Mēs izmantojam cookies. Tie mums palīdz Tevi atcerēties!
Es saprotu
Kas ir cookies?

Otrdiena, 12. decembris

Otīlija, Iveta

Horoskops aunam

Ja izmantosi vislabākās no savu īpašību klāsta, vari tikt pie vakantas un daudzsološas biznesa nišiņas. Lēmumus pieņem nekavējoties un rīkojies intuitīvi. Pirms piparkūka rokā, nevienam nestāsti, ka dosies uz veikalu.

Horoskops vērsim

Tev šodien ļoti jāpadomā pirms kādam klāstīsi savus nākotnes plānus vai dalīsies ar rīcības taktiku attiecībā uz kādu svarīgu savas dzīves darījumu. Attiecībās šodien valdīs mērenība visās tās labajās izpausmēs.

Horoskops dvīņiem

Tev šodien izdosies visas norunas un piepildīties visi nodomi. Iemācies paņemt dāvanas ar pienācīgu stāju. Darba jomā nāksies gan riskēt, gan būt gatavam saskatīt savas kļūdas un to radītās sekas.

Horoskops vēzim

Šodien neielaidies nesaprātīgos darījumos vai dari to tikai ar kāda atbalstu. Viens nebūsi cīnītājs. Pat ja šķiet, ka sagaidāma izdošanās, ļoti nopietni apsver visus drošības pasākumus un rezerves variantus.

Horoskops lauvai

Mācies sadarboties ar dažādu rangu un amatu cilvēkiem. Šodien visu atbildību un darba apjomu nekrauj savos plecos, bet centies sadalīt pienākumus un pārgrupēt atbildības.

Horoskops jaunavai

Lai šodien kaut ko ievērojamu sasniegtu un panāktu vēlamo rezultātu, tev jāspēj pavērot notiekošo kā arī paskatīties uz sevi esošās situācijas kontekstā. Ja nevari izpaust šīs kvalitātes, tad izvēlies godīgu un tiešu valodu.

Horoskops svariem

Piemērota diena, lai nodarbotos ar sevis slavināšanu un savu preču vai pakalpojumu mārketingu. Šajās tirgus aktivitātēs iesaisti arī savus draugus, jo viņu idejas var izrādīties īpaši oriģinālas un neatvairāmas.

Horoskops skorpionam

Profesionālo problēmu risināšanā ir jāiegulda visi tavi dzīvības spēki. Tomēr šīs pūles nebūs veltīgas, jo saņemsi nepārprotamas norādes par izcili paveikto darbu un arī maciņam būs dzīvības un prieka aura.

Horoskops strēlniekam

Dinamiskā notikumu attīstība tevī iedegs sacensības dzirksti un būsi laimīgs, ja sāksies intuitīvā spēle. Panākumus ietekmēs tava inteliģence un māka uztaustīt neordinārus pavedienus un ceļus.

Horoskops mežāzim

Šodien tevi var piemeklēt sevis noniecināšanas lēkmes, tāpēc profilaktiskos nolūkos sagatavo sev uzslavu sarakstu, kas vismaz nedaudz tevi organizēs un turēs ierindā. Dienu nobeidz, uzsitot sev uz pleca un uzsaucot karstvīna glāzi.

Horoskops ūdensvīram

Šodienas dabas dāvāto lādiņu šauj uz visām pusēm. Šodien vari izpausties gan fiziski, gan mentāli, gan mākslās, gan eksaktajās sfērās. Arī pārgalvīgākie soļi ir jāsper ar pienācīgu atbildības un pienākuma sajūtu.

Horoskops zivīm

Šodien nedrīksti ļauties inertumam un sevis žēlošanai. Nesēdi rokas salicis, bet uzvelc mici un siltos dūraiņus un ķeries klāt tām lietām, par kurām īpašu interesi izrāda tavi kolēģi vai konkurenti.

TV3
Vairāk..
LNT
Vairāk..
TV6
Vairāk..
Kanāls 2
Vairāk..
3+
Vairāk..

