Vai jums kādreiz ir sajūta, ka esat iestrēguši un kaut kas ir jāmaina? Ne tāpēc, ka kaut kas ir slikti – ļoti bieži viss ir ļoti labi un komfortabli, dažreiz pat pārāk, bet tomēr nepamet sajūta, ka esi iestrēdzis kādā paaugstināta komforta cietumā, ko pats esi uzbūvējis. Nav svarīgi, vai jautājums ir par dzīvesvietas maiņu, attiecībām, darbu, jo mentālā konstrukcija zem šī visa vienmēr ir tāda pati – bailes no pārmaiņām. Sēžot savā ērtajā ieslodzījumā Tu redzi citas izvēles, kas virmo apkārt un vilina, bet, kā saprast kura ir tā īsta? Kā saņemties? Un pats galvenais – kā nekļūdīties?

Pamet visu un dodas nezināmajā

Nostrādāju vienā uzņēmumā 17 gadus. Mainot amatus un nodaļas, kāpjot augstāk pa karjeras kāpnēm, mani grauza šaubas. It kā liels starptautisks uzņēmums, atbildīgs amats, korporatīvais auto. Pat atceros, kā pats kādreiz vēlējos kļūt par menedžeri lielā korporācijā.

Saistītie raksti

Saistītie raksti

Saistītās tēmas

Visi saistītie raksti

Izvēle, kas tika izdarīta tik sen, ka vairs nav iespējams saprast – vai tā joprojām ir mana apzināta izvēle, vai vienkārši pieradums, papildināts ar bailēm izkāpt no savas komforta zonas. Bailēm zaudēt svarīga cilvēka statusu un korporatīvo auto. Trīs gadus es mēģināju nobriest aiziešanai, līdz kamēr tas notika pats no sevis. Pabeidzu vienu lielu projektu, sapratu ka nu pietiks, aizgāju, pārsteidzu reģionālo vadību un pametu biroju. Tieši tik vienkārši.

Pēc liela lēmuma pieņemšanas pamest darbu, kā jau īstam korporatīvam samurajam pienākas, nolēmu uz pusgadu aizbraukt uz Āziju. Paceļot, izvēdināt smadzenes, saprast sevi un nolemt – ko tad es darīšu savā tālākajā dzīvē.

Aizbraucot ceļojumā, mans mērķis bija apceļot tik daudz valstis Dienvidāzijā, cik vien ir iespējams. Rēķinājos ar divām līdz trīs nedēļām katrā valstī un uzmetot uz kalkulatora sanāca no 6 līdz 10 valstīm. Līdzi paņēmu longbordu ar domu, kaut kur uzskeitot un mazu ģitāriņu, ar domu kaut kur uzspēlēt. Ja sanāks. Varbūt.

Ceļojums sākās, kā plānots – nedaudz Singapūras, tad mazliet Malaizijas, tad nedaudz Filipīnas. Viss gāja saskaņā ar plānu, šur tur pat dabūju pabraukāt ar longbordu un uzspēlēt ģitāru. Pēc Filipīnām nākamā pieturvieta bija Bali. Tieši tā vieta, kur sievietes pāri 30 dodas atrast sevi, pēc filmas ”Eat, Pray, Love” noskatīšanās. Ironiskā kārtā, tieši Bali mani apmeklēja tā lielā atklāsme.

Foto: neliels ieskats Artjoma piedzīvojumos

Pieturēties pie plāna… Bet kas vispār ir plāns?

Balī man bija sarunāts satikties ar Jāni Kundziņu. Malkojot dzērienus pludmales bārā, viņš pamanīja kādu senu paziņu – čehu Milo, kurš dzīvoja Bali jau vairākus gadus un sirdī bija tik ļoti liels garo dēļu mīlis, ka nosauca sev piederošu hosteli longborda zīmola vārdā. Es protams biju dikti priecīgs par iespēju uzzināt no sugas brāļa visu par vietām, kur var tuvumā palondzēt. Milo atbildēja, ka drīzumā būšot lielākais longbordistu pasākums Āzijā. Veselas trīs nedēļas – nometne, sacensības, dalībnieki no visas pasaules. Viņš arī braukšot. Kur? Filipīnās. Izdzirdot vārdu ”Filipīnas” es noskumu. Domāju – vai cik žēl, es tikko no turienes. Stulbi atgriezties, es plānoju apceļot citas valstis – Kambodžu, Laosu, Mjanmu utt. Milo likās pārsteigts: ”Ko Tu darīsi ar savu longbordu Laosā? Kāpēc Tev tur vispār jābrauc vazāties, Tu taču esi longbordists?” Bet nu ko tas Milo saprot no manas dzīves – esmu pieaudzis cilvēks un man ir savi plāni.

