Mēs izmantojam cookies. Tie mums palīdz Tevi atcerēties!
Es saprotu
Kas ir cookies?

Piektdiena, 23. februāris

Haralds, Almants

Horoskops aunam

Disciplinē savu prātu un neaizraujies ar pārlieku liela komforta meklējumiem. Nesaskaņas ar priekšniekiem var sasniegt kritisko masu, kas var novest pie tavas profesionalitātes apšaubīšanas.

Horoskops vērsim

Sarunu vešana un dialoga māksla nebūs tava stiprā puse. Visu centīsies panākt ar tēlainu vīziju demonstrēšanu. Ar šādu attieksmi diez vai varēsiet vienoties par sadarbību vai apvienošanos.

Horoskops dvīņiem

Jo vairāki sagaidi no pārējiem, jo stingrākai disciplīnai sevi būs jāpakļauj. Piemēram, vari uzsākt masāžas kursu vai vienoties par naudas rezervju veidošanas nosacījumiem ar savu partneri.

Horoskops vēzim

Šī nebūs nevis neizdevusies diena, bet gan izturības un profesionalitātes tests. Vari sajusties viens un pamests apstākļu varā, bet nekā! Modrās acis tevi vēros un vērtēs.

Horoskops lauvai

Nemeklē vieglu peļņu un ātru rezultātu. Darbi tiks veikti ar nelielu piespiešanos un apziņu, ka nedrīkst atlikt uz nākošo nedēļu. Šodien neizmanto arī aizliegtos paņēmienus.

Horoskops jaunavai

Šodien atcerēsies un novērtēsi izglītības lomu savā dzīvē. Nāksies teorētiski pamatot savu darbu, kam talkā nāks tavs akadēmiskās izglītības mantojums vai kāda veca skolas klade ar labi saglabātiem konspektiem.

Horoskops svariem

Gatavojies nopietnām sarunām ar priekšnieku, partneri, vecākiem vai kontrolējošo iestāžu pārstāvi. Saņemsi tiešas un nepārprotamas norādes uz savām kļūdām, tāpēc apbruņojies ar argumentiem un faktiem.

Horoskops skorpionam

Visās saskarsmēs šodien pētīsi un svērsi. Kā tirgū.Tas vistiešāk skars tuvos un mīļos. Iespējams, viņi darīs ko līdzīgu. Tāpēc šodien labāk turieties pa gabalu, neskatoties uz lielo mīlu.

Horoskops strēlniekam

Tavs draudzīgums un pretimnākšana var sastapties ar aukstu noraidījumu. Komunikācija ar cilvēkiem veidosies nedaudz saspringti un pārlieku oficiāli. Nevarēsiet noskaņoties uz vienas frekvences.

Horoskops mežāzim

Šodien ir iespēja veikt korekcijas iepriekš sagatavotajos plānos vai dokumentos. Atsakies no nerealizējamām iecerēm un izfantazētiem notikumu scenārijiem. Rēķinies, ka šādi rīkojoties, tavu fanu rindas var krietni vien sarukt.

Horoskops ūdensvīram

Šodien paļaujies uz intuīciju un dabas zīmēm. Neesi pārlieku liels ideālists un ieklausies citu pieredzē šai sakarā. Iespējams, daži no taviem ideāliem kritīs no pjedestāla.

Horoskops zivīm

Šodien ir ekselenta iespēja vienreiz pa visām reizēm pielikt punktu ieilgušiem kašķiem. Bet tev ir jābūt īpaši pacietīgam, uzmanīgam un iejūtīgam. Pamēģini vai sanāks!

TV3
Vairāk..
LNT
Vairāk..
TV6
Vairāk..
Kanāls 2
Vairāk..
3+
Vairāk..

