Mēs izmantojam cookies. Tie mums palīdz Tevi atcerēties!
Es saprotu
Kas ir cookies?

Sestdiena, 21. oktobris

Urzula, Severīns

Horoskops aunam

Šajā brīnišķīgajā rudens brīvdienā aizmirsti par aizvainojumiem vai pāri darījumiem, ja tādi nospieduši tavu prātu un sirdi. Iztiec bez kritizēšanas un izvairies no pārlieka aizdomīguma.

Horoskops vērsim

Ja aktīvi meklē draugu vai draudzeni, pratīsi raidīt un uztvert pareizos signālus. Ar mīļoto vari atļauties izrunāties no sirds, jo tavi vārdi būs dziedējoši. Tā vari restaurēt attiecības ar tuvu cilvēku.

Horoskops dvīņiem

Mēģināsi nokārtot kādu sen atliktu pienākumu, no kura baidījies vai nezināji, kā uz to reaģēs pārējie iesaistītie. Izrādīsies, tas ir daudz vienkāršāk un nesāpīgāk. Lielie palīgi šī jautājuma risināšanā, būs tava neatlaidība un atvērtība.

Horoskops vēzim

Šodien sildīsies sapņainības un pozitīvo enerģiju saulītē. Vispār jau vari uzsākt jebko, ko sirds vēlas, un viss pa smuko izdosies. Personīgās attiecībās gaisā viegli virmos romantikas un kaisles rudens ugunskuru aromāts.

Horoskops lauvai

Ja šodien vēlēsies iepriecināt sevi, ļaujies savām idejām par laika pavadīšanas iespējām. Lai visu paspētu un nesapītos iespēju variantos, vadies pēc savu galveno vēlmju kartes.

Horoskops jaunavai

Tavas domas un jūtas būs pārņemtas ar gaidāmo kultūras vai radošās izklaides notikumu. Tevi sagaida patīkams romantisks vakars ļoti simpātiska cilvēka sabiedrībā. Nesabojā to ar pārāk lielu alkohola devu.

Horoskops svariem

Būsi nedaudz nerātni noskaņots – var gribēties kādu flirtu, kādu romantisku pārsteigumu. Pretējais dzimums uz tevi atstās magnētisku iespaidu un tu iekritīsi šajos valgos kā zeltaino rudens lapu birumā.

Horoskops skorpionam

Jaunās intereses un aizraušanās var atstāt nozīmīgu nospiedumu tavā turpmākajā dzīvē. Šodien par to vēl nedomāsi, bet gan ļausies vienas otras neprātīgas iegribas apmierināšanai.

Horoskops strēlniekam

Vari krietni patērēt savus pēdējā laika uzkrājumus. Ja sākumā tā liksies kā nevainīga izprieca ar vēlmi iegādāties kaut ko baudai un skaistumam, tad jau drīz vari attapties ar negatīvu konta bilanci un desmit bada dienām līdz algai.

Horoskops mežāzim

Nekritizē tuvinieku domas un uzskatus. Šodien visu un visus laid gar ausīm vienā mierā. Jo liberālāki būs tavi uzskati un demokrātiskāka uzvedība, jo priecīgāka diena.

Horoskops ūdensvīram

Šodien centīsies atgūt zaudēto garīgo meklējumu, mākslas un kultūras jomās. Noskaņojumu neaptumšos pat rudenīgās sadzīves ķibeles, kas saistītas ar lielo dārzu gatavošanu ziemas sezonai.

Horoskops zivīm

Šodien labprāt meklēsi aizmiršanos no ikdienas un attiecību slogiem. Neatsakies piedalīties ballītēs un saiešanās, īpaši, ja tevi nesaista nopietnas partnerattiecības. Vienīgi necenties aizmirsties vai brūvēt dūšu apreibinošu substanču ietekmē.

TV3
Vairāk..
LNT
Vairāk..
TV6
Vairāk..
Kanāls 2
Vairāk..
3+
Vairāk..

Trollīša tikšanās ar sargeņģeli

Iesūtīja Evita Iesalniece

Piedzīvojuma sākums…

– Vectētiņ, izstāsti mums kādu pasaku!!!

– Pasaku?

– Jā, kādu no tiem jautrajiem piedzīvojumiem, kurus tu mums katru gadu stāsti.

