Kājas deg, bet apstāties nedrīkst. Laines un Artura 12,5 stundu ilgais pārgājiens uz Inku cietoksni Maču Pikču

2 komentāri
Kājas deg, bet apstāties nedrīkst. Laines un Artura 12,5 stundu ilgais pārgājiens uz Inku cietoksni Maču Pikču
Privātais arhīvs

“Šis piedzīvojums ir labākā dzīves skola, skaistākā ekskursija, pārdrošākais baiļu faktors, ilgākā ģeogrāfijas stunda un negaidītākais pārsteigums. Un te nu mēs esam…” par ceļojumu ar stopiem apkārt pasaulei otrajā grāmatā ”Ugunīgā Dienvidamerika” raksta pasaules apceļotāja Laine Pērse. 

Otrā grāmata ”Ugunīgā Dienvidamerika” sērijā ”Ar stopiem apkārt pasaulei” atspoguļo Laines un Artura ceļojumu Dienvidamerikā, dodoties ar stopiem no Kolumbijas līdz pat Brazīlijai, cauri deviņām Latīņamerikas valstīm, lai tālāk turpinātu piedzīvojumus Eiropā. Tā atklāj jauniešu gūtās atziņas, neparasto pieredzi, piedzīvojumus un pašas pasaules dzirkstelīti.

Grāmata “Ugunīgā Dienvidamerika” pieejama ”Jāņa Rozes grāmatnīcās”, kā grāmatnīcās ”Globuss”. Taču ar autores autogrāfu grāmatu iespējams iegādāties pie Laines, rakstot uz e-pastu [email protected] vai sazinoties ”Facebook” lapā.

”Un te nu mēs esam. Mēs, kas lidojām ar helikopteri Kolumbijas militārajā bāzē kā žurnālisti. Mēs, kas pabijām pasaules centrā uz ekvatora līnijas Ekvadorā un 12,5 stundas gājām kājām uz Maču Pikču. Mēs smēlām saujās pasaules augstākā ezera Titikakas ūdeni. Plašākajos sāls laukos elpojām saulrietu un sauļojāmies sausākajā tuksnesī Čīlē. Mēs baudījām lieliskāko vīnu Argentīnā un cauri Urugvajas ”karstākā kūrorta” lietavām un Paragvajas svelmei nokļuvām Brazīlijas metropolēs Sanpaulu un Riodežaneiro, lai tālāk dotos uz Itāliju,” ieskatu grāmatā sniedz Laine.

Lūk, plašāks fragments no Laines stāsta, kas atrodams grāmatā.

”Pulkstenis rāda 6.20. Iedzeru vēl pēdējās tabletes pret drudzi. Mugursomas plecos. Esam gatavi. Kad izejam no ciema, mostas kukainīši, bet cilvēki vēl dus. Esam tikai mēs un neskartā daba. Uzsākam savu bezbēdīgo pastaigu gar sliedēm pa mazu ceļu, kas pēc nakts lietavām noklāts ar peļķēm. Jau pirmajā pusstundā atrodam kaktusos augošos rozā, oranžos un zaļos augļus, ko jau galvaspilsētā nogaršojām uz ielām! Un te tas viss par brīvu! Steidzam saplūkt augļus ceļam, bet tikai tad, kad mums to jau pilnas saujas, jūtam, ka kaut kas nav kārtībā. Izrādās, ka augļus klāj mazas, gaiši brūnas, pavisam nemanāmas adatiņas, kas nu sadūrušās mūsu plaukstās. Uz ielām tirgotie jau bija no adatiņām attīrīti! Ko nu? Augļus mest zemē žēl, bet arī adatiņas vairs negribam nevienā ķermeņa daļā. Izšķiramies par sāpīgo lēmumu atstāt kaktusa augļus, lai tomēr tiktu vaļā no tikpat sāpīgajām adatiņām. Un laiks rit pavisam ātri – sīko adatiņu lasīšana ārā no plaukstām prasa lielu koncentrēšanos, turklāt jācenšas pa ceļam nepaklupt.

