Emocionāli! Mēs visi kopā ar šo stāstu varam izglābt kāda laulību

1 komentārs
Emocionāli! Mēs visi kopā ar šo stāstu varam izglābt kāda laulību

“Tajā vakarā, kad pārnācu mājās, sieva jau bija uzklājusi vakariņu galdu. Es turēju viņas roku un teicu, ka man viņai ir kas jāpasaka. Viņa apsēdās un klusi sāka maltīti. Es skatījos viņas sāpju pilnajās acīs. Pēkšņi, nezināju, kā atvērt muti, bet man bija viņai jāpasaka, ko domāju. Es gribu šķirties.” Šāds stāsts pārņēmis internetu un kļuvis par vienu no rakstiem, ar kuru dalījušies ne vien vīrieši visā pasaulē, bet arī sievietes. Izglābsim kāda laulību. Izlasi un dalies ar šo ziņu.

Es sāku runāt mierīgi. Viņa nejutās aizvainota, viņa vienkārši pajautāja – kāpēc? Es izvairījos no jautājuma, un tas viņu satricināja. Viņa aizmeta galda piederumus pa gaisu un kliedza uz mani – tas nav vīrišķīgi! Tajā vakarā mēs vairs nerunājām viens ar otru. Viņa raudāja. Es zinu, ka viņa gribēja saprast, kas nogāja nepareizi mūsu laulībā. Es knapi varēju sniegt apmierinošu atbildi. Mana sirds tagad pieder citai. Es vienkārši viņu vairs nemīlu!

Ar dziļu nožēlu iesniedzu šķiršanās līgumu, kas paredzēja, ka viņai paliek māja, automašīna un 30% no maniem ienākumiem. Viņa skatījās uz to un saplēsa smalkos gabaliņos. Sieviete, ar kuru pavadīju desmit dzīves gadus, bija kļuvusi par svešinieku. Es jutos vainīgs par viņas iztērēto laiku, resursiem un enerģiju, bet es savus vārdus neņemu atpakaļ. Es mīlu citu. Viņa sāka skaļi raudāt manu acu priekšā, ko jau es gaidīju. Savā ziņā viņas asaras bija atvieglojums. Ideja par laulības šķiršanu, par kuru domāju jau vairākas nedēļas, bija izlemta.

Nākamajā dienā pārrados mājās ļoti vēlu un redzēju viņu kaut ko rakstām. Nepaēdis vakariņas, devos gulēt. Visu dienu pavadīju ar Džeinu. Manu mīļoto. Mums bija tik jautra diena, ka aizmigu pusminūtes laikā. Kad nakts vidū uzmodos, mana sieva joprojām kaut ko rakstīja.

No rīta viņa piedāvāja savus šķiršanās nosacījumus: viņai neko no manis nevajadzēja, tikai laiku. Vienu mēnesi. Viņa uzstāja, ka mēnesi mums jādzīvo, kā vien spējam, bet kopā. Iemesls: mūsu dēlam pēc mēneša sāktos eksāmenu laiks, viņa nevēlējās satraukt puiku.

Es piekritu. Bet ar to viss nebeidzās. Viņa lūdza atcerēties, kā es ienesu viņu mūsu istabā kāzu naktī. Viņa uzstāja, ka katru dienu, visu šo mēnesi, man viņa jāienes mūsu istabā uz rokām. Gluži kā toreiz, pirms desmit gadiem. Man šķita, ka viņa jūk prātā, bet es piekritu šim dīvainajam noteikumam.

Es izstāstīju Džeinai par sievas šķiršanās noteikumiem. Viņa skaļi smējās, jo uzskatīja, ka tas ir absurds. Neraugoties uz visu, agrāk vai vēlāk sievai būs jāpieņem šķiršanās.

Mums ar sievu nav bijis jebkāda fiziska kontakta, kopš pateicu par šķiršanos. Pirmajā dienā, kad nesu viņu uz rokām, jutāmies neveikli. Aiz mums mazais dēlēns sita plaukstas un teica, cik jauki, ka tētis nēsā māmiņu uz rokām. Viņa vārdi mani sāpināja. No guļamistabas uz viesistabu, līdz virtuvei, tā es nostaigāju vairākus metrus ar viņu uz rokām. Viņa aizvēra acis un lūdza man neko neteikt par šķiršanos mūsu dēlam. Es pamāju.

