Komentāri
Gribi izmainīt otru? Rēķinies ar attiecību izjukšanu uz visiem laikiem! Oskara astotais ieraksts

Mums tik bieži ir ilūzijas citam par citu. Pašu galvās sastādīts priekšstats, kas pielāgots mums vēlamajam tēlam, bet kas nekādi neatbilst realitātei – tam, kāds otrs ir patiesībā. No kurienes tas rodas? Šī iztēlošanās, realitātes izkropļošana? No nepiepildītām vēlmēm? No bailēm, ka atkārtosies kaut kādi pagātnes scenāriji? Vai varbūt no tā, ka mēs īsti nesaprotam, kas esam paši?

Mēs vienkārši prātā uzburam sev izdevīgu pasaules kārtību, ieliekam citus tajā kā lelles un tad rīkojamies tā, it kā šī kārtība būtu eksistējusi vienmēr. Visas šīs spēles pamatā ir neapjausta cerība, ka mūsu rīcība padarīs fantāzijas par realitāti, taču vai tā ir tiesa? Ja man šķiet, ka konkrētā sieviete ir, teiksim, princese, vai viņa manas rīcības rezultātā patiešām kļūs par princesi? Var jau būt – ticībai ir milzīgs, nereti deformējošs spēks. Taču uz cik ilgu laiku? Un kāda būs šāda darījuma cena?

Ja es viņu vienā vai citā veidā piespiedīšu mainīties, viņa agri vai vēlu pazaudēs pati sevi, apjuks, dusmosies un no iecerētajām ideālajām attiecībām veidosies vien nemitīgs konfliktu kamols un galu galā attiecības izjuks.

Tik ļoti gribētos saredzēt objektīvo patiesību, redzēt otru tieši tādu, kāds tas otrs ir un tad rīkoties skaidri, racionāli, ļaujot viņam būt pašam. Jā, varbūt tā mēs justos nedrošāk, būtu jāizlien no savu ilūziju mākoņiem, kur taču ir tik omulīgi un komfortabli, un jāpaskatās dzīvei tieši acīs, spītējot bailēm, aizgaiņājot tik ērtās šaubas, bet, manuprāt, tas ir vienīgais veids, kā izveidot īstas un dziļas attiecības. Kur slēpjas tā problēma, kas man neļauj rīkoties šādi, nemitīgi vilinot vienās lamatās pēc citām vai, vēl trakāk, liekot panikā bēgt ne tikai no sievietēm, bet arī pašam no sevis?

Foto: ieskats Šķiršanās formulas jaunākajā sērijā

Video

Lasi vēl