Kad nevienu dzelksni vairs nevar atrast, atkal pievēršamies dabai. Mūs apstājuši kalni zaļos apmetņos un pavada krāčaina šalcoša upe, kas skrien uz priekšu, virpuļodama un mezdama ūdens šļakatas augšup. Cik dīvaini tomēr ir šeit atrasties. Tik sirreāli! Mēs staigājam pa Peru zemi. Pa šīm takām noteikti kādreiz gājuši inki. Baudām latīņamerikāņu ugunīgo kultūru, siltos smaidus un seno laiku dvesmu. Tas ir brīnumaini!

Sasniedzam vietu, kur ceļš, kas mūs vedis gar sliedēm, beidzas. Vēlamies turpināt iet pa sliedēm, bet tieši te, nekurienes vidū, norīkoti trīs vīri, kuri mums neļauj to darīt. Neviena cita tuvumā nav. Kalni, upe, sliedes, mēs un trīs vīri. Pamanām nelielu taciņu, kas vijas augšup un lejup pa kalnu nogāzi un iet šķietami paralēli sliedēm. To noteikti iestaigājuši vietējie. Mums pašiem nav ne jausmas, kur atrodamies, bet satiktie trīs vīri mudina mūs izvēlēties šo taciņu.

Vieglākais ceļa posms nu ir beidzies un visam tam pievienojas arī lietus. Turpinām iet pa izlijušajām taciņām, apmetuši lietusmēteļus. Ik pa laikam parādās pa mājelei, un atrodam pat tādu zaru būdiņu, kur pārdod dažādas konfektes un zaļas kukurūzas vālītes. Dažas konfektes varētu iepriecināt.

Pēdas platuma taciņa turpina vīties gar sliedēm, dažreiz pazūdot zem tām. Tad gan jāiet pa pašu braucamo daļu, lai gan zīmes liecina, ka to darīt aizliegts. Pagājušas jau trīs stundas, un esam pārliecināti, ka pusceļš noiets. Kā nekā ejam ļoti raitā solī, bez liekām pauzēm un apstāšanās. Šajā trešajā stundā, soļojot garām kārtējai mājelei nekurienes vidū, mūs apstāj vairāki suņi un sāk rotaļāties. Tā ir mūsu atpūta – paskrienam kopā ar tiem un dažādojam savu jau tā krāsaino dienu.

Kad atsākam ceļu, viens no mūsu rotaļu biedriem atsakās iet mājās un seko mums tālākajā gājienā. Pārējie suņuki sauc to atpakaļ, bet mūsu baltā draudzene izliekas nedzirdam. Mēģinājumi to aizdzīt sunim liekas spēle un tā nu tālāko ceļu baudām Zanes kompānijā, kā Arča suni nokrista.

Foto: Privātais arhīvs

Taciņa joprojām ved augšup un lejup pa kalniem. Dažreiz tā saplūst ar vilciena sliedēm un tad trakulīgo suni jāglābj, jo ir reizes, kad pa tām brauc tūristu vilciens. Sliedes iet pa kalnu nogāzi un otrā pusē ir krauja ar neizzinātiem džungļiem. Nav īpaši lielas rīcības izvēles. Arča paķer klēpī suni, kas pārbijies lēkā no vienas sliežu puses uz otru, un piespiežamies kalnam.

Zanei ir ļoti lielas bailes no vilcieniem. Tie kursē reti, bet tomēr kursē. Un atkal pienāk brīdis, kad Arča, kā ierasts, ņem Zani klēpī, lai glābtu no nelaimes, un mēs pieplokam stāvajam kalnam. Vilciens dūkdams un pūzdams brauc garām un Zane, pavisam satraukusies, izlec no Artura klēpja un pazūd. Es turu acis ciet. Man šķiet, ka suņuks noteikti ir nobraukts, bet vienīgais, kam tas ļāvās, bija prieks un vēlme sekot ”baltajiem” nezināmajā.

Arča saka, ka suņa vairs nav, man pašķīst asaras.

Bet tad, kad vilciens aizbraucis, no nekurienes izlec Zane! Suņuks bija noslēpies un pārdzīvoja savas lielākās bailes! Bet par Artura jokiem gan parunājam. Par dzīvību tā jokot nedrīkst, dzīve vienmēr noklausās!

