Ko nākas piedzīvot stopētājiem, lai nokļūtu vienā no pasaules izolētākajām vietām? Latviešu ceļotāju stāsts

4 komentāri
Ko nākas piedzīvot stopētājiem, lai nokļūtu vienā no pasaules izolētākajām vietām? Latviešu ceļotāju stāsts
PUBLICITĀTES FOTO

Divu latviešu solis pasaulē – pāri septiņām maģiskām Āzijas valstīm uz pašu zemi kājām gaisā – Austrāliju. Pēc divu gadu ilgas pasaules tūres un četrām publicētām ceļojumu stāstu grāmatām no grāmatu sērijas ”Ar stopiem apkārt pasaulei” Laine un Arturs turpina izaicināt un pārspēt savas robežas, lai svinētu dzīvi par tās skaistumu un pārbagātību.

”Mēs iegriežam pasauli tā, lai sagriežas galva, un apreibstam no pasaules dzīvības skaņām, neparastām smaržām, saldi dedzinošām garšām un acīm netveramiem brīnumiem, kas gāžas mūsos kā neapturams vilnis, apmetot visus greizos priekšstatus un mediju māņus.

No krāšņās Krievijas saltajām augstienēm gar Ķīnas seno civilizāciju atstātajiem dārgumiem uz brīdi ar dievišķo indieša templī, lai pazustu šrilankieša zaļzaļajā tējas laukā. Saskandinot ar vjetnamieti un atbildot malaizieša sveicienam jau trešo reizi, pāri Indonēzijas karsti kūpošajām salām nokļūstam pie pūkainajiem ķenguriem pasaules otrā malā,” par ceļojumu ar autostopiem apkārt pasaulei piektajā grāmatā ”Uz zemi kājām gaisā” raksta pasaules apceļotāja Laine Pērse.

Grāmatas pieejama ”Jāņa Rozes grāmatnīcās”, grāmatu veikalos ”Globuss”. Taču ar autores autogrāfu grāmatas iespējams iegādāties pie Laines, rakstot uz e-pastu [email protected] vai portālā ibook.lv.

”Džons, mūs iepazinis, piedāvā pārlaist nakti pie viņa – mūsu jaunajam draugam mājā esot brīva istabiņa viesiem. Un tas izklausās kā glābiņš. Kā reiz sāk satumst un tālāka stopēšana tad arī nav droša. Un tad atklājas arī tas, ka vīrs ir menedžeris sandalkoka audzēšanas laukos. Oho! Viņa māja atrodas šo lauku teritorijā – tūliņ tiekam izvadāti pa sandalkoka audzēm un tik daudz uzzinām par to stādīšanu, kopšanu, audzēšanu un pārdošanu, ka te visu pastāstīt nemaz nav iespējams! Vakarā tiekam lutināti ar liķiera kokteiļiem, un šķiet, ka vīram nav iebildumu pret diviem svešiniekiem viņa mājelē nekurienes vidū,” ieskatu grāmatā sniedz Laine.

Lūk, plašāks fragments no Laines stāsta, kas atrodams grāmatā:

”Nākamajā dienā esam gatavi jauniem piedzīvojumiem.

Sākam stopēt. Patiesībā esam ļoti interesantā vietā. Mataranka slavena ar tās palmu audžu apņemtajiem dziedinošajiem termālajiem baseiniem, kas iekrāsojušies dažādākajos zilajos toņos. Ir takas uz ūdenskritumiem un citas brīnumainas vietas, bet jau zinām, ka bez auto un ar telti vien plecos mums jāpārvietojas raiti.

Bieži īkšķis gan nav jāceļ. Uz abām ceļa pusēm paveroties, redzams vien horizonts. Labi, ja reizi stundā garām brauc kāds auto. Tā nu termītus nodrošinām ar vabolēm un mušām, iekārtojām termītu mītnēm dārzus. Filmējam tukšo ceļu un dzeram ūdeni. Saule sāk apiet kokus, un ēna atkāpjas. Jā, beigās esam kā krūmu cilvēki, ielīduši zālēs, slēpjoties no kodīgās debesu uguns bumbas. Protams, esam ļoti uzmanīgi, lai neko indīgu neaizskartu, bet kam gan zināt, cik te visa tā ir.