Ziemassvētku brīnums

Iesūtīja Iveta Bohana

Tuvojās Ziemassvētki, un vajadzēja brīnumu, kas ienestu gaismu un mīlestību šai nolādētajā ciematā. Tas bija baiss un pelēks, un drūms, vienīgais gaišums bija sniegs. Šeit bija izmirusi labsirdība, cieņa, sirsnība un laipnība. To bija pārņēmis ļaunums un naids. Katrā mājā bija dzirdamas klaigas un strīdi, raudāja mazi bērni, kas jutās nobijušies. Cilvēku dvēseles bija netīras un piesārņotas ar ļaunumu, domās mājoja dusmas, un sirdis bija slēgtas jūtām, tās bija cietas un aukstas. Cilvēki bija aizmirsuši par žēlsirdību un līdzjūtību, un mierinājumu. Viņiem bija sveša laime un prieks, jo viņi dzīvoja bailēs no citiem un paši no sevis.

Tas aizsākās ļoti sen, kad ciemats bija prieka, laimes un prieka pilns. Tajā dzīvoja laimīgi cilvēki, kuri vēroja savu bērnu rotaļas un laimīgās sejas. Katrā mājā tika lasītas pasakas un dziedātas dziesmas, tika svinēti svētki, it īpaši Ziemassvētki, kas vienmēr tika sagaidīti ar sajūsmu un prieka pārpilnām sirdīm. Katru gadu uz Ziemassvētkiem ciematā bija īpaša svētku noskaņa un rosība. Katra māja tika izrotāta – gan no iekšas, gan ārpuses, kur mirguļoja tūkstošiem krāsainu lampiņu virtenes. Katrā mājā bija iedegta svecīte. Cilvēki bija patiesi laimīgi, ar mirdzumu acīs un gaišumu sirdīs, līdz brīdim, kad notika tas, ko neviens nebija gaidījis un pat iedomājies savos ļaunākajos murgos.

Tas notika pašā Ziemassvētku vakarā. Ciematā ieradās svešinieks, kurš nebija ne lūgts, ne aicināts. Neviens nezināja, kas viņš ir un no kurienes nācis. Ciemata iedzīvotājiem svešinieks iedvesa bailes.

Tad viņš uzrunāja ciemata iedzīvotājus: – Priecīgus Ziemassvētkus, nožēlojamie ļautiņi! Es jums tādus svētkus sarīkošu, kādus jūs savos briesmīgākajos sapņos neesat redzējuši. Man ir apnikuši jūsu prieki, smiekli un troksnis, kas traucē manu mieru, pietiekami esat priecājušies, tagad ļaujiet man papriecāties.

Svešinieka balss bija rupja un čerkstoša. Visi ciemata iedzīvotāji stāvēja blakus lielajai, izrotātajai eglei, kas bija vienīgais gaišums ciematā, jo līdz ar nelūgtā svešinieka ierašanos visas mirgojošās lampiņas sasprāga un izdzisa. Viņš runāja draudoši un dobji, katrs viņa vārds atbalsojās lielajā kalnā, kura pakājē atradās nelielais ciemats.

Cilvēkus biedēja ne tikai viņa balss, bet arī dīvainais izskats. Svešinieks slēpās melnā, platā apmetnī, kas nosedza viņa stāvu. Seja viņam nebija saskatāma aiz lielās kapuces, no kuras mirdzēja koši zaļas acis – gluži kā kaķim tumsā, kas grasās uzbrukt mazai pelītei. Viņa kājas nepieskārās zemei, it kā svešinieks karātos gaisā. Lēni slīdēdams apkārt pārbiedētajiem ļaudīm, viņš dobji smējās. Cilvēkus biedēja viņa ļaunais skatiens, kas iedvesa neredzētas bailes.

