Rudens trakākā ballīte: kā mūsu Kārlis devās uz Meksiku dzīrot kāzās

Kārlis Ķilkuts

Autors: Kārlis Ķilkuts

Savā ziņā gudrākais cilvēks uz zemes.

0 Komentāru
Rudens trakākā ballīte: kā mūsu Kārlis devās uz Meksiku dzīrot kāzās
Foto: privātais arhīvs

Jūnijā saņēmu ziņu, ka neoficiāli esmu ielūgts uz kāzām. Tas jau nebūtu nekāds jaunums, jo esmu vecumā, kad ik vasaru pa kādai saujiņai man apkārtējo izdomā mīt gredzenus. Taču bija skaidrs, ka šīs atšķirsies no visām tām, kurās esmu bijis līdz šim. Tiku ielūgts uz precībām Meksikā.

Lai nerastos vieta komentāram, pēc tam, kad augustā tika iegādātas aviobiļetes, saņēmu pa pastu arī oficiālu ielūgumu. Mums bija divi mēneši laika sagatavoties pilnīgi melnai bildei. Tieši uz tās bāzes arī tad veidošu savu aprakstu par vienu no lielākajiem piedzīvojumiem manā dzīvē – kas ir atšķirīgais mūsu un meksikāņu kāzās.

Pirms sāku ar to, kā mums nav, bet viņiem ir, atzīmēšu līdzīgās lietas.

Kāzas joprojām notiek uz planētas Zeme, tātad – ir gan ēdieni, gan dzērieni, gan pavadošā grupa (tas, protams, ne vienmēr ir obligāti), gan pirmā deja, gan ierastā baltā kāzu kleita, gan arī ceremonija baznīcā. Lielos vilcienos svinības tur un šeit neatšķiras, bet ir nianses, kas ir atšķirīgas.

Video: pirmie soļi Meksikā

Ballīte sākas agrā pēcpusdienā

Tā kā man dzīve ir piespēlējusi iespēju līdz šim būt ļoti daudzās kāzās, ir ar ko salīdzināt, un varu teikt, ka pie mums ballīte sākas, kā nu kuro reizi – citreiz pēc mielasta, citreiz pēc pirmās dejas, citreiz vispār pēc mičošanas. Tas pats attiecas arī uz grādīgo dziru lietošanu.

Lai kādam tā nebeigtos pāragri, nereti stiprie alkoholiski dzērieni jeb t.s. atvērtais bārs parādās tikai labu laiciņu pēc tam, kad ieradušies viesi. Lūk, meksikāņiem viss notiek otrādi – ballīte sākas uzreiz pēc ceremonijas.

Mūsu gadījumā tas bija tā – ceremonija sākās pusdienlaikā, tad ap plkst. 13.30 mūs sasēdināja autobusos, kas aizveda uz norises vietu. Baznīca atradās pilsētā ar nosaukumu Keretaro (Queretaro), bet mielasts bija paredzēts aptuveni 40 minūšu braucienā no pilsētas centra.

Vieta bija ļoti skaista – īpašumā agrāk atradušās vecas dzirnavas, tāpēc arī vietas nosaukums tieši tāds – Molino. Lai gūtu ieskatu, iemetiet aci video!

Video: kamēr visi vēl solīdi

Ierodoties uz vietas, bija skaidrs, ka žēlots netiks nekas – ne ēdiens, ne dzēriens, ne viesmīlība. Uzreiz jau bija iespēja izvēlēties no neskaitāmiem dzērienu veidiem, bet, piesēžoties pie galda, katram devītniekam tiek piešķirts viesmīlis vai divi, kuri visa vakara gaitā uzmana, vai glāze netuvojas finišam.

Tas vēl nav viss – viņi katrs iegaumē, ko vakara gaitā dzer, un dažkārt jau bez prasīšanas tiek pienesta jauna rumkola, baltvīns vai tekilas šots. Turklāt nebija obligāti jāatrodas pie galdiņa.

Lai gan šķita, ka esmu rūdīts ballētājs, jāatzīst, ap pulksten desmitiem ar draudzeni sākam saprast, ka kājas sāk ļodzīties no trakajām dejām un reibinošajiem dzērieniem, tāpēc ap pusnakti jau slēdzam mūsu rezidences durvis vaļā, lai dotos pie miera. Vāji, vai ne? Mēs paši arī bijām pārsteigti.

