Kas ir eņģeļi

Iesūtīja Zanda Ieviņa

Laikā, kad man bija astoņi gadi, māmiņa man jautāja: – Vai Tu zini, kas ir eņģeļi?
Es nezināju, bet man ļoti, ļoti patika šis vārds, un katru dienu, kad izēdu tukšu zupas šķīvīti, es māmiņai jautāju: – Vai Eņģelītis tagad priecāsies?

Māmiņa vienmēr atbildēja ar gaišu smaidu un pārliecinošu: – Jā!

Es biju tik pārņemta ar maģisko Eņģeli, ka katru, kas man iedeva lelli vai konfekti, es saucu par Eņģeli.

Gāja laiks, bet es turpināju to darīt un sapratu, ka nekur kļūdījusies nebiju, jo mums visapkārt tie patiešām arī ir. Tagad, kad esmu izaugusi, esmu sapratusi, ka pasaulē ir daudz lielākas, svarīgākas lietas par konfekti un lelli. Ik dienas redzu palīdzības saucienus no  vecākiem, kuru bērniņus ir skārušas ļoti smagas slimības un kuru lielākais dzīves sapnis  ir, lai bērniņš kļūtu vesels. Ttieši tāpat ik dienas es redzu laimīgos stāstus, kuros  bērniņš ir izārstēts un laimīgs, pateicoties vecākiem un līdzcilvēku atbalstam. Šeit es nespēju atrast citus vārdus, kā šos cilvēciņus nosaukt – jūs esat vislielākie eņģeļi! Mēs ikviens varam kļūt par lidojošu sargeņģeli, ja vien pasniegsim savu silto roku nosalušajam, ja vien apmīļosim un uzsmaidīsim noskumušajam, ja vien palīdzēsim nelaimē nonākušajiem.

Patiesībā mēs katrs jau esam eņģelis, bet ar vienu spārnu, un lidot varam tikai tad, kad cieši apkampjam un apmīļojam kādu citu eņģeļi. Tāpēc es aicinu, lai mēs visi varētu lidot – apmīļo šo bērniņu un vecāku sirsniņas, piezvanot pa tālruni 90006486.
Un, māmiņ, paldies, ka parādīji, kas ir eņģeļi! Tu esi mans vislielākais Pasaules Sargeņģelis! Vēlu visiem jauku vakaru, un lai izdodas!

Nepacietīgais eņģelis

Iesūtīja Zanda Ābrama 

Vai esat dzirdējuši? Dzirdējuši to, ka sniegpārslas esot eņģeļu prieka asaras? Nē? Gribat klausīties pasaku par to? Nu tā… tad sāksim.

Reiz sensenos laikos un pat ne tik senos… Jā, atceros pēdējo reizi tas notika aizvakar. Visa darbība norisinās tur augšā – debesīs. Tur mīt eņģeļi. Balti ar pūkainiem spārniem. Viņiem ir arī eņģeļu skola, kuru pabeidzot, eņģelis var lidot lejā un apskatīt to zemi, kurā mītam mēs. Bet, lai skola būtu veiksmīgi pabeigta, ir kaut reizi jāizraud prieka asaras. Eņģelim Spārniņam tas nebija vēl noticis. Jau mācības skolā ilga veselu mūžību, bet viņš prieku nespēja saskatīt, vai arī tas nesanāca tāpēc, ka to tik ļoti vēlējās. Citiem eņģeļiem, kā Sirsniņam, Elfito, pēdējās dienās prieka asaras lija aumaļām, bet Spārniņam nekā. Spārniņš dusmīgi: – Kāpēc man nesanāk? Kāpēc es reiz nevaru sākt priecāties? Man lītu tik daudz prieka asaru. Tās būtu kā durvis, lai varētu nokļūt tur lejā, uz zemes. To es tik ļoti vēlos. Man apnicis te debesīs vien mīcīties!
Spārniņš bija tik dusmīgs, ka aiz dusmām netīšām apgāza un saplēsa lielo debess mēness spaini, kur sudrabs bija krājies jau krietnu laiku. Mākoņtēvs par to pārskaitās un kārtīgi norāja Spārniņu.

Mākoņtēvs pikti: – Ja tev kas neizdodas, nav jau citiem jācieš. Ko lai tagad mēness dara, jo jau pēc pāris dienām jābūt pilnmēnesim?

Spārniņš palika vēl bēdīgāks.

Mākoņtēvs teica: – Tev vēl daudz jāmācās. Jāmācās pacietība, jāmācās lūgt un palīdzēt citiem. Tikai tad no tā kas izaugs.
Spārniņš mirkli apdomāja un sāka lāpīt salauzto spaiņa malu. Bet nolūza lāpāmadata. Atkal jau atkal Spārniņš knapi valdīja dusmas, bet atcerējās Mākoņtēva teiktos vārdus – tev jāiemācas pacietība un jāiemācās lūgt.

Tā viņš devās pie eņģeļa Sirsniņa. Lai aizdod lielo adatu. Nekad viņš nebija lūdzis kādam palīdzību. Sirsniņš ar lielāko prieku to aizdeva un novēlēja, lai izdodas. Spārniņš turpināja lāpīt, un plaisa uz spaiņa izzuda. Atlika vien uzcītīgi sauju pa saujai izbērto sudrabu salasīt. Nebija pagājusi pat diena, un viss izlietais bija sasmelts spainī. Mēness, to ieraudzīdams, bija tik priecīgs, jo Spārniņš bija savācis vēl vairāk sudraba, kā bija izlējis.
Mēness teica: – Tu esi labu darbu padarījis. Malacis!
Spārniņš bija tik priecīgs, ka no prieka tam sāka līt asaras. Jā, tās pašas, kuras pārvēršas par sniegpārsliņām.
Un drīz visa zeme kļuva sniegoti balta.

– Beidzot! Beidzot es varu nokļūt tur lejā.
Sniga vizuļojošas sniegpārslas, un Spārniņš lidinājās līdzi tām ar prieka pilnu sirdi. Pēkšņi Spārniņš atskārta, ka prieka asaras neradās tāpat. Tās radās, redzot, kā priecājas kāds cits, jo viņš bija palīdzējis.
Mācība? Palīdzēsim citiem, un pašiem par to prieks būs. Paši kļūsim daudz priecīgāki un laimīgāki.

Par eņģeli

Iesūtīja Viktorija Petrova 

Reiz vaicāju Dievam: – Pastāsti man par eņģeli, kur tas mājo?
Dievs atbildēja: – Esmu tev sameklējis eņģeli, kurš tevi sargās un aprūpēs. Eņģelis ir ikviena bērna sapņu sargeņģelis. Eņģeļa sirds ir tev un man. Eņģeļa smaids padara bērnus laimīgākus, priecīgākus, līdzjūtīgākus. Eņģelis mājo pie ikviena no mums. Bērni gaida katrs savu eņģeli – savu laimi.
Vaicāju: – Kā sauc to eņģeli?
Dievs: – Māmiņa! Ir bērni, kuri savu eņģeli var samīļot katru dienu. Bet ir tādi bērni, kuri savu eņģeli satiek tik sapnī. Es novēlu, lai katram bērniņam būtu blakus savs eņģelis – māmiņa! Man tāda ir! Mēs esam laimīgās.

Kucēns

Iesūtīja Viktorija Graubiņa

Reiz sensenos laikos, neilgi pirms Ziemassvētkiem, kādā mazā pilsētiņā piedzima kucēns. Viņam nebija ne māsu, ne brāļu. Viņš dzīvoja nelielā mājā kopā ar meitenīti, vārdā Elizabete. Viņai bija mīloša un gādīga ģimene – lielāks brālis, mīloša mamma un gādīgs tētis. Viņi visi mīlēja sunīti. Viņi kopā spēlējās, ēda, un vakaros sunītis saritinājās pie Elizabetes kājām un gulēja. Elizabete sunīti katru dienu veda pastaigāties, bet vakarā lasīja viņam pasakas. Viņi visi bija ļoti laimīgi.
Tomēr reiz, kādā ļoti aukstā naktī, sunītis nomira. Sunīša dvēsele uzlidoja augstu mākoņos. Tur tā sastapa citas dvēseles. Sunītis jautāja: – Kas jūs esat?

Dvēseles saskatījās un atbildēja: – Mēs esam eņģeļi. Mēs vērojam cilvēkus no mākoņu maliņas un dodamies palīgā tiem, kam esam vajadzīgi. Mēs viņus atbalstam un dodam padomus.
Sunītis smaidīja.

Elizabetes mamma vienmēr pieminēja eņģeļus, un, kad tuvojās Ziemassvētki, viņa logos iekāra nelielas papīra figūriņas.
– Un kas esmu es? – sunītis jautāja
– Tagad viens no mums. Tev taču arī ir kāds vismīļākais cilvēks pasaulē. Tagad tu kļūsi par viņa sargeņģeli. Kā tevi sauc?
Sunītis samulsa.
– Mani sauc Sunītis. Visi mani tā sauc. Nu, sauca.
– Jauki, Sunīt, – viens no eņģeļiem sacīja, – sveicināts pie eņģeļiem. Nāc, piesēdi. Un kurš tad ir tavs laimīgais cilvēks?
Sunītis apsēdās un nosarka: – Viņu sauca Elizabete. Viņa dzīvoja mazā pilsētiņā uz ziemeļiem no vecā, līkā oša.
Eņģeļi iesmējās. Sunītis likās tik mazs un tik mīļš. Eņģeļiem pat bija nedaudz žēl Sunīša un viņa saimnieces Elizabetes. Viņi noteikti būtu viens otram labākie draugi uz mūžu.
– Nenokar purniņu, Sunīt, – viens eņģelis viņu mierināja. Eņģelis bija diezgan vecs, un viņa purniņš bija sačokurojies kā sažuvusi rozīne.
– Šonakt ir īpaša nakts. Šonakt ir Ziemassvētku nakts. Tāda īpaša nakts, kad var notikt jebkurš brīnums, un nakts, kad mēs, enģeļi, varam apciemot mūsu cilvēkus visā pasaulē, – piebalsoja kāds cits eņģelis.
Sunītis pasmaidīja. Viņš patiešām gribēja redzēt Elizabeti un viņas ģimeni.
Tajā naktī viņi visi devās lejup uz zemi, nesdami sev līdzi katrs vienu zvaigzni. To viņi dāvinās saviem cilvēkiem.
Kad Sunītis nonāca līdz Elizabetes mājai, viņā uzplauka milzīgs prieks. Viņš klusi ielidoja mājā caur logu un uzsprauda zvaigzni mājas eglītes galā. Gaiss smaržoja pēc konfektēm, mandarīniem un piparkūkām. Eglītē dega svecītes, un istabā bija uzklāts svētku galds. Sunītis vēlreiz aplūkoja istabu. Tā bija tikpat jauka kā viņa atmiņās. Un nu uz kamīna stāvēja mazs foto rāmītis, kurā bija redzams viņš. Sunītis bija pārsteigts un ļoti priecīgs.
Tad istabā ienāca ģimene. Viņi bija tikko pārradušies no Ziemassvētku dievkalpojuma baznīcā. Elizabete ienāca istabā un ieraudzīja Sunīti.
– Re, Sunītis mājās, – viņa iesaucās.
Visi ieskrēja istabā.
– Es neko neredzu, – brālis nikni norūca.
Neviens cits, izņemot Elizabeti, arī neko neredzēja.
Mamma notupās blakus Elizabetei un teica: – Tagad viņš ir tavs sargeņģelis. Viņš tevi sargās, un viņu redzēsi tikai tu.
Elizabete pamāja ar galvu. Viņi visi apsēdās pie galda un svinēja Ziemassvētkus.
Beigas.

Brīnumainā pasaule

Iesūtīja Anna Līva Bārtule

Reiz pirms neilga laika dzīvoja kāda ģimene. Parasta, silta un mīlestības piepildīta ģimene. Mamma, tētis un meitiņa.
Kādā skaistā dienā meitenīte kopā ar mammu un tēti devās jau ierastajā, burvīgajā svētdienas ekskursijā. Šīs dienas ekskursija bija īpaša, jo ģimene devās uz zoodārzu. Mazā Letīcija bija ļoti priecīga. Zoodārzā viņa sastapa mazu meitenīti, kas bija smagi slima. Letīcija ar šo meitenīti sadraudzējās. Sākums jaunai un skaistai draudzībai, neskatoties ne uz ko.
Meitenes katru dienu pavadīja kopā. Kādā dienā slimā meitenīte bija ļoti noskumusi. Ārsti bija sapratuši, ka viņas slimība nav ārstējama. Meitene pēc laika nomira. Letīcija ļoti pārdzīvoja.

Arī Letīciju pēc maza laika sprīža piemeklēja smaga slimība. Meitene saslima. Ārsti nedeva daudz cerību, ka meitene kļūs vesela. Laiks gāja, un pienāca Ziemassvētki, bet bez sniega un baltuma. Vecāki bija darījuši visu, tagad vien atlika cerēt uz brīnumu.
Naktī pie Letīcijas sapnī atnāca eņģelis. Balts, maigs un starojošs. Eņģelītis vēstīja to, ka dots devējam atdodas.
Nākamajā rītā bija uzsnidzis sniegs. Letīcija pamostoties jutās daudz labāk. Meitenīte vecākiem pastāstīja eņģeļa vēstījumu, un visi cerēja, ka tas ir brīnums – Ziemassvētku brīnums.

Pagāja mēneši, pagāja gads. Letīcija apmeklēja terapijas un kļuva vesela. Tagad meitene visiem mācīja darīt labu citiem. Ar liesmiņu sirdī pieminēja mazo meiteni no zoodārza un ik gadu sagaidīja un svētīja savu Ziemassvētku balto eņģeli ar brīnumiņu kabatā.

Labais eņģelis!

Iesūtīja Veronika Dragenīte 

Reiz dzīvoja eņģelītis. Eņģelītis redzēja, ka dažiem bērniem ir slikti, tāpēc viņš lidoja pie bērniem un lasīja viņiem pasakas.
Reiz vakarā atnāca bērniņš un redzēja, ka eņģelītis saskumis! Bērniņš prasīja: – Ko tu skumsti? Kāpēc esi tik bēdīgs?
Eņģelis atbildēja: – Bērniem nepatīk pasakas, kuras es viņiem sacerēju! Ļoti gribu sacerēt jaukākas pasakas.

Bērniņš atbildēja: – Labi. Rīt es pasaukšu bērnus, lai viņi paklausās tavas pasakas.

Pienāca jauns rīts, iestājās diena. Eņģelītis redzēja, ka apkārt sanākuši daudzi bērni, kuri vēlas klausīties pasakas. Eņģelītis sāka stāstīt, apkārt valdīja klusums. Varēja dzirdēt tikai eņģelīša balsi. Visi ar aizrautību klausījās! Bērniem ļoti patika eņģelīša sacerētās pasakas, tādēļ eņģelītis bija ļoti laimīgs un varēja veikt labos darbus, stāstot pasakas!

Mākoņa maliņa

Iesūtīja Vanesa Rikmane

Reiz dzīvoja kāds mazs eņģelītis, kurš no mākoņa maliņas vēroja kādu mazu, noskumušu puisīti. Eņģelītis nolaidās uz puisīša pleca un vēroja viņu. Mazais puisītis bija noskumis tādēļ, ka bija apdedzinājis pirkstiņu. Mazais eņģelītis uzpūta uz pirkstiņa, puisītim kļuva labāk un vairs tik ļoti nesāpēja. Uz mākoņu maliņām sēž daudz eņģelīši, kuri vēro saslimušus vai noskumušus bērniņus un palīdz viņiem izveseļoties. Katru gadu šie eņģelīši kļūst lielāki un spēj palīdzēt arvien vairāk.

Pastaiga mežā

Iesūtīja Valdis Celmiņš

Kādā saulainā dienā princis un princese pastaigājās pa mežu. Viņi redzēja dažādus dzīvniekus. Meža zvēri meklēja ēst un gatavojās ziemas miegam. Pēkšņi princis iesaucās: – Kādēļ ļaunā ragana laupa šos skaistos dzīvniekus?

Princese atbildēja: – Ragana laupa dzīvniekus, lai viņai būtu viņu skaistā āda.

Princis grozījās pa meža taku un ieraudzīja trolli, kurš ķēra stirnu, jo viņam tā likās nejaukā ragana. Princese un princis skrēja apturēt trolli, bet viņš ielēca savā alā. Princis gribēja sekot trollim alā, bet princese viņu apturēja un teica: – Ja tu leksi troļļa alā, tad es tevi vairs neredzēšu.

Tad princis domāja, līdz izdomāja, ka jālec abiem. Princese piekrita, un abi ielēca troļļa alā. Viņi paslēpās aiz liela akmens un redzēja, kā trollis runā ar nejauko raganu. Ragana trollim teica, ka, ja viņš nenoķers kaut vienu dzīvnieku, tad ragana viņu noburs.

Princese iesaucās tik skaļi, ka ragana sadzirdēja. Viņa piecēlās no sava krēsla un kopā ar trolli gāja skatīties, kas viņus noklausās.
Princis princesei teica: – Ja mēs nebēgsim, tad ragana mūs pārvērtīs par akmens statujām.
Viņi skrēja pa troļļa alu. Ragana pateica burvju vārdus, un viņiem no griestiem uzkrita akmens krātiņš. Princis taisnojās, lai viņus atbrīvo, bet ragana atteica, jo viņi abi varēja raganu un trolli nodot. Princese sāka raudāt. Troļļa alā ielauzās spilgta gaisma, un atlidoja stiprais un labsirdīgais eņģelis. Eņģelis sodīja trolli. Ragana būrās, bet eņģelis raganu gandrīz uzvarēja. Tad eņģelis pasauca visus meža zvērus, kuri atbrīvoja princi un princesi. Viņi visi kopīgiem spēkiem uzvarēja nejauko raganu.