Kādā siltā, mazā meža mājiņā vectēvs bija iekūris krāsniņu, pagatavojis siltu meža ogu tēju ar bagātīgām sviestmaizītēm. Vectēvs apsēdās pie sava vecā, lielā ozola galda, atspiedās pret krēsla atzveltni un smagi nopūtās. Tai mirklī pie viņa pieskrēja četri mazi resgaļi. Vectēvs šos bērniņus bija paņēmis savā aizgādībā no kādas nabadzīgas ģimenes, kas nespēja parūpēties par saviem mazulīšiem. Bērni bieži tikās ar saviem vecākiem, bet pārsvarā dzīvoja pie vectēva. Viņš visu savu dzīvi bija nodzīvojis mazā meža mājiņā, strādājis meža darbus un turējis daudz dažādu mājlopu, lai nodrošinātu sev un bērniem ēdienu.

Tā nu visi sēdēja pie galda, vakariņoja un baudīja vectēva stāstus, sildoties krāsns siltumā.

Vectēva stāsts…

Reiz kādā mežā, kur mita daudz zvēru un putnu, dzīvoja arī maza troļļu ģimenīte. Viņi nebija ļauni, briesmīgi, bet gan mazi, mīļi un ļoti izpalīdzīgi. Troļļi ar cilvēkiem satika labi, palīdzēja mājas darbos, kopa lopiņus, vāca ražu un gatavoja dažādus ēdiena krājumus ziemai. Arī cilvēkiem patika troļļi, jo viņi vienmēr bija laipni, izpalīdzīgi un jautri. Bet šai mežā, tumšākajā, purvainajā pusē, kur saule nespīdēja un viss bija aizaudzis ar dzeloņainām saknēm, dzīvoja citi troļļi. Tie bija ļauni, un viņiem nepatika cilvēki. Šie troļļi zaga ļaudīm ēdienu, lopiņus un bieži iebruka labo troļļu mājās. Viņi bija atdalījušies no pārējiem un dzīvoja tumsā, jo nevēlējās kalpot cilvēkiem.

Starp cilvēkiem un troļļu cilti bija noslēgta vienošanās, ka troļļi strādās cilvēku labā un cilvēki ļaus viņiem dzīvot mežā netraucēti.
Kādā troļļu ģimenē piedzima mazs, ņiprs puika, kuram vecāki deva vārdu Dāvis. Mazais trollis jau no pirmās dienas vēlējās dzīvot vētrainu, dēkainu dzīvi. Kamēr māmiņa sildīja mazajam pienu, viņš pamanījās izripot no savas sedziņas un meklēt piedzīvojumus, iepazīties ar mājas kaķi un apskatīt apkārtni. Gadiem ejot, mazais trollis kļuva arvien atraktīvāks. Kad pienāca mazā troļļa devītā dzimšanas diena, viņš bija kļuvis par lielu piedzīvojumu meklētāju.

– Dāvi, šodien esi paklausīgs! Nenosmulējies! Pēcpusdienā pie tevis nāks ciemos vecmāmiņa ar vectētiņu, tev šodien ir dzimšanas diena.

– Labi, māmiņ, es tikai ātri aiziešu paskatīties, vai kāds nav iekritis manās lamatās.

– Šodien paliec mājās, tepat pagalmā. Esi tak vienreiz paklausīgs bērns!

Bet mazais trollis jau bija aiz vārtiem un ašā solī skrēja mežā arvien dziļāk.

– Dāvi, tu būsi pelnījies pērienu. Ka es saku, tēvs pārnāks mājās, likšu viņam nopērt tevi tā, ka savu dzimšanas dienu pavadīsi, stāvot kājās!

Bet mazais trollis jau vairs neko nedzirdēja. Viņš šāvās pa mežu kā bulta, lekdams pāri celmiem, akmeņiem un maziem avotiņiem. Pēc ilga un gara skrējiena viņš beidzot bija nokļuvis galā. Viņš mežā bija ierīkojis sev vairākas paslēptuvītes, kur mēdza spēlēties un veidot dažādas lamatas, cerot, ka reiz noķers kādu zvēru un māmiņa ar viņu ļoti leposies.

– Hmm, kur ir manas lamatas? Es tak viņas te uzstādīju.

– Krakšķ, krakšķ…. krakšķ… – aiz krūma bija dzirdams troksnis, tāds, it kā kāds tur lauztu zarus.

– Ahā, lamatu zaglis! Es tevi noķeršu! Nāc ārā un cīnies kā vīrietis! Tās ir manas lamatas!