Kāzas? Aicinām visus!

Ja precas, tad jārīko dzīres visiem, un nav svarīgi, vai jauno pāri vispār maz pazīsti. Mēs sēdējām pie 29. galdiņa, kā arī nodēvēts mūsu “Whatsapp” čats – Table 29, kurš, starp citu, joprojām ir aktīvs. Tas bija internacionālo viesu galdiņš – mēs divi, trīs kolumbieši, skots, beļģiete un vācietis (pāris), un holandiete.

Katram ir savs stāsts, bet bija tādi, ieskaitot mūs, kuri jauno pāri – Paulīnu un Emīlio – personīgi nemaz nepazīst. Toties pazīstam līgavas brāli Beto (pilnajā vārdā Umberto), kurš arī visus mūs uzaicināja, jo bija atbildīgs par viesu sarakstu.

Kāzās kopumā bija aptuveni 300 cilvēku, bet, spriežot pēc Beto stāstītā, šīs vēl skaitoties mazas svinības. Normāli būtu, ja viesu saraksts sniegtos līdz 500 un pat 600 personām.

Kas ir interesanti, neskatoties uz to, ka ielūgti ir desmitiem māsīcu un brālēnu, kā arī tādi kā mēs, no malas, nevienā brīdī nerodas sajūta, ka esi aizmirsts vai neiederīgs. Meksikāņu mistiski prot radīt to ģimeniskuma un sirdssiltuma sajūtu, ko mums visiem noteikti vajadzētu pamācīties.

Foto: neliels ieskats kāzās

Grupa spēlē “non-stop” 4 stundas

Cauri visiem neskaitāmajiem konfeti un visādiem citiem ķiņķēziņiem, šis bija tas, kas mani pārsteidza visvairāk. Sākumā bija meksikāņu klasiskie mariači, kuri iesildīja publiku kādas minūtes 30, tad vēl visādi priekšnesumi un ģimenes uzrunas un tad bija grupas uznāciens.

Pie uzrunām jāpiebilst kas interesants – es gan nesaprotu spāņu valodu, bet, pēc apkārtējo reakcijas spriežot, jaunā pāra mamma savā uzrunā pateica daudz aizkustinošu lietu. Galvenais indikators bija viesu asaras – raudāja gan mūsu kolumbietis pie galda, gan arī daži pēc skata ļoti skarbi vīri. Izskatījās, ka viņi necik nekautrējas izrādīt savas jūtas.

Video: klasika, bez kā neiztiek nevienas meksikāņu kāzas – mariači

Kā grupa uzkāpa un sāka spēlēt (varētu būt ap pulksten 18), tā viņi instrumentus malā nenolika līdz pat brīdim, kad grasījāmies doties prom. Un, ja jāsaka atklāti, es neatceros arī īpaši lielas pauzes starp dziesmām. Līdz šim visiem stāstīju, ka viņi nospēlēja četras stundas garu popūriju.

Tas varbūt ir drusku pārspīlēti, bet tas, ka viņi spēlēja bez starplaikiem tik ilgi, ir fakts.

Viens no daudzajiem pārsteigumiem – nezināju, ka spāņu versijās ir tik daudz pazīstamu dziesmu, un Pitbulls viņiem ir lielā topā!

Video: ballītes karstumā

Meksika – zeme, kura noteikti jāievieto obligāti apmeklējamo valstu sarakstā

Teksts ir garlaicīgs, tāpēc zemāk vienkārši pievienošu bildes no mūsu lieliskā braucienā, kurā pabijām vairākās mazāka izmēra pilsētās, kā, piemēram, Guanahuato, kas kļuva par skaistāko vietu, kādā jelkad esmu bijis, vai Sanmigela, kuras ielās baudīju garšīgāko maltīti savā dzīvē, kā arī, protams, milzīgā galvaspilsēta Mehiko, kuru ar riteņiem izbraukājām krustu šķērsu.

Baudiet, komentējiet, ceļojiet – tas ir forši!

P.s. Ja būs interese, kāzu fotosesijas bildes, kā arī video no kāzām publicēšu vēlāk.

Foto

0 Komentāru