Eņģeļi pār Latviju

Iesūtīja Madara Freiberga

Balts eņģelis bālā mēness gaismā skrēja, tad palidoja un atkal skrēja uz ikgadējo Eņģeļu Ziemassvētku ballīti. Viņš kavēja. Viņš jau galu galā bija atbildīgais par bērnu dāvanu iesvētīšanu.
Ja dāvanas neiesvētīja līdz ballītes atklāšanai, tad dāvanas drīz izjuka, nevienam nepatika. Bija jāpaspēj! Nedrīkstēja ļaut bērniem justies pieviltiem. Un vēl – viņam bija jāpalīdz izdalīt dāvanas. Viņš bija ļoti lepns, ka šogad ir Ziemassvētku vecīša palīgs.

Tad viņš to ieraudzīja – lielo Dieva pili, kas būvēta no tīra dimanta. Viņu ieraudzījuši, citi eņģeļi skubināja: – Ātrāk, ātrāk, tu vēl vari paspēt!

Eņģeļi aši visu sagatavoja un iesvētīja dāvanas. Tad vecītis iesaucās: – Ho-ho-ho! Nāciet, sakrausim visu kamanās un brauksim dalīt dāvanas!

Līdz pusnaktij gandrīz visas mājas bija apbrauktas, izņemot vienu. Nabagu māju.

Vecītis ar eņģeli steidzās uz pēdējo māju. Kad viņi nolika dāvanas, istabā ienāca meitenīte. Kad viņa tos ieraudzīja, meitene iesaucās: – Es satiku Latvijas eņģeli un Ziemassvētku vecīti!

Lidojot pretī mēnesim, viņi novēlēja: – Priecīgus Ziemassvētkus!

Nalngilāja

Iesūtīja Undīne Undenkova 

Reiz dzīvoja kāds zēns, kurš bija bārenis. Zēns katru dienu bēdājās, jo jutās ļoti vientuļš. Zēnu negribēja cilvēki, jo viņš vienmēr bija bēdīgs un līdz ar to dusmīgs, arī ar citiem viņš nerunāja. Zēns augu dienu sēdēja istabā un raudāja. Nezin kas būtu noticis ar zēnu, ja naktī nebūtu atlidojis balts, liels eņģelis un ar zēnu aizlidojis uz Nalngilāju – zemi, kurā viss ir iespējams. Eņģelis tur ar zēnu rotaļājās, un zēns kļuva atvērtāks un runīgāks. Zēns eņģelim izstāstīja savu bēdu, un eņģelis apņēmās parūpēties par bāreni. Abi kļuva par labākajiem draugiem, protams, zēns arī noskuma, jo ilgojās pēc īstas ģimenes, bet eņģelis viņu mierināja.

Derības par eņģeļiem

Iesūtīja Undīne Peperniece

Reiz zēns ar meiteni domāja par to, kas tad īsti ir eņģeļi. Zēns teica, ka eņģeļi ir kas tāds, kas mums katram sēž uz pleca un saka, ko var darīt un ko nevar. Bet meitene domāja, ka eņģeļi ir kaut kas tāds, ko mēs neredzam, bet kas mums palīdz. Šo visu dzirdēja kāda meitene, kurai eņģeļi bija palīdzējuši. Viņa piegāja pie viņiem un sacīja: – Protams, eņģeļi mūs sargā, protams, dažus no tiem mēs neredzam, bet mēs katrs arī varam būt eņģelis – mēs varam atbalstīt otru un palīdzēt.
– Bet tad jau tas nozīmē, ka eņģeļi esam mēs paši! Un eņģeļus mēs varam redzēt visu laiku!

Anna un eņģelītis

Iesūtīja Undīne Millere

Reiz dzīvoja meitenīte Anna un eņģelītis. Anna bija slima, bet viņa devās uz terapijām. Eņģelītis meitenītes sāpes mazināja. Viņš lidoja viņai apkārt un vienmēr atradās uz Annas pleca. Pienāca laimīgā diena, kad Anna atveseļojās, un eņģelītis vienmēr palika viņu sargāt un iepriecināt, sēdēdams uz pleca. Pēc gada Anna jau bija krietni paaugusies un priecīga varēja spēlēties ar saviem draugiem.

Tagad viņai vienmēr uz pleca sēž viņas eņģelis – viņas eņģelis, neviens cits! Tagad Anna un viņas vecāki ir laimīgi. Atceries – arī uz tava pleca sēž eņģelītis. Paskaties!

Eņģelītis varonītis!

Iesūtīja Tomass Maļeckis

Reiz dzīvoja mazs eņģelītis. Viņš ļoti ticēja varoņiem, pat pats tāds gribēja būt!Vienu dienu atnāca Bēdainītis un draudēja visus cilvēkus padarīt bēdīgus. Nu bija mazā eņģelīša kārta paveikt varoņdarbu. Bet pasaulē ir miljons cilvēku! Viņš izdomāja, kā pieveikt Bēdainīti – ar īpašo prieka dziru. Bēdainīša māja bija pārāk viegli atrodama, bet pati māja bija daudz baisāka. Viņš iegāja vienā istabā, un tur tā bija – Bēdmašīna! Eņģelim līdzi bija prieka dzira, kuru viņš uzmeta virsū Bēdainītim. Prieks aizbiedēja visas bēdas. Visi bija priecīgi un laimīgi!

Eņģeļu zēns

Iesūtīja Timotejs Jonatans Šmits

Reiz senos laikos dzīvoja cilvēks. Šis cilvēks vēl bija bērns. Pie bērna katru nakti atlidoja eņģelis. Reiz eņģelis jautāja zēnam, vai viņš nevēlas aizlidot uz debesīm? Zēns atbildēja, ka gribot gan. Viņi aizlidoja. Debesīs puika kļuva par eņģeli. Zēna māte nezināja, kur dēls pazudis.

Tad kādu nakti puisēns atlidoja pie sava loga, ieskatījās tajā un redzēja citu zēnu guļam savā gultā. Kopš tā laika eņģeļu puisēns skatās uz otru zēnu no augšas un gauži, gauži raud.

Eņģelis un meitene

Iesūtīja Skaidrīte Stēreste 

Reiz kādā vakarā, kad bija jau satumsis, Dievs sēdēja un domāja, ka pienācis laiks vakara pastaigai pa pasauli. Kā jau katru vakaru, viņš izvēlējās vienu valsti, kuru sen nebija apciemojis. Dievs nolaidās šai valstī un, kā ierasts, gāja uz to vietu, kur sajuta visstiprākās lūgšanas. Viņš nekad neizvēlējās konkrētu cilvēku, jo viņa priekšā visi bija vienādi. Tā nu viņš klusiem solīšiem devās pa ielu, kuru klāja pēdējās rudens lapas, tās klusām čurkstēja zem viņa soļiem, blakām dega laterna, kas tik tikko spēja dot gaismu šajā tumsā.

Pēkšņi Dievs izdzirdēja tik stipras lūgšanas, ka nespēja tās neievērot. Tās skanēja kā veca, sirma kunga lūgšanas pēc miera. Bet, piegājis pie mājas loga, Dievs bija ļoti pārsteigts. Izrādījās, ka uz gultas malas sēž maza meitene, ķemmējot savas lelles matus, un klusi pie sevis prasa: – Mīļais Dievs, kāpēc tik daudz cilvēku cieš un tu viņiem nepalīdzi?

Dievs samulsa no šīs lūgšanas – parasti cilvēki lūdza sev, bet šī mazā meitene lūdza par citiem. Neko nepateicis, viņš devās atpakaļ uz debesīm un nosūtīja pie šīs meitenes eņģeli, lai parāda viņai atbildi.

Eņģelis uz zemes nolaidās ar pirmo puteni, viņš bija tik balts kā pirmais sniegs, mirguļoja kā sniegpārsliņa un bija tik laimīgs par sniegu, ka savērpa puteni tik lielu, ka neviens tam cauri neredzēja. Eņģelis bija tik priecīgs, ka aizmirsa par mazo meiteni, kas sēdēja pie loga un lūkojās visapkārt, gaidīdama brīnumu. Viņš spēlējās ar bērniem, bet pie mazās meitenes devās tikai vakarā, kad bija jau piekusis. Nenojaušot, cik vēls, viņš piesteidzās pie loga, bet mazā meitene jau saldi gulēja, sasegusies segās.

No rīta, kad pirmie saules stari parādījās un mirguļoja sniegā, vēstot, ka klāt Ziemassvētki, meitene izlēca no gultas un devās brokastīs. Viņas māmiņa jau bija cēlusi galdā pirmos pīrāgus, kuru smaržu varēja just pat otrā pilsētas malā. Tie bija tik brūni un sulīgi, ka meitene pat nepamanīja, kā pusi apēdusi. Pasmaidīja un atvainojās par to, ka visu gandrīz notiesājusi, viņa izsteidzās ārā un aizcirta durvis ar tādu būkšķi, ka pamodināja turpat guļošo eņģeli. Lēnām piecēlies un klusītēm neizdvesis ne skaņu, viņš pielidoja mazajai meitenei pie muguras un pasveicināja. Viņa lēnām pagriezās, satraukusies ietrīcējās un ar lielām, izbrīnītām acīm vēroja pretī stāvošo eņģeli.

– Tik skaists, – viņa nodomāja, – pat sniegs izskatās pelēks viņa priekšā.

Eņģelis sāka smieties par meitenes izbrīnu, viņa smiekli skanēja kā zvaniņš. Viņš nenoturējās un pacēla meiteni, abi ieleca kupenā, un tad sākās sniega kauja. Meitene bija tik priecīga, ka neapjauta, ka viņas priekšā ir īsts brīnums.
Tikai tad, kad ārā sāka satumst, abi saprata, ka spēlējušies visu dienu, un meitene teica:

– Eņģeli, piedod, bet man jāsteidzas mājup, jo jau paliek tumšs.

– Bet vai tu negribi redzēt atbildi uz savu lūgšanu? – eņģelis pajautāja.

– Vai tad tai ir atbilde? – viņa vaicāja.

– Nāc, es tev parādīšu, – eņģelis pasmaidīja, uzcēla meiteni sev uz muguras un pacēlās spārnos.

Abi lidoja pāri pilsētai. Lejup paskatoties, visapkārt varēja redzēt mazas gaismiņas atspīdam no māju logiem, ielās izkārtas mirgojošas virtenes un cilvēkus, kas steidzās mājup. Meitene pat nepamanīja, ka laižas lejup. Drīz viņa attapās uz zemes. Eņģelis pasniedza viņai roku un devās pie kādas ēkas, kur cilvēkiem dalīja zupu un pasniedz dāvanas.

– Ko tu tur redzi? – eņģelis prasīja.

– Cilvēkiem sniedz zupu un dāvanas, vai tā ir atbilde uz manu jautājumu?

– Jā, tu to vēl neredzi, bet drīz noteikti atradīsi savu atbildi.

Meitene neziņā, uzsēdusies uz eņģeļa muguras, lidoja uz nākamo vietu. Tik ļoti nogrimusi savās domās, viņa pat nepamanīja, ka ir jau nolaidusies pie kādas vecas ēkas, kas no ārpuses izskatījās biedējoši.
Abi divi, piegājuši pie loga, ieraudzīja, kā bērni izsaiņo dāvanas, bet otrā logā – to, kā divi cilvēki paraksta papīrus. Nesaprotot, kas notiek, viņa prasīja:

– Kas šī ir par vietu?

– Bērnu nams, – eņģelis atbildēja.

– Un te ir atbilde uz manu jautājumu?

– Jā un nē, – eņģelis nopūtās, – redzi, cilvēki dāvāja prieku šiem bērniem, ziedojot dāvanas, un palīdzēja viņiem justies laimīgiem, bet otrā istabā cilvēki tagad paraksta dokumentus, lai dotu kādam bērnam mājas.

– Tad šie cilvēki ir eņģeļi, tāpat kā tu, – meitene noteica.

– Jā, viņi ir eņģeļi, visi cilvēki ir tādi, tāpēc jau jūs esat šeit, lai palīdzētu cits citam. Kad Dievs radīja cilvēkus, viņš zināja, ka nevarēs palīdzēt visiem, tāpēc katra cilvēka sirdī ielika daļiņu no eņģeļa. Bet jums katram pašam tā daļiņa sevī ir jāatrod. Ne vienmēr viss ir tik melns, kā redzi, ir arī labais, to nekad nedrīkst aizmirst, tas jāvairo ik dienu.

– Pasakaini, cik maz vajag, lai vairotu prieku, paldies tev par to, ko man parādīji, es to nekad neaizmirsīšu! – meitene noteica.

– Vēlāk tas tev šķitīs kā izsapņots sapnis, – eņģelis klusi noteica un notupās uz ceļiem, lai varētu apskaut mazo meiteni.

Abi cieši apskāvās, un bija laiks pēdējam lidojumam. Pēc tam meitene nokāpa no eņģeļa muguras, aizgriezās, lai notīrītu sniegu no mēteļa, bet, kad viņa pagriezās atpakaļ, bija sacēlies putenis un eņģelis bija izgaisis. Viņa paskatījās naksnīgajās debesīs, pasmaidīja un beidzot jutās laimīga.

Decembra diena

Iesūtīja Silga Štokroze

Bija auksta decembra diena. Laukā spīdēja saule, un aiz loga skatījās lausks – mazs vīrelis ar cirvīti rokā. Ilzīte, vērojot pa logu skaisto laiku un nevarot sagaidīt mammu pārnākam no darba, paņēma mēteli un ar Duksi, savu šuneli, izskrēja laukā, aizmirstot uzvilkt gan cepuri, gan šalli, gan siltos cimdus. Bija skaista pēcpusdiena, sniga sniegs, un Ilzīte sāka pikoties ar Duksi, velt lielas sniga pikas un celt sniegavīru, pat nemanot, ka pienācis vakars un rokas nosalušas. Atskrienot mājās, Ilzīte apsedzās ar vectēva silto adīto segu un gaidīja mammu. Aizmiga. Mammai pārnākot mājās, Ilzīte dega kā uguns, bija uzcēlusies temperatūra, un viņu kratīja drebuļi. Mamma pagatavoja tēju ar medu. Ilzīte izdzēra to un aizmiga. No rīta mammai atkal bija jāskrien uz darbu, un viņa nevarēja palikt mājās pie slimās meitas. Ilzīte palika mājās ar Duksi un savu sargeņģeli. Sargeņģelis bija viņas vectēvs, kas dzīvo debesīs un allaž ar viņu ir kopā. Tā arī Ilzīte, ticot savam sargeņģelim, izveseļojās un atkal varēja skriet laukā ar Duksi un baudīt ziemas priekus. Ilzīte novēl visiem bērniem atrast savu eņģeli un ticēt, ka tas palīdzēs viņiem izveseļoties un būt laimīgiem.

Skaudīgais vīrs

Iesūtīja Kirstiāns Vistarts 

Reiz dzīvoja vīrs – ne īsti bagāts, ne īsti nabags. Cauru dienu viņš to tik vien darīja, kā žēlojās: – Kāpēc kaimiņam ir vairāk naudas nekā man? Kāpēc kaimiņam ir gudrāki bērni nekā man?

Tā žēlodamies, vīrs dzīvoja visu savu dzīvi, līdz kļuva vecs, slims un nevarīgs. Joprojām viņam nekas nebija labi. Nāca Ziemassvētki, cilvēki posa savus mājokļus, iegādājās dāvanas un cepa piparkūkūkas, taču viņš neizjuta svētku prieku. Īsi pirms Ziemassvētkiem vīrs žēlojās Dievam: – Kāpēc visiem ir tik labi un man – tik slikti?

Sapīcis vīrs aizgāja gulēt. Miegā kāds aizskāra viņa plecu, un vīrs pamodās. Viņa priekšā stāvēja Dieva eņģelis un teica: – Dievs tavas vēlēšanas ir uzklausījis, tu būsi tik bagāts kā kaimiņš, tev būs tik gudri bērni kā kaimiņam, un tu būsi vesels.
Vīrs sāka bagāta cilvēka dzīvi – katru dienu vairoja savu mantu, strādāja līdz vēlai naktij. Viņš neredzēja ne savu sievu, ne savus gudros bērnus. Kādu laiku viņam tas patika. Kādu pusdienlaiku, pārbraucot mājās, viņš atrada zīmīti uz galda: – Tu pārāk bieži neesi mājās, bērni tevi nesatiek, tādēļ mēs aizejam no tevis.

Vīrs bija ļoti bēdīgs, tajā brīdī zuda visa viņa dzīves jēga. Vīrs izmisumā atkal lūdza Dievu: – Es vēlos atpakaļ savu iepriekšējo dzīvi.

Viņa priekšā atkal nostājās eņģelis un vaicāja: – Kāpēc tu atkal mani traucē?

Vīrs atbildēja: – Es iepriekš nenovērtēju savu dzīvi un visu, kas man dots.

Tikai tagad viņš bija sapratis, ka lielākā vērtība ir ģimene.

Eņģelis piepildīja vīra vēlēšanos, un vīrs atguva iepriekšējo dzīvi, bet nauda viņam palika. Naudu vīrs noziedoja slimajiem un nabadzīgajiem bērniem, kuriem tā bija vajadzīga vairāk nekā viņam. Un beidzot viņš bija priecīgs par paveikto.

