Šie dundadznieki pierāda: latviešu mīlestība var pastāvēt vairāk kā 50 gadus

1 komentārs
Šie dundadznieki pierāda: latviešu mīlestība var pastāvēt vairāk kā 50 gadus

“Te ir Latvija, te ir Dundaga, mūsu mīļā, dārgā dzimtene…” Šosvētdien šai dziesmai ir jāskan, ka rīb, un nekāda aizbildināšanās ar dziedamo vai nedziedamo rīkli, ar pareizo vai gluži ne pēc Dundagas skolotāja Šultnera notīm trāpīto meldiņu. Lai tālu skan, lai tālu skan, lai tālu skan! Vilmai un Guntim Breitenbergiem par godu, jo pašu un radu bērni viņus tomēr ir pierunājuši Zelta kāzu svinēšanai.

Faktiski jau kopā ir nodzīvoti vairāk nekā 50 gadi, jo 1966. gada 15. jūnijā Kaļķu ciema padomes sekretāre Marija Motmillere vienā reizē, kā toreiz mēdza teikt, sarakstīja gan vecākus Vilmu un Gunti, gan piereģistrēja viņu pirms pāris nedēļām atskrējušo meitiņu Ingu. Viss bija iecerēts pa godam un kā nākas, ar kārtīgām kāzām gadu agrāk, kad abi jau bija saskatījušies un Guntis ceļu uz septiņus kilometrus no Dundagas attālajiem Piltenes “Zanderiem” labi iestaigājis. Taču traģisks nelaimes gadījums Vilmas pēc Dundagas vidusskolas pabeigšanas pirmajā darbavietā tovasar ieplānotās kāzas izjauca.

Trauma atstājusi paliekošas sekas uz visu mūžu, kaut gan nu jau sen pārsāpējusi un aizmirsta. Taču man neveras mute Zelta kāzu reizēs tik tradicionāli uzdotajam jautājumam: “Sakiet, lūdzu, kā jums izdevies tik garu mūžu nodzīvot kopā?” Guntis, ne vārda nesacīdams, uz to ir atbildējis jau pirms 51 gada, visu vasaru ik vakaru iedams uz Dundagas slimnīcu. Vienreiz nebija atnācis, un Vilma zināja, ka tovakar Dundagas parkā ir “Pūt, vējiņi” brīvdabas izrāde. Ak, Dievs, kā sāpēja sirds, iedomājoties, ka Guntis varētu būt zaļumballē. Bet nebija taču, vien tik tas grēks, ka abi ar GrīnbergAndri aizgājuši pamakšķerēt. “Nu, ko es tev te visādus niekus stāstu!” — Vilmiņa atmet ar roku, bet es jau esmu pamanījusi nodevīgu asaru uz vaiga, kad, gan pēc īsa klusuma brīža, seko pats galvenais šajā stāstā. “Ja toreiz man nebūtu Guntis…”

Bet bija, ir un būs. Viņi pie altāra nav zvērējuši “līdz nāve mūs šķirs,” bet abiem tas ir skaidrs tāpat.

Kārļa un Bertas Feldentālu visas četras meitas ir uzticīgas saviem vīriem. Dzidra, Ilga, Vilma, Austra… Brīžam vecāku mājās “Zanderos”, kamēr visas pamazām izgāja pie vīriem un dabūja kādu savu miteklīti, bija tāds juceklis, ka ne kāju paspert. Mamma vārīja spaiņa vērtu zupas katlu, “ķoķmamms”, kā vecākās māsas, daudz jaunāko pastarīti Austru kaitinot, bija iesaukušas vecomāti, palīdzēja vāķīt mazos, jo lielie jau visi bija darbā. Arī Vilmas un Gunta meitiņas viņa izauklēja.

Nu jau Ingai 50, Marikai 47. Breitenbergu pārim ir trīs mazdēli — Ingvars, Jānis un Rolands, trīs mazmazbērni — Estere, Reičela un Patriks. Jā, gadi patiesi skrien kā stirnas.