Bet atbildes nebija, tikai tik tikko dzirdami trokšņi un vēja dziesmas. Mazais trollis stipri satvēra rokās savu koka vāli un devās uz krūmu pusi. Pēkšņi viņš sastinga no bailēm, paslēpās aiz veca, sakaltuša koka un vēroja, kā liels lācis cenšas noraut no savas kājas mazā troļļa lamatas. Lācis bija ļoti saniknots, bet uzvedās klusi, jo nevēlējās piesaistīt citu meža zvēru uzmanību. Lācis sajuta, ka kāds ir tuvumā, un sāka ostīt gaisu. Pēkšņi ar asu pagriezienu viņš apleca otrādi un skatījās mazam trollim tieši acīs. Mazais trollis sāka trīcēt un bija pārbijies. Apkārt nebija neviena, tikai viņš un niknais lācis. Viņš zināja, ka lamatas ir spēcīgas un ka tās ir stipri saspiedušas lāča kāju, bet virve, kas turēja lamatas, bija pārrauta, un lācis varēja brīvi kustēties. Uz mirkli mazais trollis vairs neko nedzirdēja, neredzēja un nejuta. Viņš atcerējās savu māmiņu, tēvu un vecvecākus. Draugus un kaimiņus. Savu istabu un silto gultiņu. Viņš baidījās, ka nekad vairs nespēs atgriezties mājās, ka lācis šai kaujā uzvarēs. Mazais trollis saņēmās, cieši, cieši savilka mazos pirkstus ap savu koka vāli un bija gatavs neizbēgamai cīņai.

– Nu nāc, cīnīsimies, kā vīriem nākas. Es esmu trollis un nebaidos no tevis! Tu esi liels un varens, bet es esmu Dāvis, piedzīvotājs un izdzīvotājs! Jā! Nāc!

Mazais trollis centās būt tik drosmīgs, cik vien spēja. Lācis ar maziem, sāpju pilniem soļiem tuvojās viņam. Varēja redzēt, ka lamatas ar katru kustību lācim nodarīja lielas sāpes. Lācis bija pavisam tuvu un ar katru mirkli kļuva arvien lielāks un lielāks. Viņš nostājās uz divām kājām un ar lielu rūcienu metās virsū mazajam trollim. Mazais trollis sajuta sāpes, un viss palika tumšs. Lācis bija viņam iesitis ar savām lielajām ķepām, un viņš šo sitienu neizturēja.
Pēc kāda laika mazais trollis sajuta siltumu un gaismu. Atverot acis, viņš redzēja cilvēku. Bet tas nebija parasts cilvēks, viņš lidoja kā putns, un ap viņu spīdēja saules gaisma. Sāpes bija izzudušas, nebija arī palicis nekādu sitiena pēdu, ne lāča, ne lamatu. Viss bija pazudis.

– Kur palika lācis? Un kas tu esi? – mazais trollis bailīgi vērsās pie svešinieka.

– Es esmu tavs sargeņģelis. Redzēju, ka esi briesmās, un devos tev palīgā.

– Es jau būtu ticis galā, es nebaidījos! Ne to vien esmu piedzīvojis!

– Tu esi mazs, drosmīgs trollis, bet lācis varēja atņemt tev dzīvību. Padomā par savu ģimeni, kādas sāpes tu liktu viņiem just? Tev patīk piedzīvojumi, bet tos var rast arī kopā ar savu ģimeni un draugiem, nevajag vienam klejot pa mežu.

– Pie mājām un pagalmos nav nekā piedzīvojuma vērta, – mazais trollis skumīgi atbildēja savam sargeņģelim. Un apsēdās zālē.

– Es atbrīvoju lāci no tavām lamatām, jo arī viņš bija to pelnījis. Nedrīkst darīt pāri citiem tikai tāpēc, lai iegūtu piedzīvojumus.

Tu esi mazs, tev vēl daudz jāmācās. Tici man, dzīve būs pilna ar piedzīvojumiem, tikai dzīve ir arī jāizdzīvo. Padomā par to, ko tev teicu, par savu ģimeni. Un dodies mājās, tava māmiņa jau sāk satraukties.
Mazais trollis lēnām devās uz mājām. Varbūt viņš bija pārāk mazs, bet viņš nesaprata, ko sargeņģelis vēlējās ar to teikt.
Pienācis pie mājām, viņš ieraudzīja savus vecvecākus un skrēja ātri viņus samīļot. Mazais trollis bija izlēmis, ka par šo piedzīvojumu nevienam neteiks.

Pēc pāris gadiem, kad Dāvim bija jau 13 gadi, viņš nebija mainījies. Viņš turpināja lavīties ārā no mājām, meklēt piedzīvojumus un baudīt dzīvi. Un viņš pat nenojauta, kādas briesmas tuvojas.
Vecāki bija aizgājuši strādāt uz cilvēku mājām, Dāvis bija palicis mājās viens. Viņam bija jāiekur krāsns, jāsanes mājās malka un jāuzkopj pagalms. Dāvis nesen bija saņēmis sodu par kārtējo piedzīvojumu, tādēļ bez iebildumiem darīja visu, ko vecāki bija likuši.