Dzimšanas diena

Iesūtīja Sarmīte Vilde

Reiz kādu rītu mazai meitenītei bija dzimšanas diena. Viņa gribēja iziet pastaigā, taču nespēja pastaigāt.
Tajā pašā laikā garām lidinājās Eņģelītis un nodomāja: – Es taču varu to izdarīt! Kāpēc gan es nevarētu uzdāvināt meitenītei savu spēju pastaigāt?
Viņš tā arī izdarīja, un nu šis mazais Eņģelītis bija kļuvis par mazās meitenītes sargeņģelīti.

Reiz slimnīcā

Iesūtīja Sāra Samanta Tirina

Reiz slimnīcā piedzima bērns ar spārniem. Gan ārsti, gan pārējie bija lielā izbrīnā – vai tā vispār var notikt? Pēc gadiem šī jaukā meitene, kuru sauca Sofija, dziedēja slimos un atpestīja no grēkiem. Kādu dienu meitene saslima ar plaušu karsoni. Sofijas māsa, kas ļoti apbrīnoja savu māsu, visu cauru nakti sēdēja pie Sofijas gultas slimnīcā un negāja mājās, jo ļoti uztraucās.

Vienu dienu Sofija teica: – Sāra, dodies mājup, izgulies, man viss būs kārtībā.

Sofijai ar grūtībām izdevās pierunāt Sāru iet mājup. Nākamajā dienā Sāra ātri skrēja uz slimnīcu, bet priekšā to sagaidīja nelaime– Sofija bija nokļuvusi debesīs. Sāra ļoti daudz domāja – kā būtu, ja māsa būtu šeit…

Pagāja gads… divi… trīs, un Sāra bija slimnīcā gaidībās. Viņas bērnam kaut kas bija noticis, un Sāra lūdzās, lai māsa Sofija no aizsaules atnāk un klusiņām izārstē Sāras meitu Kati. Sofija bija neredzami un klusi atlidojusi no aizsaules un izārstēja Sāras meitu Kati. Sāra ļoti pateicās savai masai par palīdzību. Vēlāk aizvien vairāk un vairāk nāca gaismā tas, ka Katei ir spējas izārstēt savus tuvos, tālos un, protams, arī citus. Tāpēc arī šī meitene dzīvoja laimīgi un tika uzskatīta par māsu Glābējkati…
(gribēju pateikt to, ka es redzēju šādu sapni.. tāpēc izdomāju uzrakstīt)

Mazie eņģeļi

Iesūtīja Samanta Siksna 

Reiz sensenos laikos dzīvoja cilvēki kopā ar maziem eņģeļiem. Cilvēki eņģeļus baroja, izmitināja un palīdzēja tiem iejusties savā vidē, bet eņģeļi, savukārt mācīja cilvēkiem pareizi dzīvot, saskatīt skaisto un iedvesmoja vēl daudz un dažādos veidos.Vakaros katrā mājā pie iekurta pavarda un gaismām logos kopā sanāca visa ģimene un ģimenes eņģelis. Sākās spēles, rotaļas un sarunas. Bērniem mirdzēja acis, bet pieaugušie pārsteigti saskatījās ikreiz, kad atrisināja kādu no nebeidzamajām eņģeļa sastādītajām dzīves krustvārdu mīklām. Pēc kāda laika bērni pirmo reizi ieraudājās, jo nezināja, kur palikuši viņu mīļie mazie eņģelīši. Vecāki arī bija noskumuši, jo bērni raudāja. Viņi pie sevis prātoja, kur varēja pazust eņģelīši. Vecāki teica: – Mēs atradīsim jūsu mazos eņģelīšus.

Tad viņi meklēja un meklēja. Pagāja kāds laiciņš, un vecāku istabā pie loga piebungājās mazs, mīļš eņģelītis. Visi bija priecīgi, jo atradās bērnu mazais eņģelītis. Kad bērni piecēlās, viņi izdzirdēja, ka vecāki runājas ar kaut ko. Bērni aizskrēja pie vecākiem un redzēja, ka ir atradies viņu mazais eņģelītis. Bērni bija laimīgi un spēlējas ar mazo eņģelīti, bet vecāki skatījās uz saviem bērniem un redzēja, ka viņiem ir prieks acīs, un visi bija laimīgi.

Pasaka par eņģeļiem

Iesūtīja Rinards Šķērsts

Kādu dienu jaukā pilsētā nolaidās jauks eņģelis. Viņš bija baltā krāsā – tas izskatījās nevainojami.
Tas nolaidās pilsētas centrā, un viss kļuva balts. Tā bija kā maģija, kas pārņēma zemi. Arī cilvēki kļuva klusi. Un nevienam ne pret vienu nebija naida.

Šajā pilsētā dzīvoja kāds zēns. Viņu sauca Adriāns. Adriāns bija neparasts zēns. Šis zēns nekad ne par ko nemelo. Kādreiz, kad nodarīja kaut ko sliktu, viņš pie sevis domāja, ko darīt. Viņš atcerējās, ka viņam ir vecāki. Adriāns zināja – ja pastāstīs to viņiem, tad viņam nekas nenotiks.

Vienu dienu viņš devās ārā no mājas – ciemos pie drauga. Tad bija ziema – kāpēc gan neuzcelt sniegavīru? Viss bija izcili, jo zēns bija ļoti gudrs. Tikai bija viena neliela problēma – zēna kājas nekustas. Zēns atradās ratiņkrēslā.

Zēns no rīta pamodās un devās kārtējā izbraucienā ar ratiņkrēslu. Adriāns apbrīnoja, cik skaista ir ziema – sniegs ir baltāks par baltu, un zeme čaukst uz katra soļa. Kad viņš atgriezās, nolēma lasīt grāmatu par eņģeļiem. Adriāns jau sāka lasīt pēdējo rindkopu.

Bet pēdējā teikumā bija rakstīts: – Tici sargeņģeļiem, un viņš kādu dienu atlidos pie tevis.

Adriāns ticēja un vēlējās, lai viņa kājas ir veselas un lai varētu spert savu pirmo soli. Viņš gribēja būt kā citi bērni, kuri var staigāt. Daudzi citi bērni nenovērtēja to, ka viņi var staigāt, skriet, turpretī Adriānam tas bija sapnis.

Nākamajā rītā zēns pamodās un nojauta, ka kaut kas ir savādāk. Viņš bija enerģijas pārpilns. Adriāns centās piecelties no ratiņkrēsla, un viņam tas izdevās. Zēns bija priecīgs, viņš skrēja, lēkāja un darīja daudz ko citu. Tieši tas jaukais, baltais sargeņģelis nolaidās uz Adriāna. Zēns turpināja kājas attīstīt arvien vairāk. Un turpmākajā dzīves daļā viņš dzīvoja ilgi un laimīgi.

Eņģeļi pār Latviju

Iesūtīja Renāte Brieze, 5.a klase, Mālpils novada vidusskola 

Reiz pa debesīm lidinājās ļoti izvēlīga bērna dvēselīte. Mazā dvēselīte nebija apmierināta ne ar kādiem vecākiem. Vieni bija par vecu, otri – par nabagu, trešie – par bagātu, vēl citi – ne tik gudri.

Un tad Likteņtēvs nolēma bērna dvēselītei dot tādus vecākus, kuri viņu mīlēs, bet māte ar tēvu nebūs vienmēr kopā.
Mazā dvēselīte noskuma un iespītējās, ka tādus vecākus viņa negrib. Tad Likteņtēvs par dvēselītes nepaklausību nolēma tai dzīvē dot vēl vienu pārbaudījumu – slimību.

Bērna dvēselīte pavisam saruka, bet dvēselītes sargeņģelis teica: – Nebēdā, es tevi visu mūžu sargāšu. Lai gan tavi vecāki būs šķirti, es tev došu mīlošus vecvecākus, kas tev palīdzēs ik mirkli.

Tā piedzima bērniņš tētim un māmiņai. Vecāki par bērniņu bija ļoti priecīgi un mīlēja viņu no sirds. Bet tad nāca Likteņtēva pārbaudījums – slimība, kura izmainīja visu ģimeni. Lai gan vecāki bērniņu mīlēja tikpat stipri kā agrāk, viss bija mainījies. Bērns neredzēja. Tas bija liels pārbaudījums gan vecākiem, gan bērnam.

Kādu dienu uz viņu mājiņas jumta nosēdās liels, balts eņģelis. Viņš bērnam teica: – Es tevi sargāšu un vadīšu visos ceļos. Liels palīgs tev būs balts suns Amors. Tu vari uzticēties un iet droši viņam līdz.

Tēvs nesagaidīja brīdi, kad viņa bērniņu apciemoja sargeņģelis, bet ģimenē kopš sargeņģeļa apciemojuma valdīja laime, miers un prieks.

Eņģeļu pasaka

Iesūtīja Renāte Ausmane

Kādā ciemā dzīvoja maza meitenīte, vārdā Ieva. Kad pienāca ziema, laukā virpuļoja sniega pārslas, sals knieba vaigos, bet lausks dusmīgi spēra pa māju pakšiem.Ciema bērniem sākās līksms laiks. No šķūnīšiem tika vilktas ārā slēpes, ragaviņas un slidas. Bērni, salā sasārtušiem vaigiem, traucās no kalna, slēpotāji klusi slīdēja pa apsnigušām pļavām, bet slidotāji ievilka baltas, asas švīkas ledus spogulī.Mazā Ieviņa, piespiedusi savu deguntiņu pie loga rūts, bēdīgi lūkojās laukā. Viņa arī gribētu būt bērnu barā, traukties ar ragaviņām tā, ka vējš svilpo gar ausīm. Taču nē!Vecāki liedza Ieviņai iet laukā, jo baiļojās par savu bērnu – vai tik viņa nepakristu, kāds nenodarītu viņai pāri, vai tik viņa neielūztu upes ledū vai nesaslimtu.

Jo dienas, jo Ieviņa kļuva bēdīgāka un bēdīgāka. Un tad kādu nakti meitenes istabā uz palodzes nolaidās sudrabains eņģelis: – Ieviņ! Kāpēc bēdājies, kāpēc tavi vaidziņi ir tik bāli?

Meitenīte pastāstīja eņģelim, ka māte un tēvs visu laiku baiļojas par viņu, tādēļ Ieviņu nelaiž laukā pie citiem bērniem.

– Nebēdā, Ieviņ! Gan būs labi!

Un nu notika brīnums. No rīta, kad Ieva pamodās, istabas durvīs stāvēja mamma un smaidīja: – Celies, Ieviņ! Paēd brokastiņas un ej laukā pie citiem bērniem. Tikai, lūdzu, esi uzmanīga!

– Ak Dievs! Kas par prieku!

Kad Ieva izgāja pagalmā, viņa aptvēra, ka var pateikties eņģelim par šo brīnumaino pārmaiņu.
Izpriecājusies un pēc sirds patikas izbaudījusi ziemas priekus, viņa iekrita baltajā sniega segā, priecīgi vēzēja rokas uz augšu, uz leju un skaļi smējās. Tikai piecēlusies un paskatījusies baltajā sniegā, kur tikko bija gulējusi, viņa saskatīja eņģeli.Vajag tikai kaut ko ļoti, ļoti vēlēties. Tad tas arī piepildīsies, jo katram ir savs eņģelis, kurš noraugās no kādas mākoņa maliņas un steidzas palīdzēt piepildīt katra bērna ilgas un sapņus.

Toms

Iesūtīja Renārs Ziediņš

Reiz dzīvoja jauks, smaidīgs, labsirdīgs zēns, vārdā Toms. Bet bija viena nelaime – pēc traumas viņš nevarēja pastaigāt.

Tas sākās astoņu gadu vecumā. Toreiz viņš rotaļājās uz kāpnēm, nokrita un salauza kājas. Viņš tika nogādāts slimnīcā. Lūzumi bija sarežģīti. Tomu operēja, un abas kājas ieģipsēja. Pēc laika ģipsi noņēma, bet kājas nekustējās, kā nākas. Katru dienu zēnam bija jāmēģina staigāt. Tomam bija arī jāvingro. Vingrinoties arī gadījās nokrist. Atveseļošanās procesā bija sarežģījumi. Kāju lūzumi nedzija, kā bija domāts. Toma mamma lūdza Dievu: – Kaut mans dēls atveseļotos!

Vienu nakti Dieva sūtnis eņģelis lidoja pa viņu māju. Eņģelis ieraudzīja mazo puiku un teica: – Es varu tev atdot iešanas prasmi!
Tā arī notika. Nākamajā rītā zēns jau varēja mazliet pastaigāt. Toms priecājās, ka viss izdodas daudz vieglāk un bez sāpēm. Tā ritēja dienas, un kļuva arvien labāk un labāk.

Pēc diviem gadiem Toms varēja pastaigāt! Un viņa mamma bija priecīga, ka viņas lūgšanas ir uzklausītas. Eņģelim Toms ar mammu pasakās katru dienu!

Cilvēki un Eņģeļi

Iesūtīja Rafaels Lasmanis 

Agrāk cilvēki un eņģeļi satikās ikdienā, eņģeļi cilvēkus sargāja un brīdināja par briesmām, kas tuvojas. Taču kādu dienu cilvēki arī sāka gribēt lidot tā kā eņģeļi, un tie sāka ņemt eņģeļiem nost spārnus… Bet, kolīdz eņģelim noņem spārnus, tas aiziet bojā. Taču, par laimi, bija arī tādi, kas eņģeļus aizstāvēja – tie cīnījās pret tiem, kas centās noņemt eņģeļiem spārnus. Beigās viņiem izdevās uzvarēt ļaunos, bet ar pašu eņģeļu palīdzību. Kopš šīs cīņas eņģeļi nerādās cilvēkiem acīs un sargā tikai tos, kas ir labi, jauki un nedara pāri citiem. Bet ļaunie, kuri dara pāri citiem, netiek sargāti un tiek nosūtīti uz elli.

Pasaka par eņģeļiem

Iesūtīja Edgars Oščenkovs, 5.b klases skolnieks, Ludzas pilsētas ģimnāzija

Cilvēki maldās, ja domā, ka eņģeļu nav. Viņi ir it visur.

Tie ir uzzīmēti uz baznīcas griestiem – apaļi sārtvaidzīši ar nelieliem spārniņiem uz muguras. Viņi ir priecīgi un bezbēdīgi, jo mīt svētā vietā un tuvāk debesīm. Man mājās arī ir eņģelis – no stikla. Viņš tur rociņās sirdi zaļā krāsā, un Ziemassvētkos, rotājot eglīti, mēs viņu karam visaugstākajā egles zarā, lai nepiekļūst kaķis un nesasit. Bet manai māsīcai ir vesela eņģeļu kolekcija, viņa tos krāj. Kad māsīcai ir svētki, mēs dāvinām viņai eņģeli, tad pārskatām visu kolekciju un esam apmierināti, ka katrs eņģelis izskatās citādi.

Bet ir tādi eņģeļi, par kuriem īsti nevar saprast, kur gan viņi mīt un kā izskatās.

Cilvēki saka: – Eņģelis man uzsēdās uz pleca un deva padomu.

Tad kā viņš nokļuva uz tā pleca, un no kurienes ir nācis?

Vai arī kāds iesaucas: – Sargeņģel, stāvi man klāt!

Tad eņģelis ir tas karavīrs – kā pie Brīvības pieminekļa, ar ieroci un zābakos? Bet kur tad viņa spārni?

Dažreiz vecmamma, noglāstot manu galvu, viegli pasmaida un saka: – Ak tu, mans eņģelīt!

Tad tajā brīdī arī es esmu eņģelis?

Vēl ir televīzijā rīkotā ziedojumu akcija “Eņģeli par Latviju”. Tad patiešām eņģeļi sapulcējas veseliem bariem. Viņi skumst par saslimušajiem bērniem, kuriem vajadzīga palīdzība. Viņi dzied, dejo, runā, raud, pat zvana pa telefonu. To visi viņi dara tik neatlaidīgi, līdz slimi bērni sāk smaidīt. Jā, izrādās, eņģeļi spēj uzmodināt cerību un pastumt malā sāpes.

Ja kāds tomēr grib redzēt eņģeļus – baltus, mirdzošus un ar skaistiem spārniem –, sagaidiet sniegu! It sevišķi Ziemassvētkos, no baznīcas nākot, kad iekšā sirdī viss ir daudzmaz tīrs un sakārtots. Paverieties debesīs, tur viņi ir, liegi slīd, un viņu spārni plīvo mirdzošā baltumā, viņu sejas ir rāmas un apgarotas. Un vēl, lai labāk tos redzētu un atšķirtu, ir jāzina, ka eņģeļi nespēj būt dusmīgi, viltīgi vai ļauni.

Mans padoms eņģeļu lietās – nemeklējiet tos savos plauktos, bet gan līdzcilvēkos, atveriet savas sirdis eņģeļa spārna pieskārienam!

Māsas

Iesūtīja Paula Tripka

Reiz dzīvoja divas māsas – Marija un Elizabete. Viņas dzīvoja lauku mājā. Elizabete bija ļoti slima, taču ļoti ticēja brīnumiem. Elizabete ticēja, ka katram ir savs sargeņģelis. Māsa Marija un arī Elizabetes vecāki, tieši tāpat kā Elizabete, ticēja brīnumiem un eņģeļiem. Elizabete, vakarā skatoties ārā pa logu, ieraudzīja krītošu zvaigzni un ievēlējās vēlēšanos – satikt īstu eņģeli. Nākamajā dienā Elizabete un visa viņas ģimene tiešām satika īstu eņģeli, kurš teica: – Sveiki, Elizabete! Zinu, ka tu esi slima, taču ļoti vēlies atkal kļūt vesela, un arī tava ģimene to ļoti vēlas! Es tev palīdzēšu kļūt veselai!