Trešajā stundā pēc septītās garām pabraucošās mašīnas esam patiešām izmisuši. Esam pārkarsuši, noguruši un nespējam noticēt tam, ka tik ilgi stāvam uz ceļa – vai tiešām vakarā atkal būs jāklauvē pie Džona durvīm? Viena mašīna it kā sabremzē, bet tai aizmugurē ir kravas auto, kas sāk taurēt – tas ātrumu samazināt nevēlas, bet priekšā braucošais ”vieglais” tik strauji uz grants ceļmalas uzbraukt nevar – citādi slikti varētu beigties. Un tā nu tas aizbrauc. Ilgi lādējam smago auto, bet tad nospriežam – labs nāk ar gaidīšanu, un noteikti tam visam ir iemesls – tā, lai mēs ceļā tomēr satiktu īstos cilvēkus.

Savu ”laimīgo lozi” gaidām veselas trīs stundas. Apstājās kāds džips, pie kura stūres sēž aborigēnu paskata vīrs, kas gan ļoti labi zina angliski. Mēs droši un priecīgi lecam mašīnā. Rons, izrādās, ir aborigēnu kopienu skolotājs. Tas dzīvo Darvinā un reizi nedēļā brauc 800 km uz apkārtējiem ciemiem, lai mācītu aborigēnus. Vīrs saņem 110 tūkstošus gadā, mašīna nodrošināta. Un viņam darbs patīk. Rons saka, ka ne vienmēr tie tumšie ir sliktie. Vienkārši ”baltais” tos mēģina izskolot pa savam un vēlas, lai visi pielieto vienādas problēmrisināšanas metodes. Mūsu jaunais draugs mēģina abas puses samierināt un izskaidrot to, ko uzlabot ir nepieciešams, un radīt aborigēnos vēlmi uzstādītos mērķus sasniegt saskaņā ar to uzskatiem un iespējām.

Mūsu ceļabiedrs ir ļoti interesants cilvēks. Tas 12 gadu vecumā izdzīvojis ciklonu Treisija jūrā uz prāmja. Vīrs pārstāvējis Austrāliju boksā un vispār stāsta ļoti daudz aizraujošu lietu. Izrādās, ka nemaz ne tik sen Kakadu Nacionālajā parkā netālu no Darvinas kāds krokodils apēdis vienu no divām vāciešu tūristēm, kad tās uzticējušās vietējo vārdiem, ka peldēties parka ezerā ir droši. Bijis gadījums, kad kāds vīrs, sadzēries ”drosmi”, mēģināja peldēt pāri upei, kuru braucot šķērsojam – katra viņa ķermeņa daļa tika atrasta citā vietā. Tātad – nekāda peldēšanās šajā Austrālijas reģionā!

Kopā ar Ronu nobraucam 100 km, pārvarot arī milzīgu lietusgāzi un vētru, kas mašīnu šūpo no vienas puses uz otru. Bet pārējais ceļš ir tikai taisni uz priekšu. Kad vīram jānogriežas, tas mums iesaka palikt uz galvenās šosejas. Lai arī kartē izskatās, ka mēs varētu pabraukt vēl gabaliņu kopā, jau lielais ceļš ir gluži pamests. Kas tad notiek ar tiem mazākajiem?!