Tad Dāvis pamanīja dūmus, kas nāca no tumšās meža puses, kur dzīvoja ļaunie troļļi. Tie lēnām tuvojās viņu ciemam.

– Savādi, nekad agrāk neesmu redzējis dūmus no tās puses.
Dāvis, mirkli paskatījies, turpināja uzkopt pagalmu. Viņš pat nebija pamanījis, cik daudz mantu pagalmā bija izmētāts. Viņa lamatu plāni, instrumenti un citas lietas. Tās visas piederēja viņam.
Dāvja uzmanību atkal pievērsa dūmi, kas šķita arvien tumšāki un tuvāki. Viņš juta, ka tas nav tāpat vien, bet nezināja, ko tas nozīmē. Nometis zemē savu mantu kasti, viņš skrēja uz kaimiņu māju. Tur mājās bija kaimiņš ar bērniem, viņu māmiņa bija devusies cilvēkiem klāt svinību galdu.

– Tuk, tuk, tuk!

– Hei, Dāvi. Vai kaut kas noticies?

– Vai jūs, cienījamais kaimiņkungs, varētu man pateikt, kas tie par dūmiem?

Kaimiņš ieskatījās mežā, kļuva domīgs. Pēc brīža viņš ieskatījās Dāvja acīs un klusā balsī sāka runāt: – Vai zini, kur ir vecās baznīcas tornis?

– Jā, esmu tur reiz bijis.

– Steidzies uz turieni, nozvani zvanu piecas reizes, pagaidi drusku un nozvani vēlreiz.

– Labi, bet kāpēc? Kas ir noticis?

– Nav laika tagad runāt, steidzies, es skriešu troļļus no cilvēka ciema saukt mājup. Steidzies!

Dāvis skriešus devās mājup, paņēma savu divriteni un vēja ātrumā traucās uz veco baznīcas torni. Dāvis reiz tur bija devies kopā ar tēvu, kad bija jāzvana precību zvans par godu māsīcas precībām. Tolaik Dāvim nebija ļauts iet augšā, bet viņš labi atceras, kur tas atrodas.

Kad Dāvis bija piebraucis pie vecā baznīcas torņa, viņu pārņēma piedzīvojumu pārpilna sajūta. Atvērot durvis, uz torņa augšu veda garas apļveida kāpnes. Dāvis ar sajūsmu metās augšup. Kāpņu galā bija lielas durvis ar rakstu, ko Dāvis nesaprata. Atstumjot smagās durvis, Dāvja skatam pavērās kas brīnumskaists. Pa torņa logiem iespīdēja saules stari, zvans bija no tīra zelta, un ap to lidinājās mazi putniņi. Šis skats viņu sajūsmināja.

Dāvis paņēma koka zvana auklu, un piecas reizes no visa spēka to parāva. Tad Dāvis, kā bija teikts, kādu brīdi gaidīja. Viņa uzmanību piesaistīja kāds iegravēts raksts uz sienas. Viņš aši pārlaida tam skatienu un pievērsa uzmanību vienam punktam.
”Kad tuvojas tumšā meža troļļi, ir jāizsludina trauksme. Troļļu sievietēm un bērniem ir jādodas alās, bet troļļu vīrieši iet kaujā. Signāls: pieci zvani, pārtraukums, pieci zvani.”

– Tumšā meža troļļi! Kādas šausmas! – sapratis, kas notiek, Dāvis ātri nozvanīja vēl piecas reizes un skriešus devās mājup.
Lūdzu, lūdzu, debesu tēvi, lai māmiņa ar tēvu un vecvecākiem būtu jau mājās, lūdzu, lūdzu.
Dāvis bija ļoti sabijies un centās traukties mājās, cik vien ātri spēja. Mežā jau bija jūtama dūmu smaka, kas liecināja, ka melnā meža troļļi ir jau tuvumā. Meža mazie zvēri vairs nebija nekur manāmi, arī putni nedziedāja savas dziesmas. Visi juta briesmas un steigšus steidzās paslēpties.

Beidzot ticis līdz mājām, Dāvis metās pa durvīm iekšā.

– Māmiņ, māmiņ!

– Dāvi, tu beidzot esi atgriezies. Es māmiņu ar vecvecākiem sūtīju uz alu slēpties, mēs tevi nevarējām sagaidīt.