Pēc pāris mēnešiem Elizabete tiešām atveseļojās, un eņģelis Elizabeti un viņas ģimeni apciemo vēl šobaltdien. Ticiet brīnumiem, ticiet eņģeļiem, jo tie pastāv!

Marijas eņģelītis

Iesūtīja Patrīsija Volkova

Reiz bija auksta ziemas diena. Tētis todien no meža pārnesa lielu un sasalušu egli. Tētis ar vectēvu ilgi noņēmās ar egli, lai viņu ievietotu trīsstūrveidīgā egles kājā. Kad tas viņiem bija izdevies, egli ienesa viesistabā. Istabā kurējās krāsns, un siltumā egle sāka atkust. Tad zariņi atdalījās, un istabā jau stāvēja liela un kupla egle. Visa viesistaba smaržoja pēc skujām. Tagad sākās pats interesantākais, un bērniem vajadzēja gatavot visādus rotājumus, lai būtu, ar ko izgreznot eglīti. Un tas viņiem patika vislabāk. Bērni sasēdās pie lielā galda, kas atradās viesistabā. Pie šī darba viņi pavadīja visu vakaru. Līmēja, grieza un atkal līmēja, veidojot dažādas virtenes un turziņas, lai būtu, ar ko izrotāt eglīti. Kad viss jau bija pabeigts un eglīte izrotāta, mamma teica, ka līdz rītvakaram viesistabā nedrīkst ienākt, jo viņus gaidot liels pārsteigums.

Mārtiņš no rīta pamodās pirmais un gāja modināt brāli: – Pēter, celies, iesim skatīties mammas pārsteigumu.
Pēteris vēl negribēja celties, jo vakardienas darbiņi bija viņu nogurdinājuši.Bet Mārtiņš atkal uzstāja: – Nu celies taču, iesim skatīties!

Brālis ar lielām mokām piecēlās, un abi devās uz virtuvi pie mammas. Virtuvē vecmamma gatavoja brokastis un lika bērniem pagaidīt, līdz mamma atgriezīsies. Iekārtojušies pie galda, abi brāļi ēda brokastis un prātoja par pārsteigumu, ko mamma solījusi.
Noklaudzēja ārdurvis, un koridorā bija dzirdamas svešas balsis. Bērni, padzirdējuši, ka atgriezusies mamma, skrēja skatīties. Bet priekšā bija liels pārsteigums. Mamma nebija viena, viņa stūma mazu meitenīti, kas sēdēja invalīdu ratiņos.

Mamma teica: – Mīļie bērni, šī ir jūsu jaunā māsiņa Marija, viņa tagad dzīvos pie mums.

Brāļi ļoti nopriecājās, pieskrēja pie Marijas, apskāva viņu un teica: – Esi sveicināta mūsmājās! Mēs ar lielāko prieku dalīsimies ar savām mantām un ar visu pārējo.

Marija bija ļoti kautrīga meitene, bet, redzot, kā viņu šeit uzņem, viņa pasmaidīja un apskāva abus brāļus. Un Mariju ieveda viņas istabā, kurā viņa dzīvos.

Visu pēcpusdienu mamma ar vecmammu gatavoja svētku ēdienus. Māja smaržoja pēc piparkūkām un štovētiem kāpostiem. Mēs nemaisījāmies viņām pa kājām un istabā spēlējāmies ar māsu Mariju. Brīžiem tēvam jautājām: – Vai ilgi vēl līdz vakaram?
Mēs nevarējām sagaidīt, kad tiksim viesistabā. Beidzot pienāca ilgi gaidītais mirklis un mamma teica, ka ir jāiet ģērbties.
Mums bija sagatavotas svētku drēbes. Mamma sapucēja mazo māsu. Uzvilka skaistu sarkanu kleitu un iesēja matos baltas, lielas lentas. Māsa izskatījās kā īsta princese.

Tik negaidot bija pienācis tas brīdis, kad varēsim iet viesistabā. Bija sanākuši ciemiņi un kaimiņu bērni. Viesistabā no grīdas līdz griestiem svecīšu gaismā laistījās lielā egle. Zem egļu zariem bija saliktas dāvanas, kas bija iepakotas dažādos krāsainos papīros.

Citas lielākas, citas mazākas. Gaisma no egles plūda gaiša un silta, smaržoja pēc mandarīniem un piparkūkām.
Visiem par lielu pārsteigumu mamma viesistabā ar ratiņiem iestūma Mariju. Marija ieraudzīja lielo, skaisti izrotāto egli, un viņai pār vaigiem sāka ritēt asaras. Viņa iesaucās: – Vau! Neko tik skaistu es nekad neesmu redzējusi, jo tur, kur es visu laiku dzīvoju, neviens nekad tik skaisti nerotāja eglīti. Tas man ir liels pārsteigums.

Brāļi viņu mierināja: – Lūdzu, neraudi, kamēr dzīvosi pie mums, tā būs katru gadu.

Marija atbildēja: – Liels paldies, ka esmu nonākusi tik jaukā un mīļā ģimenē.

Mamma apsēdās pie klavierēm un sāka spēlēt Ziemassvētku dziesmas. Bērni sadevās rokās un sāka dejot apkārt eglītei. Neaizmirsa arī Mariju un visu laiku pievērsa viņai uzmanību. Lai ar Marija nevarēja ne skriet, ne dejot, viņa bija ļoti laimīga. Bērni saviļņoti stāvēja un gaidīja, kad varēs atvērt dāvanas. Tas notika tik ātri, ka katrs gribēja redzēt savas dāvanas. Marijai Mārtiņš arī pasniedza dāvanas. Papīri čaukstēja, un lentītes tika atsietas, lai katrs redzētu savas dāvanas. Kad dāvanas bija izsaiņotas, atkal sākās rotaļas un dejas. Līdz beidzot mamma teica, ka ballīte ir beigusies, un ciemiņi jau grasījās doties mājās.
Bērni bija pārguruši un ātri aizgāja gulēt. Mamma Mariju nolika gulēt un novēlēja viņai saldus sapnīšus.

Istaba bija ieslīgusi tumsā. Vienīgais pa logu iekšā lūkojās mēness. Pēkšņi Marija sadzirdēja tādu kā neparastu troksni. Viņa pacēlās sēdus un ieraudzīja, ka uz viņas gultas gala ir nolaidies mazs, skaists eņģelītis. Tas ierunājās cilvēka balsī, teikdams:
Mīļā Marija, šonakt notiks liels brīnums. Rīt, kad tu celsies, varēsi droši staigāt pati ar savām kājām.

Eņģelītis maigi pieskārās Marijas vaigam un nozuda tumsā.

Saule jau bija uzlēkusi, bet pie loga dauzījās zīlīte, teikdama: – Marija, celies un ej, Marija, celies un ej.

Marija atvēra acis un aiz loga redzēja zīlīti, kas viņai neļāva gulēt. Viņa jutās ļoti mundra un piecēlās gultā sēdus, juzdama, ka var pakustināt savas kājas. Aiz prieka skriešus izskrēja virtuvē, kur visi ar lielām acīm uz viņu raudzījās, nesaprazdami, kas notiek. Marija priekā gavilēja un skaļi teica, ka pa nakti pie viņas nolaidies eņģelītis, kas solījis viņai atgriezt veselību. Un redziet – tā arī notika, jo šis taču ir brīnumu laiks!

Par vientuļo zēnu

Iesūtīja Patrīcija Junkere

Reiz kādā ciematiņā dzīvoja kāds vientuļš, nabadzīgs zēns. Viņš bija akls. Viņam nebija ne naudas, ne ēdamā. Viņam nebija vecāku, viņš dzīvoja kopā ar vectētiņu. Dzīve nebija bijusi pārāk labsirdīga pret zēnu, taču viņš nepadevās un cīnījās pretī visiem, kuri viņu izsmēja, apmeloja un darīja pāri.

Kādu dienu, kad zēns vectēva pavadībā bija izgājis laukā un apsēdies uz soliņa, viņš klausījās putnu čalas, līdz kāds viņu satvēra aiz rokas un veda sev līdzi! Zēns: – Kas tu tāds esi? Kur tu mani ved?!

Zēns neko nevarēja redzēt, viņš taču bija akls…

Balss: – Es esmu tavs sargeņģelis un vēlos sniegt tev un tavam vectēvam labāku dzīvi!

Kad zēns aizvēra acis un pēc laika atvēra, viņš redzēja! Viņš redzēja sargeņģeli baltā tērpā, kas turēja viņa roku!

Zēns nespēja neko pasacīt sargeņģelim, viņš bija tik ļoti laimīgs!

– Šī ir mana pirmā dāvana jums, aiziesim pēc tava vectēva un dosimies tālāk.

Eņģelis satvēra vectēva roku, un viņš devās līdzi zēnam un eņģelim. Vairs nevienam neko nesakot, visi trīs devās tālāk, līdz piegāja pie lielas, skaistas mājas.

– Ko mēs šeit darām?!

– Lūdzu, tas jums!

– Kā – kā mums?!

– Jā, mani mīļie, – jums!

Viņiem trūka vārdu, viņi bija neizsakāmi laimīgi! Viņi pateicās eņģelim un ieskrēja apskatīt māju, bet sargeņģelis pasmaidīja un nozuda!

Tā viņi dzīvoja laimīgi un, pats galvenais, saticīgi. Šī pasaka mums liek saprast, ka mums katram ir savs sargeņģelis, kurš mūs sargā ik dienu, varbūt citreiz liekas, ka viņa nav, ka tas ir tikai izdomājums, bet viņš mūs vēro, šis eņģelis ik dienu ir ar mums…
Paldies!

Pasaka par Eņģeli

Iesūtīja Olīvija Zeta Survillo 

Reiz bija kāda pilsēta. Šajā pilsētā bija kāds cilvēks. Teiksim, vīrietis labākajos gados. Neviens cits nezināja, kas ir šī persona, jo neviens nekad nebija runājis ar viņu, centies iepazīties vai pat zinājis, ka viņš šeit dzīvo. Bet bija kaut kas īpašs par šo nezināmo personu.

Katrs, kurš ir viņu redzējis, saka – ik rītu notiek viens un tas pats. Viņš iziet desmitos no savas mājas – maziņas, baltas, bet visapkārt apaugušas ar puķēm. Tās bija ļoti skaistas un krāsainas, un visa māja izskatījās pēc varavīksnes mudžekļa. Pie kā mēs palikām? Bet, protams, – cilvēks. Izgājis no mājas, viņš iet uz parku. Parks ik dienu ir pilns ar cilvēkiem – ģimenēm, draugiem, arī vientuļniekiem. Parkā atrodas kafejnīca, kurā vīrietis iegriežas katru dienu, un katru dienu viņš pasūta vienu un to pašu – kruasānu un citronu tēju. Pēc kafejnīcas viņš atrod soliņu – tieši to, kas ir pretī milzīgajai strūklakai parka vidū. Tur viņš sēž līdz parka slēgšanai. Daudzi cilvēki iet garām, kāds apsēžas, bet vīrs joprojām klusē. Kad parks ir slēgts, vīrs dodas mājās. Viens un tas pats notiek ik dienu, it nekas nemainās.

Daži teiks: – Ieradums – kas tur tik liels!

Bet, kā jau sākumā teicu – šis cilvēks ir īpašs. Kopš viņš ticis pamanīts pilsētā, ik dienu spīd saule. Kad vīrietis iet pa ielu, viņš ikvienam uzsmaida, un, par brīnumu, cilvēki smaida pretī. Viss ir palicis gaišāks, draudzīgāks. Tiek dzirdēts daudz vairāk smieklu, un laime ir pārņēmusi cilvēci.

Bet tā nebija visu laiku.

Visi reiz pamodās, un diena bija pelēka un apmākusies. Nevienam nebija garastāvokļa. Netika dzirdēti smiekli, jautrība. Vairs nebija gaišuma. Un vīrieti neviens neredzēja – ne parkā, nekur. Tā pagāja dažas dienas – visas vienādas. Cilvēki sāka domāt, ka kaut kas noticis ar vīru. Mājiņa bija palikusi pelēka, visas puķes novītušas. Nebija tāda kā agrāk. Iegājuši iekšā, cilvēki redzēja vienu lielu istabu un istabas stūrī gultu. Gultā gulēja vīrietis. Ar tikpat platu smaidu sejā kā katru dienu… Viņš zināja, ka ir paveicis savu darbu un pats ieguvis visvairāk – laimi. Viņš ir aizgājis no šīs zemes, un ir gatavs laimi ieviest citur, kur tā nepieciešama.

Bet neuztraucieties, cilvēki nepalika pelēki! Pilsētā pa parku tagad katru dienu skrēja mazs puisēns ar gaišu, gaišu galvu. Viņam rokās bija daudz balonu visdažādākajās krāsās. Tos viņš dalīja ikvienam, kurš smaidīja un kuram bija dzīvesprieks acīs. Smiekli atkal piepildīja pilsētu, un tā kļuva vēl draudzīgāka un prieka pilnāka kā iepriekš.

Un cilvēki saprata – vai nu vecs vīrs, vai puisītis… Viņi ir ikkatrā no mums. Un ikviens nes gaismu. Gan sev, gan apkārtējiem.

Eņģeļu pasaka

Iesūtīja Oksana Tumulāne

Viens skumjš eņģelis, vārdā Miķelis, sēdēja uz mākonīša. Viņš jutās vientuļš. Miķelis domāja, ka vajag atrast draugu, kas padarīs eņģeļa dzīvi jautrāku.

Reiz eņģelis satika citu eņģeli, vārdā Kails. Un tam teica: – Vai gribi būt mans draugs?

Eņģeļi sadraudzējās. No tā brīža eņģeļi ir labākie draugi. Atceries, viss sākas ar vārdu.

Eņģelītis

Iesūtīja Niks Aksels Janovičs

Kādā lietainā dienā nolaidās eņģelītis. Viņš pavērās logā un ieraudzīja mazu meitenīti. Eņģelītis meitenītei jautāja: – Kāpēc tu esi tik bēdīga?

Meitenīte uz eņģelīti paskatījās un nodomāja: – Būtu labi, ja es varētu izveseļoties!

Tad meitenīte pajautāja eņģelītim, vai viņš var viņai palīdzēt izveseļoties. Eņģelītis meitenītei atbildēja, ka palīdzēs. Tā eņģelītis izdarīja, un meitene izveseļojās. Tētis un māmiņa bija ļoti priecīgi, un pati meitenīte arī – par to, ka tagad ir vesela.Mēs visi esam kā eņģeļi un ticam brīnumiem, un kopā varam daudz paveikt.

Nebaidies

Iesūtīja Ieva Briede

… Reiz mans sargeņģelis, mīļiem

vaibstiem un mazliet viltīgu smaidu,

liegi nolaidās uz mana pleca, jautājot:

– Vai vēlies man ko lūgt? Droši! Nebaidies –

es darīšu visu pēc labākās sirdsapziņas!

… Ko gan tāds parasts cilvēkbērns varētu lūgt?

Naudu?

Papīra gabals, kas paverdzina cilvēci.

Varu?

Muļķīga iegriba, kas ierobežo cilvēci.

Slavu?

Vai man, nieka radījumam, vajag aklu sekotāju pulku?

Es apdomājos un teicu: – Ak, eņģeli,

paldies, ka nolaidies uz mana pleca, paldies,

ka dāvāji man iespēju tev ko lūgt, bet…

ir miljardiem citu cilvēkbērnu, kuriem

tava labā sirds noderētu vairāk.

Paldies par visu, ko man esi jau devis, es

no visas sirds un pazemībā tev pateicos.

Tu esi sargājis manu ģimeni un mani pašu –

vai maz varu lūgt tev ko vairāk?

Eņģelis manī ļoti vērīgi paskatījās un,

brīdi klusējis, noteica: – Nu tad

beidzot tu saprati!

Man tika dots tas, ko pat neuzdrošinājos lūgt:

man dāvāja sargeņģeli –

viņu.

Viņu, kurš sargā.

Viņu, kurš silda. Viņu, kurš mīl.

Vai cilvēkbērns maz var ko lūgt?

Nevar!

Cilvēks var vienīgi pateikties.

Pelēcītis

Iesūtīja Monta Zīle

Pelēcītis ienāca pasaulē kādā mierīgā ziemas vakarā. Patiesībā tas bija neparasti mierīgs vakars – visā pilsētā valdīja neierasts, gluži vai neticams miers. Ļaudis staigāja pa ielām, klusi smaidīdami, ik pa laikam kāds kādu apskāva, kāds kādam silti uzsmaidīja vai draudzīgi uzplāja pa plecu. Tas bija vakars, kad sniegpārslas no debesīm nebira, kā ierasts, – tās nolaidās pār iemigušo zemi, kā vēlēdamās to pārklāt ar maigu un sildošu segu. Un jau pavisam drīz visa zeme bija balto sniegpārslu apmīļota…

Tas bija Ziemassvētku vakars.Tieši tad viņš ieradās – gluži maziņš un nevarīgs. Neviens neticēja, ka viņa acis reiz skatīs pasauli, ka rokas skars ozola raupjo mizu, pēdas jutīs jūras viļņu skrējienu, deguns saodīs vecmāmiņas ceptās šokolādes kūkas debešķīgo aromātu un āda tiks lietus lāšu noglāstīta. Taču dažas minūtes pēc ierašanās, kad Pelēcītis vairs nebūt nebija pelēks, mazās, brūnās acis plaši atvērās. Māmiņa, turēdama rokās mazo puisēnu, notrausa kādu nomaldījušos asaru un pasmaidīja – viņa redzēja dēlēna acīs lielu mīlestību un dzīvesprieku.Tā sākās Pelēcīša neparastā dzīve. Viņš nebija tāds kā visi citi puisīši, taču viņam bija daudzi brīnišķīgi, gluži parasti draugi. Gan viņi, gan vecāki turpināja zēnu mīļi saukt par Pelēcīti, līdz viņa īsto vārdu varēja atminēties tikai ar pūlēm. Visi zināja, ka viņu tā sauc tā paša iemesla dēļ, kādēļ viņam ir grūti kontrolēt rokas un kājas. Neviens nesmējās par to, ka Pelēcītim bija grūti ēst vai runāt. Jo viss, ko viņš teica, bija mīlestības un debešķīgas gudrības apvīts.Viņš sargāja vājākos, metās cīņā, lai palīdzētu tiem, kuriem tika darīts pāri. Drosmīgi aizstāvēja noklīdušus dzīvniekus no vardarbīgiem zēniem, kuri bija par viņu pat divreiz vecāki!