Mūžu nostrādājuši katrs savā vienīgajā darbavietā. Breitenbergu pāris nu jau labu laiku kā pensijā. Gan Vilmu, gan Gunti pazīst katrs dundadznieks, un man nav jāstāsta, ka Vilma ir patērētāju biedrības veterāne —  dažnedažādos ar grāmatvedību un priekšniekošanu saistītos amatos, kuru nosaukumi gan raibi un rūtaini mainījušies, nostrādājusi 47 gadus. Goda plāksnes, Pateicības raksti un kādi tik ne citi atzinības apliecinājumi saņemti. Guntis visu mūžu nostrādāja meliorācijā. Arī šo iestādi sauca gan par PMK, gan visādi citādi, ko vairs nemaz nevaru atcerēties, kaut gan arī meliorācijas aprakstīšana, kā sacīt jāsaka, bija mans darbiņš rajona avīzē. Māsīcas vīrs Pauls Grīvans, arī meliorators, vēl joprojām mēdz mani pavilkt uz zoba par reiz uzrakstīto smieklīgo frāzi, ka “vīri mēļo”. Patiešām, muļķīgi. Šie vīri nemēļo, viņi strādā saules tveicē un dubļos sviedriem vaigā un melnu muti. Un, ja šņabis ir dzerts, tad arī tā kārtīgi…

Foto: Albuma foto, Talsu Vēstis

Foto: Albuma foto, Talsu Vēstis

Bet Gunta sapnis taču nebija nekāda meliorācija. Tikai jūra, jūra un vēlreiz jūra… Lībai un Teodoram Breitenbergiem jau bija trīs meitas — Ausma, Aina un Aija —, kad 1940. gadā ģimene beidzot tika arī pie dēliņa Gunta. Un te nu tā vietējo ļaužu himna par Dundagu, mūsu mīļo, dārgo dzimteni, nojūk, jo Guntis Breitenbergs ir dzimis Daugavpilī, kur tēvs Teodors Breitenbergs dienēja Latvijas armijā. Muzikants. Bet tas jau nekas — tautas ienaidnieks šā vai tā. 1948. gadā padomju vara viņu notiesāja uz 25 gadiem. Ģimeni uz Sibīriju aizsūtīja vēlāk — 1949. gada izvešanas reizē. Gunti paņēma no otrās klases Dundagas pilī, bet vecākā māsa Ausma toreiz mācījās jau divpadsmitajā. Pēc bērnu amnestijas 1954. gadā par Gunti aizgādību uzņēmās mammas radi Saldū. Un, kad jau sākās pārējo sibīriešu brīvlaišana, varēja atgriezties pie vecākiem Dundagā. Bet sapnis par jūru bija izsapņots, tikko kā sācies. Ventspils jūrskolā viņu gan uzņēma, bet jau pēc pirmā reisa jūras ceļš tika slēgts, vīzu nedeva, izsūtītais taču… Ir tāds teiciens: “Kurpniek, paliec pie savām liestēm!” Tas būtu precīzi par Gunta tēvu Teodoru, jo viņš pēc atgriešanās visu atlikušo mūžu patiesi nostrādāja par kurpnieku Dundagā.

Guntis piespiedu brīvprātīgi kļuva par melioratoru.

Senči jau sen kā kapos. Feldentāli — Kaļķos, Breitenbergi — Anstrupē. Bet mūsu paaudze vēl priecājas par sev lemto laiku, dzīvo līdzi bērniem un mazbērniem, ar mīļumu paucina vēl pavisam maziņos. Paldies Dievam, ka viņš ir lēmis tā, ka viens otru var stutēt. Kad veselība no ierindas bija izgājusi Guntim, par viņa stipro balstu varēja būt Vilma, savukārt pēc tam viņš no visādām smagām ķibelēm ir vilcis laukā Vilmu. Arī manā ciemu reizē Gunta mājās nav — dārzā ravējot sīpolus. Man gan ir aizdomas, ka tas bija tāds tīši neatliekams darbs, jo viņš nojauta mana brauciena nolūku. Savulaik, pēc visādām svinēšanām abi kopā traukus mazgādami, kā saka, esam “mēļojuši” gana, bet vispār jau Guntis uz garām runām nav.

Kad pa telefonu jautāju, kā iet, viņš atbild: “Tik klože un dar.” Kā jau kārtigs dundzniks — skaider un gaiš.

Un Breitenbergu pāra vienkāršība un pamatīgums arī ir īstā zelta prove tik garus gadu desmitus kopīgi vadītajam mūžam. Lai tas turpinās vēl ilgi, ilgi, jo viņi saviem tuvajiem ir ļoti vajadzīgi!

Foto: Albuma foto, Talsu Vēstis

Foto: Albuma foto, Talsu Vēstis

TOP komentāri

  • Ilze
    0 0 0

    Ilze

    Vai šiem cilvēkiem rados nebija Marta Breitenberga ar meitu Valdu Breitenbergu?

Pievienot komentāru

Lūdzu, ievēro portāla lietošanas noteikumus. Nepiemēroti komentāri tiks dzēsti, bet to autoriem – komentēšanas iespēja liegta!

Lasi vēl