Mēs izmantojam cookies. Tie mums palīdz Tevi atcerēties!
Es saprotu
Kas ir cookies?

Ceturtdiena, 14. decembris

Auseklis, Gaisma

Horoskops aunam

Šodien var gadīties lielā kārtošanas diena tavā darbavietā, kad krēsli un galdi tiek spodrināti, lai tajos sēdinātu jaunus censoņus un izpalīgus. Iespēju robežās turies no šīs etīdes pa gabalu un izvairies no jebkādu papīru parakstīšanas.

Horoskops vērsim

Nesteidzies jau dzīvot rītdienā, jo apstākļi tevi piespiedīs atgriezties pie nenobeigtajiem darbiem, piespiedīs pārstrādāt plānus un budžetus. Labāk brīvprātīgi un apzinīgi nobeidz šo darba gadu un negaidi rakstveida rīkojumus.

Horoskops dvīņiem

Uzņēmējdarbības pasaulē vēl var paspēt noslēgt šī gada pēdējos darījumus vai iztirgot savus darinājumus. Padosies visi darbi, kur vajadzīga līdzsvara izjūta un koordinācija.

Horoskops vēzim

Sajutīsi, ka tavi dzīvības spēki iet mazumā un tie turpinās dilt visas nedēļas garumā, tāpēc būs reāls pamatojums attaisnoties un sūkstīties par nespēju visu apskriet.

Horoskops lauvai

Partneri var izvirzīt tādus noteikumus, kurus pat vispārdrošākajos sapņos vai murgos, neesi spējīgs izpildīt. Šodien tev kategoriski aizliegts nodarboties ar jebkādām naudas operācijām.

Horoskops jaunavai

Attiecībās šodien ir ieteicams paņemt pauzi. Jādod atelpa gan sev, gan draugam mīļotajam. Izmanto šos atšķirtības brīžus, lai parevidētu savā galvā un sirdī notiekošo.

Horoskops svariem

Pienākuši pēdējie metri līdz finišam, kad ar visu varu un sparu jācenšas nobeigt darījumi, sastrādāt solīto, uzzīmēt bildi vai salabot krānu un miers. Jaunos darbos gan neiesaisties ne praktiskā, ne solījumu veidā.

Horoskops skorpionam

Esi atvērts dažādu ziņu un informācijas saņemšanai un arī sagremošanai. Iespējams, tavi bērni vai citi tuvi cilvēki tev pavēstīs par došanos tālumā vai neatkarīgā dzīvē. Viss atkarīgs no tavas reakcijas.

Horoskops strēlniekam

Diezgan radikālas pārmaiņas var pāršalkt tavu ligzdu. Tev būs sajūta, ka notiekošajam nav pietiekoša seguma vai pamatojuma. Neraizējies tev būs daudz laika, lai pārdomātu un izanalizētu notikušo.

Horoskops mežāzim

Lai ieraudzītu visus darījumu juridiskos zemūdens akmeņus un, galvenais, lai saprastu, kur ir apslēptas sprādzienbīstamās mīnas, nāksies ķerties klāt pie faktu, ciparu, numuru, vēstuļu un dokumentu revīzijas. Ne pārāk interesanti, bet lietderīgi.

Horoskops ūdensvīram

Tu šodien arī varētu nobeigt kādu savas karjeras posmu. Vismaz iekšēji būs tam nobriedis un pat gatavs samierināties ar izmaiņām savā finansiālajā nodrošinājumā. Tas nav izmisuma solis, bet gan brieduma rādītājs.

Horoskops zivīm

Šodien vari izrādīt izlēmību un cietu rīcību, ar kuru parasti nelutini savus apkārtējos. Lēmumi var skart finanses un svētku pavadīšanas grafiku. Tā būs laba zīme, kura norādīs uz tavu izaugsmi un spēju mainīties.

TV3
Vairāk..
LNT
Vairāk..
TV6
Vairāk..
Kanāls 2
Vairāk..
3+
Vairāk..