Pēc kāda laika mēs kopā ar Jāni aizbraucām uz citu pilsētu uzsērfot. Doma par Filipīnām man tomēr nelika mierā. Braukt, nebraukt? Galīgi negribējās atkāpties no plāniem. Šis jautājums atrisinājās pavisam vienkāršā un negaidītā veidā.

Izkāpjot ārā no ūdens pēc sērfa sesijas, Jānis man teica: ”Zini, kāpēc Tev tik grūti iet sērfā? Tu mēģini noķert katru vilni, bet tas nav iespējams! Ja vilnis vēl tikai formējas, tas būs pārāk vājš, lai Tevi aiznestu un Tu lieki noairēsies. Ja to ķer par vēlu, lūstošs vilnis Tevi izmals kā centrifūgā  un tad dabūsi airēt atpakaļ caur putām līdz spēku izsīkumam. Priekš kam tas viss? Ķer savējo!” ”Bet kā saprast, kurš vilnis ir manējais?” es jautāju.

”Ļoti vienkārši. Tu nesēdi jūrā uz vienas vietas. Airē apkārt, novēro, kur viļņi lūzt līdz kamēr saproti kur Tev jābūt. Un tad, kad redzi savu vilni – ķer to bez vilcināšanās, jo citādi priekš kam Tu vispār esi ielīdis jūrā ar sērfa dēli? Ja, pat ķerot to savu vilni, Tu to tomēr nenobrauc kā nākas, tad tā nav nekāda kļūda. Tā ir pieredze, kura palīdzēs Tev noķert nākamo. Pieredze kuru nevar nopirkt par naudu.”

Apbraukāt tik daudz valstis, cik iespējams. Aiziet uz katru templi. Paballēties visos slavenākajos Āzijas klubos. Uzkāpt katrā kalnā. Apmeklēt katru templi. Visiem tiem viļņiem nav ne vainas. Bet tie viļņi nav manējie, jo es redzu savu vilni, kas veļas man virsū. Tas, uz kuru esmu sācis airēt pirms sešiem gadiem, kad nopirku savu pirmo longbordu. Visus šos gadus es aktīvi darbojos šajā sporta veidā – palīdzēju rīkot sacensības, filmēju video, organizēju longborda kalniņu festivālā “Playground”, braukāju uz ārzemju nometnēm, stāstīju par longbordu radio un TV intervijās. Kā es varu to neķert?! Nevajag domāt un šaubīties, jo tas ir vilnis uz kuru esmu airējis, to ir jāķer nevilcinoties.

Pēkšņi viss kļuva skaidrs. Es aizbraucu atpakaļ uz Filipīnām un tas bija viens no lielākiem piedzīvojumiem manā mūžā. Pasākums notika uz trīs dažādām salām, un kā tāds krāsains tabors mēs sirojām no vienas salas uz otru, nakšņojām šūpuļtīklos pludmalēs un džungļos, braucām ar longbordiem no vietējiem kalniem, peldējāmies ūdenskritumos un lēcām no klintīm. Spēlējam ģitāras pie ugunskuriem un dziedājām. Visi apvienoti ar vienu kaisli – mūsu sportu. Šķita,  ka esmu nokļuvis paradīzē!

“Jā” ir atbilde!

Šī pasākuma laikā es iemācījos vēl vienu svarīgu lietu. Ceļojot, Tev nav daudz laika ko pavadīt ar jaunām paziņām, jo visiem jau ir nopirktas aviobiļetes uz nākamo vietu vai atpakaļ uz mājām. Nav nākamās piektdienas, uz kuru visu var atlikt. Ja Tu gribi kaut ko izdarīt, tas jādara tūlīt pat!