– Tēvs, man ir bail, tumšā meža troļļi ir jau tuvu!

– Dēls, saņemies drosmes! Es būšu līdzās. Uzvelc šo masku, lai tumšā meža troļļu dūmi tevi neiemidzina. Tie ir sazāļoti, lai vieglāk mūs pieveiktu.

Dāvis uzvilka masku un palīdzēja tēvam uzvilkt kaujas bruņas. Dāvis bija dzirdējis, ka tumšā meža troļļi uzbrūk un iznīcina citu troļļu ciemus, bet šeit tas nekad vēl nebija noticis. Dāvis uzlika sev bruņu vesti, kas mazinātu ievainojumus, ja nu kāds viņam uzbruktu, un kopā ar tēvu devās pie pārējiem vīriem.

– Mums ir jābūt uzmanīgiem! Viņi kuru katru brīdi būs klāt. Pārliecinieties, vai visiem ir maskas, bruņas un ieroči. Lamatu meistari, aši pa savām vietām! Pirmā ierinda, sagatavojieties vārtu aizsardzībai! Lai debesu tēvi ir ar mums!
Visi ar skaļiem kliedzieniem devās pildīt vadoņa norādījumus. Dāvis skatījās dziļi mežā un atcerējās sargeņģeli, kas reiz bija glābis viņa dzīvību. Lai gan viņš domāja, ka tā bija tikai viņa bērna fantāzija, viņš ļoti vēlējās, lai šobrīd eņģelis nāktu palīdzēt glābt ciemu. Dāvim gan vajadzēja būt patvērumā kopā ar citiem bērniem, bet, tā kā viņš nepaguva laikus atgriezties no torņa, bija bīstami viņu tur vienu sūtīt. Pa ceļam varēja uzbrukt tumšā meža troļļi.

Dāvis pamanīja kustību mežā un sastinga no bailēm. Tēvs pamanīja viņa reakciju, nostājās dēlam priekšā un pavēlēja turēties cieši aiz viņa muguras. No meža iznāca pirmais tumšā meža trollis. Viņš bija trīs reizes lielāks, neglīts un ļoti netīrs, viņa miesu pārklāja daudz kārpu.

Sākās lielā kauja, mazie troļļi ar visvisādu lamatu palīdzību centās apgāzt lielos troļļus, sapīt viņus virvēs, lēja ceļus ar naftu un piķi. Darīja visu iespējamo, lai izglābtu savu ciemu.

Dāvis turējās aiz tēva muguras un ikreiz, kad tēvs pacēla savu zobenu vai šaujamo, Dāvis sastinga bailēs. Bija daudz dūmu, grūti redzēt, visapkārt – trokšņi un kņada. Dāvis saprata, ka viņam ir jācīnās kopā ar citiem, lai gan viņš ir tikai bērns. Daudziem mazajiem troļļiem bija norautas maskas, un viņi pāris sekundēs bija stipri iemiguši. Lielie troļļi viņus lika kaudzē, lai pēc tam vestu uz tumšo mežu un likt kalpot.

Dāvis paņēma savu koka vāli un sita pa kājām visiem lielajiem troļļiem, kas viņam tuvojās. Aizrāvies ar cīņu, viņš nepamanīja, ka ir noklīdis no tēva. Dāvis bija palicis viens, bet nepārstāja cīnīties.

Tuvumā vairs nebija neviena cita no mazā troļļu ciema, viņi bija palikuši pēdējie. Arī cilvēki nenāca palīgā, jo vienošanā bija teikts: ”Ja viņu dēļ uzradīsies tumšā meža troļļi, viņiem nāksies pamest cilvēku ciema mežus.”

Tā pagāja vairākas stundas, jau bija iestājusies tumsa, visapkārt bija kritušie un tie, kas vēl cīnījās. Mājas dega. Viss bija izpostīts. Dāvis asarām acīs skatījās, kā tiek izpostīts viss, kas troļļiem bijis tik svarīgs – viņu mājas. Pēkšņi Dāvis pamanīja sev priekšā briesmīgu vienacainu trolli, kurš bija pamanījis Dāvi un jau gatavojās viņam sist ar savu koka vāli. Dāvis nometa ieroci zemē, skatījās milža acī un domāja par savu ģimeni. Kā viņš gribētu uz mirkli atgriezties atpakaļ pagātnē, vairāk laika pavadīt mājās kopā ar saviem mīļajiem, ar ģimeni. Sēdēt pie vakariņu galda, smieties un dziedāt kopā. Klausīties tēva stāstos un māmiņas labajos vārdos. Viņš gribēja uz mirkli mainīt savu pagātni, jo lielākoties viņš bēga no mājām, lai dotos piedzīvojumu meklējumos, gadiem laiku pavadīja vienatnē. Tagad viņš saprata eņģeļa vārdus, to, kādu padomu reiz bija saņēmis. Dāvis aizvēra acis un gaidīja sitienu.

