Komentāri
Jā, būs sāpīgi, bet bez riska mēs nekad nepiedzīvosim īstu mīlestību. Oskara desmitais ieraksts
Foto: ekrānuzņēmums

Tik daudz ir runāts, ka mīlestība paņem visu. Tai jāatdod viss bez atlikuma un sirdij jābūt atvērtai, lai tajā varētu ienākt prieks un apmesties laime. Iemīlēties un ienirt šajās jūtās kā jūrā – pāri galvai, pilnībā saplūstot un zaudējot jebkādas robežas. Kurš gan tā negribētu, vai ne?

To ”vaļā” sajūtu, to atvērtību – nāciet un ņemiet, man vēl ir daudz, un tas nebeigsies nekad, nekad… Bet tad tu pēkšņi atceries, ka pa atvērtām durvīm var ienākt arī pavisam kaut kas cits. Sāpes. Vilšanās. Skumjas. Jo atveroties, tu ielaid otru sevī, izrādi viņam savus apslēptākos nostūrus, tu esi vaļā visam – gan labajam, gan sliktajam. Un ne vienmēr otrs ienāks tavā pasaulē uz pirkstgaliem elpu aizturējis – pat negribot viņš var izpostīt, salauzt, sāpināt, aizķerot tavas pašas trauslākās stīgas. Tu to zini un tāpēc vienmēr ir bail. Gribas aizsargāties, mīlēt tikai ar pussirdi, atdot tikai daļu dvēseles, ierobežot jūtas.

Bet kas no tā galu galā iznāk? Tāda kā nepilna mīlestība? Tāda pa pusei mīlestība? Un kāda tad vispār jēga no šādām “pusjūtām”? Ne tajās var izjust laimi līdz pašiem dziļumiem, ne aptvert to bezgalīgo brīvības un spēka sajūtu, ko sniedz patiesas jūtas.

Varbūt tomēr mums vienreiz vajadzētu beigt baidīties, beigt nostāties aizsargpozīcijās?

Varbūt jāsaņem drosme un jādodas pretim bailēm? Jā, var gadīties, ka būs sāpīgi, pat ļoti, bet bez šā riska mēs nekad nebūsim spējīgi piedzīvot īstu mīlestību.

Ekrānuzņēmumi

Video: “Šķiršanās formulas” 9. sērija

Lasi vēl