Pelēcītis nekautrējās brīvdienu rītos palīdzēt sētniecei slaucīt lapas vai šķūrēt sniegu, pēc skolas viņš devās pie sirmās tantiņas kaimiņos, lai palīdzētu uzkopt istabu un pagatavot maltīti. Pusi no rotaļlietām, kuras bija nopirkusi mamma, Pelēcītis atdāvināja nabadzīgiem bērniem, ar pārējām viņš izklaidēja slimos bērnus slimnīcā, uz kuru viņam tik bieži bija jādodas… Visur, kur viņš devās, valdīja smiekli un prieks, un, viņam aizejot, palika brīnišķs miers…Nebija darba, kas Pelēcīti biedētu, nebija tāda cilvēka, kuram viņš uzgrieztu muguru. Arī esot pieaudzis, viņš turpināja ap sevi pulcēt nelaimīgos un ievainotos. Neskaitāmi cilvēki pievienojās Pelēcītim, lai atbalstītu viņa brīnumainos darbus. Tie apbrīnoja viņa apņēmību, mīlestību un, pats galvenais, spēju par spīti savai slimībai aizmirst par sevi un savām vajadzībām, lai palīdzētu citiem.Un vēlāk, kad pēc daudziem, daudziem gadiem, kādā klusā un mierīgā Ziemassvētku vakarā Pelēcītis pameta šo pasauli, cilvēki nebeidza runāt par to, ka viņš bijis paša Dieviņa sūtīts eņģelis. Viņam Dievs iedevis mazāk kā citiem, lai viņš vieglāk varētu vairāk nonest no debesīm un dāvināt cilvēkiem, kurus tas tik ļoti mīlējis…

Tuvākais eņģelis

Es brīnumiem neticu, vairs nē. Pārāk daudz esmu redzējis smaidus, kas apslēpj sāpju asaras. Redzējis rūpju smaguma nospiestu tēvu un bezspēkā raudošu māti. Varbūt es neizaugšu liels, un lai tā būtu, okeānu klusā vientulība man paliks no grāmatām iepazīta, kalnu dēkainā varenība paliks stāstos uzklausīta. Var jau būt, ka jūras svaigā gaisa glāsti paliks manis nesajusti. Var jau būt, ka dzīve nav taisnīga visiem, un lai tā būtu.

Es zinu, ka esmu savu vecāku sargeņģelis, tāpat kā viņi ir mani, un mana kvēlākā vēlme ir viņu neviltots prieks, lepnums viņu acīs, skatoties, kā es augu liels. Un es cīnos – es cīnos ar sirdi, ar sakostiem zobiem, ar putām uz lūpām. Dzirdi, es brīnumiem neticu! Bet zinu – kad eņģeļu dvēseles saplūst vienā, paveiktie darbi būs neticami, un tie nebūs nekādi brīnumi, tie būs daudzu jo daudzu eņģeļu nesavtīgs darbs. Bet es, es arī būšu sargeņģelis, es gribu būt sargeņģelis, kad izaugšu liels.

Asaras! Asaras es pazīstu, esmu redzējis tās visas, es redzu tās pat tumsā un dzirdu klusumā, bet šīs – šīs es nesaprotu, tās mani nebiedē, lai arī man ir svešas, tās nomierina, kas ir noticis, mammu?

Mans tuvākais eņģelis, mans sargeņģelis, ar asarām acīs, mani cieši apskaujot, austiņā klusi čukst, ka brīnums ir noticis – es izaugšu liels, bet es jau zinu, es brīnumiem neticu, eņģeļi ir kopā sanākuši.

Stāsts par eņģeli

Iesūtīja Miks Lisovskis

Kādu vakaru zēns, iedams gulēt, paskatījās pa logu un domāja: – Vai es esmu eņģelis? Un kā es varu palīdzēt citiem eņģeļiem?
Tajā brīdī ienāca mamma un teica: – Dēliņ, tu esi mans eņģelis, un vienmēr būsi eņģelis. Dēls raudošām acīm jautāja: – Kā es varu palīdzēt citiem eņģeļiem?

– Ja gribi zināt, nāc, paskatīsimies televizoru, – atteica mamma.

Mamma ieslēdza LNT un skatījās “Eņģeļus pār Latviju”, pēc noskatīšanās dēls meta monētas visās ziedojumu kastītēs, bet, pieaudzis lielāks, viņš to darīja arvien mazāk un mazāk, līdz atcerējās, kā “Eņģeļus pār Latviju” skatījies kopā ar mammu.

Atnākot mājās, viņš uzzīmēja zīmi, ko sauca par kodolu, tā bija latviešu zīme. Nākamajā dienā viņš to iemeta RIMI veikala ziedojumu kastītē un pēc tam dzirdēja ziņas, ka kāds bērniņš nu būs vesels. Viņš bija priecīgs, ka varēja palīdzēt kādam eņģelim. Pēc nedēļas to pašu izdarīja divi ķēniņa dēli un vēl klāt pielika 50 eiro. Visi bija pateicīgi abiem dēliem, ka viņi ir dāsni, taču viņi domāja: – Kur paliek tā nauda?

Pirmais dēls teica tā: – Bankā viņi samaina pret lielākām naudas summām, un, kad ir samainīts, tā nauda nonāk pie ziedot.lv, un tā kampaņa ir vismīļākā no visām, ko es zinu.

Otrais dēls pretojās, sakot, ka tā nav, ka droši vien viņi iztērē kaut kam liekam.

Pirmais dēls jautāja: – Kam liekam?

Otrais dēls nedroši atbildēja: – Pirmkārt…

– Labi, tu uzvarēji, – atteica otrais dēls, – labāk ejam mājās.

Pasaka par eņģeli

Iesūtīja Matīss Šteinhards 

Eņģeļu ir ļoti daudz! Cilvēki nez kāpēc iztēlojas tos līdzīgus sev, ar spārniem un prasmi palīdzēt. Taču eņģeļi nedzīvo debesīs, tiem nav spārnu, un tie nemaz nevienu tā nesargā. Eņģeļiem ir pašiem sava dzīve, savi ieradumi un savi likumi. Tie nav līdzīgi cilvēkiem, tie nedzīvo ne debesīs, ne arī uz zemes, tie nelido, nestaigā, viņi ir.

Kādu dienu eņģeļu sapulcē visiem tika paziņots, ka jebkuram eņģelim ir jāatrod savs draugs uz zemes. Tas var būt koks, dzīvnieks, ūdens vai pat akmens, tikai jāizvēlas tāds draugs, kuram ir kāda vēlēšanās. Kā jau zināms, uz zemes visiem ir daudz vēlmju, un eņģeļi tās varēja piepildīt. Visvairāk draugu atradās koku, krūmu un citu augu vidū. Enģeļi sagrāba sev visu zaļo dabu un līdzēja tai izdzīvot. Par šādu rīcību tie varēja uz zemes atgriezties atkal. Taču bija viens eņģelis, kas vēlējās sadraudzēties ar cilvēku.

Viņš bija nabadzīgs kurpnieks. Savā darbā viņš nežēloja rokas un acis, jo dienu no dienas laboja kurpes un zābakus, un par nopelnīto algu viņa ģimene varēja knapi iztikt. Kādu dienu viņš sajuta, ka darbs rit vieglāk un līdz pusdienai jau ar visu ir tikts galā. Vakarā ar savām prasmīgajām rokām viņš pagatavoja pats savu zābaku pāri. Nākamajā dienā kurpnieks pa vakaru bija pagatavojis divus kurpju un divus zābaku pārus. Par eņģeļa klātbūtni nenojauzdams, kurpnieks nodibināja savu apavu veikalu, tad divus veikalus, tad veikalus ārzemēs, un nauda viņam plūda bankās tik daudz, ka ģimene ar to sāka palīdzēt citiem cilvēkiem. Eņģelis par to priecājās un katru reizi, kad atgriezās uz zemes, viņš atkal draudzējās ar kurpnieku.

Eņģelis bija laimīgs! Cik labi, ka manu iesākto darbu cilvēki var turpināt paši! Tie eņģeļi, kas palīdzēja zaļajai dabai, priecājās par ziedošiem dārziem, mežiem un ainavām. Eņģelis, kas palīdzēja kurpniekam, priecājās par to, ka uz zemes palika ļoti daudz labo darbu!

Eņģelis

Iesūtīja Marta Turka

Reiz dzīvoja kāds zēns, kuru sauca Tomass. Tomasam ļoti patika gatavot, un viņam tas arī padevās. Zēnam katru dienu bija jānes pusdienas savai mammai uz darbu.

Dienā, kad Tomass pagatavoja lazanju, viņš uzvilka mātes adītos zilos dūrainīšus un devās ceļā. Ejot pa sniegaino ceļu, zēns tālumā redzēja eņģeli, kurš lidoja uz mammas darba pusi. Tomass nolēma tam sekot. Eņģelis lidoja ļoti ātri, tāpēc Tomass sāka skriet. Pie mātes darbavietas zēns ieraudzīja mammu guļam ātrās palīdzības mašīnā. Puika aizskrēja pie mātes un sauca, lai viņa pamostas, bet viņa… nepamodās. Taču tad atlidoja eņģelis un uzlika roku mātei uz sirds… Viņa pamodās!

Ejot mājās, Tomass pastāstīja mammai, kā redzējis eņģeli, bet māte brīnījās, ka to nav saskatījusi.

Pēc vairākiem gadiem, kad Tomass bija izaudzis un dzīvoja viens pats, viņš savā mājā atkal ieraudzīja to pašu eņģeli. Tad Tomass viņam pajautāja, kāpēc tikai viņš redz eņģeli.Eņģelis atbildēja: – Tu esi īpašs. Tu esi eņģelis.

Siltuma pasaka

Iesūtīja Marta Paula Volosova

Agrāk bija laiki, kad visiem pietika sirds siltuma un mīļuma… Maziem bērniem, pieaugušajiem un pat dzīvnieciņiem. Katrs spēja dalīties ar to, kas viņiem bija pats dārgākais.Arī starp eņģeļiem bija viens tāds, kuram nekā nebija žēl, tas dāvāja visu savu sirds siltumu un dvēseles spēku, kas viņam bija. Tas bija patiešām skaisti un brīnumaini, tā vismaz citi teica, jo nekad agrāk savā dzīvē neko tādu nebija redzējuši. Tas izskatījās tā, it kā kāds pār visu pasauli birdinātu dūnas. Tik baltas un maigas, un galvenais, ka siltas.Bet pienāca brīdis, kad bija vajadzīga palīdzība pašiem neaizsargātākajiem – tiem, kuri nespēja pilnīgi dzīvot un mīlēt paši sevi. Šis eņģelis nespēja uz to noskatīties, viņš vēlējās palīdzēt un tādēļ dāvāja pašu dārgāko, kas viņam bija palicis – paša sirdi. Viņš saprata, ka tiem, kuri nespēja dzīvot pilnvērtīgi, tā ir vajadzīga vēl vairāk nekā viņam pašam. Tādēļ viņš sadalīja savu sirdi vairākos gabaliņos, lai pietiktu visiem… Viņam bija vienalga, viņš tikai vēlējās palīdzēt…Un kopš tās dienas radās eņģeļu diena… Diena, kad tika dāvināts sirds siltums un spēks citiem…

Eņģelis

Iesūtīja Marta Līcīte

Skat! Uz mākoņa maliņas eņģelis sēž! Viņš ir Laimes eņģelis. Eņģelim patīk darīt cilvēkus laimīgus. Redz, tur meitenīte ir bēdīga. Kaut tā arī ir Mīlestības meitenīte. Viņai patīk dot citiem mīlestību, bet pašas sapnis nepiepildās. Meitenīte ļoti vēlas kļūt par balerīnu, uzstāties uz skatuves un dejot.

Viņas sapnis būtu piepildījies, ja vien to neizjauktu ļaunais gars. Ļaunajam garam patīk darīt ļaunu. Dievs nezināja par ļaunā gara nodomiem. Taču drīz vien viss atklājās, jo ļaunā bija pārāk daudz. Pēc dažām dienām gars pazuda, jo Dievs atklāja, ka gars ir ļauns un nelabvēlīgs.

Par meitenītes sapni zināja visi paradīzes iemītnieki. Viņi apņēmās īstenot meitenītes sapni un sagādāja visu, kas nepieciešams, lai piepildītos Mīlestības meitenītes sapnis. Paradīzes iemītnieki, Dievs un labais eņģelis sastājās ap saskumušo meitenīti. Ieraudzījusi pārsteigumu, viņa priecājās tā, ka visa paradīze priecājās līdzi. Viņa uzvilka tērpu un pateica visiem paldies. Mīlestības meitenīte paradīzē ar savu priekšnesumu ieviesa mīlestību un siltumu. Mīlestība un labestība vienmēr uzvar ļaunumu, jo Laimes eņģelis sēž uz pleca – tas ir tikai jāsajūt un jāsadzird!

Zem bērza

Iesūtīja Māris Bleidels

Teicējs:
Kādā lauku mājā, kas ezermalā stāv, caur mājas veco logu redz plašos dzīves laukus. Tur vecā koka pirtiņa un vecais, staltais bērzs, kas stāv jau divus gadsimtus un redzējis tik daudz.

Puisēns:

Es, būdams maziņš puisītis, reiz piegāju pie bērza un klusā balsī jautāju:

– Kas tie par tādiem eņģeļiem, kas vienmēr it kā blakus ir un vēro mūs pa gabalu? Tu pastāsti man, lūdzu, kā patiesībā ir!
Bērzs:Ikkatras dienas sākums kā jaunas dzīves sākums, ik rītu, agri mostoties, tavs eņģelītis jau klāt. Tas sapņo augstu debesīs un dzīvo tavā sirdī. Ik katru brīdi seko tev, tu redzi to kā ēnu. Tas vienmēr ir tev blakus, un vienmēr būs tev klāt. Tas grūtā brīdī palīdzēs un pasargās no ļaunā.

Teicējs:Aiz vecā staltā bērza tek upe, klusi čalojot.Un vakarā pirms miega tā miega dziesmu dzied.

Puisēns:Zem bērza, sēžot klusi, es pajautāju tam: – Vai dzirdi upes dziesmiņu, ko vakaros man tētis dzied? Un kāpēc mamma, tētis par eņģeli sauc mani? Un kāpēc manu miegu lācis sapņos sargāt nāk?

Bērzs:Es upes balsi dzirdu. Man prieks, ka tev tā arī skan.Šo dziesmiņu es klausos visu savu mūžu.Par eņģeli tie tevi sauc, jo sirds tev vienmēr šķīsta, un sapņus sargāt lācis nāk, jo tas tev sirdij mīļāks.

UPES MIEGA DZIESMIŅA:
Guli, mazais eņģelīti,Mamma, tētis vienmēr blakus.Guli, mazais eņģelīti,Mamma, tētis tevi mīl.
Šūpo, šūpo šūpolīte,Zvaigžņu dziesmu dziedot klusi.Šūpo, šūpo šūpolīte,Upē ūdens čalo klusi.
Guli, mazais eņģelīti,Maigām dūnām sasedzies.Guli mazais eņģelīti,
Sapņojot par laimīti.
Šūpo, šūpo šūpolīte,Zvaigžņu dziesmu dziedot klusi.Šūpo, šūpo šūpolīte,Upē ūdens čalo klusi.
Guli mazais eņģelīti,Naktī miegu sargās lācis.Guli mazais eņģelīti,No rītiņa tiksimies.
Šūpo, šūpo šūpolīte,Zvaigžņu dziesmu dziedot klusi.Šūpo, šūpo šūpolīte,Upē ūdens čalo klusi.

Mans sargeņģelis

Iesūtīja Māra Gutāne 

Kādā saulainā vasaras dienā es pastaigājos gar Mazo Ludzas ezeru. Nedaudz nogurusi, apsēdos uz soliņa, lai atpūstos.

Pēkšņi manu acu priekšā parādījās eņģelis. Es vienmēr esmu mīlējusi un dievinājusi šīs būtnes. Varbūt tieši tāpēc šis eņģelis atnāca pie manis. Mans eņģelis bija atnācis! Manam sargeņģelim bija lokaini mati zelta krāsā. Tērpies viņš bija zilā, garā kleitā, lai gan kājas bija basas. Viņa skats vērsās uz sauli. No sāna likās, ka viņš ir ļoti līdzīgs man. Bija tāda sajūta, ka tas ir manas dvēseles atspulgs. Saka, ka eņģeļi rādās īpašiem cilvēkiem. Lai gan par tādu sevi neuzskatu. Es vienkārši ticu labajam un svētajam. Dzīvoju parastu dzīvīti, darot pēc iespējas daudz labu darbiņu. Cienu apkārtējos un pateicos Dieviņam par to, ka viņš ir devis man dzīvību, iespēju dzīvot un priecāties par katru mirkli. Uzskatu, ka eņģelis, kuru redzēju, ir mans Sargeņģelis.

