Marijas iespaidā nejauši nočiepusi veikalā sieru. Anetes Krasovskas ”Viņas melo labāk” stāsts

1 komentārs
Marijas iespaidā nejauši nočiepusi veikalā sieru. Anetes Krasovskas ”Viņas melo labāk” stāsts
TOMS NORDE

”Viņas melo labāk” sliktās meitenes Marijas atveidotāja Anete Krasovska savu lomu uztver nudien nopietni – savulaik pat negribot sanācis veikalā ”nočiept” sieru Marijas garā. Sirsnīgā intervijā Skaties.lv Anete pastāsta, kā vēl viņas dzīvi ietekmē Marijas loma un cik jautri aizkulisēs iet lieliskajai aktieru komandai.

Seriālā esi izdarījusi daudzus noziegumus un esi sliktā meitene. Vai šī iemesla dēļ ļaudis ielās reizēm uz tevi arī neskatās ar zināmām aizdomām?

Neesmu pieredzējusi, ka kāds mani uzskatītu pa zagli vai noziedznieku. Taču bija tāds gadījums –  piemājas veikalā iepērkoties nezinu kāpēc nebiju paņēmusi groziņu.

Biju cieto sieru ielikusi padusē, kaut ko tur ņēmu. Izeju no tā veikala un nevaru saprast, kāpēc man ir tik neērti. Esmu salikusi visu maisā, uzeju augšā un saprotu, ka man tas siers vēl joprojām ir palicis padusē. Mans draugs nosmējās: ”Nekur jau tālu no tā seriāla jau redz nav, tāpat jau vien dzīvē ir.”

Jūs ar Andri Buli seriāla atklāšanas pasākumā daudz jokojāt par to, ka esat tēvs ar meitu, Andris pat izteicās, ka nezina, kā izturēties pret tavu īsto mammu, kura iesaistījusies seriālā. Mums savulaik ”UgunsGrēka” aktieri stāstījuši, ka skatītājiem sāk just tā realitātes izjūta, ielās uzrunā seriāla tēla vārdā, pamāca, kā rīkoties attiecībās ar citiem varoņiem. Pati vēl neesi piedzīvojusi situāciju, kad fani ielās, piemēram, pamāca, kā izturēties pret tēti?

Pagaidām tā nav bijis, bet apzinos, ka noteikti ir daudz bērni vai jaunieši, kuri nedaudz dzīvo tādā virtuālajā vidē. Gan tās pašas spēles, gan tie paši seriāli. Viņi kaut kā to virtuālo realitāti uzskata par reālu realitāti.

Es nezinu, vai tas ir nepareizi, tas ir atkarīgs no katra audzināšanas.

Man lielāku gandarījumu sagādā, ja man uz ielas vai jebkādā pasākumā, pasaka nevis, ka mani zina kā Mariju no seriāla, bet redzējuši teātra izrādē. Tas, protams, ir daudz patīkamāk.

Kur ir vieglāk – filmēties seriālā vai tomēr būt teātrī uz skatuves?

Tās ir divas nesalīdzināmas lietas. Bet cilvēki vienmēr mēģina salīdzināt, lai arī viņas ir pilnībā atdalāmas.

It kā abas šīs lietas ir paliekamas zem aktiera profesijas, bet tur, profesijas ietvaros, jau vēl nāk klāt pasākuma vadīšana, koncerti un vēl un vēl. Es saku tā, ka mans ikdienas darbs jeb profesija ir strādāt teātrī, ikdienā tur esmu.

Seriāls man ir kā papildus darbiņš, man patīk tur būt, man patīk būt ar maniem kolēģiem, man patīk, ka mums ir brīnišķīga komanda. Mani priecē, ka ir šīs te abas lietas, jo viņas ir pilnīgi dažādas.

Lomu, kuru spēlē izvēlējies pati vai piedāvāja?

Piedāvāja. Es nācu uz provēm pie mūsu režisora, kas bija jau pirms daudz, daudz gadiem. Un man bija proves kopā ar Andri Buli, vai mēs kameras priekšā saderētu kopā vai ne. Režisors paskatās, vai šie abi cilvēki iet kopā, kā viņi izskatās kopā un vai viņi var saspēlēties.

Šķiet, ka ar Buli saspēlēties tev nav nekādu problēmu. Ar kuru kolēģi vēl ir viegli filmēties?

Šī sezona un iepriekšējā ir tā, kurās ļoti daudz iemācījos no Laura Dzelzīša, jo viņš māk ļoti labi improvizēt. Piemēram to, ka aina nekad nebeidzas.

Nevajadzētu būt, ka tu norunā tekstu un tur arī viss beidzas, jo tev rodas improvizācijas moments, kad tu vari pēkšņi parunāt vēl kaut ko par tēmu, ja tas tiešām ir konkrēti un vajadzīgs.

Man ļoti patīk šī sadarbība ar Lauri Dzelzīti un Andri Buli, kad mēs esam trijatā, tad tās epizdoes vienmēr ļoti ātri iet uz priekšu. Mēs zinām, kas mums ir jādara, mēs zinām tekstu, ja vajag improvizēt – improvizējam.

Esmu ļoti pateicīga viņiem par to, ka šajā ziņā viņi man ir abi divi bijuši ļoti lieli skolotāji. Šobrīd, ja man ir saskarsme ar citiem kolēģiem, kas ienāk šajā seriālā, tad es varu šīs jauniegūtās spējas dot tālāk arī citiem kolēģiem.

Kāds tev ir bijis spilgtākais notikums filmēšanas laikā ?

Atceros, ka mēs ar Daini Gaideli filmējām cietuma epizodi, un tad mums abiem uznāca tāda smiešanās lēkme kāda man, piemēram, manā karjerā nekad nav bijusi. Mēs nevarējām uzfilmēt to dubli nekādā veidā.

Tad režisors pateica, lai neskatāmies viens otram acīs. Mēs sēdējām, runājām to tekstu, nepaskatoties viens otram acīs, un tajā brīdī tu dzirdi, kā operators smīn un viss – tu, protams, sāc smieties.

Vai ir gadījušās kādas traumas filmēšanā?

Man personīgi nav nekas gadījies. Es zinu, ka Ievai Florencei gadījās, kad viņa ”Blēžos” filmējās. Viņa roku sagrieza. Bet man nav bijušas traumas.