Katrīna Gupalo atklāj, kā viņai izdevies uzveikt ilgstošas skumjas un nomāktību

2 komentāri
Katrīna Gupalo atklāj, kā viņai izdevies uzveikt ilgstošas skumjas un nomāktību
SANDRA GARANČA

Šopavar pie klausītājiem devies dziedātājas un pianistes Katrīnas Gupalos jaunākais muzikālais veikums – dziesma ”Agonija”, ar kuras starpniecību mūziķe kopā ar krīžu un konsultāciju centru ”Skalbes” aicina pievērst uzmanību sabiedrības garīgās veselības problēmām. Līdz ar vēsti par jauno skaņdarbu Katrīna atklāja – pirms diviem gadiem pati ilgstoši bija stipri depresīvā stāvoklī.

”Tas bija laiks, kad es tikko biju izdevusi savu pirmo albumu “Gentle & Done” un pēc ilgiem radošiem meklējumiem beidzot biju atradusi to, ko tieši es dzīvē gribu darīt,” sarunā ar Skaties.lv stāstu par nepārtrauktām skumjām un nomāktību, kas tolaik traucēja pilnvērtīgi veikt ikdienas aktivitātes, iesāk Katrīna.

Kā daudzu jauno komponistu, arī Gupalo pirmie darbi bijuši ļoti personiski. ”Tu esi ļoti atvērts un līdz ar to arī ļoti ievainojams. Pirmo reizi tu izliec savu dvēseli apskatei citiem,” saka Katrīna.

Katrīna Gupalo ar dziesmu ”Agonija” cīnās pret depresiju un nāvīgu iznākumu

Tajā laikā, kas pašai bijis ļoti emocijām piesātināts, dziedātāja saskārusies ar smagu, neproduktīvu un regulāru kritiku. ”Tas uz mani iedarbojās ļoti intensīvi, un galu galā es sāku par sevi stipri šaubīties – par to, kas vispār būs, vai ir jēga un ko darīt tālāk.

Tā es drūmā stāvoklī apmēram pusgadu nosēdēju mājās. Reāli es tikai komponēju, dziedāju, gāju uz veikalu un apmeklēju dejošanas nodarbības,” klāsta skatuves māksliniece.

Jautāta, kas palīdzēja izrauties no šī emocionāli drūmā un nospiedošā stāvokļa, Gupalo saka: ”Vispirms tā ir iespēja izteikt savas domas un sajūtas mūzikā. Tā ir unikāla dāvana.

Ir brīnišķīgi, ka mūzikā var pateikt to, ko nevari noformulēt vārdos.”

”Toreiz atsākās ļoti aktīva koncertdzīve, līdz ar to man vairs nebija tik daudz laika iegrimt sevī un nomāktībā, jo prātā bija citas idejas – vajadzēja domāt par programmu, horeogrāfijām, tērpiem, mācīties dziesmas,” to, ka praktiska darbošanās nākusi par labu, atceras Katrīna.

Foto: SANDRA GARANČA

Šajā laikā lielu atbalstu mūziķei snieguši arī tuvākie cilvēki. ”Man draugs Andrejs (pianists Andrejs Osokins – red.), kurš mani vienmēr atbalsta un tic man un tam, ko es daru, arī radošajā ziņā vienmēr palīdz,” saka Katrīna. Arī mūziķes mamma, neskatoties ne uz ko, vienmēr turpina ticēt meitai. Liels atbalsts un mūza Katrīnai ir draudzene dejotāja un horeogrāfe Gabija Bīriņa, kura jau divus gadus dzīvo ASV, un šajā laikā abām izdevies uzturēt attāluma draudzību.

Taču to, vai Katrīna sirgusi ar depresiju, viņa nevar apgalvot: ”Es nezinu, jo es nebiju pie ārsta”. Ne pie viena speciālista pēc palīdzības viņa nevērsās, jo ”stūrgalvīgi visu mēģinu atrisināt pati. Varbūt tas nav pareizais veids, bet tik tālu man tas ir izdevies.”

Iedvesmojoties no savas mammas mākslinieces un gleznotājas Veras Paukšas, mūziķe laiku pa laikam pieķeras zīmēšanai. ”Es briesmīgi zīmēju, bet kādreiz gribas un tad nāk ārā viss kaut kas ekspresīvs, tad es riktīgi saķēpājos, kādas pāris stundas sašķaidos ar krāsām, tad arī prāts kļūst priecīgāks,” skaidro Katrīna.

Pirms pāris mēnešiem viņa atklājusi, vēl kādu paņēmienu, kā atbrīvoties no negatīvā, kas nospiež sirdi. Dziedātājai izteikts piedāvājums kopā ar aktieriem Vili Daudziņu, Kasparu Dumburu un Uldi Siliņu filmēties jaunā režisora Ronalda Mežmača īsfilmā “Klusums atbrīvo”, kurā viņai uzticēts atveidot buto dejotāju.

Kā norāda mūziķe, agrāk nav zinājusi, kas ir buto, bet, pateicoties filmai, šo deju iepazinu un iemīļojusi.

”Tas ir kaut kas reāli kolosāls! Ja gribas izlikt ārā drūmas emocijas un reāli izārdīties, buto ir numurs viens. Kad pandēmija beigsies, es uzsākšu buto dejas fanu klubu,” par japāņu avangarda deju, ko mēdz dēvēt arī par deju ar savu ēnu un kas atspoguļo cilvēka būtības visdažādākos aspektus, stāsta mūziķe.

Kā Katrīnai klājas šobrīd, kad kopš pandēmijas sākuma un aktīvas koncertēšanas pārtraukšanas pagājis ilgāk nekā gads? ”Kad pandēmija sākās, es pārdevu savu bērnības māju. Kad ienākumi no koncertiem beidzās, man bija iespēja turpināt radoši strādāt – rakstīt dziesmas ne tikai uz papīra, bet tās ierakstīt arī studijā un veidot mūzikas video. Radošais process joprojām nav apstājies. Bet visam kādreiz pienāk gals, un, ja pandēmija ieilgs, tad būs, kā būs.

Bet es ļoti ceru un gaidu, kad tiks rastas kādas iespējas un vasarā varēs satikties ar klausītājiem dzīvē, kaut vai svaigā gaisā, ne tikai virtuāli. Virtuāli ir kaut kas jauns un foršs, visas tehnoloģijas attīstās, tas ir baigais solis uz priekšu, tomēr dzīvo komunikāciju nekas nevar atspēkot,” tā Katrīna.