Ir bijušas arī citas situācijas, kad viņš nācis pie manis, bet tas jau ir pavisam cits stāsts. Es ticu savam Sargeņģelim un ļoti viņu mīlu.

Mums katram ir savs Sargeņģelis. Mīliet savus eņģeļus, ticiet tiem, tad ar jums viss būs kārtībā!

Pasaka par eņģeli

Iesūtīja Madara Šablinska

Reiz kādā no Latvijas pilsētām dzīvoja tētis un viņa desmit gadu vecā meita Dārta. Kad Dārtai bija astoņi gadi, viņas mamma cieta vienā no auto nelaimēm un pārvērtās par skaistu, baltu eņģelīti, kurš vienmēr atradās blakus Dārtai. Arī Dārta zināja, ka mamma vienmēr ir blakus viņai, jūtot viņas mīlestību un atbalstu, kas Dārtu padarīja vēl stiprāku.

Kādā no dienām, kad Dārtai bija beigusies klavierspēles nodarbība, viņa devās mājās. Pa ceļam viņa nolēma iegriezties bibliotēkā, lai izņemtu kādu grāmatu. Ejot ārā no bibliotēkas, Dārta ausīs ielika austiņas un ieslēdza mūziku. Šķērsojot ielu, viņa nedzirdēja, kā no aizmugures lielā ātrumā tuvojās automašīna. Kad mašīna bija blakus Dārtai, to pēkšņi sanesa uz pretējo pusi, Dārtu pat neaizskarot. Cilvēki, kas tajā brīdī atradās uz ielas, bija šokēti, tāpat kā pati Dārta. Arī automašīnas šoferis bija šokā, jo ne viņam, nedz arī automašīnai nebija nekādas skrambiņas.

Kāds no cilvēkiem bija piefiksējis šo momentu ar fotokameru. Fotogrāfijā bija redzams balts, skaists eņģelis baltā, skaistā kleitā.
Nākamajā rītā Dārta saņēma šo fotogrāfiju un tajā ieraudzīja sev blakus mammu. Viņas acīs sariesās asaras un izskanēja šādi vārdi: – Paldies tev, māmiņ, paldies, manu sargeņģelīt.

Dārta guva mācību, ka, ejot pa ielu, mūziku klausīties nedrīkst, aizrādot to arī citiem un pamatojot ar vārdiem: – Jūsu vecāki gaida jūs mājās sveikus un veselus!

Pati Dārta katru vakaru lūdzās gan par sargeņģeļiem, kas dzīvo uz zemes, gan par sargeņģeļiem, kas dzīvo debesu valstībā. Par šiem eņģeļiem Dārta sauca vecākus.

Eņģelītis

Iesūtīja Luīze Guca

Šis stāsts būs par mazo meitenīti Kati un sargeņģelīti. Meitenīte Kate ļoti gaidīja Ziemassvētkus, jo viņa vēlējās saņemt dāvaniņas. Meitenīte rakstīja Ziemassvētku vecītim vēstuli, lai pateiktu, ko vēlas saņemt svētkos. Kate ātri pieskrēja pie kalendāra un izskaitīja, ka līdz Ziemassvētkiem atlikuši vien divi mēneši. Kate saprata, ka līdz Ziemassvētkiem ir kārtīgi jāmācās, jo dāvanas ir jānopelna. Meitenei nepadevās matemātika, un par to viņu skolā apsmēja, tādēļ meitenīte pa naktīm ilgi nevarēja aizmigt, jo uztraucās par mācībām.

Pienāca Ziemassvētki, un Kate bija ļoti, ļoti laimīga. Kad visa ģimene bija paēdusi svētku vakariņas un nodziedājusi Ziemassvētku dziesmas, laiks bija vērt vaļā dāvaniņas. Kates mammai bija pūkains un puķains dvielītis ar ziepēm, Kates māsīcai Madei dāvaniņā bija ģitāra, arī visiem citiem bija jaukas dāvanas. Taču nu pienāca Kates kārta vērt vaļā savu dāvaniņu. Meitene atvēra savu dāvanu kastīti, un tajā gulēja eņģelītis – mantiņa. Katei tas likās savādi, tomēr mantiņa likās tik jauka un mīksta, gluži kā īsts mazs sargeņģelītis.

Pienāca laiks iet gulēt. Kate mazo eņģelīti nolika uz skapīša blakus gultai un saprata, ka tas ir īpašs eņģelītis – tas ir viņas sargeņģelis. Katru vakaru meitenīte ar eņģelīti sarunājās, un pēc katras sarunas Kate jutās labi. Meitene jutās ļoti īpaša, jo viņai bija īpašs draugs. Kate zināja, ka eņģelītis viņu sargā, viņa to patiesi juta.

Kate sāka ticēt visam svētajam, un meitenei sāka padoties mācības, kuras iepriekš nepadevās. Viņa saprata, ka nekas nav svarīgāks par veselu, mīļu ģimeni un labiem draugiem, kuri glabā noslēpumus, kā to darīja Kates eņģelītis. Meitenei bija laba veselība, jo viņa runājās ar eņģelīšiem – saviem draugiem. Runājoties ar mazajiem sargeņģelīšiem, Kate jutās labi, un meitene juta, ka viņu kāds sargā no visa sliktā.

Mēs katrs varam sarunāties ar saviem sargeņģelīšiem, tie mums palīdzēs. Katrs eņģelītis ir svēts, un arī tu vari kļūt citiem par sargeņģelīti. Sargā citus, un citi sargās tevi.

Eņģelis

Iesūtija Luīze Ansone 

Reiz sensenos laikos dzīvoja eņģelis, kurš visiem gribēja palīdzēt. Eņģelis, sēdēdams uz mākoņa maliņas, vēroja visu apkārtni.
Dienā eņģelim saulīte deva spēku un ļāva iet tuvāk pie cilvēkiem. Naktī mēnestiņš ļāva visus aizmidzināt saldā miedziņā.

Kādu dienu eņģelis ieraudzīja vecu vīriņu ejam pa ceļu ar ļoti smagiem maisiem. Eņģelis nolaidās uz zemes un teica: – Ļauj, es tev palīdzēšu!

– Protams, jauko eņģelīt! – atteica vīriņš.

Tā eņģelis aiznesa smagos maisus līdz pat vīriņa mājai. Vīriņš bija tik pateicīgs eņģelim par labo darbu, ka no laimes sāka raudāt prieka asaras. Tā eņģelis turpināja visiem palīdzēt – gan cilvēkiem, gan zvēriem.

Baltais gars

Iesūtīja Linda Ratiņika 

Kādā jaukā dienā pie Dieva nonāca baltais Gars – kā eņģelis, bet bez spārniem.

Dievs paskatījās uz Garu un teica: – Tev jādodas atpakaļ uz zemi un jāizdara labs darbs, tad tu iegūsi savus spārnus un kļūsi par eņģeli.

Gars paskatījās uz Dievu un nesaprata, kāpēc tā. Tad Gars jautāja: – Bet kā lai palīdzu? Ko lai daru? Kas tas ir par labo darbu? Garam bija daudz jautājumu, bet no Dieva viņš saņēma tikai vienu atbildi: – Tad, kad būsi atradis un izdarījis, tad sapratīsi.
Gars neizpratnē nolaidās uz zemes. Bija jauka, skaista un saulaina ziemas diena. Gars staigāja un domāja: – Kā lai palīdzu kādam, ja mani neviens neredz!

Tad pēkšņi viņš krūtīs sajuta tādu kā trauksmi. Viņš paskatījās visapkārt un ieraudzīja zēnu, kas gāja pa ietvi un skaļi klausījās mūziku austiņās. Zēns neskatījās, kur iet, jo skatījās telefonā. Tad zēns gatavojās iet pāri ielai. Gars satrūkās, ieraugot, ka brauc mašīna, nedomādams pieskrēja pie zēna un satvēra to.

– Ko? Kas? Kas notika? – zēns satrūkās, paskatījās visapkārt, bet nevienu neredzēja, tik ieraudzīja, ka lielā ātrumā garām pabrauca mašīna. Zēns vēlreiz satrūkās un spēja tikai noteikt: – Tik tuvu!

Zēns nesaprata, kas viņu apturējis, jo Garu neredzēja. Gars paskatījās uz debesīm un Dievam jautāja: – Dievs, vai tas ir labs darbs?

Bet Dievs atbildēja: – Nē, tas ir cilvēka garā palīdzēt, bet vai viņš to dara, ir tikai paša ziņā, jo es esmu visiem devis brīvu gribu.
Gars gāja tālāk un pamanīja vecu tantiņu ejam pa nenotīrītu ietvi, kura bija slidena. Tantiņa paslīdēja un nokrita, bet pati ar saviem spēkiem piecelties nevarēja.

Gars, to redzēdams, piegāja pie tantiņas un palīdzēja piecelties. Tantiņa bija nesapratnē, jo juta, ka kāds palīdz, bet nevienu neredzēja. Viņa noraustīja plecus un turpināja ceļu.

Gars atkal Dievam jautāja: – Vai tas ir labs darbs?

Bet Dievs atbildēja to pašu ko pirmajā reizē: – Nē, tas ir cilvēka garā palīdzēt, bet tas, vai viņš to dara, ir paša ziņā, jo es esmu visiem devis brīvu gribu.

Gars noskumis gāja tālāk, prātodams, kas tas ir par darbu, kas viņam jāizdara. Gars gāja garām kādai mājai un izdzirdēja kādu raudam. Iegājis mājā, viņš ieraudzīja meitenīti sēžam pie mammas gultas un lūdzam Dievu, lai tas palīdz viņas māmiņai: – Mīļais Dieviņ! Uzklausi manu lūgšanu, man nevajag nekādas dāvanas, man nevajag neko, tikai, lūdzu, dod manai māmiņai stipru un veselu sirsniņu. Es atdotu savu, ja varētu, bet es esmu par mazu. Dieviņ, tu devi man māmiņu, tāpēc es tevi lūdzu no visas savas sirsniņas.

Gars sāka skaļi raudāt, jo domāja, ka viņu neredz un nedzird. Bet meitene to dzirdēja un pagriezās pret Garu.

– Kas tu esi? – jautāja meitene, skatoties uz Garu.

– Nebīsties, es esmu Gars, labs gars, – Gars bija nesapratnē, kāpēc šī mazā meitene viņu redz.

– Tevi sūtīja Dieviņš palīdzēt manai māmiņai? – mazā meitene jautāja un skatijās ar cerību pilnām acīm uz Garu.

– Es nezinu, bērns, bet, ja būtu manos spēkos palīdzēt, es atdotu tavai māmiņai sirdi.

Tiklīdz Gars bija izteicis šos vārdus, notika brīnumainas lietas. No Gara krūtim sāka spīdēt spoža gaisma, kas izlidoja no Gara un pārklāja meitenes māmiņas sirsniņu.

Tad pēkšņi mazā meitene iesaucās: – Tev tagad ir spārni, tu tagad esi eņģelis!

Gars paskatījās uz saviem spārniem un tad sadzirdēja Dieva balsi:

– Tagad tu esi gatavs tapt par eņģeli, sargeņģeli!

– Bet es neko neizdarīju! – eņģelis iesaucās.

– Kā nu ne, tu, nedomājot par sevi, biji gatavs atdot savu sirdi, lai glābtu citu. Tā ir viscēlākā cilvēka rīcība – būt līdzcilvēkam ar pašaizliedzīgu došanu.

Eņģelis sajutās tik viegls un laimīgs, ka pacēlās spārnos un uzsmaidīja meitenei un māmiņai, kas bija atvērusi acis. Abas nometās uz ceļiem un pateicās Dievam par visdārgāko dāvanu – dzīvību.

Nonācis debesīs, eņģelis apsēdās uz mākoņa maliņas un vienmēr vēroja, kas notiek ar mazo meiteni un māmiņu, jo viņš bija kļuvis par viņu sargeņģeli, kas vienmēr bija blakus, lai palīdzētu.

Eņģelis saprata, ka pašaizliedzīga došana un būt līdzcilvēkam ir viscilvēcīgākais, ko cilvēkam ir devis Dievs. Jo viss, kas ir labs un labais, ir tikai no Dieva.

Nepaej garām

Iesūtīja Linda Matjušenoka

Reiz kādā dienā izdomāju iziet ārā pastaigāties. Saģērbos, iekāpu liftā un jau pēc mirkļa biju uz ielas. Lēni ejot, pamanīju kādu sēžam ielas malā.

– Vai tu zini, ko es ieraudzīju? – es jautāju tev, jā, tieši tev, kurš klausās mani, – es palīdzēšu tev atbildēt – es redzēju eņģeli, kurš sēdēja ielas malā saskumis. Vai zini? Visi cilvēki gāja, pat skrēja viņam garām, bet es nesapratu, kāpēc? Kāpēc viņi iet garām un nerunā ar viņu?

Es piegāju pie viņa un jautāju: – Kāpēc visi iet garām tev, kāpēc neviens ar tevi nerunā?

Viņš, paceldams galvu, paskatījās uz mani un teica: – Vai tiešām tu mani redzi, vai tiešām mani dzirdi?

Es atbildēju, ka jā. Un tad viņš noteica: – Redz tikai tie, kas man tic. Tāpat kā tu redzi mani un tici man.

Es atbildēju, ka ticu. Ticu tikpat ļoti kā staigāju, kaut patiesībā sēžu šajos ratos jau trīs gadus. Manas kājas ir nejūtīgi aukstas, un zemei viņas nav pieskārušās jau ilgu laiku.Pacēlu galvu un jautāju viņam: – Pastāsti man, ko tu vēlētos, eņģeli…

Iestājās mirklis klusuma. Eņģelis nodomāja pie sevis: – Man vēl neviens šādu jautājumu nav uzdevis.

Tad sekoja negaidīta atbilde: – Nāc, es tev parādīšu. Vai redzi to māmiņu, kas ved sava bērna ratiņus? Viņai blakus iet vīrietis, kurš ir ieskatījies savā telefona un neredz, ka viņai ir grūti. Vai redzi to šoferi, kas nepalaida garām gājēju? Vai redzi, kā cilvēki steidzas, it kā dzīvotu savas pēdējās minūtes?

Ievilkdams garu elpu, viņš turpināja: – Es vēlētos, lai pasaules steiga uz brīdi būtu lēnāka. Lai tā māmiņa, kas veda savu bērnu ratiņos, lai vīrietis ved savu mazuli, lai viņa ieķeras viņam elkonī un kopā skatās uz mazo, kas aug vēl un nezina, cik pasaules ritms ir straujš.

Eņģelis paskatījās uz mani un jautāja: – Ko tu vēlies, mans bērns?

Es, nodurdams galvu, atbildēju: – Tu droši vien domā, ka vēlos atkal staigāt, bet tā nebūt nav. Es vēlos, lai draugi un radi atrod man laiku. Vienkārši piezvana un parunā ar mani. Lai vecāki neskumtu, ka nevaru staigāt. Lai katrs cilvēks rod sevī spēku ticēt tāpat kā es. Lai ikdienas steiga būtu mazāka un atrastos laiks ģimenei un draugiem.

Es lēni pacēlu galvu, lai paskatītos uz eņģeli, bet eņģelis bija pagaisis. Nezinu, kā – viņš bija prom, bet ap sirdi man palika vieglāk, jo nebija neviena, kas uzklausa vai saprot mani.

Iegāju mājā, noģērbos, uztaisīju aveņu tēju, apstājos pie loga un vienkārši skatījos, kā ārā līst, un likās, ka pasaule raud par mums. Likās, ka visas sāpes lietus būs izraudājis.Rokā virpināju bumbiņu, tad pēkšņi iezvanījās telefons, un es nedaudz dusmīgs biju, jo tas iztraucēja mani no manām pārdomām.

Bet es biju ļoti priecīgs, jo pēc ļoti ilga laika man piezvanīja draugs, ar kuru kopā bijām spēlējušies mājas pagalmā. Vienkārši runājām par dzīves lielākiem notikumiem. Es nezinu, vai tas bija eņģeļa pirksts, bet zinu to, ka ar ticību un gribas spēku varam panākt kopīgi pat neiespējamo.

Pasaka par eņģelīti

Iesūtīja Linda Maskale, Bauskas pilsētas pamatskolas 9.a klases skolniece

Kādu dienu autoavārijā iekļuva zēns, kas aizvainots aizgāja no mājām, jo viņa ģimenē katru dienu valdīja strīdi un nesaprašanās. Vecāki, nepadomādami, ka kaut kas tāds varētu notikt, sākumā nelikās ne zinis, jo zināja – puika kaut kad tāpat atnāks. Pagāja pāris stundas, mamma tomēr sāka satraukties un zvanīja zēnam, bet viņš nepacēla telefonu. Viņa apzvanīja arī dēla draugus, bet neviens neko nezināja. Māte un tēvs mocījās neziņā.

Naktī kāds piezvanīja un teica, ka steidzami jāierodas slimnīcā. Mamma sēdās mašīnā un brauca. Tēvs palika mājās ar mazo meitu.

Kad māte bija pie slimnīcas, viņu sagaidīja galvenais ārsts un izstāstīja, ka dēls iekļuvis smagā autoavārijā. Māte satraukusies prasīja, vai zēnu var redzēt, bet ārsts teica, ka tikai no rīta. Dakteris stāstīja, cik nopietnas ir traumas, un brīdināja, ka puika var daudz ko neatcerēties.

