Mēs izmantojam cookies. Tie mums palīdz Tevi atcerēties!
Es saprotu
Kas ir cookies?

Otrdiena, 12. decembris

Lūcija, Veldze

Horoskops aunam

Šodien joprojām būsi uz viļņa un turpināsi iepriekšējās nedēļa iesākto – diriģēsi sarunas un konsultēsi visās iespējamās dzīves jomās. Labāk izvēlies tādu jomu, kur tavas zināšanas ir neapgāžamas.

Horoskops vērsim

Lai arī prāts klejos citos laukos, tev būs jāsaņemas un jāpabeidz iesāktais. Īpaši tas attiecas uz dokumentiem, juridiskām lietām un jautājumiem, kas skar tavas finansiālās līgumsaistības.

Horoskops dvīņiem

Tavs prāts būs izklaidīgs, pasīvs un tendēts tikai uz informācijas uztveršanu. Apkārtējie būs ķecerīgi noskaņoti, tāpēc var izmantot šo izdevību un pavēstīt arī kādus nepatīkamus jaunumus.

Horoskops vēzim

Kāda ļoti svarīga darba izdošanās vai izgāšanās var iekrāsot visu dienas noskaņojumu. Bet atceries, jebkurā vērtējumā ir objektīvā un subjektīvā komponente, tāpēc centies pieņemt un sadzīvot ar izteikto vērtējumu.

Horoskops lauvai

Tevī ir daudz pārdrošu ideju un milzīga vēlēšanās, tāpēc pacenties tās izmantot, lai izkultos no situācijām. Tavas runas dāvanas līdzēs vecu grēku un aizvainojumu izlīdzināšanā.

Horoskops jaunavai

Tev šī izrādīsies smaga darba un liela enerģijas patēriņa diena. Ja latiņu esi uzstādījis tik augstu, tad, draugs, pacenties to arī pārlēkt. Šodien uzsāktās lietas veiksmīgi risināsies un sagādās gandarījumu.

Horoskops svariem

Dienu nedrīksti izniekot skaitot blusas un imitējot nopietnību. Uzsāktās lietišķās attiecības sola interesantus notikumus vismaz dažu mēnešu garumā. Apkopo norēķinu dokumentāciju un sadarbojies ar grāmatvedi.

Horoskops skorpionam

Tava spēja uzspiest un apvārdot citus izpestīs tevi no ne vienas vien nepatīkamas situācijas. Velti sevi intelektuālām nodarbēm, jo šodien uzskicētie plāni sola labus panākumus to realizācijā.

Horoskops strēlniekam

Šodien sāc izrakstīt pēdējos rēķinus par šī gada pakalpojumiem vai precēm, ja vēlies, lai tie tiktu samaksāti. Vari paust savas romantiskās simpātijas pretējam dzimumam, viegli flirtējot vai saņemot dūšu un uzaicinot uz vakariņām.

Horoskops mežāzim

Šodien tevī ir daudz spēka, lai gribētu visus un visu sakārtot. Īpaši dedzīgi dalīsi uzdevumus un padomus. Kad visi nolikti pie vietas, vari parūpēties par savām finansiālajām vajadzībām.

Horoskops ūdensvīram

Vai tas būs tukšs maks vai kādi citi nemieru radoši apstākļi, kas tev ļaus gāzt kalnus, bet šodien tu tiešām paspēsi to, ko vilki garumā iepriekšējās nedēļās. Mācības, sarunu vešana un dokumentu sagatavošana ies kā no rokas.

Horoskops zivīm

Ja vēl neesi panācis vienošanos ar saviem līdzcilvēkiem, būsi samiernieciski noskaņots un viegli noslēgsi pamieru. Izrādi interesi par citu idejām un ieklausies svešos viedokļos.

TV3
Vairāk..
LNT
Vairāk..
TV6
Vairāk..
Kanāls 2
Vairāk..
3+
Vairāk..