Te pēkšņi no pūļa iznāca jauneklis, drosmīgi nostājās noslēpumainajam tēlam pretī un jautāja:– Kas tu esi? Un ko tu gribi no mums?Tumšais, baisais tēls pienāca drosminiekam pavisam tuvu klāt un dobji rēca:– Esmu Ļaunais Kalna gars! Un jūs, niecīgie radījumi, traucējat manu mieru, jūs mani dusmojat ar saviem smiekliem.– Bet ir taču Ziemassvētki, lūdzam pievienoties šai burvīgajā svētku noskaņā, – jauneklis aicināja Ļauno Kalna garu, nedomādams par sekām.– Kā tu uzdrošinies! Es neciešu prieku un smieklus, es neciešu Ziemassvētkus. Jūs, nepateicīgās niecības! Es jums ļauju dzīvot uz savas zemes, bet nu mans pacietības mērs ir pilns. Jūs samaksāsiet par visu, par katru prieka mirkli, jūs samaksāsiet ar asarām, samaksāsiet par visām sāpēm, ko likāt man ciest, par mokām, ko izcietu, kamēr jūs līksmojāt, tagad ir pienākusi jūsu kārta mocīties! – Ļaunais gars auroja, ka zeme vien dārdēja.– Jūs vairs nekad nespēsiet priecāties un smieties. To es jums apsolu! Jūs dzīvosiet ar naidu un ļaunumu dvēselēs. Lai nav prieka šai ciemā, lai nav laimes un smieklu! – to pateicis, Ļaunais gars nopostīja krāšņo egli ar vienu rokas mājienu, ietinot visu pilsētu tumši zaļā dūmakā, kura pamazām kļuva pelēka.– Priecīgus Ziemassvētkus! – viņš noteica un pazuda, atstādams aiz sevis nopostītus svētkus un skaļu smieklu atbalsi. Pelēkā dūmaka ietina ciematu tumsā, apdzēsa sveču liesmas, smaidu no cilvēku sejām, mirdzumu no acīm. Tā apspieda sveču smaržu un tikko cepto piparkūku, pīrāgu aromātu. Cilvēku skatieni kļuva ledaini, sejas kā akmenī kaltas. Ciematā iestājās mokošs klusums. To pārņēma skumjas, klusumu pamazām piepildīja mazu bērnu raudas, cilvēki sāka kliegt cits uz citu, kašķēties, prieks un smiekli izzuda.

Katru gadu tieši Ziemassvētkos no kalna atskanēja dobjas vaimanas, kas līdzinājās sāpēm, bet pilsētas iedzīvotāji nepievērsa tām uzmanību, viņi uzskatīja, ka vējš gaudo lielajā kalna alā, un nenojauta, ka tur mājo Ļaunais gars, un tagad te viss ir tā, kā tas ir.
Līdz Ziemassvētkiem bija palikusi viena diena, un viss bija tāpat kā parasti. Nekādas svētu noskaņas, smeldzošo klusumu pārtrauca vien kāds ass vārds un trauku šķindoņa. Strīdi, dusmas un raudas.

Tikai vienā vienīgā mājā, kas atradās nomaļus no citām, logā dega svecīte. Tur rosījās apbrīnojama daiļava, viņa bija viena, cepa piparkūkas un klusi dziedāja. Viņai bija apbrīnojama balss, gluži kā zvaniņš Ziemassvētku priekšvakarā. Viņa smaidīja un bija laimīga. Tīrais eņģelis, viņas seju rotāja mīlīgs smaids, acis mirdzēja kā divas zvaigznes. Viņa bija sacepusi milzum daudz piparkūku, kuras bija saliktas mazos groziņos.

Kad darbiņš bija padarīts, viņa izgāja laukā un skanīgi uzsauca: – Sniedziņ, nāc man palīga!