Pienāca rīts, un māte varēja satikt savu vienīgo dēlu. Puika māti neatpazina, bet pasmaidīja. Mātes acīs parādījās asaras, viņa saprata, ka viņas dzīves pats svarīgākais cilvēks skatās acīs un smaida, bet neko neatceras, pat ne to, kā viņu pašu sauc, un ne to, kas stāv viņam priekšā.

Uz palātu atnāca galvenais ārsts. Māte viņam jautāja, kas notiks tālāk, vai viņas dēls atgūs atmiņu. Ārsts nedeva lielas cerības. Viņš teica, ka ar zēnu vajadzētu biežāk runāt un darīt visu, lai viņš kaut nedaudz sāk kaut ko atcerēties, bet uzreiz tas nenotikšot, tikai ar laiku.

Pagāja dažas nedēļas, un puiku laida mājās no slimnīcas. Māte visu šo laiku slimnīcā domāja par to, ka nekas slikts nebūtu noticis, ja vien viņi nebūtu sastrīdējušies un aizvainojuši dēlu. Viņa zvērēja, ka nekad nepieļaus ģimenē strīdus.

Māte katru dienu lūdzās par dēla veselību, daudz laika pavadīja ar bērnu un darīja visu, lai ģimenei būtu labi. Tēvs ļoti rūpējās par to, lai vairs nerastos strīdi, lai sieva būtu mierīga, bērni smaidītu un būtu laimīgi. Viss tiešām bija ideāli. Par laimi, puika spēja runāt, sakarīgi spriest un visu atcerējās. Vien māte no laimes dažreiz raudāja.Šis notikums visus satuvināja un izgaismoja vērtības, kas jāsargā. Ģimene pēc šī notikuma saprata, ka mūs katru sargā mazs eņģelītis. Ir tikai jānotic, ka tāds eksistē, un viņš būs kopā ar tevi.

Eņģeļu pilsētiņa

Iesūtīja Linda Krīpēna

Sen, sen atpakaļ sāka dzīvot eņģeļi, kuriem bija neliela eņģeļu pilsētiņa. Pilsētiņa, kura atradās debesīs. Katru dienu katram eņģelim ir darbiņš – nolaisties uz sava “saimnieka” pleca un pasargāt to. Viņi strādā dienu un nakti, bet viņi nenogurst. Eņģeļi ir laimīgi pasargāt savu cilvēku, un it īpaši viņi ir laimīgi, ja tas cilvēks ir jauks, mīļš un ar labām īpašībām. Darbs viņiem ir šāds – naktī viņi nodrošina, lai saldi sapņi. No rīta – lai pamodina mammas, tēta vai cita ģimenes locekļa buča, vai vienkārši pamosties labā omā, bet pa dienu – lai viss izdodas, un cilvēks ir laimīgs. Eņģeļi nolaižas arī uz tikko piedzimušiem bērniem, slimiem bērniem, vecākiem cilvēkiem un slimiem pieaugušajiem. Slimiem cilvēkiem viņi dažreiz spēj, bet dažreiz nespēj palīdzēt. Viņi nolaižas un cenšas izpalīdzēt un pasargāt. Man arī viņi uzlaižas uz pleca un padara mani laimīgu. Ceru, ka eņģeļi ir, bija un vienmēr paliks mums – visai Latvijai uz pleciem!

Priecīgs stāsts

Iesūtīja Linda Katrīna Vrubļevska

2015. gads… Es saldi gulēju, kad pie mana loga atskanēja klauvējiens… Nu kurš gan? Nakts taču! Ārprāts… Nē, nebeidz klauvēties… Bezkaunība? Nu, kas cits atliek – paveru logu vēdināšanas režīmā, ir augusts, pa logu ienes kādu lapu… Nikna paskatos… nu tā… Eņģelis…

Stāv un saka: – Tagad tā, tev vajag ņemt un pasargāt vienu meitenīti, es tev uzticos, šeit ir norādījumi, un man nav laika!
Iedevis man norādījumus, viņš pazuda, kā nebijis! Tā… Es atrullēju lielo plakātu, uz kura bija maz teksta: “Ir meitenīte, kura tevi gaida, gaida slimnīcā, tavi uzdevumi – smaidi, dejo, dziedi, izturi, mīli…”

Nu kas tas tad nu tāds?… Zemāk norādes, kur man jāierodas. Nākamajā dienā es uzvelku smukāko kleitu, smukākās čības un dodos izpildīt tā paslinkā sargeņģeļa darbus… Pa ceļam sargeņģelis atsūta man īsziņu: – Paklausies, es varu kādu kaut kur nosūtīt, bet visur būt es nevaru, tāpēc esi tu! Nečīksti, mums te augšā ausīs spindz tā skaņa!!!

Kopš tās dienas es nonācu pie savas meitenītes, jā, es biju auklīte, es darīju visu, ko eņģelītis man teica. Un pēc pavadīta gada Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas 19. nodaļā mēs – es, mamma un meitenīte – esam mājās!!!

Mēs dejojām, mēs zīmējām, mēs dziedājām… Tas bija grūti, bet eņģelīši ir, un tiem līdzi ir jāiet…

Bērni kā eņģeļi

Iesūtīja Linda Bitte 

Kādā pilī dzīvoja princese un princis. Viņiem ļoti patika bērni. Princesei bija bērnudārzs, kurā bērni bija kā eņģeļi.

Vienu dienu bērni gāja laukā spēlēties. Un tur bija ļaunā ragana, kura gribēja saindēt viņu pusdienas, bet bērni pusdienas neņēma, jo bija jau paēduši.

Tāpēc ļaunajai raganai šoreiz neizdevās ļaunais plāns. Bērniņi parotaļājās laukumiņā un devās mājās laimīgi.

Konfekte kabatā

Iesūtīja Ligita Zvirbule

Strādājot bērnu aprūpes centrā, bērnu namā, skolā ar vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem, bēdu esmu redzējusi daudz. Šo darbiņu veltu pagājušā gada eņģeļu vēstnesei no “Eņģeļi pār Latviju” Enijai!

Svētā Pētera baznīcas gailis nenogurdams ik dienu ar savu aso acu skatienu vēroja cilvēku dzīves neapsīkstošo ritumu. Pa dienām Pēterbaznīcas gailis mēdza šad tad pasnaust, bet vakara krāsu spēles gan piesaistīja viņa uzmanību. Tā laiku pa laikam viņš ievēroja pa Vecrīgas šaurajām ieliņām klīstam kādu dīvainu pāri.

Pa priekšu cēli soļoja melnā šineļa piegriezuma mētelī ģērbies kalsns vīrs ar melnu flīsa platmali galvā. Īpaši neatpaliekot, viņa pēdās salīkusi tipināja kāda sieviņa, pelēkā lietusmēteļa malas vilkās pa bruģi. No ielu laternām krītošās gaismas meta uz abiem gājējiem ērmīgas ēnas. Tie bija Izmisums un Bēda. Cilvēki, abus dīvaiņus satiekot, nodūra acu skatus bruģī un labprāt tiem meta līkumu.

Pēterbaznīcas gailim par abiem ceļotājiem jau bija stāstījusi Pelēkā migla un draiskuļi mazie mākonīši, kuri labprāt piesēdās uz gaiļa zelta muguras.

Šo dīvaino pāri negaidīja ciemos neviens. Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē un Latgalē visi viņus redzēja labāk ejam nekā nākam. Sētas suņi uz tiem rēja, kastaņi un āboli tiem krita uz galvas, kājas slīdēja uz slapjajām lapām. Vecrīgas bruģis arī tos klupināja. Draugu tiem nebija. Mājās, kur tie bija iekļuvuši pa atslēgas caurumu vai durvju šķirbu, vakaros logos dega sveces, cilvēki salīkuši, rokas salikuši, skaitīja lūgšanas caur sveces liesmiņu pret debesīm.

Mazā, eņģelim līdzīgā meitene Enija, kurai tikko kā atklāja cukura diabētu, arī vērās pa logu, matu sprodziņām krītot gar seju. Bērnam nepierasti nopietnais acu skatiens arī vērās debesu plašumos, kā ko jautājot.

Enija bija dzirdējusi, ka katram cilvēkam esot savs sargeņģelis. Dzīves vējos apbružātās tantes, kas ciemojās pie vecmāmiņas, tā bieži teica. Un sargeņģeli varot sadzirdēt. Dažreiz cilvēkiem kāds liek apstāties pie dzelzceļa, dažreiz kādam liekas, ka ausīs zvana, vēl kādam grūtā brīdī tas parādoties, bet cilvēki par to nerunājot.

Ciemos atnākušās kundzītes mēdza Eniju cienāt ar konfektēm, tad kārtējais kārums iegūla adītās jaciņas kabatā.
Kluss klauvējiens pie loga, Enija aši pārslīd istabai. Rīta krēsliņā pie vēsās loga rūts piespiedies mazs deguntiņš, divas spožas acu pogas veras vecās ābeles virzienā, kur vectēvs iekāris putnu barotavu.
Aši paķērusi jaciņu no krēsla atzveltnes, uzvilkusi kājās siltās čības Enija klusi, klusītiņām, nevienu nepamodinot, lavās pagalmā. Piegājusi pie putnu barotavas, no jakas kabatas mazā rociņa izvelk konfekti, novieto to putnu barotavas stūrītī: – Tas manam Sargeņģelim!

Izmisums un Bēda joprojām apceļo Latviju. Pat Pēterbaznīcas gailim, jūtot līdzi cilvēku ciešanām, ieplaisā viņa zelta sirds. Debess malā parādoties pirmajiem saules stariem, gailis dzied – dzied tā, ka Debesu vārti atveras, un pa tiem pār Latviju eņģeļi slīd. Krītošās zvaigznes rāda eņģeļiem ceļu – ceļu pie cietējiem.
Pirmie modušies gājēji un puspamodušies tramvaji no debesīm krītošās baltās mežģīņu pūkas nodēvē par pirmo sniegu. Tik Izmisuma un Bēdas piemeklētie to sauc par Eņģeļu pieskārienu zemei.

Divu veidu eņģeļi

Iesūtīja Līga Langere

Ir divu veidu eņģeļi – labie un ļaunie. Bet tas, kuru mēs atspoguļojam, ir mūsu pašu izvēle, neviens cits mūsu vietā neizvēlas. Zinām, ka ir kas augstāks par mums, un tas ir Dievs Kristus Jēzus. Turklāt mēs varam lūgt un slavēt Dievu, jo viņš ir tas, kurš samaksājis visaugstāko cenu – atdevis savu dēlu, kurš nomira par mūsu grēkiem. Mums jāmīl katrs tā, kā mūs mīl Dievs, jo tādu mīlestību, kādu dod Dievs, nedos neviens. Neviens tā neglābj un nedziedina kā viņš, neviens tā neuzklausa mūsu lūgšanas kā viņš. Cienīsim un sekosim viņam. Slava Dievam!

Sargeņģelis

Iesūtīja Liene Drozda

Tu manu balto sirsniņu redzi, sargā un mīli, tu, vistuvākais man, tu sargā mani, manu lielo ģimeni, kad tevi vajag, tu sagaidi mani, sildi mani un samīļo, kad grūti man, tu man stāvi klāt ik vakaru, ik katru sekundi, ik minūti, tu zini, kad gaidu tevi pie sevis, tu to zini, ka mīlu es tevi, un manai sirsniņai bez tevis ir grūti!!! Gaidu.

Eņģeļu pasaka

Iesūtīja Laura Zgirska

Kādu dienu, garlaicības mākta, meitene, šķirstīdama avīzi, uzgāja rakstu, kurā tika aprakstīti mūsdienu varoņi.
Ērti iekārtojusies krēslā, viņa sāka ar interesi lasīt rakstu. Uz pelēkbaltajām lapām lampas gaismā mirdzēja melnie burti. Viņa lasīja par bezbailīgiem un drosmīgiem cilvēkiem, kuri ir izglābuši citu cilvēku dzīvības. Re, kur bija rindkopa par zēnu, kurš ir izglābis savu mazo māsiņu, kad tā iekrita dīķī. Viņš, ne sekundi nevilcinoties, metās aukstajā ūdenī.

– Par ko viņš domāja, un ko viņš tajā brīdī juta? – aizdomājās meitene.

Nedaudz zemāk – īss stāstiņš par kādu labsirdīgu, vecu vīru. Vecais vīrs visu savu mūžu ir palīdzējis citiem. Nesavtīgi ziedojis cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama palīdzība, kuri nokļuvuši nelaimē. Avīzē bija arī teikts par cilvēkiem, kuri ziedo patversmēm, bērniem, pensionāriem.

– Cik brīnišķīgi un nesavtīgi cilvēki! – nodomāja meitene.

Tomēr visus šos stāstus vienoja tas, ka izglābtie savus glābējus sauca par saviem sargeņģeļiem. Pēkšņi istabā ienāca māsa.

– Vai iesi dzert tēju? – viņa jautāja meitenei.

– Nē! Paklausies, vai tu zini, kas ir mūsu sargeņģeļi? – meitene jautāja māsai.

– Protams, – viņa atbildēja, – sargeņģeļi vienmēr mūs sargā, viņi vienmēr ir mums blakus.

– Bet kas tad ir mūsu sargeņģeļi?

– Vai tad tu neredzi? Mūsu sargeņģeļi ir mums visapkārt. Mūsu vecāki ir mūsu sargeņģeļi. Viņi mūs sargā, dalās ar padomiem, rūpējas par mums. Līdzcilvēki arī ir mūsu sargeņģeļi. Lasot šos stāstus, es sapratu, ka visi šie cilvēki ir kāda sargeņģeļi, viņi izglābuši otra cilvēka dzīvību.

Meitene paskatījās uz māsu un uzsmaidīja. Tik tiešām – sargeņģeļi ir mums visapkārt. Vienkārši vajag tos pamanīt. Arī mēs varam kļūt kādam par sargeņģeli.

Pasaka par eņģeļiem

Iesūtīja Laura Saulīte

Reiz uz Zemes dzīvoja kāds vīrs. Viņš tur bija piedzimis, audzis, ēdis un mācījies. Bet viņš tai nedarīja labu. Šis vīrs darīja tikai sliktas lietas un nemaz to nenožēloja. Kādu dienu Dievs, no augšas skatīdamies, to pamanīja.

Viņš vīram teica: – Es tev dodu septiņas dienas. Ja nebeigsi savu Zemi negodā celt, tad padarīšu tavu dzīvi neciešamu.
Vīram nekas no teiktā nelikās svarīgs, un viņš dzīvoja tālāk. Dievs, redzēdams, ka nekādu izmaiņu nav, sāka atņemt vīram pa vienai dārgai lietai – sākot ar māju, mašīnu un beidzot ar redzi, balsi, kā arī ķermeņa kustībām. Vīram arī neviena cita mīļa cilvēka nebija, kas varētu viņam palīdzēt šajā grūtajā momentā.

– Mans Dievs! Es klanos tavā priekšā! Esmu sapratis visu, visu! Esmu saņēmis arī tavu mācību! Lūdzu, atpestī mani no šīm ciešanām! Es vairs tikai labu darīšu! Apsolu! – vīrs lūdzās.

– Tavas kļūdas nav tik viegli izlabot, – Dievs ar nopietnu skatienu sejā sacīja, – taču es tev došu vienu iespēju. Vai tu to izmantosi vai nē – tas paliek tavā ziņā.

Vīrs, sadzirdējis labākas ziņas, priecīgi atbildēja: – Ak, paldies!! Es apsolu visu darīt ar labu!

Dievs pasmēla zelta ūdeni no Paradīzes, paņēma balto mākoņu piku un pāri putna spārnu. No šīm lietām Dievs izveidoja cilvēkam līdzīgu figūru un teica: – Šis būs tavs eņģelis. Tu viņu nekad neredzēsi, bet viņš tevi vienmēr uzmanīs. Ja tas uzskatīs, ka dzīvē ko labu būsi izdarījis, viņš tev atdos tavas vērtīgās lietas, vienu pa vienai.

Tā arī līdz šai dienai eņģeļi ir Dieva veidoti sargātāji un iespējas devēji. Neviens tos ne redz, ne dzird, bet tikai zina, ka tie ir kaut kur tepat un vēro mūsu gaitas uz Zemes…

Eņģeļi

Iesūtīja Laura Rozenfelde, stendes pamatskola, 3.klase

Reiz dzīvoja trīs eņģeļi. Viņi visi bija labi draugi.

Ziemassvētku laikā viņi dzīvoja lielajā svētku eglē. Eņģeļi vēroja bērnus un palīdzēja viņiem. Skumjos viņi iepriecināja, vientuļajiem atrada draugus, bet slimajiem noņēma sāpes.

Ziemassvētku laiks pagāja jautri un priecīgi, jo visus bērnus uzmanīja un sargāja eņģelīši.

Paldies eņģelīšiem par palīdzību, ka viņi prot sargāt bērnus!

Sapņu eņģelis – Cerība

Iesūtīja Laura Ceļapītere

Katram no mums ir savas nepilnības, ko vēlamies mainīt. Taču tās ir tikai mazītiņas problēmas. Ir bērni ar lielu problēmu, kas nospiež dvēselītes – invaliditāte, nopietnas slimības.

Katru dienu dzimst jaunas dvēselītes. Šī diena nebija izņēmums. Piedzima jauna, skaista meitenīte, ar zilām acīm, ogļu melniem matiem, spicu deguntiņu. Bet, dienām ejot, ārsti atklāja ļauno ziņu – cukura diabēts. Meitenītei parādījās hroniska gaita, vielmaiņas traucējumi. Taču ar to bija jāsadzīvo. Arī meitene, kas iepriekš bija komunikabla, dzīvespriecīga, noslēdzās sevī. Dienu pēc dienas viņa raudāja, cerot, ka nāks kāds, kas izvilks viņu no šīs bezcerības. Visvairāk meitenei sāpēja noskatīties, kā pārdzīvo viņas vecāki.