Otrajā dienā viss šķita vienkāršāk. Viņa gulēja uz manām krūtīm. Es sajutu viņas smaržu. Es apzinājos, ka es uz šo sievieti neesmu ilgu laiku skatījies un ieraudzījis. Es apzinājos, ka viņa vairs nav jauna. Viņa sākusi sirmot, parādījušās krunciņas uz sejas… Minūti domāju – ko esmu viņai nodarījis, kā sāpinājis.

Ceturtajā dienā, kad pacēlu viņu, jutu kaut kādu pievilkšanās spēku. Šī ir sieviete, kura atdeva man savas dzīves desmit gadus. Piektajā un sestajā dienā pievilcības vilinājums un intimitāte tikai pieauga. Es par to nestāstīju Džeinai. Ar katru dienu bija arvien vieglāk un vieglāk viņu nēsāt uz rokām. Es taču katru dienu trenējos!

Kādu rītu viņa meklēja, ko vilkt mugurā, bet neviena kleita viņai nederēja. Viņa bija tik tieviņa! Lūk, kas bija iemesls, kāpēc nēsāt viņu bija kļuvis vieglāk.

Pēkšņi, es sapratu, cik ļoti viņai sāp un ko viņa jūt savā sirdī. Es aizsniedzos un pieskāros viņas galvai. Tad istabā ienāca dēls un sacīja, ka ir laiks nest māmiņu ārā. Redzot, kā es nesu viņa māti uz rokām, tā ir kļuvusi par neatņemamu dienas sastāvdaļu. Es aizgriezos, jo pēkšņi varēju pārdomāt savu lēmumu. Es paņēmu viņu savās rokās, nesu no istabas, viņas roka maigi apvijās ap manu kaklu, es turēju viņu cieši, nu gluži kā mūsu kāzu dienā.

Viņas svars mani uztrauca. Pēdējā dienā es turēju viņu rokās, bet knapi varēju pakustēties uz priekšu. Mūsu dēls bija skolā. Es turēju viņu cieši un sacīju, ka nebiju pamanījis to, ka mūsu dzīvē trūkst tuvuma. Es devos uz biroju, izkāpu no mašīnas, baidījos. Es uzgāju augšā. Džeina atvēra durvis, un es viņai sacīju, ka nevēlos vairs šķirties.

Viņa skatījās uz mani, pieskārās pierei un vaicāja, vai man ir drudzis. Es noņēmu viņas roku nost un atvainojos, sacīdams, ka nevēlos vairs šķirties. Mana laulību dzīve bija garlaicīga tāpēc, ka mēs nenovērtējām to, nevis tāpēc, ka nemīlējām viens otru. Tagad es sapratu, ka līdz ar pirmo dienu, kad ienesu viņu mūsu laulības naktī istabā, man jāturpina viņa nēsāt uz rokām visu dzīvi. Džeina mani iepliķēja un aizcirta durvis. Es dzirdēju viņu raudam. Es nogāju lejā un aizbraucu.

Ziedu veikalā es nopirku ziedus savai sieviņai. Pārdevēja vaicāja, ko vēlos ierakstīt kartītē. Es smaidot rakstīju, nēsāšu tevi uz rokām katru rītu, līdz nāve mūs šķirs.

Tajā vakarā atbraucu mājās, ar ziediem rokās, smaidu sejā, skrēju pie viņas augšā, bet atradu viņu gultā – mirušu. Mana sieva pēdējos mēnešos cīnījās ar vēzi, bet es biju tik aizņemt ar citu sievieti, ka to nepamanīju. Viņa zināja, ka drīz mirs, bet nevēlējās sāpināt puiku. Dēla acīs es esmu mīlošs vīrs.

Mazās dzīves lietiņas ir tās, kas patiešām ir svarīgas attiecībās. Runa nav par māju, mašīnu, īpašumu vai naudu bankas kontā. Atrodi laiku būt ne vien labam vīram, bet arī labam draugam.

1 komentārs