FOTO: meksikānis Latvijas sniegā! Kas ārzemniekus sajūsmina mūsu ziemā?

Kārlis Ķilkuts

Autors: Kārlis Ķilkuts

Savā ziņā gudrākais cilvēks uz zemes.

0 Komentāru
FOTO: meksikānis Latvijas sniegā! Kas ārzemniekus sajūsmina mūsu ziemā?
Foto: Humberto Lopez Sosa

Iespējams, kāds no jums atceras manu stāstu par to, kā ar draudzeni devāmies meksikāņu kāzas lūkot. Nepagāja ne trīs mēneši, kad mans draugs no Meksikas ieradās Latvijā. Padalīšos ar vietām un idejām, kā izklaidēju savu viesi.

Man bija ļoti viegls un reizē arī atbildīgs pienākums. Viegls tādēļ, ka šī bija viņa pirmā ziema mūžā, kas nozīmē – ikdienišķā dabas stihija – sniegs – jau pats par sevi ir kā piedzīvojums. Grūtā un atbildīgā daļa – viņš atceļoja pa taisno no Reikjavīkas, un mums, latviešiem, varbūt varētu šķist, kas gan ir mūsu ierastā daba, salīdzinot ar Islandes varenību. Taču tā nebūt nav!

Iedomājaties cilvēku, kurš tā īsti pirms tam sniegu nekad dzīvē nav redzējis, no tālās Meksikas viņš dodas uz Islandi, piedzīvo vulkānus un geizerus (kas nāk komplektā ar izcili pretīgiem laikapstākļiem), bet pēc tam ierodas citā Ziemeļeiropas valstī, kuras daba izpušķota ar baltu sniega segu, turklāt visas dienas ir izcils laiks. Džekpots!

Beto jeb pilnajā vārdā Umberto Latvijā ieradās vēlā 7. janvāra vakarā. It kā varētu iet izrādīt Vecrīgas piesnigušo bruģi, bet puisis bija saguris, jo gandrīz visu dienu atradās gaisā vai Kopenhāgenas lidostā. Jāatzīst, es absolūti neiebildu pret šo ideju, jo jau kādu laiku vairs neesmu šī ballītes epicentra fanu pirmajās rindās.

Foto: Latvijas ziema meksikāņa acīm

“Gaismas pils” un ekskursija pa Āgenskalnu

Jāpiebilst, ka Beto Latvijā nebija pirmo reizi – viņš jau reiz šeit bija viesojies, un tā bija 2011. gada vasara, kad meksikānis taisīja tūri pa visām Baltijas valstīm. Taču ierobežotā laika dēļ neko daudz viņš toreiz apskatīt nepaguva, taču bija liecinieks, kā mēs līgojam.

Šoreiz kalendārs nevēstīja ne par kādām nacionālām vai citām svinībām, tāpēc nācās gudrot ko pavisam svaigu. Ņēmu talkā savu “Facebook” profilu, lai apvaicātos cilvēkiem, kur viņi veduši savus ārzemju viesus. Diskusija noslēdzās vēl pozitīvāk, kā biju gaidījis – četri cilvēki pat piedāvāja attiecīgajās dienās mūs izvadāt ar noteikumu, ka jābūt noteiktam plānam. To, protams, arī paveicu!

Svētdienā kopā ar man labu draugu Kārli, kurš pēc izglītības ir vēsturnieks, devāmies ekskursijā pa skaisto Āgenskalnu. Bet pirms tam mana mamma izrādīja Latvijas Nacionālo bibliotēku. Beto bija sajūsmā par stāstu, kā grāmatas nonākušas līdz “Gaismas pilij”.

Tiem, kas piemirsuši, varu atgādināt, ka 2014. gada 18. janvārī tika rīkota Grāmatu draugu ķēde. Tajā piedalījās aptuveni 14 tūkstoši cilvēki. Spītējot salam, piecu stundu laikā no vecās Nacionālās bibliotēkas ēkas (Kr. Barona iela 14) uz jauno māju no rokas rokā tika pārnestas aptuveni 2000 grāmatu.

Turaida, brieži un milzu porcijas

Nākamajā dienā devāmies Siguldas virzienā, kur vispirms iegriezāmies briežu dārzā “Saulstari”. Pieteicāmies tajā pat dienā, un, spriežot pēc tā, ka bijām vienīgie apmeklētāji, varēja secināt, ka ziema nav viņu “pļaujas laiks”. Taču brieži arī šajā gada laikā dzīvojas laukā, turklāt kuplā skaitā.

No katra bariņa bija pa vienam, diviem, kas nāca pacienāties ar pie ieejas iegādātajām auzām. Pārējie izskatījās ļoti bailīgi. Parka maršruts ir aptuveni pusotrs kilometrs, un tas aizņēma 30-40 minūtes, kas šiem laikapstākļiem bija vairāk nekā pietiekami.

Pēc tam apskatījām Turaidas pili, bet, mājās braucot, iegriezāmies leģendārajā ēdnīcā “Pansija”, kur katrs nobaudījām neiedomājami milzīgās karbonādes.

Īsta lauku viesmīlība un pirts

Arī otrdien varēju izvēlēties doties turp, kur sirds kāro, un pēdējā dienā aizvedu savu draugu pie māsas un viņas ģimenes uz Drustiem. Beigu beigās sanāca arī neliela ekskursija pa Latviju, jo nomaldījāmies un attapāmies… Jēkabpilī. Divu stundu vietā braucām piecas ar pusi stundas, bet diena bija lieliska – saule ne mirkli nepameta apvārsni, kas ļāva pabaudīt pie mums tā reti viesos esošo ziemu.

Galapunktā mūs sagaidīja zirņi ar speķi, mājas soļanka, šņabis un kārtīga lauku pirts ar trim etapiem – pirmais raunds bija iesildīšanās, tad kārtīgā izkarsēšanās un mešanās sniegā. Jāatzīst, ka ne tikai Beto tā bija jauna pieredze, bet arī man. Kaut kā līdz šim to nebiju izbaudījis, bet turpmāk zināšu, ar ko ziemā jāpapildina pirts apmeklējums.

Puisis kā jau no karstas zemes nācis, brīžiem pirtī uzkavējās ilgāk pat par mums, ziemeļniekiem. Arī pēc vārtīšanās rituāla viņa acīs un balsī bija lasāma liela sajūsma.

Nākamajā dienā uzticēju viņu paziņai, ar kuru viņš iepazinies pirmajā viesošanās reizē. Pienāca kārta slidošanai, un šos priekus viņi baudīja Mežaparkā, bet vakarā Vecāķu pludmalē viņi bijuši liecinieki skaistam saulrietam. Tā bija diena, pirms ciemiņš devās mājup, un tā kā lidmašīna par nožēlu bija agri no rīta, nesanāca Beto aizvest uz “Piena trešdienu”, bet nekas – to nākamreiz!

P.S. Īpaši liels paldies jau pieminētajam Kārlim, kā arī Ivo, Alisei, Deividam, Ievai, Jurim un Jūlijai par to, ka padarījāt šīs meksikāņa brīvdienas tik lieliskas! Viņam patika.

0 Komentāru