Pēc īsa mirkļa no sniegotajām debesīm nolaidās balts, spārnots zirgs ar mirdzošu ragu pierē. Un skaistā meitene, kas viņa bija? Viņas āda vizuļoja pilnmēness gaismā, un garā sniegbaltā bize atstāja sīkas svītras viņai nopakaļ. Baltais, spārnotais vienradzis savicināja savus milzīgos spārnus un sataisīja lielu viesuli ap sevi. Kad vienradzis beidza vicināt spārnus un sniegs beidza virpuļot, tur atradās greznas ledus ragavas, kurās meitene salika piparkūku groziņus, un viņi devās ceļā uz ciematu, kuru Ļaunais Kalna gars bija nolādējis. Viņa sēdēja lielajās ragavās, ik pa brīdim uzsaukdama teiksmainajam zirgam: – Uz priekšu, Sniedziņ!
Sniedziņš viegli savicināja spārnus un pacēlās gaisā. Viņi nolaidās pie ciema vārtiem, tie atvērās un viņiem nopakaļ pārklājās ar mirdzošu sarmu, liekot pelēkzaļajai dūmakai pamazām izgaist. Pie katras mājas durvīm noslēpumainā daiļava nolika pa groziņam piparkūku, un, tiklīdz viņa tuvojās durvīm, logos uzziedēja neparastas leduspuķes.

Bet kas viņa bija? Ziema! Un viņa ar Sniedziņu vēlējās atgūt cilvēkiem prieku un atņemtos svētkus. Kad visi piparkūku groziņi tika izdalīti, Ziema ar Sniedziņu devās uz kalnu, kurā mājoja Ļaunais gars, bet ciemats aiz viņiem atkal kļuva gaišs, un tajā bija jūtama Ziemassvētku noskaņa.

Tuvojoties dūmakā klātajam kalnam, Ziema sāka skaļi un skanīgi dziedāt, viņas balss atbalsojās drūmajā kalnā un arī kalna pakājē. Ciema iedzīvotāji, izdzirdējuši skanīgo dziedāšanu, sāka vērt vaļā durvis un skatīties, kas notiek. Katra māja, kurā tika atvērtas durvis, piepildījās ar piparkūku smaržu, un cilvēku sejās sāka rotāties smaids. Bet, tiklīdz Ļaunais gars izdzirdēja skanīgo dziedāšanu, no kalna atskanēja briesmīgs kauciens.

Sniedziņš ar Ziemu tuvojās kalnam, aiz sevis atstādami tīru, baltu, mirdzošu sniegu. Tikuši līdz kalna virsotnei, viņi pamanīja lielu, tumšu alu, kas veda pašā kalnā, kurā atradās gara miteklis.

Ļaunais gars pārsteidza negaidītos viesus nesagatavotus. Tikko abi bija iebraukuši alā, viņš uzbruka Sniedziņam, kurš atsitās pret klints malu un savainoja spārnu. Ragavas sašķiebās, un Ziema izkrita no tām, nezinot, kurā brīdī dabūs triecienu. Viņa sāka dziedāt un lēnām celties, Ļaunais gars to nespēja izturēt, tas locījās sāpēs un kliedza. Ziema uz brīdi apstājās un uzpūta tam ledainos putekļus, bet viņš tai pretī – liesmas. Kad abu ieroči saskārās, uguns apdzisa, bet ledainie putekļi izkusa.

Ļaunais gars teica Ziemai: – Tu taču nedomā, ka tev izdosies mani uzveikt? Viens kārtīgs uguns blieziens, un no tevis paliks slapja vieta! – to pateicis, gars izveidoja lielu uguns bumbu un svieda to taisni Ziemai virsū.

Viņai neizdevās atvairīt karsto bumbu, Ziema izlidoja no alas, un vietā, kur viņa nokrita, palika liels, izkusis plankums.
Ļaunais gars sāka skaļi smieties, no viņa smiekliem dārdēja viss kalns: – Tā ledus skulptūra domā, ka var stāties pretī ugunij, ha! – viņš sajūsmā teica it kā pats sev un iegāja atpakaļ alā, kur ieraudzīja savainoto Sniedziņu. Zirgs mēģināja piecelties, redzot tuvojamies melno stāvu.