Rufo un Rafo

Iesūtīja Adriāna Frišmane

Reiz dzīvoja kāds mazs zēns, vārdā Rufo. Viņam bija rūsganbrūni mati, daudz smaidīgu vasarraibumiņu pilni, apaļi vaidziņi un tukša sirsniņa. Viņš dzīvoja bērnunamā, jo mamma ar tēti no debesu maliņas spēja vien pieskatīt viņu, bet ne apskaut un sačubināt. Rufo katru vakaru tupēja uz sava pelēkā, mīkstā paklājiņa un skatījās laukā pa logu. Īpaši viņam patika vērot, kā sniegpārsliņas – baltie, kristāliskie stikla gabaliņi – pielīp pie Rufo loga nosvīdušās rūts un izveido puķi – leduspuķi. Viņš mēdza atvērt logu un to iekasīt ar saviem mazajiem pirkstiņiem stikla burciņā, lai tā paliktu pie viņa uz visiem laikiem, bet, kā jau ledus dara, tā izkusa uzreiz, kā Rufo karstie pirkstu gali tai pieskārās. Puika saprata, ka, kas tapis uz loga, arī paliks uz loga. Tas ir brīnums, kas rodas tikai ziemā, kad aukstums kož vaigu galos un izkož logā puķi, ko Rufo arī katru nakti vēro, līdz nogurums viņu pārņem un viņš aizmieg turpat uz pelēkā paklājiņa vilnas zeķītēm un cepuri mugurā.

Sniegpārsliņas nekad nekrita vienas pašas, vismaz ne uz Rufo loga. Tās vienmēr bija salipušas pa divi vai vairāk, un reiz, Ziemassvētku vakarā, viņš ievēlējās vēlēšanos. Cieši sakrustojis pirkstus uz palodzes un aizžmiedzis actiņas, viņš vēlējās sev brāli. Brāli, ar kuru dalīties leduspuķēs. Tieši šis bija vakars, kad viss debesu jums atvērās, putēja un lāstekoja, sala un kusa, līdz no mazas sniega, silta ūdens un vēja čupiņas piedzima eņģelis. Baltu miesu kā sniegs, zilām acīm kā ūdens un viegliem spārniņiem kā vējš. Tie mirdzēja gluži tāpat, kā Piena ceļš debesīs ik nakti. Debesu puika klauvēja pie Rufo loga zilās rūts. Logs bija tik ļoti aizsalis ar ledus ziediem, ka tam cauri nebija iespējams neko redzēt. Rufo, knapi atrāvis vaļā logu, ielaida eņģelēnu iekšā. Ar lielu blīkšķi logs atsitās pret sienu, un debesu puika ar kūleni ievēlās Rufo istabā.

  • Kas tu esi?! – apjucis un bailīgs jautāja Rufo.
  • Esmu tavs brālis, tu taču mani vēlējies! – debesu puika atbildēja.
  • Bet kāpēc tev ir spārni? Citiem puišiem spārnu nav, re, man arī nav! – Rufo, rādīdams savu muguru, sauca.
  • Jo citi puikas ir zemes dēli, bet es esmu no debesīm, – debesu puika noteica, rādīdams ar bālo pirkstiņu laukā pa Rufo logu: – Esmu eņģelis, tāpēc man ir spārni.

Rufo bija galīgi apjucis, taču šķita, ka viņš saprot. Mums ir mammas un tēti, bet viņam – Saule un Mēness.

  • Un kā tevi sauc?
  • Debesīs mani sauca līdzīgi kā tevi – par Rafo –, bet, ja tu vēlies, vari man dot citu vārdu, – Rafo, rotaļādamies ar paklāja izirušajiem diedziņiem, noteica.
  • Rafo! – Rufo metās brālim ap kaklu un apkampa viņu tik stipri, līdz puikām uznāca miegs. Rufo iedeva Rafo savu labāko pidžamu, vilnas zeķītes, un abi brāļi drīz vien aizmiga dziļā, sildošā miegā.

Rīta saule izkausēja puišu miegu kā medu un apžilbināja acis. Rufo bija jāiet uz skolu, bet viņš negribēja. Viņš tik ļoti negribēja atstāt savu debesu brāli vienu, un viņam tas arī nebija jādara, jo skolas diena bija arī Rafo. Abi puikas – līdzīgi, bet tomēr atšķirīgi: kā saule un mēness, kā melns un balts, kā silts un auksts,– lielām skolas somām un izmēru lielākiem zābakiem, lai tajos ielīstu mazā pēdiņa ar zilo vilnas zeķi, devās uz skolu kā mazi, tuntulīgi sniegavīriņi, pa ceļam izvārtījušies sniegā.