Tā nu uzņemam foto, atvadāmies, un vēl tiekam pie diviem desertiem, ko uzreiz notiesājam. Jā, nu esam citā nekurienes viducī ar vienu benzīntanku ceļmalā, kur mazā ūdens pudele maksā ap 2 eiro, kamēr maltīte vismaz 10. Ko darīt? Tikai vēlāk uzzinām, ka vietās, kur Austrālijā pārdod alkoholu, darbiniekiem pēc likuma ir pienākums bez maksas iedot ūdeni jautātājam – ne piepildīt pudeli, bet ar glāzi ūdens remdēt tā slāpes. Bet nu apēdam somā palikušo tunča kārbiņu, lai pie viena – vairs ne ēst, ne dzert. Tagad ir lielāka motivācija doties tālāk.

Jāstopē! Sākumā ņemam somas un gaidām lielceļa malā, jo ir mākoņains. Bet tur smagās mašīnas kā tanki dzenas garām, pat mūsu smagās somas ar šo vēju aizlido pa gaisu! Jā, jau zinām, ka te ”smagie” ir tik smagi, ka tie nebremzē arī ceļu šķērsojošiem zvēriem, bet vienkārši triecas tajos iekšā. Un kur nu vēl stopētājam tuksneša vidū.

Foto: PUBLICITĀTES FOTO

Ceļš ir tukšs. Šo vietu dalām vien ar benzīntanka darbinieci. Meitene nedaudz padalās ar savu internetu, lai ātri varam mīļajiem uzsist ziņu, ka ar mums viss kārtībā. Kā nekā – sakaru šajos plašumos nav, bet galvenais vienmēr nomierināt vecākus – ar mums nekas cits kā tikai kārtībā!

Bet gaidām ilgi. Tas retais, kas brauc garām, rāda, ka auto pilns, citi vienkārši nevēlas mūs uzņemt. Pēc laiciņa pazūd mākoņi, un saprotam, ka jāmeklē ēna. Pārejam no vietas uz vietu, beigās izlecam no atrastā krūma vien tajā brīdī, kad garām iet auto, bet tas atkal šķiet aizdomīgi.

Eh, pagājušas jau divas stundas. Laiks iet lēnu, saule dedzina, ārā karsti. Jau sākam apspriest tos variantus – vai tiešām plūdos būs sliktāk kā tuksnesī? Daļa Austrālijas pludo, bet liela daļa deg gluži kā mēs šajā karstumā. Varbūt tiešām doties uz ūdens pārņemto Kvīnslendu tā vietā, lai riskētu palikt vēl nomaļākā vietā kā šī? Līdz nākamajai pilsētai ir 450 km.. Un pa ceļam.. Nekā..

Pēc brauciena sākam jautāt retajam benzīntankā piestājušajam. Jau zinām, ka smagās mašīnas nevar uzņemt pasažierus, bet pie katra šofera par to pārliecināmies personīgi. Daudzi auto pilni līdz augšai, citi vienkārši pasaka, ka ir pilni, lai gan skaidri redzams, ka braucamais tukšs. Protams, aizdomīgi, ka divi tādi nekurienes vidū uzrunā. Ir grūti, ne visi ir atsaucīgi, bet arī mēs tās bailes no stopētājiem saprotam. Priekšā tomēr pilnīga nekuriene. Un ja kas notiek ar stopētāju vai šoferi, tas arī paliek tajā bezgalīgajā tuksnesī.

Pēc četru stundu ilgas gaidīšanas mums uzsmaida veiksme. Pie benzīntanka piestāj kāds kalsns puisis, un mēs piesteidzamies tam klāt ar savu jautājumu. Tas ar spēcīgu akcentu saka, ka mašīnā vietas nav, gluži tāpat kā visi citi. Bet saprotam, ka mums ir jābūt neatlaidīgākiem, lai kaut kur tiktu. Tā nu pārliecinoši turpinām, ka mums daudz nevajag, derēs pilnīgi viss! Tad uzzinām, ka puisis ir no Francijas un arī viņa tumšādainā dzīvesbiedre atbraukusi no tās pašas valsts. Abi ceļo pirktā auto, ko pārdošot Melburnā. Ar šādu nevainīgu sarunu panākam jauniešu uzticību un beidzot… Beidzot tiekam uzņemti auto! Somas klēpī, viss būs kārtībā! Arī šodien būsim nobraukuši savu dienas normu!