– Dāvi, atver acis. Esi drosmīgs. Dāvi! – Dāvis sadzirdēja pazīstamu balsi un sajuta siltumu. Viņš strauji atvēra acis un ieraudzīja sev blakus sargeņģeli, ko reiz jau bija redzējis. Apkārt viss bija apstājies tā, it kā būtu sasaldēts. Neviens nekustējās. Pat uguns liesmas bija sastingušas.

– Es tevi atceros, tu reiz mani izglābi no lāča. Es domāju, ka tu esi mans izdomas auglis.

– Nē, es atgriezos, jo jutu, ka tev draud lielas briesmas. Es atgriezos, lai tev palīdzētu, jo zinu, ka esi sapratis ģimenes vērtības un mīlestības siltumu. Reiz jau tev teicu, ka piedzīvojumus var izbaudīt arī kopā ar savu ģimeni.

– Jā, bet mūsu ciems jau ir gandrīz izpostīts, daudzi bērni zaudējuši savus tēvus. Arī es nezinu vairs, kur ir manējais, – Dāvis skumji nolieca galvu, noslaucīja asaras no vaigiem un ieskatījās sargeņģeļa acīs.

– Vai tu vari būt mana tēva sargeņģelis? Vai vari glābt viņu? Es jau kaut kā, kaut kā jau tikšu prom sveiks un vesels. Tik glāb manu tēvu!

– Tā nevar, katram ir savs sargeņģelis.

– Tad pasauc, lūdzu, tēva sargu, visus sargus, lai palīdz mums, lai palīdz glābt mūsu mājas!

– Tā nevar. Katrs sargeņģelis nāk tad, kad ir nepieciešams. Bet es tev palīdzēšu, es cīnīšos kopā ar tevi. Par to tev būs jāsola nest mīlestību un ticību šai mežā.

Dāvis pacēla savu kaujas ieroci un solīja savam sargeņģelim mīlēt un sargāt šo mežu, cienīt ģimenes vārdu un palīdzēt tiem, kam grūti klājas. Eņģelis izpleta savus spārnus.

Tam rokās parādīja zelta zobens, un visapkārt izgaismojās spoža gaisma. Viņš ar spārniem sita tik stipri, ka izveidojās liels vējš, tas sanesa visus tumšos mākoņus, un liesmojošās mājas sāka apdzist. Lielie tumšā meža troļļi kļuva lēnāki, jo gaisma viņus apdullināja. Troļļi, kas bija iemiguši, lēnām cēlās. Dāvis ieraudzīja savu tēvu un steidzās pie viņa.

– Tēvs, es dabūju palīgu. Nu mēs atgūsim savu ciemu un kritušos vīrus.

– Dēls, mums jāsteidzas uz alu, mums jādodas prom. Mēs nevaram šeit vairs palikt.

– Bet tēvs, mans sargs mums palīdzēs.

– Dēls, vienošanās ar cilvēkiem ir lauzta, un mums ir jādodas prom, kamēr nav atsākusies kauja. Steidzamies, visi jau dodas pēc savām ģimenēm!

Tēvs paņēma dēlu aiz rokas un skrēja iekšā mežā. Dāvis atskatījās un ar asarām acīs noraudzījās, kā viņa sargeņģelis viens cīnās par troļļu ciematu. Lielie troļļi krita un bēga, līdz eņģelis kaujas laukā palika viens ar lieliem tumšā meža troļļiem. Visi mazie troļļi bija iebēguši mežā. Dāvis nevarēja pamest vienu savu eņģeli, kurš bija glābis viņa un citu troļļu dzīvības. Tas nebija godīgi. Dāvis izrāvās no tēva rokas.

– Tēvs, glāb ģimeni, es došos atpakaļ, es nevaru viņu pamest!

– Nerunā muļķības, nav laika meklēt piedzīvojumus! Skrienam!

– Nē, tēvs, es solīju šai mežā nest mieru un mīlestību. Es jūs uzmeklēšu. Saki māmiņai, ka mīlu viņu.

Dāvis pagriezās un skrēja atpakaļ. Tēv izmisīgi kliedza, sauca dēlu atpakaļ, bet Dāvis neatskatījās. Kad Dāvis bija atpakaļ kara laukā, tur vairs nebija neviena troļļa, laukuma vidū gulēja sargeņģelis. Visapkārt bija kvēlojošas ogles, ieroči un lielas peļķes.