– Un tagad es tikšu galā ar tevi, baltais kleperi, – gars rupji draudēja.

Cik aši varēdams, Sniedziņš uzrausās kājās. Gars bija pietiekami tuvu, Sniedziņš pacēlās pakaļkājās un ar priekškājām spēra nelietim, bet Gars ar liesmojošās bumbas palīdzību uztaisīja caurumu otrā vienradža spārnā. Sāpēs zviegdams, Sniedziņš izskrēja no alas, celdamies pakaļkājās. Viņš sauca pēc palīdzības, jo abi ar Ziemu divatā galā netika. Vietā, kur bija gulējusi Ziema, kupena sakustējās, sāka celties sniega pārslas un griezties virpulī, līdz savirpoja biezu sniega puteni, kas virzījās uz alas pusi, pilnībā aizsedzot savainoto zirgu. Kad sniega virpulis pazuda alā, Sniedziņš skaļi iezviedzās un savicināja savus spārnus, kurus sniegs bija izdziedējis.

Pēkšņi no sniegotajām debesīm lidoja trīs spārnoti, balti kumeļi ar ledainu ragu pierē. Sniedziņš sagaidīja palīgus, un kopā tie sacēla lielu sniega vētru, kas apņēma visu kalna galotni.

Visi ciema iedzīvotāji bija iznākuši no savām mājām, un visu skatieni bija pievērsti kalnam. Kalns bija kā miglā tīts no sniega vētras, bija dzirdamas tik vēja gaudas, zirgu zviedzieni un Ļaunā gara dobjie un baisie rūcieni, kas atgādināja pērkona dārdoņu.
Ļaunais gars ieraudzīja Ziemu atkal stāvam savā priekšā četru spārnotu zirgu pavadībā un teica: – Ak tu, uzbāzīgais sniega skuķi, es tak tevi izkausēšu ar visiem taviem lopiem!

Bet Ziema bija noskaitusies, viņas acis mirdzēja dusmās, viņas ledainais skatiens bija stindzinošs, sniegbaltie, garie mati plīvoja spārnoto zirgu saceltajā vējā, kas plosījās alā un ārpus tās.

Viņa sacīja Ļaunajam garam: – To mēs redzēsim! – un līdz ar vārdiem pār viņas lūpām iznāca stindzinošs sals, kas klints sienas pārklāja ledū. Ziemas balsī bija dzirdams ledains skanējums, bet arī dusmās tā bija dzidra un skanīga kā kristāls.

Toties Kalna gars sāka smieties par dzirdēto un negaidot svieda tai ar liesmojošu kamolu. Taču šoreiz viņa bija sagatavojusies un pacēlusi roku – ap to sāka vīties sniegpārslas, kas izveidoja lielu, platu zobenu, kuru viņa trieca pret lidojošo spīdekli. Tikko zobens saskārās ar liesmām, tās no liesmojoša kamola pārvērtās ledus bumbā, un viņa, saķerdama to, svieda to atpakaļ Kalna garam. Viņš negaidīti atkrita pret klints sienu, bet Ziema neļāva garam piecelties, pienākusi klāt, viņa turēja tuvu krūtīm stindzinošo zobenu un jautāja:– Vai negribi novēlēt priecīgus Ziemassvētkus?– Kaut tevi velns parautu ar visiem taviem mistiskajiem lopiem!

To dzirdot, Ziemas zobens pieskārās gara siltajai miesai. No šī pieskāriena viņu pārņēma stindzinošs aukstums, bet viņš vēl izaicinoši jautāja: – Tas ir viss, uz ko esi spējīga?

Bet viņš zināja – viena lieka kustība, un zobens caurdurs viņa krūtis.

Ziema atteica: – Tu pats uzprasījies!

Un zobens ieslīdēja viņa krūtīs tik dziļi, līdz Ziema sajuta cietu pamatu, kur atdūrās zobens – klinti.

