“Man tika viens vakars nedēļā, vīns un garlaicīgs rutīnas sekss”. Mīļākās pieredze

2 komentāri
“Man tika viens vakars nedēļā, vīns un garlaicīgs rutīnas sekss”. Mīļākās pieredze

“Man bija divdesmit četri gadi un aiz muguras divas īslaicīgas attiecības. Viņš bija mans augstskolas pasniedzējs. Asprātīgs, inteliģents un smuks. Piecpadsmit gadus vecāks un trīsgadīga dēla tēvs. Studentes mēdz iemīlēties pasniedzējos. Un viņš viegli ļāvās uzķerties.” Savu pieredzes stāstu stāsta 32 gadus vecā Elza – arī viņa piedzīvojusi statusu “mīļākā”.

Sākumā man nebija ne kauna, ne goda, tikai uzvaras garša. Visgrūtākais bija turēt mēli aiz zobiem, jo ārkārtīgi gribējās palielīties kursabiedrēm. Bet to mēs izrunājām uzreiz – tiklīdz kāds ko nojautīs, apdraudēta gan viņa ģimene, gan darbs.

Mūsu attiecību laikā viņš pamanījās sagādāt sievai divus bērnus, nez cik reižu aizvest viņu ģimenes atvaļinājumos un uz operām un teātriem. Mēs nekur kopā nevarējām rādīties, un es vai nu sēdēju viena mājās, vai kā piektais ritenis “tusēju” ar draudzenēm. Viņš ne reizes nesolīja šķirties un precēt mani, tikai aizplīvuroti dūdoja, ka neviena viņu nesaprot tā kā es un gultā esmu vislabākā, taču tēvam ir jāuzaudzina savi bērni. Es to pārtulkoju tā, kā pati biju sadomājusies, – uzaudzinās bērnus, izšķirsies un precēs mani. Tas bija ārprāts.

Sešus gadus uz mammas jautājumiem par mazbērniņiem un puišiem es tikai noslēpumaini smaidīju un kaut ko atrunājos. Par citiem vīriešiem nelikos ne zinis, jo glabāju kaut kādu iedomātu uzticību. Man tika viens vai divi vakari nedēļā, vīns un garlaicīgs rutīnas sekss, viņa sievai meli par konsultācijām. Teikšu godīgi: par viņa sievu es nedomāju.

Apmēram pusgadu viņš droši vien krāpa arī mani, jo nez kāpēc varējām tikties tikai reizi nedēļā vai divās. Kad paliku stāvoklī (tīšām, jo cerēju kaut ko mainīt attiecībās, šis taču arī būs bērns, kas jāuzaudzina!), viņš tēloja aizvainoto un piekrāpto tik ilgi, līdz veicu abortu. Kad viņa sievai piedzima trešais, beidzot apjautu, cik esmu stulba. Raudāju divas dienas. Nevis tāpēc, ka žēl šķirties no viņa, bet par zaudētajiem sešiem dzīves gadiem. Kad paziņoju, ka gribu visu izbeigt, viņš to pieņēma tik viegli, it kā es būtu paziņojusi, ka iešu izraut zobu. Viņš teica: “Žēl, mums taču bija tik labi, bet tas ir tavs lēmums.” Un viss. Jutos kā pusi dzīves izsviedusi vējā. Toreiz gribēju sadzerties miegazāles un vienkārši aizmigt. Biju zaudējusi pašcieņu, jaunību un savu nedzimušo bērnu. Tikai tagad, pēc trim gadiem, man beidzot blakus ir draugs, kas ne ar vienu nav jādala. Un es to ļoti novērtēju!

2 komentāri