Straupes lepnums – Baltijā vienīgie pazemes ezeri

36 komentāri
Straupes lepnums – Baltijā vienīgie pazemes ezeri
PUBLICITĀTES FOTO

”Vējiņu” pazemes ezeri ir vienīgie zināmie pazemes ezeri ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā. ”Salīdzinot ar visu, kas mums Latvijā ir virs zemes un zem zemes, tas daudziem ir pārsteigums,” par Straupes pagastā, Braslas labajā krastā esošo tūrisma objektu portālam Skaties.lv saka pazemes ezeru saimniece Sanda Muižniece-Krujele.

”Vējiņu” alas ir veidojušās dabīgā ceļā un oficiāli atklātas tikai pirms 30 gadiem.

”Smilšakmens alas Vidzemes pusē pie upēm nav nekāds retums, un retums nav arī alas ar avotu. Unikāla ir viena no divām ”Vējiņu” smilšakmens alām, kas aizved uz pazemes ezeriem, kur ūdens no avotiem uzkrājas un izveidojies pazemes ezers. Tā kā tā ir dabīga ūdens krātuve, tas ir ezers, nevis dīķis. Tādu alu tuvākā reģionā nav,” palepojas Sanda.

Stāstu par pārsteidzošo tūrisma objektu Braslas labajā krastā Sanda turpina ar to, kā pati nokļuva ”Vējiņos”.

”Mājas ir mantotas no vectēva, un tās nāca komplektā ar alām. Vecaistēvs stāstīja, ka pie viņa bērnības mājas bijušas alas, kur viņi kā puikas līduši iekšā. Vietējie alas zināja jau senāk, bet oficiāli tās tika atklātas 1986. gadā, kas dabas retumu pētnieks Guntis Eniņš ar savu kompāniju kā entuziasts līda iekšā pēc vietējo nostāstiem. Bija divas alas – viena no tām bija apskatāma vienmēr, bet otrai ieeju pat redzēt nevarēja. To atrada, attīrīja,” stāsta ”Vējiņu” saimniece.

Pēc mantojuma atgūšanas 1990. gados Sanda kopā ar ģimeni uz ”Vējiņu” mājām sākusi braukāt pa nedēļas nogalēm. Darāmā bijis daudz.

”Kolhoza laikos te dzīvoja daudzas ģimenes, un, kā jau tas tajos laikos bija, viss pieder visiem un nepieder nevienam. Rīkojām sestdienas talkas.

Vienu reizi aizgājām uz alām, paskatījāmies, ielīdām. Neviens nezināja, kā tur būs, kas tur būs,” atceras Sanda.

Slava par alām sākusi izplatīties pēc kādas publikācijas žurnālā.

”Sāka braukt vairāk cilvēku, un vienā brīdī tas kļuva par apgrūtinājumu. Mums bija lauksaimnieciskās zemes un audzējām labību. Labība bija izmīcīta, un divpadsmitos naktī klauvē pie loga un jautā, vai var aiziet uz alām, un sešos no rīta atkal klauvē. Beigu beigās pagalms kļuva par nekontrolējamu iebraucamo sētu.

Viss sāka sakārtoties, kad nolēmām no pilsētas pārcelties uz šejieni. Sākām organizēt tūrismu, apaugām ar zināšanām, pieredzi. Vēlāk atklājām brīvdienu māju kempingu,” stāsta ”Vējiņu” saimniece.

”Vējiņu” alas griestu augstums ir līdz 3 m, bet pati ala ir apmēram 48 m dziļa. Tā beidzas ar kritenes aizbrukumu, kas nosprosto arī pazemes strautu, tāpēc 3,5 m augstāk un 25 m tālāk izveidojies pazemes ezers. Domājams, ka pazemes ezeru sistēma ir vismaz 3 ha plata.

Foto: UĢIS BIČKOVSKIS

Kādi ir apmeklētāja pirmie iespaidi, ielienot pazemē? ”Kāpjot lejā, cilvēkam šķiet, ka viņš lien mazajā, melnajā, šaurajā bezizejā kā Vinnijs Pūks, un tur, Dievs pasarg’, paliks. Tur ir vēsi. Kādam ir maķenīt bail, bet ne jau no tā, ka kaut kas var notikt, bet no tā, ka viņš nezina, kas tur ir, jo uz priekšu neko neredz, redzēt var tikai sev zem kājām.

Vienā brīdī gids ieslēdz gaismas uz to pusi, kur ir ūdeņi. Iestājas klusums, kam seko ”Wov! Nezināju, ka kaut kas arī tāds var būt!” Ja kādā reizē gadās, ka no desmit cilvēkiem neviens nepasaka šo ”latvisko” wov!, tad šķiet, ka kaut kas nav kārtībā. Arī atturīgajiem latviešiem vienmēr ir kāds sajūsmas sauciens,” par to, ko sagaidīt pazemē, stāsta ”Vējiņu” saimniece.

Lai apskatītu ezerus, puspietupienā pazemes virzienā ir jāpārvietojas pa alas eju un ir nepieciešami gumijas zābaki un lukturītis. Pazemes objektus var apmeklēt tikai gida – pavadoņa klātbūtnē.

36 komentāri