– Ko gan es esmu izdarījis? Es pametu viņu vienu lielajā šausmu laukā, vienu pametu karot to, kurš mani izglābis. Kā es tā varēju?!?

Dāvis nokrita ceļos blakus savam sargeņģelim un izmisīgi raudāja. Eņģelis vārīgi satvēra Dāvja roku un klusām pēdējiem spēkiem sāka runāt: – Nevaino sevi, es nācu palīdzēt, tas bija mans uzdevums, nest mieru un mīlestību tur, kur tās trūka. Es tev iemācīju mīlestības varu, uzticības spēku un laimes vērtību. Es kritu bezspēkā, zaudēju savus spārnus, mani uzveica trollis, bet savu uzdevumu es izpildīju.

– Es devu tev solījumu palikt šeit, nest mieru un mīlestību, palīdzēt tiem, kam tas nepieciešams, bet es nevaru. Cilvēki troļļiem šeit vairs dzīvot neļaus. Mani padzīs.

Dāvis nespēja valdīt savas asaras. Viņš tupēja uz ceļiem blakus eņģelim pie savām vecajām mājām, ko uguns bija izpostījis. Visapkārt bija klusums un dūmu smaka. Dāvja sirds sāpēja, viņš jutās slikti, jo bija pametis vienu savu varoni, un viņa ģimene arī bija prom.

– Es tev došu iespēju palikt šeit, atjaunot tēva mājas, ja vēlies turēt savu doto solījumu.

– Bet kā ar manu ģimeni?

– Tu varēsi viņus satikt, bet tev būs jādzīvo šeit. Tev būs jādzīvo šai mežā, un jānes miers, mīlestība un laime. Tas, ko es tev iemācīju. Es turpināšu tevi pieskatīt, tur, no augšas, no mākoņu malas.

– Es turēšu doto vārdu, – Dāvis drosmīgi atbildēja eņģelim. Viņš zināja to, ka tagad ir viens un viņam nāksies cīnieties par savu dzīvi vienam. Būs jāmācas būt patstāvīgam, gatavot ēdienu, uzturēt māju kārtībā un strādāt. Tikai Dāvja sirdī no tās dienas vienmēr bija nemiers, jo viņš vēlējas, kaut bērnībā būtu vairāk laika pavadījis ar savu ģimeni. Izbaudījis to mīlestību, kuras viņam trūka šobrīd.

Eņģelis pacēla spārnus pāri Dāvja galvai, un ieskatījās viņam cieši acīs: – Tu būsi liels vīrs, tevi mīlēs zvēri un putni, tevi cienīs cilvēki, un tu izstarosi ticību. Tev nebūs darīt citiem pāri un nebūs badā atstāt citus, tu dalīsies ar pēdējo maizi, ja kāds tev lūgs ēdienu. Tu barosi dzīvniekus un putnus, kaut pašam nebūs nekā. Tu dzīvosi labi, ja turēsi savu vārdu, tev būs viss, kas vajadzīgs, ja likumus nepārkāpsi. Ja vārdu lauzīsi, tev zudīs viss, tu būsi viens un nelaimīgs, tevi nievās un nīdis, tev pasaulē miera nebūs un dzīvot lemts būs ilgu mūžu. Es tev došu cilvēka ķermeni, došu valodu un sirdi. Tu dzīvosi sava tēva mājās – tā, kā pats tās iekārtosi. Tu būsi šī meža saimnieks. Esi drosmīgs un stiprs, tev vajadzēs daudz spēka un pacietības! Bet katram dzīvē ir jānes sava nasta.

– Es darīšu visu, ko liksi, tikai kā lai tēvu, māmiņu un vecvecākus satieku? Kā lai zinu, vai viņiem viss būs kārtībā?

– Viņi atradīs citas mājas, viņi dzīvos laimīgi. Tu varēsi viņus apciemot katras vasaras beigās, kad mežu uzraudzīs dzīvnieki.

– Kaut būtu es bērnībā tevi klausījis, vairāk laika mājās pavadījis.