Un tā sākam braucienu.

(…) Pa ceļam redzam daudz nobrauktu ķenguru un maitas putnus. Interesanti, kā Austrālijā tie zvēri savairojušies. Senatnē šajā zemē tika ievestas vairāk kā 50 dažādu dzīvnieku sugas, lielākoties no Eiropas. Bet nu – tie visi pārņēmuši Austrāliju! Kad šeit bija par daudz zaķu, ieveda suņus, lai tos kož nost. Bet tad savairojās paši dingo suņi, un nu arī skaitās kaitēkļi, gluži tāpat kā kamieļi un ķenguri.

Austrālijā tika ievesti krupji, lai tie apēd cukurniedres apsēdušos kukaiņus, bet nu nav to, kas izskaustu krupjus, jo tie ir indīgi, un arī, protams, savairojušies. Krokodilu ir daudz par daudz, nu tie pat neizvairās no cilvēka, bet gan ātri vien notiesā, ja vien pieejams. Par daudz ir visa un viss ir indīgs. Jā, vietējie gan to kompensējot ar jauko attieksmi un izpalīdzību.
(…)

Tā nu nokļūstam Tennant Creek – pilsētā, kur kāds iezemietis nupat izvarojis mazu meiteni, un sācies īsts kariņš starp ”baltajiem” un tiem visiem aborigēniem. Piebraucam pie benzīntanka, tur viss čum un mudž iezemiešiem. Pārītis mūs paved līdz kādai norādei uz parku, lai paši apgultos auto. Un tā arī atvadāmies. Galamērķis sasniegts naktī. Būs grūti.

Parks ir tumšs, pārāk bīstams palikšanai. Par to pārliecināmies, apturot kādu vietējo. Tas saka, ka labāk iet uz telts celšanai paredzētām vietām – viena esot tepat aiz stūra, otra pilsētas nomalē. Tā tuvākā esot slikti apgaismota, līdz ar to aborigēnu bērni tur naktīs ejot laupīt. Bet tālākā ir ciet. Pasakāmies par padomu un saprotam – dziļāk tumsā neiesim, dosimies uz izgaismoto pilsēteles pusi. Tālu nav jāiet, jo Tennant Creek ir maziņa. Bet tāpat jau jāspraucas cauri bērneļu bariem, daži pat pasveicina. Norādītā vieta patiesi ir ciet. Bet tai pretim atrodas motelis, kur vēl deg gaismas. Tur gan neviena pieņemšanā nav, bet cenas skaidri redzamas. Lētākā istabiņa 70 €. Tādas ekstras mēs atļauties nevaram. Gribam pajautāt par telts vietu, bet uz zvaniņu neviens neatsaucas. Tā paņemam turpat esošu solu, to pārvietojam zem kāda koka un apsēžamies, cerot, ka šeit apkārt klaiņojošie aborigēni mūs nepamanīs.

Protams, odi kož, bet atliek vien mēģināt kodumu nekasīt un cerēt, ka arī kāds indīgs radījums neatlīdīs pie mums no apkārt ziedošajām puķēm. Jāiztur līdz rīta gaismiņai un tad jau būs drošāk. Te vismaz ir arī divas novērošanas kameras. Bet vietējie, gluži tapāt kā odi, arī ir ļoti aktīvi. Tie baros klaiņo apkārt un skaļi izsauc dažādus alkoholisko dzērienu nosaukumus. Guļam uz maiņām.