Pasaka par meitenīti, kurai patika zīmēt

Iesūtīja Inga Dirveika

Reiz dzīvoja ģimene – mamma, tētis un maza meitenīte. Vecāki parasti bija aizņemti darbā, mājās atgriezās vēlu, tāpēc bērnu bieži pieskatīja kaimiņiene. Abas bija ļoti pieķērušās viena otrai, jo kopā nejutās tik vientuļas. Vienmēr rosīgā večiņa bija maza auguma, lielu sudrabaini pelēku copi, bet acis bija ļoti jauneklīgas un neparastas. Tik dzidri zilas un maigas, ka ikviens, kurš tajās ieskatījās, pasmaidīja. Sirmajā mūžā kaimiņiene bija pieredzējusi daudz, tāpēc bieži stāstīja brīnumainus atgadījumus no savas dzīves.

– Pasaule ir noslēpumu pilna, un pasakās ir vairāk patiesības, nekā cilvēki domā! Ja tev ir skaidra sirds un prāts, stipra griba un ticība sev, tad spēsi atrast izeju no jebkuras bezizejas. Galvenais – nenobīties un nepadoties, bet ticēt un rīkoties! – mezglaino pirkstu pacēlusi, viņa mēdza atkārtot.

Bet lielāko prieku meitenītei sagādāja zīmēšana. Kad mājās bija apzīmētas visas baltās lapas, mazā izraibināja gan brīvās malas māmiņas modes žurnālos, gan asfaltu pagalmā. Vienu reizi pat dokumentus no tēta darba mapes. Kaimiņienes dzīvoklī visas sienas bija izrotātas ar meitenītes gleznojumiem. Viņa tos ļoti slavēja un pareģoja, ka dienās mazā kļūs par slavenu mākslinieci.
Un tad notika kas briesmīgs. Kādu rītu meitenīte tupēja pagalmā un uz asfalta aizrautīgi zīmēja. Saules sasildītajā mauriņā murrādams, blakus zvilnēja ruds kaķis. Te pēkšņi ar lielu būkšķi sētā iebrāzās sarkana automašīna. Iztrūkusies no bremžu spalgā kauciena, meitenīte pacēla savu krītiņiem nošmulēto deguntiņu un, zilās acis iepletusi, stingi nolūkojās notiekošajā kā palēninātā kino… Runcī, kurš, izbīlī uzmetis kūkumu, kā bumbiņa nozuda ceriņkrūmā. Rēcošajā mašīnas purnā, kas, spīdīgos bleķa zobus zibinādama, strauji tuvojās arvien tuvāk un tuvāk. Šausmās viņa plaukstiņām aizsedza seju. Tad, milzīga spēka pasviesta, jau kūleņoja gaisā… No trokšņa aizkrita ausis, noreiba galva, līdz beidzot apkārtne ietinās baltā, pūkainā miglā un izgaisa…
Viņa attapās svešā istabā. Pie gultas, saraudāto seju rokām aptvērusi, sēdēja māmiņa. Uz krēslainā loga palodzes, drūms un neredzēti kluss, bija sagumis tētis. Meitenīte mēģināja piecelties un apkampt māmiņu, bet asas sāpes visā ķermenī kustības apturēja. Paskatījusies uz savu labo roku, viņa ieraudzīja bezveidīgu marles vīstokli…

Ārstēties slimnīcā nācās ilgi. Visi teica, ka meitenītei neticami paveicies, ka viņa ir izdzīvojusi. Pamazām brūces sadzija, sāpes mazinājās, bet lielākās raizes sagādāja rokas ievainojums. Katru dienu viņas ar māmiņu apraudzīja dakteris. Ārstēja, kustināja traumēto locekli, bet mazie pirkstiņi kā nespēja, tā nespēja kustēties. Beidzot viņš norūpējies teica, ka palīdzēt var vienīgi ļoti sarežģīta un dārga operācija. Bet meitenīte naktīs sapņoja, ka atkal zīmē, un pamodusies izmisusi skatījās uz savu nekustīgo plaukstu…

Lai vai kā, bet par vienu lietu meitenīte klusībā priecājās. Visu laiku līdzās bija māmiņa! Viņa vairs neskrēja un darbu, nerunāja nepārtaukti pa telefonu. Sēdēja blakus, sarunājās, glāstīja skuķēna gaišās bizītes, lasīja priekšā garas pasakas. Māmiņa centās būt jautra un smīdināt, bet skumjās acis sacīja ko citu.

