Lieldienu olu krāsošana: radošas idejas žilbinošam raibumam

Pievienot komentāru
Lieldienu olu krāsošana: radošas idejas žilbinošam raibumam
ZANE BITERE, LETA

Par Lieldienu olu krāsošanas tradīcijas izveidošanos pastāv vairākas versija. Viena no tām saistīta ar Lielo gavēni, kura laikā olas netika ēstas, bet dējējvistas nav pielāgojušās baznīcas kalendāram. Tādēļ, lai olas neaizietu bojā, tās vārītas. Lai vārītās olas atšķirtu no nevārītajām, ūdenim pievienoti augi, kuru sastāvā bija dabīgās krāsvielas.

Seniem latviešiem Lieldienu ola simbolizē sauli. ”Oliņa ir gan lietojama lieta, gan reizē arī kā simbols, līdz ar to, ja ir zināms, ko vēlamies pateikt, olu pasniedzot dāvanā, jādomā, ko likt virsū. Un pašam arī ir patīkamām skatīties, ja uz galda ir skaistas olas,” sarunā ar portālu Skaties.lv akcentēja tradīciju zinātāja Māra Kuplā.

Pirms ķerties klāt olu krāsošanai, ieteicams pārbaudīt čaumalas veselumu, olas uz divām stundām iemērcot aukstā sālsūdenī, kas ļaus ar neapbruņotu aci konstatēt bojājumu un plaisiņas čaumalā.

Tradicionālās sīpolu mizas

”Visvienkāršākais paņēmiens – ņemam jēlu oliņu un sagatavojam sīpolu mizas un grūbas vai zaļumiņus, ko jau tagad var salasīt, tai skaitā sīkus ziediņus. Sīpola mizā, kas ir saglabājusi sīpola formu, kas būs vieglāk apliekama oliņai riņķī, ieberam grūbas vai pieliekam ūdenī pamērcētu lapiņu, piespiežam pie oliņas un pieliekam klāt sīpola mizu. To visu ātri ar diegu stingri aptin riņķī,” olu krāsošanas metodi no savas bērnības atminas seno amatu pazinēja Māra Kuplā.

Tad ola ir gatava vārīšanai olu mizu novārījumā. ”Olu mizas pa nakti ir jāiemērc ūdenī vai, vislabāk, iepriekšējā vakarā drusku jāsavāra. Aukstajā olu mizu novārījumā ieliek oliņas, un pārklāj ar sīpolu mizu kārtiņu no tā paša mizu novārījuma.

Vārot nedrīkst turēt vāciņu virsū pilnībā, jo ir jābūt gaisa kustībai,” stāsta M. Kuplā.

Kā izvārīt olas – uzvarētājas? Atbild šefpavārs Mārtiņš Rītiņš

Olas vāra desmit minūtes. Sīpolu mizas olai piešķirs visa veida brūno toņu krāsu – no gaiša līdz pat sarkani brūnam. Pirms vārīšanās beigām katliņā ieber sāli – uz litru vismaz vienu tējkaroti, ”lai krāsojums kārtīgi ”piekožas”,” norāda latviešu tradīciju kopēja.

Tējas un zaļumi

No ceriņvioleta līdz pat melnam tonim var iegūt, olas krāsojot melleņu un ūdens novārījumā. Plašu zaļo toņu spektru var iegūt, olas krāsojot sienā jeb dažādās vecajās tējās, kas pa ziemu nav izlietotas. Savukārt skaisti sarkanu krāsu iespējams iegūt, olas vārot karkādes tējas novārījumā.

Olu greznošanai M. Kuplā iesaka izmantot dārzā, ceļmalā vai mežā salasītas lapiņas un ziediņus.

Māra Kuplā
Latviešu tradīciju zinātāja

”Visskaistākie ēnojumi veidojas no mazām papardes lapas daļiņām. Ļoti labas ir arī jaunās efeju lapiņas, struteņu lapiņas un mazās zemeņu lapiņas. Tas viss ir ļoti rūpīgi jāpietin, būtībā katrs lapiņas stūrītis ir jāpietin klāt. Ja viss ir rūpīgi izradīts, tad ēnojumi iznāk pilnīgi perfekti.”

Tie, kuri apveltīti ar mākslinieka talantu un pacietību, olas var izdaiļot, ar adatu vai asu naža galu iegravējot rakstiņus. Te paveras visplašākās iespējas – gravē latvju rakstus, ornamentus, zaķus, pūpolus.

”Tā kā oliņas tika dāvinātas par šūpojumu, aiz mīlestībai vai aiz pateicības, tad var iegravēt daudz ko citu – groziņu, pūralādi, mājiņu – ko nu sirds kāro,” norāda M. Kuplā.

Olu krāsošana ar vasku

No lietuviešiem aizgūta ir olu krāsošana ar vasku.

”Tas notiek, tāpat kā batikojot drēbes. Uz uguns trauciņā tiek turēts bišu vasks – tā, lai viņš visu laiku būtu lietojams. Visvienkāršākais veids ir zīmuļa galā iedurt kniepadatu un ar kniepadatas apaļo galiņu, iemērcot vaskā, zīmēt zīmējumu. Var zīmēt uz baltām, tīrām oliņām, kā arī uz viegli iekrāsotām,” padomos dalās M. Kuplā.

Kad vasks uz olas sacietējis, to iemērc siltā krāsā un patur apmēram 20 minūtes, kamēr ola nokrāsojas. Tad olu izņem no krāsas un nokasa vasku. Lai radītu daudzkrāsainus rakstus, vispirms ola jānokrāso gaišākā krāsā, ar vasku uzzīmē vēlamos rakstus, un tad iemērc olu tumšākā krāsā.

Kad olas ir ieguvušas krāsu vai gravējumu, tās, kamēr vēl siltas, ietauko, kas olai piešķirs īpašu mirdzumu.

Lai olu čaumalu no pašas oliņas varētu pēc iespējas vieglāk atdalīt, tās uzreiz pēc izvārīšanās jāliek aukstā ūdenī. Temperatūru kontrasts atrauj vaļā miziņu no olas labuma. Olas čaumalas stiprums ir atkarīgs no vistu labturības – vai tām ir pienācīga barība un iespēja izstaigāties.

Modernās metodes

Tauta vienmēr ir gājusi līdzi zinātnes un tehnikas sasniegumiem un izmantojusi arī sintētiskās olu krāsas.

Ja ola paredzēta kā krāšņuma elements, bet ne apēšanai, paveras visplašākās iespējas. Olas var krāsot ar akrila krāsām. Lai iegūtu īpašu faktūru, kamēr krāsa vēl mīksta, olas ”noglauda” ar švammīti.

Labs palīgs olu greznošanā ir visparastākā PVA līme, ar kuras palīdzību pie olas piestiprina, piemēram, pārtikas krāsā izvārtītus sāls graudiņus. Ola aplīmēšanai izmanto visdažādākos sīkumus – no pārtikas produktiem – griķiem, rīsiem, miltiem utt. – līdz rotu darināšanas pērlītēm.