad, kad tas viss aizsākās, rīkojām iekšējās sacensības, vienu brīdi tā aizrāvāmies, ka pat pulējām lāpstas! Tā kā esmu viegls, tad es lēju svinu lāpstā. Bet beigās izdomājām, ka jābrauc visiem ar vienādu lāpstu. Katrā ziņā, interesants un foršs pasākums, kur var riktīgi izlādēties.

Kā siguldietis – vai esi izlēcis ar gumiju?

Jā. Mums ar tēvu kādreiz spontāni patika aizbraukt un izlēkt. Pēdējo reizi lecu pirms diviem gadiem.

Ar kuriem no konkurentiem uzturi kontaktus?

Ar austrieti! Viņš teica, ka kādu vasaru brauks ciemos. Arī vācieši aicina ciemos. Nav tādas ļoti tuvas attiecības, bet labas un sirsnīgas. Tie ir cilvēki, kuriem es jebkurā brīdī varu uzrakstīt, un viņi būs atsaucīgi. Nekomunicējam katru dienu, bet ik pa laikam gan.

Foto: Sabīne Zvirbule/Skaties.lv

Daudzi tevi salīdzina ar Supermenu. Vai mēs varam sagaidīt, ka kādreiz nobrauksi pa trasi Supermena tērpā?

Es jau to izdarīju. Tas aizsākās Kanādā 2012. gadā – viņu televīzija nopirka man Supermena tērpu, un man bija jānobrauc lejā pa trasi. Tā tas aizgāja, 2014. gadā nobraucu arī Latvijā.

Tuvojas Lieldienas. Kā tev parasti veicas olu kaujās?

Mani sakauj. Kaujos labprāt, bērniem, protams, ļauju sevi sakaut, bet ar ēšanu gan man ne pārāk… Pieklājības pēc vienu vai divas olas apēdu, bet ne vairāk, tas nav man.

Ja nebūtu skeletonists, kādas profesijas pārstāvis tu gribētu būt?

Biznesa haizivs! (smejas.) Vispār grūti pateikt. Zinu tikai to, ka man patīk daudz strādāt ar tehniku, esmu cilvēks-tehnika. Man nepatīk ilgstoši atrasties starp cilvēkiem, man ir vajadzība “nolīst” stūrī un kaut ko nejēdzīgi bakstīties, jo tā es gan izlādējos, gan uzlādējos.

Daži jautājumi no pašiem mazākajiem līdzjutējiem (4-5 gadi)

Vai tev nav bail tik ātri braukt?

Ir. Tikai muļķi nebaidās!

Lielākais ātrums ar kādu braukts?

145 km/h. Tas bija Kanādā, Vankūveras olimpiskajās spēlēs.

Cik ilgi jātrenējas, lai kļūtu par skeletonistu?

Kāds laiciņš ir. Var jau pirmajā dienā sevi saukt par skeletonistu pēc viena brauciena, bet, ja grib nopietni, tad savi astoņi gadi jāiegulda.

Cik sacensību krekli tev ir un kādās krāsās?

Ak Dievs, to ir vesela jūra! Kādi simts būs un pēdējās sezonas dominē dzeltenas krāsas krekls, kas skaitās prestiža krāsa, jo ar to apzīmē pasaules kausa līderi.

Cik sver skeletons?

Mans personīgi 38 kg. Bet katrs “piedzen” savam svaram un augumam atbilstošu skeletonu.

Ar kādiem sporta veidiem vēl esi nodarbojies?

Esmu daudz ko darījis – spēlējis hokeju, tenisu, džiu-džitsu, beisbolu, 10 gadus spēlēju volejbolu, vieglatlētikā skrēju 400 metrus.

Mīļākais ēdiens?

Suši.

Vai skeletonu var nopirkt veikalā?

Laikam jau nē…

Kā svini savas uzvaras?

Īpaši nesvinu, jo tas ritms ir pavisam citādāks nekā izskatās. Parasti no pirmdienas līdz piektdienai ir treniņi, piektdien vai sestdien ir sacensības, svētdien pārbraucieni un mantu kravāšana, un viss sākas no gala. Sezonas beigas gan var ar draugiem pasvinēt.

Cik kausu tev ir?

Lieli padsmiti.

Kāds būtu tavs novēlējums mums visiem Lieldienās?

Neliekat ar sānu tās olas, kad sitaties! Mazākās un spicākās ir tās stiprākās. Principā jau ir jāmāk atpūsties un baudīt svētkus. Paši jau tos svētkus radam, ja māk ģimenē svētku sajūtu radīt, tad jau saticība un visas pārējās lietas arī būs.

Savu popularitāti atjauno džins: tradīciju stiprināšana, klasisku vērtību cienīšana vai mūsdienu garšas?

Savu popularitāti atjauno džins: tradīciju stiprināšana, klasisku vērtību cienīšana vai mūsdienu garšas?

Džina popularitāte pasaulē pieaugusi pēdējos 10 gados, bet Latvijā – tikai pēdējo gadu laikā. Pēc Starptautiskā Vīnu un stipro alkoholisko dzērienu reģistra (IWSR) 2017. gada datiem džina patēriņš 2016. gadā ir audzis par 15% (pret 2015. gadu). Šodien džins ir viens no populārākajiem un izplatītākajiem alkoholiskajiem dzērieniem pasaulē. Tam ir dažādi garšu veidi, tomēr vispopulārākais nemainīgi ir tradicionālais džins –  ar izteiktu un patīkamu kadiķogu garšu.

Lasi vēl