– Varbūt viņa grib ātrāk atgriezties savā darbā? – prātoja meitenīte.

Kādu vakaru, domādama, ka meita jau aizmigusi, mamma izslēdza spuldzes un noslīdēja pie gultiņas uz ceļiem. Slāpēdama elsas matrača stūrī, viņa klusi tumsā ieraudājās.

– Mīļais Dieviņ! Palīdzi! Un dod mums spēku to visu pārciest… – šņuksti ilgi nerimās.

Tad balss kļuva arvien aprautāka, līdz apklusa pavisam. Bērns baidījās pat elpot, lai sevi nenodotu. Bija ļoti žēl māmiņas, un viņa nezināja, kā to mierināt. Gulēja aizvērtām acīm, līdz tiešām iemiga.

Meitenīte pamodās no sajūtas, ka kāds uz viņu skatās. Pret kājgali sakņupusi, miegā rāmi elpoja mamma. Lai arī žalūzijas pie logiem bija cieši aizvērtas, no palātas tālākā stūra nāca savāda gaisma. Ar veselo roku izberzējusi acis, viņa ieskatījās ciešāk. Galvu griestos atbalstījis un varenos baltos spārnus līdz grīdai nokāris, istabā stāvēja eņģelis! Viņa pie sevis pabrīnījās, ka nejūt ne mazākās bailes, pat otrādi. Likās, ka ieradies sens un labi pazīstams draugs.

– Kas tu esi? – meitenīte čukstēja.

– Esmu tavs sargeņģelis un atrodos tev visu laiku blakus. Tu biji izmisusi un miegā mani sauci.

– Un kur tu biji, kad man pagalmā uzbrauca mašīna? – rūgtums nebija noslēpjams.

– Es izrāvu tevi no pašas riteņu apakšas!

Un meitenīte kā sapnī vēlreiz atgriezās pagalmā tajā nelaimīgajā rītā…

Lūk, pagalms. Ļaudis steidzas savās gaitās. Pa ceļu gar sētu šurpu turpu braukā mašīnas. Rīta saulītes sasildīts, mauriņā laiski izstiepjas rudais runcis… Viņa paņem oranžo krītiņu, notupjas uz asfalta, un priecādamās par kaķa garajām baltajām ūsām, zīmē dzīvnieka apmierināto purniņu. Tālāk viss risinās trakā ātrumā. Apdullinoši skaļš būkšķis sētas malā. Bremžu kaukšana, benzīna dūmu smaka. Runcis, uzmetis kūkumu, palecas un nozūd ceriņkrūmā. Kā satrakots zvērs virsū drāžas spīdīgiem bleķa zobiem ņirdzošs automašīnas purns… Aizklāj seju, ar labo roku cenšas atvairīties un sajūt stipras sāpes plaukstā. Pēdējā brīdī kāds viņu cieši satver un parauj malā. Viņa atver acis un, paceldamās virs zemes, ierauga ap sevi apliktus mirdzoši baltus spārnus.

– Vai tu cieti, glābjot mani? – bija redzams, ka eņģeļa labais spārns karājas kā ievainotam putnam.

– Tas nav svarīgi. Es vienmēr būšu tev blakus, lai sargātu.

– Kāpēc tam vispār bija jānotiek? – bērns nebeidza taujāt.

– Visam, kas notiek, ir jēga. Pat tad, ja sākumā grūti to saprast. Cilvēki to vien dara, kā dzenas pēc laimes. Un, tā skrienot, bieži nepamana, ka laime visu laiku bijusi blakus. Novērtē tikai to, kas ir zaudēts… – viņš nopūtās un pielaidās pie gultiņas.
Istabā kļuva pavisam gaišs. Meitenīte labi varēja saskatīt eņģeļa acis, kas likās ļoti pazīstamas. Tik dzidri zilas un maigas, ka viņa pasmaidīja.

– Būs labi. Galvenais ir ticēt un nepadoties! Un nekad neaizmirst, kas ir svarīgākais… – spārnus pacēlis, sargeņģelis noteica un, uzdzirksteļojis spoži kā brīnumsvecīte, izgaisa.