Turpinām ceļu pa sliedēm, pāri kalniem un cauri tuneļiem. Pēdējie ir visbīstamākie. Tie izrakti kalnos, lai vilciens varētu iztraukties cauri. Mēs esam piesardzīgi. Esam sarēķinājuši, ka vilciens kursē aptuveni reizi stundā, un, ja nesen tas aizgājis, nākamais tik drīz nebūs. Protams, drošības labad vēl klusumā paklausāmies, kādas skaņas dzirdamas tuvākajā apkārtnē. Vilciena šņākšanu var saklausīt diezgan tālu. Ja nekas nav dzirdams, var šķērsot tuneli. Tas gan jādara ļoti raiti – ja nu tomēr vilciens izdomātu braukt nelaikā, nebūtu, kur likties.

Lietusmēteļi savu funkciju nepilda – visas apakšējās drēbes ir izžņaudzamas. Tā kā nākas aktīvi kustēties, ir karsti, jo tie neļauj ādai elpot. Esam salijuši, sasvīduši un vispār liekas, ka ejam jau pārāk ilgi. Gadās arī apmaldīties, kad kalnos celiņi sadalās un mēs izvēlamies nepareizo. Bet tā laime tomēr sēž mums uz pleca, jo neticamā kārtā vienmēr pagadās kāds vietējais, kuram pajautājam pareizo virzienu. Tikai vienreiz glābējs ceļā uzrodas pārāk vēlu un mums lielu gabalu nākas mērot atpakaļ. Pāri privātiem, iežogotiem laukiem, brienot pa dubļiem un akmeņiem, cauri garai zālei, līdz atkal atrodam sliedes. Vilcienu vadītāji mūs jau atpazīst un māj ar roku. Pasažieri gan ir neizpratnē par diviem salijušiem ”mugursomaiņiem” un suni.

Pats ceļš gan ir pasakains. Milzīgie apzaļojušie kalni, kuriem cauri traucas krāčainā, brūnā upe, mūs apstājuši un pavada. Mēs esam tik tuvu dabai, tik pakļauti tās varenībai. Mēs esam vieni ar mūsu spalvaino sargeņģeli Zani. Tieši tagad ir tas laiks, kad sākam redzēt, ne tikai skatāmies. Kad sākam dzirdēt, ne tikai klausāmies. Mēs runājam ar Pasauli.

Ejam astoto stundu. Ceļš tomēr izrādās garāks, nekā bijām plānojuši. Varbūt ejam ilgāk, nekā paredzēts tāpēc, ka gadās apmaldīties? Savas līdzi sataisītās maizītes atdodam Zanei, paši uzkožam vien nedaudz. Suņuks tomēr izturējis tādu gājienu! Līdzpaņemtais ūdens ir īsta nasta, jo šādā mirkstošā ceļā tā nemaz netrūkst.

Apstāties nedrīkst. Pēc vismazākās pauzītes var sajust visas sāpošās un trīcošās vietiņas. Te pēkšņi satiekam kādu tūristu grupiņu, kas tādām pašām mugursomām plecos atpūšas zem dēļu nojumes pie vilciena sliedēm. Laikam jau esam tuvu, ja jau manāmi tūristi! Jautājam viņiem, cik vēl atlicis līdz Maču Pikču. Pāris dūšīgu vīru uzsauc: ”Vēl četras, piecas stundas!” Mēs neticam. Nevar būt!!!! Ejam jau vairāk nekā astoņas stundas! Bez apstājas! Zane luncina asti un ir gatava doties tālāk, bet mēs vienkārši nespējam noticēt! Kāju muskuļi un pēdas deg. Apstāties nedrīkst. Bet priekšā vēl tāds gaisa gabals!

Ejam… Ejam… Ejam… Pārgājiens vairs nešķiet tik bezrūpīgs un skaists. Mums vienkārši beidzot ir jānokļūst galā.

Esam nostāk no upes, sliežu ceļš turpina vīties iekšā džungļos, tam sekojam. Jau pulksten pieci vakarā, iets vienpadsmit stundas. Akmeņi, peļķes un sliedes. Un vēl joprojām mēs ejam. Un joprojām nezinām, kur atrodamies.