Tad notiek kas interesants. Moteļa teritorijā ienāk bariņš bērnu. Jau nedaudz satraucamies, bet tie mūs zem tumšā koka nepamana. Viens pārējiem norāda uz dažām te esošām mājelēm, un visi uzmet galvā kapuces. Notiks apzagšana. Jā, šajā pilsētiņā ir īpaši augsts noziedzības līmenis un aborigēni uzdarbojas atklāti – bērnu taču notiesāt nevar! Bet vai tagad būtu prātīgi tos skriet un nosūdzēt? Ja policija pēcāk mūs nevar pasargāt, tad apkārtējie ātri vien mūs nolinčotu.

Un tas ir daudz nopietnāk. Žēl skatīties, kā cilvēktiesības ir kļuvušas augstākas par pašu cilvēcīgumu. Paliekam uz soliņa, klusi vērojot notiekošo.

Drīz teritorijā ierodas policijas auto, bet ko gan mēs tiem varētu teikt? To, ka zēni te ir iekšā, pamanījuši visi. To, vai policisti varētu mums ieteikt drošāku vietu, nezinām, bet par vienu esam pārliecināti – labāk lai aborigēni neredz, ka mēs tuvojamies policijas auto. Tā nu visu veiksmīgi noignorējam.

Pusvienos, kad aizbraukusi policija, šur tur apkārt atkal dzirdam rosību. Mazie zog. Visi to zina. Bet darīt neko nevar. Nakts laikā policijas mašīna brauc mums garām vairākas reizes. Vienu reizi likumsargs pat pamāj, bet neko nejautā. Arī aborigēni visu nakti klaiņo apkārt, bet tā arī līdz mums neatnāk. Guļam uz maiņām, cik jau nu sanāk, un drīz jau lec saulīte. Esam nolēmuši meklēt hosteli, lai beidzot atvilktu elpu.

Dodamies pilsētā. To gan grūti nosaukt par pilsētu. Drīzāk miests, ciems. Nekuriene. Viss tiešām pamests, ciet. Vien daži aborigēni apkārt. Nonākam līdz kādai norādei uz hosteli. Bet turpat aiz žoga mūs uzrunā kāda rētaina ”baltā” dāma. Tā jautā, vai nevēlamies brokastis. Atsakāmies, jo tās pagalmā vāļājas daži neskaidri aborigēni. Tad sieviete saka, ka var ieteikt labu vietu palikšanai, bez maksas. Esam ieinteresēti. Tad tā cītīgi sāk dot norādes uz kādu atskurbtuvi, kur mēs varēšot gan nomazgāties, gan uzpildīt ūdeni, un arī pārnakšņot. Nezinām, ko par ko tādu domāt, bet piekrītam uz turieni aiziet, jo ūdens tiešām noderētu. Sieviete solās uzreiz piezvanīt darbiniekiem.

Tā nu vadāmies pēc norādēm, bet arvien pārdomājam, vai tā atskurbtuve būs laba vieta palikšanai. Beigu beigās to nemaz neatrodam. Viss ir ciet, vien plikas ēkas tuksnesī. Nospļaujamies – stopēsim tālāk.

(…) Sākam stopēt. Ir astoņi rītā, pēc skaistā saullēkta esam gatavi grūtai dienai. Bet visi brauc garām vai arī piestāj tajā pašā benzīntankā un griežas riņķī. Nu neviens! Esam izmisuši jau pēc pirmās pusstundas. Jau ir pārāk karsti! Tas tuksnesis ir viena sarežģīta lieta!

(…) Pagājis jau krietns laiciņš, kopš esam augšā un apstulbuši meklējam variantus. Žēl pazaudētā laika, žēl pielikto pūļu. Bet, uzzinot autobusu cenas un sarežģīto situāciju Kvīnslendā, kur viss pludo, atliek vien soļot uz pilsēteles dienvidiem. Uz liela kartona uzzīmējam savu zīmi. Brauksim uz Alice Springs 500 km attālumā no šejienes. Tuksneša vidū.