Parasti tas izpaužas tā, ka Tev vienkārši biežāk jāsaka ”Jā”! Tik vienkārši. Atbilde ”jā” var būt sākums neticamiem piedzīvojumiem. Atbildot ”jā”, es paguvu uzstāties kopā ar vietējo regeja grupu, uzspēlēt longborda nometnes noslēguma ballē kā galvenais mākslinieks un nomainīt avio biļetes, lai aizbrauktu tālāk uz vienu Filipīnu salu, lai tur vēl divas nedēļas sērfotu.

Kas notika, kad atgriezos mājās? Visi punktiņi, kas likās nav saistīti savā starpā, pēkšņi savilkās kopā. Tagad esmu festivāla “Playground” organizētāju komandā, pateicoties savai ilggadējai pieredzei lielā uzņēmumā un tam, ka jau no pirmā gada tur organizēju longbordu aktivitātes. Brīdis, kad dažādi viļņi satiekas kopā, zinātniski saucās par viļņu interferenci. Manā gadījumā, vairāki viļņi pēkšņi kļuva par vienu.

Kāpēc apmeklēt “Playground” festivālu?

Kas ir “Playground” festivāls? Tas ir spēļu laukums, tikai šoreiz daudz lielākā mērogā – vieta kur atraisīties, atbrīvot emocijas, apgūt jaunas iemaņas, neskatoties uz izmēru un vecumu. Bērnībā cilvēks māk izjust dzīvi visspilgtāk, bez aizspriedumiem, atrunām un domām, ko par to padomās.

Bērns ir vispatiesākais dzīvotājs, tas izmēģina visu – lec, skrien, peld un visādi dauzās ar visu ko sniedz pasaule, neskatoties uz to, kas viņam sanāk vai nē. Pieaugušiem uz to visu jāsaņemas. Sērfs, SUP, veikbords, longbords, kalnu velosipēdi, fiksīši un daudzi citi hobiji parasti ir mūsu pamēģināšanas ”TO DO” lietu sarakstā. Taču cik daudzus no viņiem dzīvē Tu patiesi esi mēģinājis? Un kā var zināt, kurš no šiem sportiem ir domāts tieši Tev?

Foto: “Playground” festivāls bildēs

Protams, nav jau tik vienkārši sākt lietas no nulles – dārgs inventārs, neapgūta pieredze, kopienas, kas it kā vilina, bet reizē arī mulsina. Jautājums: ”Varbūt citreiz?” parasti arī liek plānus atlikt. Uzreiz taču nepirksi ekipējumu, ja nezini, vai tā lieta saista un vai vispār kaut kas sanāks.

Festivāls “Playground” 3 dienu garumā rosina sportisku apetīti un dod iespēju ikvienam apmeklētājam izmēģināt un iepazīt iedvesmojošākos hobiju sporta veidus un to kultūru uz ūdens, zemes un gaisā. Tā ir vieta, kur sajust, piedzīvot mirkli un atrast savu aizraušanos. Pamēģini. Dzīve nekad nebeidzas, nekad nav par vēlu uzsākt ko jaunu. Ja tu esi dzīvs – elpo, kusties, runā, dzirdi, tad baudi skaistāko ko pasaule tev var sniegt – emocijas. Dari to, kas sagādā tev dzīvotprieku!

Noslēgumā viens padoms. Mēs bieži šaubāmies, jo baidāmies pielaist kļūdu. No mūsu šodienas pozīcijas mēs nespējam redzēt, kā visas taciņas savienosies nākotnē, tajā tālajā brīdī, kad pagriežoties atpakaļ kļūst skaidrs no kurienes Tu esi atnācis un viss nostājās savās vietās. Mēs pieprasām tūlītēju atbildi uz jautājumu ”kāpēc man būtu kaut kas jāmaina” un nesaņemot to, turpinām mocīt sevi ar šaubām un melot paši sev  – ”Gan jau tā būs kļūda.  Varbūt labāk nemēģināt – man tagad nemaz nav tik ļoti slikti.”

Nebaidāties ķert savu vilni, jo jums nav ko zaudēt. Ja nenobrauksiet kā nākas – tā būs jūsu pieredze, tik ļoti nepieciešama, lai noķertu nākamo. Tas vēl nav redzams, bet tas jau nāk no okeāna tālēm, un jums jābūt tam gatavam. Jo citādi priekš kam Jūs vispār ielīdāt jūrā ar sērfu?