Manam vīrietim ir bērns no iepriekšējām attiecībām. Kā to pieņemt?

3 komentāri
Manam vīrietim ir bērns no iepriekšējām attiecībām. Kā to pieņemt?

“Sveikas! Esmu nolēmusi, ka vēlos būt kopā ar vīrieti, kuram ir bērns no iepriekšējām attiecībām. Vēlētos uzzināt sieviešu pieredzi, kuras saskārušās ar šādu situāciju.” Šīs visas ir reālas dzīves situācijas. Kā samierināties ar statusu “pamāte”, un vai vispār vajag ar to samierināties? Dāmas pauž savu viedokli diskusiju telpā. Tev ir ar ko padalīties? Raksti komentāros!

Divās vietās vienlaikus

“Kāda ir jūsu pieredze, piemēram, ar laika sadalījumu starp jums un bērnu? Mana dzimšanas diena un mazā pirmās klases izlaidums nesakrīt vienā dienā, bet kā ir, piemēram, ar Ziemassvētkiem, kad viens cilvēks fiziski nevar būt divās vietās vienlaikus? Un, ar ko būtu jārēķinās, iesaistoties šādās attiecībās? Ar šādām situācijām nekad iepriekš neesmu saskārusies, tādēļ gribētu uzzināt jūsu pieredzi.”

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Visi saistītie raksti

Padoties negrasos

“Es arī agrāk tā domāju, bet, kad ir satikts cilvēks, kurš liekas vienkārši kā radīts tev, tad negribas tā vienkārši padoties tikai mazā dēļ. Īstenībā jau uznāk brīži, kad ir tik grūti, kad šķiet – viss, es vairs nevaru, un cauri! Bet paiet laiks, nomierinos, saņemos, un atkal viss ir kārtībā.”

Bērna skatpunkts

“Eh…, arī man ir pieredze par “pamātēm”. Man pašai bija/ir tāda, pat neteikšu, ka viņa ir pamāte, bet gan vairāk draudzene. Ar viņu varu aprunāties par visu. Jau kopš 13 gadu vecuma, tagad man 21. Sākumā bija grūti viņu pieņemt, jo uzskatīju, ka izjauca mūsu ģimeni, bet vēlāk samierinājos, varbūt pieaugu prātiņā un sapratu to, ja tētis nevēlētos aiziet, viņš būtu palicis ar mammu.

Vai ir tā vērts?!

Kāda sieviete raksta: “Manam vīrietim arī ir bērns no pirmās sievas, un, lai arī sākumā man likās, ka viss būs lieliski, neskatoties uz to, tomēr, laikam ejot, mani nervi vairs netur, un katra nedēļas nogale “jaukajā kompānijā” mani dzen vienkārši izmisumā… Viņš gandrīz jau ir skolas vecumā, bet pēc manas saprašanas uzvedas kā kārtīgs trīsgadnieks, un apkārtējie to vēl tikai kultivē – pilnīgi nezinu, ko darīt, jo attiecības man ir lieliskas, bet nu šis pasākums mani vienkārši dzen kapā! Un tajās dienās manī nevilšus rodas jautājums – kādēļ man tas vajadzīgs?!”

Kāda cita raksta: “Neesmu pamāte, tāpēc te nepiedalīšos, bet… Gribēju izteikt atzinību tev un citām meitenēm, kuras spēj diendienā sadzīvot ar svešiem bērniem. Pasaku godīgi – es nespētu.”

TOP komentāri

  • Ir86
    +2 +2 0

    Ir86

    Es dzīvoju ar virieti ko loti milu un komplekta naca ari vina berns, sobrid bērnam 10 gadi.... Un briziem liekas ka sajuksu prata. Mes esam kopa gandriz 4 gadus un vina berns ar mums kopa dzivo jau pusotru gadu. Man ir pasai 2 deli no iepriekšejam attiecibam un ir nu jau kopīgs bernins ari. Atklāties vinam nevaru ka vina berns no iepriekšejam attiecibam man trauce jo liekas ka vinam (bērnam) visu laiku kaut kas kais, sap utt Ar maniem berniem ta nav un esmu pieradusi ka vini pasi daudz kart risina savas lietas. Es nezinu ka lai pierod pie ta ka ja dzivo ar svešu bernu jo godigi sakot man mers jau daudz reiz bijis pilns un del ta berna esam daudz reizes stridejusies. Liekas ka manus bernus vins ir pienemis, bet istas teva jūtas nav vai ari neizrāda. Bet grib lai milu vina bernu. Savukart es nejūtu ka es to bernu miletu. Vnk cenšos sadzīvot ar vinu un ceru ka kadu dienu mate apdomasies un panems vinu atpakal pie sevis. Tads luk mans stasts.
  • Peteris

Pievienot komentāru

Ienāc ar sociālo tīklu profilu vai ievadi savu vārdu

Esi pieklājīgs savos izteicienos. Viedokli argumentē. Raksti tikai tādu komentāru, kas pauž tavu viedokli vai ir noderīgs citiem portāla lietotājiem. Nepiemēroti komentāri tiks dzēsti, bet to autoriem komentēšanas iespēja liegta.

Lasi vēl