18.40… Mājiņas ceļmalā parādās arvien biežāk, tās veido nelielu ciemu. Aguas Calientes!!! Mēs esam to sasnieguši! 12 stundās un 20 minūtēs ar kājām. Beidzot esam klāt!

Foto: Privātais arhīvs

Izlaužas skaļi smiekli, pārņem satraucošs prieks. Tagad jāatrod viesnīca. Tiklīdz kaut kur dodamies iekšā jautāt cenu, Zane seko un nevaram viņu izdzīt ārā. Tā nu Arča iet kaulēties viens un es palieku ar sunīti, kas jau paspējis pielāčot vairākas iestādes. Atrodam lētāko nakšņošanas vietu par 10 eiro un atstājam tur mugursomas. Mums apgalvo, ka tas esot lēti, jo pašlaik neesot sezona.

Tagad jāsteidz nopirkt biļetes uz inku kompleksu! Nu gan kustamies kā simtgadīgi večuki. Pēc piecu minūšu sēdēšanas jūtam katru muskulīti. Citi atskatās, kad mēs, stīvi un līki, šūpojoties no vienas kājas uz otru, kopā ar Zani steidzam uz biļešu kasi, kas strādā līdz astoņiem vakarā. Viena biļete maksā 43 eiro, ja neesi peruāņu students, kurš to var iegādāties par puscenu. Bet kad tad vēl būsim Peru? Kad vēl radīsies tāda iespēja apmeklēt šo pasaules brīnumu? Liekas jau, ka cena nemaz nav tik augsta, ja to salīdzina ar ieejas maksu katedrālēs vai muzejos Eiropā. Turklāt šis ir Maču Pikču!

Beidzot sajūtam termometru stabiņos uzrādīto +10 grādu temperatūru. Paliek auksti, moka arī izsalkums. Aizklibojam līdz lielam tirgus placim, kur nopērkam maizi un dārzeņus vakariņām. Zanes uzmanību piesaista citi suņuki, bet viņa tomēr paliek mums uzticīga. Suņiem piemērotu gardumu te nav, tāpēc pabarojam Zani ar sausajām cilvēkiem paredzētām uzkodām un padzirdam ar ūdeni. Bet ko ar šo suņuku darīt tālāk? Paturēt Zani nevaram un aizvest atpakaļ arī ne. Tā nu ejam pa tirgu, cerībā, ka Zane iedraudzēsies ar vietējo suņu sabiedrību. Un tā arī notiek. Drīz vien suņuks aizskrien rotaļās un mēs dodamies uz viesnīcu. Protams, sirsniņa sāp, ka Zane mums uzticīgi sekojusi, atkal paliek viena. Neko darīt, tai jākļūst par pilsētnieci.

Vajadzēja taču suņuku jau no sākuma triekt projām, vajadzēja to darīt uzstājīgāk. Bet varbūt Zane bija mūsu sargeņģelis. Varbūt mēs bijām viņas glābēji. Galu galā samierināmies ar domu, ka tā tam bija jānotiek. Mēs visi esam dzīvi un sasnieguši ciemu. Tagad jāpaļaujas uz tūristu un tirgotāju sirds siltumu un jācer, ka tie nežēlos Zanei kādu gabaliņu maizes.

Atgriezušies viesnīcā, ieejam siltā dušā. Beidzot ir silta duša! Novelkot kurpes, atklājas mani zilie kāju nagi, kas laikam nospiesti, un asiņainām tulznām klātās pēdas. Visas maliņas sāp. Nomazgājamies un klusumā baudām vakariņas. Maču Pikču pagaidām šajā ceļojumā prasījis visvairāk – gan fiziski, gan finansiāli. Ceram, ka tas būs tā vērts.”

Atgādinām, ka pirmā grāmata ”Ziemeļamerikas kokteilis” no četru grāmatu sērijas ”Ar stopiem apkārt pasaulei” atspoguļo Laines un Artura septiņpadsmit mēnešu ilgā ceļojuma sākumu, dodoties ar stopiem no Kanādas līdz Panamai, lai tālāk turpinātu piedzīvojumus Dienvidamerikā.