(…) Pēc stundas mums garām pabrauc treileris, ar ko Arča vienmēr ļoti grib izvizināties, un tad tas arī atgriežas, lai mūs tomēr paņemtu. Esam patiešām priecīgi, jo tādi treileri jeb karavānas brauc tālu! Pie stūres sēdošā rudmate aicina mūs iekāpt auto, kur jau gaida mazs, melns suņuks. Tā uzsākam sešu stundu ilgo ceļu uz mūsu nākamo pieturvietu. (…)

Pa ceļam redzam ļoti daudz mirušu govju. Vien dažus nobrauktus ķengurus, par kuriem tik bieži esam dzirdējuši. Patiesībā šis tuksnesis kādam arī pieder, un līdz ar to arī šīs govis. Tāpēc uz ceļiem parādās tādas kā redeles, kas kārtīgi iztricina auto. Metāla bedrītes nodala lielos tuksnešu rančo. Govis tām nevar pāriet pāri, jo kājas sprūst iekšā, tāpēc katrs saimnieks zina, ka viņa lopiņi ir īstajā vietā. Taču tuksnesī tie gan bieži nobeidzas no slāpēm. Tik daudzas govis ceļmalās guļ jau uzpūtušās! Arī koki deguši – te tie aizdegoties pat paši no sevis, nemaz nevajag ierosinātāju, kas gan visbiežāk esot tas pats aborigēns.

Lai arī ir dažas pieturas vietas, pārsvarā ceļš dur taisni iekšā tuksnesī ar ūdens mirāžu tā galā. Šajā 500 km distancē ir vien divi benzīntanki. Ne zonas telefonā, nekā. Bet ainavas mainās – no akmeņu krāvumiem un izkaltušiem kokiem tumši sarkanos laukos uz maigi dzelteniem klajumiem. Braucējs ir retais. Apstājamies vien pāris reizes – galvenokārt, lai pačurinātu suni un paēstu. Pusdienās sieviete mums uzdāvina ķirbju zupas maisiņu, ko turpat uz viņas gāzes deglīša uzsildām.

Ceļa beigas ir grūtākās. Acis līp ciet, un nākas Sārai paskaidrot, ka šodien neesam labākie sarunu biedri negulētās nakts dēļ. Nedaudz atgūstamies, piestājot pie interesantiem akmens krāvumiem, ko sauc par Velna Bumbām (Devil`s Marbles) jeb Karlu Karlu. Dīvaini, ka nekurienes vidū izkaisītas dažādu formu un izmēru klintis, kas stāv pat neiespējamos veidos, it kā gravitācija nestrādātu. Šī ir īsta maģijas ieleja, aizsargājama teritorija, kas aborigēnu tautai kultūrvēsturiski un garīgi ir ļoti nozīmīga. Vēl kādā pieturā satērpjam kādu termītu māju sievietei nevajadzīgā jakā. Šie termītu kalni ir augstākās kukaiņu veidotās struktūras uz Zemes. Un austrāliešiem tā termītu namiņu satērpšana tāda dīvaina izklaide. Varbūt lai jautrāk braukt cauri vientuļajam tuksnesim – tad jāpasmej, kad tuksneša vidū stāv mazi cilvēciņi jakās. Dažas termītu mājas pārģērbtas pat policistu un armijnieku formās.

Un beidzot sasniedzam pilsētu! Tuksneša vidū atrodas Alice Springs – pilsētiņa, kur pārbraucējiem atpūsties un iepirkties. Šī vieta atrodas pusceļā starp Darvinu un Adelaidi, tāpēc ir populāra pieturas vieta. Turklāt daudzi te brauc izpētīt tā saukto Sarkano centru – valsts iekšējo tuksneša reģionu. Nedaudz biedē tālākais ceļš – 1200 km līdz nākamajai pilsētelei. Pa ceļam tikai benzīntanki, viens no otra 500 km attālumā. Tas būs īsts izaicinājums. Ja ar stopiem pārbraucām ASV, tad tur bija viegli attīstītās infrastruktūras dēļ. Bet te? Te tiešām ir viens liels ”nekas”.. “