Arī atpakaļceļā brāļi piesmēla lielos zābakus pilnus ar sniegu, bet šoreiz ne vieni. Ar viņiem ziemas priekus baudīja arī klasesbiedri. Zēni pikojās, krita, vēlās, aizbēra sev un citiem pilnas krāgas ar sniegu, viņi cēla ledus cietokšņus, sniegavīrus, uzdāvinādami tiem savas šalles un no mammas katla nočieptus burkānus, ko likt tiem deguna vietā.

Mājās puikas pārnāca tikai trīs stundas pēc stundu beigām, galīgi izmirkuši, sniega pilniem zābakiem un cepurēm, atstājot aiz sevis slapju izkusuša sniega straumi bērnunama garajā koridorā. Tante Marija, puikas ieraudzījusi, sāka maigi smieties un palīdzēja slapjās drēbes salikt uz radiatoriem žāvēties.

  • Aši, Rufo, skrien pārģērbties un sasukā matus, drīz ieradīsies ciemiņi tieši tevis dēļ, – tante Marija noteica.
  • Kāpēc viņa dēļ? – jautāja Rafo.
  • Saproti, Rafo, šeit dzīvo bērni, par kuriem māmiņas un tēti nespēj rūpēties, tādēļ ik pa laikam mums ir iespēja atrast visiem šiem bērniem jaunu mammu un jaunu tēti, kuriem pašiem nav vai nevar būt bērnu, bet viņi tos ļoti vēlas. Un ja, piemēram, tev iepatīkas jaunie vecāki, tad viņi par tādiem kļūst uz visiem laikiem, – paskaidroja tante.
  • Es negribu jaunu mammu un tēti! – dusmīgi sauca Rufo un aizskrēja prom. Viņš negribēja jaunu ģimeni, jo viņam jau bija viss, ko viņš vēlējās, – brālis. Rufo uzskrēja bēniņos, ielīda mazā istabiņā un tur slēpās, gaidot, līdz jaunie vecāki būs aizgājuši prom. Viņš viens gulēja uz vēsās grīdas un caur jumta apsalušo logu skaitīja sniegpārslas. Viņš gribēja zināt, cik daudz sniegpārsliņu jāsavāc, lai radītu tādu pašu brīnumu, kāds ir uz viņa loga.
  • Te tu esi! Kāpēc tu slēpies? – iesaucās Rafo, beidzot atradis brāli.
  • Man jau ir mamma un tētis, man nevajag jaunus, – asarām ritot pār sala saknaibītajiem, sarkanajiem vaidziņiem, noteica Rufo.
  • Bet viņi jau nekad neaizstās tavus īstos vecākus, viņi tikai būs mums kā tante un onkulis vai krusttēvs un krustmāte, kas par mums rūpēsies, taisīs ēst un čubinās pirms miega, – kā jau nu mācēja, skaidroja Rafo.

Rufo sirds kļuva mierīgāka, un viņš izlīda ārā no bēniņiem. Puika saprata, ka neviens necenšas viņam atņemt viņa debesu maliņu, no kuras mamma ar tēti viņu katru dienu vēro un ar siltu vēju paijā. Viņam patika doma, ka jaunos audžuvecākus no debesu maliņas ir izvēlējušies viņa īstie vecāki un nosūtījuši pie viņa, lai caur viņiem nodotu Rufo savu mīlestību un pieskārienus. Un tā arī bija. Jaunā mamma izskatījās gluži līdzīga īstajai, un jaunais tētis bija tikpat mīļš kā īstais. Rufo redzēja, kā debesu maliņa iemirdzas vēl spožāk un līksmāk. Viņi bija laimīgi, un Rufo – arī.

Drīz vien Rufo pārvācās uz savām jaunajām mājām, bet šoreiz bez Rafo. Rafo bija izpildījis savu nekūstošo solījumu Rufo un devās atpakaļ uz debesīm palīdzēt kādam citam mazam puišelim. Eņģelēns, no sniega dzimis, šoreiz debesīs atgriezās nevis kā krītošs sala lietus, bet gan kā spožākā nakts zvaigzne, kas vēl joprojām no tās pašas debesu puses uzmet vienu aci Rufo. Arī Rufo laimīgi pilnu sirsniņu ik nakti vēro leduspuķes un sveicina vecākus ar Rafo debesu maliņā.