Rufo un Rafo

Iesūtīja Adriāna Frišmane

Reiz dzīvoja kāds mazs zēns, vārdā Rufo. Viņam bija rūsganbrūni mati, daudz smaidīgu vasarraibumiņu pilni, apaļi vaidziņi un tukša sirsniņa. Viņš dzīvoja bērnunamā, jo mamma ar tēti no debesu maliņas spēja vien pieskatīt viņu, bet ne apskaut un sačubināt. Rufo katru vakaru tupēja uz sava pelēkā, mīkstā paklājiņa un skatījās laukā pa logu. Īpaši viņam patika vērot, kā sniegpārsliņas – baltie, kristāliskie stikla gabaliņi – pielīp pie Rufo loga nosvīdušās rūts un izveido puķi – leduspuķi. Viņš mēdza atvērt logu un to iekasīt ar saviem mazajiem pirkstiņiem stikla burciņā, lai tā paliktu pie viņa uz visiem laikiem, bet, kā jau ledus dara, tā izkusa uzreiz, kā Rufo karstie pirkstu gali tai pieskārās. Puika saprata, ka, kas tapis uz loga, arī paliks uz loga. Tas ir brīnums, kas rodas tikai ziemā, kad aukstums kož vaigu galos un izkož logā puķi, ko Rufo arī katru nakti vēro, līdz nogurums viņu pārņem un viņš aizmieg turpat uz pelēkā paklājiņa vilnas zeķītēm un cepuri mugurā.

Sniegpārsliņas nekad nekrita vienas pašas, vismaz ne uz Rufo loga. Tās vienmēr bija salipušas pa divi vai vairāk, un reiz, Ziemassvētku vakarā, viņš ievēlējās vēlēšanos. Cieši sakrustojis pirkstus uz palodzes un aizžmiedzis actiņas, viņš vēlējās sev brāli. Brāli, ar kuru dalīties leduspuķēs. Tieši šis bija vakars, kad viss debesu jums atvērās, putēja un lāstekoja, sala un kusa, līdz no mazas sniega, silta ūdens un vēja čupiņas piedzima eņģelis. Baltu miesu kā sniegs, zilām acīm kā ūdens un viegliem spārniņiem kā vējš. Tie mirdzēja gluži tāpat, kā Piena ceļš debesīs ik nakti. Debesu puika klauvēja pie Rufo loga zilās rūts. Logs bija tik ļoti aizsalis ar ledus ziediem, ka tam cauri nebija iespējams neko redzēt. Rufo, knapi atrāvis vaļā logu, ielaida eņģelēnu iekšā. Ar lielu blīkšķi logs atsitās pret sienu, un debesu puika ar kūleni ievēlās Rufo istabā.

  • Kas tu esi?! – apjucis un bailīgs jautāja Rufo.
  • Esmu tavs brālis, tu taču mani vēlējies! – debesu puika atbildēja.
  • Bet kāpēc tev ir spārni? Citiem puišiem spārnu nav, re, man arī nav! – Rufo, rādīdams savu muguru, sauca.
  • Jo citi puikas ir zemes dēli, bet es esmu no debesīm, – debesu puika noteica, rādīdams ar bālo pirkstiņu laukā pa Rufo logu: – Esmu eņģelis, tāpēc man ir spārni.

Rufo bija galīgi apjucis, taču šķita, ka viņš saprot. Mums ir mammas un tēti, bet viņam – Saule un Mēness.

  • Un kā tevi sauc?
  • Debesīs mani sauca līdzīgi kā tevi – par Rafo –, bet, ja tu vēlies, vari man dot citu vārdu, – Rafo, rotaļādamies ar paklāja izirušajiem diedziņiem, noteica.
  • Rafo! – Rufo metās brālim ap kaklu un apkampa viņu tik stipri, līdz puikām uznāca miegs. Rufo iedeva Rafo savu labāko pidžamu, vilnas zeķītes, un abi brāļi drīz vien aizmiga dziļā, sildošā miegā.

Rīta saule izkausēja puišu miegu kā medu un apžilbināja acis. Rufo bija jāiet uz skolu, bet viņš negribēja. Viņš tik ļoti negribēja atstāt savu debesu brāli vienu, un viņam tas arī nebija jādara, jo skolas diena bija arī Rafo. Abi puikas – līdzīgi, bet tomēr atšķirīgi: kā saule un mēness, kā melns un balts, kā silts un auksts,– lielām skolas somām un izmēru lielākiem zābakiem, lai tajos ielīstu mazā pēdiņa ar zilo vilnas zeķi, devās uz skolu kā mazi, tuntulīgi sniegavīriņi, pa ceļam izvārtījušies sniegā.