Palātā iestājās pilnīga tumsa. Kājgalī sakņupusi, slimnīcas klusumā rāmi elpoja māmiņa. Kad meitenītes acis jau bija apradušas ar tumsu, viņa pamanīja, ka uz grīdas kaut kas mirdz. Siltu gaismu dzirkstīdama, viņai pie kājām gulēja balta spalviņa. Meitenīte pārsteigta to pacēla.

– Tas, kurš atrod eņģeļa spalvu, var izteikt savu karstāko vēlēšanos! Lai kas tas būtu, viss piepildīsies… – reiz viņai bija stāstījusi vecā kaimiņiene.

Ak, kā iepukstējās meitenītes sirds! Viņa taču varēja vēlēties jebko – visskaistāko lelli, kleitām pilnu skapi un, galvenais, atkal būt vesela!

Tad viņas skatiens apstājās pie aizmigušās māmiņas. Jau vairākas naktis negulējusi, viņa izskatījās ļoti bāla un nomocīta. Kopš meitas slimības viņa bija ļoti mainījusies. Pametusi darbu, viņa dienu un nakti rūpējās vienīgi par meitiņu. Tikai tagad, pēc ilgā slimnīcā pavadītā laika, meitenīte sāpīgi apjauta, cik ļoti viņai trūcis vecāku un cik ļoti viņa tos mīl.

– Vēlos, lai mana māmiņa ir laimīga! – sažņaugusi rociņā eņģeļa spalvu, meitenīte nočukstēja.

Spalviņa iedzirksteļojās kā brīnumsvecīte, tad, neredzama spēka nesta, uzlidoja līdz griestiem un izgaisa. Bērns sajutās ļoti noguris, un, tiklīdz nolika galvu uz spilvena, tā tūdaļ cieši aizmiga.

Viņas pamodināja ārsts, kurš ikrīta apgaitā bija ieradies neierasti agri.

– Labrīt, mazā māksliniece! Es domāju, ka kaut kas tāds notiek tikai pasakās! – dakteris izskatījās priecīgs un apjucis vienlaikus, bet abas joprojām neko nesaprata.

– Apsveicu! Tavs zīmējums uzvarējis pasaulē populārākajā bērnu zīmājumu konkursā! – ārsts vai plīsa no sajūsmas.

– Kad zīmējumu kopā ar stāstu par tavu nelaimes gadījumu publicēja presē un internetā, mums šorīt piezvanīja ļo-o-o-ti slavens dakteris! Jau pavisam drīz viņš tevi izārstēs! Tu būsi vesela!

Meitenīte ar mammu mulsi saskatījās. Kurš varēja nosūtīt konkursam zīmējumu? Turklāt vēl ar stāstu par nelaimes gadījumu! Vai tiešām… vecā kaimiņiene?

Bet pārsteigumi vēl nebija galā. Tikko ārsts bija prom, durvīs parādījās tētis. Viņš atnāca, nesdams visskaistāko lelli, kādu vien meitenīte spēja iedomāties, – ar garu gaišu bizi, sudrabaini zilā princeses kleitā!

Slavenais ārsts patiešām izārstēja meitenīti, un jau pavisam drīz viņa atkal varēja zīmēt. Savu pirmo zīmējumu viņa uzdāvināja māmiņai. Tajā bija attēlots smaidošs eņģelis, jo arī mamma tagad bieži smaidīja.

Kad beidzot viņas atgriezās no slimnīcas, apsveicināties ienāca kaimiņu večiņa. Meitenīte ļoti priecājās viņu atkal satikt un nevarēja vien nociesties, kad varēs viņai atklāt savu neticamo piedzīvojumu.

– Tas, kurš cita laimes dēļ spējīgs atteikties no saviem labumiem, pelnījis Mīlestību. Bet kam pieder Mīlestība, tam pieder visa Pasaule. Tu izdarīji pareizo izvēli! – kā lasīdama meitēna domas, viņa noteica.– Kā tu zini? – mazā bija pārsteigta.

Bet večina tikai noslēpumaini piemiedza savas zilās acis un, kā sargājot, piekļāva meitenīti sev klāt.