Eņģelis nogūlās uz zemes, visapkārt uzplauka zaļa zāle, un eņģelis pazuda tā, it kā būtu iegrimis zemē. Pēkšņi vietā, kur gulēja eņģelis, uzplauka košs rožu krūms. Dāvis saprata, ka tā bija pēdējā reize, kad viņš eņģeli redzējis. Viņš apsēdās blakus rožu krūmam, ieskatījās peļķē, kur redzēja savu atspulgu. Viņš vairs nebija trollis, viņš bija cilvēks, kurš sirdī vienmēr būs un paliks trollis. Dāvis noplūca vienu rožu ziediņu, piespieda to dziļi pie sirds, un klusā, raudošā balsī sāka skaitīt savu lūgšanu.
”Es skaitu lūgšanu, par tevi, mans eņģeli. Par tavu smaidu, kas pasaules sāpes izcietis, par mīļu vārdu, kaut vai pats tu badu cietis. Es lūdzu par tevi lūgšanu, mans eņģeli. Par tavu stalto stāju un stipro garu. Par tavu atbalstu, kad citviet ir kari un bads cilvēci iznīcina. Par tevi, mans dārgais eņģeli, par tevi es šonakt raudu, par drosmi mani aizstāvēt, par palīdzību un siltiem spārniem. Par tevi, mans eņģeli, lai asaras ziedos pārvēršas, par tevi, eņģeli, lai debesu valstība kā sega guļas un varenie tur augšā apžēlojas. Par tevi eņģeli, lai šonakt man drosmes pietiek badam pretim stāties, milžus no kājām gāzt un tavu guļamvietu līdz saules stariem neatstāt. Par tevi, mans eņģeli, es šonakt skumju dziesmu dziedu, tikai par tevi, mans dārgais eņģeli…”

No tās dienas Dāvis dzīvoja kā cilvēks, mīlēja savas mājas, mežu un uzturēja ļoti labas attiecības ar citiem cilvēkiem. Visi viņu cienīja un labprāt gāja ciemos pie viņa. Dāvis kļuva par ciema iemīļotāko un labestīgāko cilvēku. Viņš darīja visu, ko eņģelis viņam teicis. Kādu dienu, kad Dāvis devās garā pastaigā pa mežu, viņš uzgāja kādu pusgruvušu koka būdiņu. No tās nāca kvēla sveču gaismiņa. Dāvis pieklauvēja pie durvīm un prātīgi tās atvēra. Iekšā bija sieviete ar četriem maziem bērniem. Sievietes drēbes bija saplēstas un nabadzīgas. Uz galda stāvēja viena tējas krūze un divi kartupeļi. Dāvis izņēma no savas somas maizes klaipu, nolika to uz galda un nobēra trīs zelta monētas.

– Par šīm monētām jūs varat nopirkt sev drēbes, tuvojas ziema. Jūs neizdzīvosiet tādā aukstumā. Kur ir bērnu tēvs?

– Mans vīrs devās darba meklējumos. Mūs liktenis šeit atveda un deva četrus bērniņus. Mūsu ģimenes un mājas ir tālu prom, bet bērni ir tik vārgi, ka mums bail doties ceļā.

– Es varu pieskatīt jūsu bērnus, kamēr iekārtojat savu dzīvi, ja jums tā būtu pieņemams.

– Es nevēlos dzīvot bez saviem bērniem. Ak, cienījamais kungs, paldies par labo sirdi, bet es nepametīšu savus bērnus.

– Nu tad nāciet visi man līdzi. Es došu jums istabu, kur ir silts. Strādāsiet pie manis, maksāšu jums ar treknu putru un siltu zupu. Došu tik, cik man pašam būs.

Tā nu Dāvis ieguva sev jaunu ģimeni, četrus mazuļus un brāli ar māsu, ko iemīlēja kā savu ģimeni. Pēc gada atnāca telegramma, ka mājās, no kurienes nākusi šī sieviete un vīrietis, notikusi nelaime. Pēc ilgām pārdomām abi devās tālajā ceļā un bērnus uzticēja Dāvim. Tā Dāvis kļuva par vectētiņu četriem maziem razgaļiem. Pēc pusgada vecāki atsūtīja telegrammu, ka atgriezīsies, cik vien ātri spēj, bet līdz tam paies ilgs laiks, jo tēvs ir sasirdzis un viņam vajadzīga palīdzība.

Te nu pasaka ir galā.

Vectēvs paskatījās uz bērniem, kas aizrautīgi turēja maizītes rokās, klausījās pasaku un skaļi strēba tēju.

– Paldies vectētiņ, tā bija aizraujoša pasaka.

– Vectētiņ, kur tagad ir Dāvis?

– Vectētiņ, tava māja un mežs ir līdzīgi tām mājām, kas bija tavā stāstā.

Vectētiņš pasmaidīja, piegāja pie loga un smagi nopūtās, ieskatoties rožu krūmā, kas krāšņi ziedēja aiz loga.