Arī atpakaļceļā brāļi piesmēla lielos zābakus pilnus ar sniegu, bet šoreiz ne vieni. Ar viņiem ziemas priekus baudīja arī klasesbiedri. Zēni pikojās, krita, vēlās, aizbēra sev un citiem pilnas krāgas ar sniegu, viņi cēla ledus cietokšņus, sniegavīrus, uzdāvinādami tiem savas šalles un no mammas katla nočieptus burkānus, ko likt tiem deguna vietā.

Mājās puikas pārnāca tikai trīs stundas pēc stundu beigām, galīgi izmirkuši, sniega pilniem zābakiem un cepurēm, atstājot aiz sevis slapju izkusuša sniega straumi bērnunama garajā koridorā. Tante Marija, puikas ieraudzījusi, sāka maigi smieties un palīdzēja slapjās drēbes salikt uz radiatoriem žāvēties.

  • Aši, Rufo, skrien pārģērbties un sasukā matus, drīz ieradīsies ciemiņi tieši tevis dēļ, – tante Marija noteica.
  • Kāpēc viņa dēļ? – jautāja Rafo.
  • Saproti, Rafo, šeit dzīvo bērni, par kuriem māmiņas un tēti nespēj rūpēties, tādēļ ik pa laikam mums ir iespēja atrast visiem šiem bērniem jaunu mammu un jaunu tēti, kuriem pašiem nav vai nevar būt bērnu, bet viņi tos ļoti vēlas. Un ja, piemēram, tev iepatīkas jaunie vecāki, tad viņi par tādiem kļūst uz visiem laikiem, – paskaidroja tante.
  • Es negribu jaunu mammu un tēti! – dusmīgi sauca Rufo un aizskrēja prom. Viņš negribēja jaunu ģimeni, jo viņam jau bija viss, ko viņš vēlējās, – brālis. Rufo uzskrēja bēniņos, ielīda mazā istabiņā un tur slēpās, gaidot, līdz jaunie vecāki būs aizgājuši prom. Viņš viens gulēja uz vēsās grīdas un caur jumta apsalušo logu skaitīja sniegpārslas. Viņš gribēja zināt, cik daudz sniegpārsliņu jāsavāc, lai radītu tādu pašu brīnumu, kāds ir uz viņa loga.
  • Te tu esi! Kāpēc tu slēpies? – iesaucās Rafo, beidzot atradis brāli.
  • Man jau ir mamma un tētis, man nevajag jaunus, – asarām ritot pār sala saknaibītajiem, sarkanajiem vaidziņiem, noteica Rufo.
  • Bet viņi jau nekad neaizstās tavus īstos vecākus, viņi tikai būs mums kā tante un onkulis vai krusttēvs un krustmāte, kas par mums rūpēsies, taisīs ēst un čubinās pirms miega, – kā jau nu mācēja, skaidroja Rafo.

Rufo sirds kļuva mierīgāka, un viņš izlīda ārā no bēniņiem. Puika saprata, ka neviens necenšas viņam atņemt viņa debesu maliņu, no kuras mamma ar tēti viņu katru dienu vēro un ar siltu vēju paijā. Viņam patika doma, ka jaunos audžuvecākus no debesu maliņas ir izvēlējušies viņa īstie vecāki un nosūtījuši pie viņa, lai caur viņiem nodotu Rufo savu mīlestību un pieskārienus. Un tā arī bija. Jaunā mamma izskatījās gluži līdzīga īstajai, un jaunais tētis bija tikpat mīļš kā īstais. Rufo redzēja, kā debesu maliņa iemirdzas vēl spožāk un līksmāk. Viņi bija laimīgi, un Rufo – arī.

Drīz vien Rufo pārvācās uz savām jaunajām mājām, bet šoreiz bez Rafo. Rafo bija izpildījis savu nekūstošo solījumu Rufo un devās atpakaļ uz debesīm palīdzēt kādam citam mazam puišelim. Eņģelēns, no sniega dzimis, šoreiz debesīs atgriezās nevis kā krītošs sala lietus, bet gan kā spožākā nakts zvaigzne, kas vēl joprojām no tās pašas debesu puses uzmet vienu aci Rufo. Arī Rufo laimīgi pilnu sirsniņu ik nakti vēro leduspuķes un sveicina vecākus ar Rafo debesu maliņā.