Ļaunā gara ugunīgās acis pārvērtās ledū, viņš vēl pēdējiem spēkiem centās cīnīties pret stindzinošo salu. Viņa ķermenis dūmoja, bet pamazām dūmi izgaisa, un Ļaunais gars sasala līdz sirmam baltumam. Kad vairs nebija jūtamas nekādas dzīvības pazīmes, Ziema izvilka zobenu no Ļaunā gara sasalušā ķermeņa, un tas sadrupa sīkās ledus drumslās. Teiksmainie zirgi priekā iezviedzās, pacēlās pakaļkājās un savicināja savus spārnus. Spārnu vēdās saceltais vējš aizpūta sīkās ledus drumslas, kas palika pāri no Ļaunā gara. Tās sajuka ar sniegu un izkusa. Ziema iznāca no alas, blakus viņai soļoja Sniedziņš, aiz viņiem – trīs palīgi, kurus Sniedziņš bija atsaucis talkā.

Ziema, noglaudīdama Sniedziņam purnu, teica: – Paldies, Sniedziņ, bez tevis un taviem brāļiem es nebūtu tikusi galā!
Sniedziņš paklanījās un apgūlās, jo ragavas cīniņa laikā bija izjukušas. Ziema uzsēdās tam mugurā. Viņš pacēlās spārnos, nesdamies lejā no kalna, un trīs kumeļi sekoja aiz viņiem.

Ciemata iedzīvotāji sajūsmā aizturēja elpas, ieraudzīdami četrus spārnotus zirgus.

Ziema nolaidās pie viņiem un paziņoja: – Nu jūs atkal varat priecāties, dziedāt un izbaudīt svētku noskaņu.– Bet mums nav Ziemassvētku egles, – teica kādas mazas meitenes balss. Ziema nokāpa no Sniedziņa muguras, pasauca mazo runātāju un uzsauca Sniedziņam: – Sniedziņ, parādiet šiem ļaudīm Ziemassvētku brīnumu!

Rādot mazajai, viņa klusi sacīja: – Skaties!

Visi četri zirgi pacēlās spārnos un virpuļoja pa riņķi, saceldami lielu sniegpārslu virpuli. Ļaudis noskatījās pasakaino zirgu lidojumā un nepacietībā gaidīja, kas tagad notiks. Kad zirgi nolaidās, sniega virpulis atklāja pasakainu ledus egli, kas mirdzēja kā akmens pilnmēness skaidrajā naktī.

– Lūk, arī egle, – Ziema sacīja mazajai meitenei un uzkāpa Sniedziņam mugurā. Pirms došanās prom Ziema, ar visiem pasaku zirgiem paceldamies spārnos, novēlēja ciemata iedzīvotājiem priecīgus Ziemassvētkus. Aizlidodami viņi aiz sevis atstāja zaigojošu sniegpārslu sliedi.

Ciema iedzīvotāji māja noslēpumainajiem zirgiem un gaišajai svešiniecei, līdz viņi pazuda skatienam naksnīgajās debesīs. Ciematā atkal valdīja smiekli un prieks. Katrā mājā bija pirmssvētku noskaņa, un visu apkārni pārņēma piparkūku aromāts, atkal skanēja dziesmas, un cilvēki bija laimīgi, viņos atgriezās gaišums un sirsnība. Logos dega svecītes, uz māju jumtiem – krāsainas lampiņu virtenes, kas atspīdēja ledainajā eglē, padarot to vēl greznāku. Šie bija skaistākie Ziemassvētki, kurus cilvēki jebkad bija sagaidījuši.Ļaunais gars tika iznīcināts, un pilsētiņas iedzīvotāji varēja dzīvot mierīgi, neraizēdamies, ka tas vēl kādreiz varētu atgriezties kalnā vai ciematā un atkal ietīt pilsētiņu tumsā, kāda valdīja daudzus gadus. Šis notikums ciema iedzīvotājiem ilgi palika sirdīs un tika stāstīts no paaudzes paaudzē. Tās nakts notikumu ciema ļaudis dēvēja par Ziemassvētku brīnumu.