Neskaitāmās pārbaudes viņai jau bija apnikušas. To bija tik daudz, ka pati meitene sāka domāt par dzīvošanu slimnīcā. Ar katru dienu gaišās palātas sienas meitenes apziņā kļuva aizvien tumšākas. Taču kādu dienu palātas durvīs parādījās jauns ārsts sniegbaltā halātā – kā eņģelis.

Viņš teica: – Mēs varam tev palīdzēt. Vai tu to vēlies?

Bija uzradusies cerība uzveikt ļauno slimību. Šī ziņa tik ļoti pārvērta meitenes turpmāko dzīvi ārstēšanas laikā! Katru mirkli meitenīte ticēja, ka pastāv sapņu eņģelis. Šis nebija parasts eņģelis. Viņa to nosauca par sapņu eņģeli – Cerību. Nu vairs viņa nekad neatmeta domu, ka kļūs vesela. Lai gan atveseļošanās bija ilga, meitene smaidīja, un ārsts smaidīja viņai pretī.
24. decembris – šo dienu viņa atceras vislabāk. Ziemassvētku vakarā meitene kļuva brīva no slimības, kas viņu mocīja vairākus gadus. Tā bija meitenītes labākā dāvana Ziemassvētkos. Viņas eņģelis sniegbaltajā halātā pavadīja meiteni mājās un joprojām smaidīja platu smaidu…

Tā nu vēl šodien dzīvo jaukā meitene ar zilām acīm, ogļu melniem matiem un spicu deguntiņu…

Pasaka par eņģeļiem

Iesūtīja Lauma Nikolajeva

Reiz dzīvoja mazs zēns, kuru katru vakaru apciemoja eņģeļi – katru nedēļas dienu cits. Pirmajā dienā pie zēna nāca Laimes eņģelis, kurš atnesa laimi, un zēns vienmēr aizgāja gulēt laimīgs. Otrajā dienā pie zēna nāca Sapņu eņģelis, kurš vienmēr atnesa kādu skaistu sapni, pēc kura pamostoties, viņš jutās izgulējies un laimīgs. Trešajā dienā pie zēna atnāca Domīgais eņģelis, kurš atnācis, vienmēr ilgi domāja, un tas lika zēnam arī nedaudz padomāt par to, kas ir noticis visas dienas garumā, ko viņš labu darījis un kādus labus draugus ir saticis. Ceturtajā dienā pie zēna nāca Klusais eņģelis, kurš atnācis vienmēr teica vienu īpašo vārdu – kuššš! Tā zēns zināja, ka eņģelis ir atnācis, un sāka eņģeli meklēt. Piektajā dienā pie zēna nāca Pieklājīgais eņģelis, kurš atnākot teica: – Sveiki! – un aizejot teica: – Uz redzēšanos!

Zēnam patika sarunāties ar eņģeli, jo tas nekad neteica to, ko zēns negribētu dzirdēt. Sestajā dienā nāca Smieklīgais eņģelis, kurš vienmēr izskatījās vai izturējās smieklīgi, jo viņš saprata, ka zēnam tas patīk un tas viņu uzjautrina. Bet septītā diena zēnam patika visvairāk, jo tad visi seši eņģeļi bija kopā! Svētdienas bija vislabākās un dīvainākās dienas, kas zēnam ir bijušas, jo tās bija laimīgas, sapņainas, domīgas, klusas, pieklājīgas un arī smieklīgas. Bet bija viena īpaša diena, kas bija tikai reizi gadā, tā bija zēna dzimšanas diena, kad pie viņa nāca Dzimšanas dienas eņģelis. Šajā dienā zēns jutās laimīgs, jo viņš dabūja visu, ko vēlējās.
Kaut mums katram būtu tādi eņģeļi!

Eņģelim!

Iesūtīja Lāsma Lībeka, 9 gadi

Reiz dzīvoja kāda meitene. Meitenei ļoti patika, ka viņai palīdz (īpaši, ja to dara eņģeļi). Reiz meitene gāja uz skolu, un, ejot gar lielu peļķi, garām brauca mašīna, uzšļāca meitenei ūdeni, un meitene iekrita lielajā peļķē. Pēkšņi parādījās eņģelis!

Eņģelis jautāja: – Meitenīt, kā tevi sauc? Tev nevajag palīdzību?

Meitene atbildēja: – Labprāt, eņģeli.

Eņģelis palīdzēja meitenei piecelties. Pēc tam meitene pārgāja mājās, pārģērbās un ar eņģeli kopā gāja uz skolu, un arī mājās atgriezās kopā. Kad meitene bija izmācījusies, viņa kopā ar eņģeli gāja skriet, lēkāt un dauzīties. Viņi abi bija laimīgi līdz mūža galam!

Es, tas kungs, tavs Dievs, mācu tev to, kas tev par svētību un vedu tevi tai ceļā, pa kuru tev jāstaigā!

Eņģelis

Iesūtīja Ksenija Balode

Reiz dzīvoja kāds skaists eņģelis. Šis eņģelis bija izpalīdzīgs un izpalīdzēja jebkuram. Neviens nekad nebija slims vai ļauns.
Šis skaistais eņģelis izglāba bērna dzīvību. Bērns viņam pateicās. Un šis bērns par viņu sapņoja un pieminēja lūgšanās. Kad eņģelis dzirdēja šo bērnu runājam, viņš no laimes un prieka apraudājās! Kad šis bērns bija izlūdzies, eņģelis lūdza par bērnu. Kad pienāca rīts, vienmēr, ko eņģelis bija lūdzis, tas piepildījās. Šis bērns bija laimīgs! Un kamēr bērns priecājās, tikmēr eņģelis domāja, vai visi viņu mīl! Bet bērns tik un tā stāstīja eņģelītim debesīs, ka viņu mīl, ciena un domā par viņu ikviens.Šis eņģelis palīdzēja un sadziedēja visu sirdis. Un aizlidoja atpakaļ uz savu dzimteni!

Eņģelīte

Iesūtīja Kristine Sjomkane 

Reiz bija maza meitenīte, kuru sauca Engala. Viņai bija zeltaini mati un skaista, kupla kleita. Engala bija ļoti draudzīga pret visiem. Engala dzīvoja debesīs pie skaistajiem mākoņiem. Engala katru reizi paskatījās lejā uz pilsētu un nodomāja: – Kaut es varētu vienu dienu piedzīvot to, ko tie bērni.

Kamēr Engala sapņoja, pilsētā bija zēns, kuru sauca Andrievs. Andrievam bija daudz sapņu. Katru dienu Andrievs gribēja citiem dot skaistus sapņus, bet nezināja, kā to izdarīt. Andrievs aizgāja uz parku un redzēja tur kaķīšu ģimeni. Par laimi, Andrievam kabatā bija kaķu barība. Andrievs pabaroja kaķīšus. Tikmer Engala beidza sapņot un ieraudzīja, ka Andrievs baro kaķīšus. Engala padomāja un izvēlējās viņam piepildīt vienu sapni. Šis sapnis bija ļoti īpašs, jo tajā visiem bija draugi. Engala piepildīja šo sapni, un visiem bija draugi. Engala bija ļoti priecīga palīdzēt Andrievam, un Dievs viņai deva spējas nonākt uz zemes. Engala ieraudzīja Andrievu un aizskrēja pie viņa.

– Čau, mani sauc Engala, kā tevi? – Engala iesaucās.

– Čau, tev ir ļoti skaists vārds, un mani sauc Andrievs, – Andrievs atbildēja.Engala un Andrievs kļuva par ļoti labiem draugiem. No tā laika visi kļuva laimīgi.

Gribēju būt eņģelis

Iesūtīja Kristīne Briede

Kad man bija pieci gadi, es ļoti gribēju būt eņģelis… Tā gada decembrī es stundām ilgi sēdēju uz grīdas, klausoties mātes klavierspēlē un vēroju eņģeļus – tie bija Ziemassvētku kartiņās, mākslas žurnālos un dziesmu grāmatās. Man ļoti, ļoti patika maigie, apaļīgie ar bedrītēm vaigos, flautu spēlējošie eņģelīši apkārt Kristus bērniņam. Tie bija tik līdzīgi manam mazajam brālītim. Es ilgojos pēc zelta oreola, milzīgiem, baltiem spārniem un skaistām brokāta drēbītēm.

– Māmiņ, – es jautāju atkal un atkal, – kad paaugšos, vai es varēšu būt eņģelis? Vai es varēšu lidot?

Mana māte pacietīgi atkārtoja man: – Nē, mīļā, tu izaugsi par brīnumjauku meiteni, un meitenes nelido kā eņģeļi.

Tajā naktī, esot savā istabā, es, vairakkārt pār plecu raugoties, mēģināju aplūkot savu muguru… Un man bija noslēpums, par kuru māmiņa neko nezināja – uz manas muguras, vietā, kur atrodas lāpstiņas, atradās spārnu iedīgļi, kuri gaidīja brīdi, kad varēs sākt augt.

– Es būšu eņģelis, – tumsā iesaucos, – es lidošu!

Gandrīz katrā mazā meitenītē ir daudz noslēpumu, cerību, sapņu un fantāziju, kas padara dzīvi interesantāku, jautrāku, skaistāku un mīļāku… Un mans sapnis bija kļūt par eņģeli. Māmiņa redzēja, cik ļoti un neatlaidīgi es vēlos piepildīt savu sapni, un viņai radās ideja…

Un tā nākamā gada decembrī es piedalījos nelielā Ziemassvētku lugā pilsētas baznīcā, apģērbta baltā kostīmiņā ar baltiem, pūkainiem spārniņiem. Kopā ar pārējiem bērniem es lepni sēdēju pie Kristus bērniņa un dziedāju Ziemassvētku dziesmiņu. Visi mani radi un draugi bija atnākuši apskatīties uz mani, es biju tik laimīga, mans ilgi gaidītais sapnis bija piepildījies.
Gadiem ejot, sapratu, ka, lai kļūtu par eņģeli, nemaz nevajag skaistās drānas un lielos spārnus, eņģeļi nav tikai ideāla skaistuma paraugi, eņģeļi ir pazemīgi kalpotāji, ziņneši un aizstāvji, viņi ir visapkārt mums… Es esmu starp eņģeļiem katru dienu, katru mīļu brīdi, tie ir mūsu bērni, radi un draugi, līdzcilvēki apkārt, skolotāji un ārsti, zemnieki un pārdevēji, autobusa šoferi, svešinieki un varbūt pat mans frizieris. Cilvēku siltais smaids, laipnība, atsaucība, dāsnums un mīlestība man atgādina, ka eņģeļi ir starp mums vienmēr… Jo cilvēks ir tik liels, cik liela ir viņa labo darbu summa!

Eņģeļi pār Latviju

Iesūtīja Kristija Ābola

Daudzi mazi un lieli bērni ir slimi šajā pasaulītē, un tad mammas un tēti vienmēr sauc eņģeļus, lai palīdzētu mazajiem un, protams, lielajiem. Neviens nezina, ko dara eņģeļi, jo tas ir noslēpums, bet es to pateikšu, jo tev tak arī ir jāzina. Eņģeļi ir radīti no labestības un labuma, tāpēc viņiem ir tāds vārds. Ikvienam cilvēkam ir eņģelis aiz muguras, kurš stāv un aizsargā. Kaut arī tu domā, kas tad tas par darbu, tas ir ļoti, ļoti grūts darbs, jo eņģelis neguļ, bet pieskata tevi.

Slimiem bērniem ir vairāki eņģeļi, lai viņi ātrāk atveseļojas. Ja bērniņš ir slims, tad mamma un tētis zvana vēl vienam eņģelim, lai atnāk un palīdz slimajam bērnam. Katrs cilvēks, kurš piezvana “Eņģeļi pār Latviju”, izdara labu darbu. Pēc katra zvana viens eņģelītis no debesīm atlido un pieskata slimos bērnus, un, kad bērniņš ir vesels un nav slims, eņģelītis iet pie cita bērniņa un palīdz viņam, lai bērniņam ir spoža un laba nākotne!!!

Mazs eņģelītis

Iesūtīja Kristiāns Soņi

Uz kāda mākoņa dzīvo mazs eņģelis ar apzeltītu riņķi virs galvas un baltiem svārkiem. Netālu dzīvo velns, kurš ar saviem ragiem iznīcina mākoņus un pārvērš tos par negaisa mākoņiem.

Kādu dienu eņģelis gāja cīnīties ar velnu Valteru uz negaisa mākoņa. Eņģelis pieklauvēja pie mākoņa un teica: – Nāc ārā!
Velns iznāca, un abi kāvās dienām ilgi. Drīz velns bija piekusis un lūdzās eņģelītim, lai liek viņu mierā. Tā eņģelītis uzveica ne tikai velnu Valteru, bet arī visu pasauli.

Patiess stāsts

Iesūtīja Kristiāna Stankuna

Šī nebūs pasaka, šis būs patiess stāsts. Šo eņģeli neesmu nekad dzīvē satikusi, bet ir sajūta, ka pavadīta mūžība ar viņu. Šis eņģelis ir mans vectēvs. Viņš ir eņģelis, kurš mani sargā no augšas, vienmēr palīdzēs un atbalstīs.

Viņš nomira pirms ļoti daudziem gadiem, kad es vēl mammai nebiju sapņos rādījusies. Vectēvu esmu redzējusi fotogrāfijās un uz kapakmeņa. Esmu daudz par viņu dzirdējusi, viņš ir bijis ļoti stingrs un bargs. Vienmēr esmu gribējusi viņu iepazīt. Aizbraucot uz kapiem un stāvot pie viņa kapa, es jūtos drošāk, un man vairs nav tik ļoti bail no apkārtējo ļaunuma. Viņš dod man enerģiju. Zinu, dažiem tas liekas dīvaini, bet tā nu tas ir.

Es ceru, ka viņš, esot tur augšā, ir lepns par to, ko es un mani tuvie un mīļie dara. Cerēšu, ka viņš būs tikpat lepns arī nākamgad, kad es būšu beigusi devīto klasi. Un es tev, manu eņģeli, apsolu, ka to paveikšu…

Pasaka par Buzi un Čuku Lāci

Iesūtīja Kristiana Sintija Rupeika un Braiens Eidints 

Reiz kādai ģimenei bija īpaša diena, jo pasaulē nāca eņģelītis, vārdā Buzīts. Māmiņa uzreiz saprata, ka šis mazais puisītis uz pasaules ir nācis, lai ienestu prieku un svētību ģimenē. Kādu dienu, kad Buzīts bija saskumis, pie viņa ieradās spēļu lācītis. Buzis ļoti mīlēja savu lācīti un nosauca viņu par Čuku Lāci. Un tā sākās nešķirama draudzība.

Māmiņa sacīja: – Šis Lācītis ir Buža eņģelītis, kas viņu sargā, un viņš ir māmiņas eņģelītis.

Čuka ar Buzi daudz spēlējās un naktīs bija nešķirami. Viņu mīļākā spēle bija spēlēties ar vilcieniņu. Čuka vienmēr sēdēja Buzim cieši blakus, un abi draugi vēroja, kā vilcieniņš brauc. Tā tik bija jautrība!

Kad nu pienāca vakars, un laiks bija iet gulēt, abi zināja, ka māmiņa dziedās dziesmiņu. Viņiem tā ļoti patika, jo dziesmiņa bija par viņiem un skanēja šādi:

“Kad apkārt viss klussUn naksniņa dus,Laiks ir klusi, klusiDoties uz gultiņas pusi.

Guli, Buzi, guli,Māmiņa sildīs tevi.Guli, Buzi, guli,Čuka sargās tevi.

Nu visi dus,Pat minkāns aiz durvīm kluss.Nu laiks vērt acis cietUn uz sapņu pasauli iet.”

Un tā mazie draugi čučēja saldi. Mums katram kāds eņģelītis ir, tik spēt katram to ieraudzīt!

Pasaka par maziem un lieliem eņģeļiem un viņu labajiem darbiem

Iesūtīja Kristiāna Jermacāne
Reiz sensenos laikos… saules apspīdētajā balto mākoņu dārzā dzīvoja Mazie un Lielie Eņģeļi, kuriem Galvenais Eņģelis katru dienu deva sarakstu ar uzticētajiem darbiem, ko paveikt uz Zemes. Maziem Eņģeļiem tika uzticēti mazie darbi, bet Lieliem Eņģeļiem – lielie darbi. Visi Eņģeļi bija aizņemti ar savu uzdevumu pildīšanu, un katram no viņiem tika uzticēts savs svarīgais Darbiņš….

Savā baltajā mākoņu dārzā viņi mēdza klausīties, kā pie Augstākiem spēkiem no Zemes vērsās cilvēki. Katram no viņiem bija savs stāsts: viens kaut ko neatlaidīgi lūdza sev, otrs vērsās pēc palīdzības tuviniekam, bet citi vienkārši sūtīja pateicības vārdus par to, kas tiem jau ir dots. Eņģeļi redzēja, ka Zeme ir pavisam citāda pasaule, kurā Labais cīnās ar Ļauno. Uzklausot visas cilvēku lūgšanas un sapņus, Galvenais Eņģelis bieži steidzās sūtīt uz Zemi savus lielos un mazos Eņģeļpalīgus, kuri, apvienojoties un darot labos darbus, palīdzēja uzveikt Ļauno!

Kādu dienu Galvenais Eņģelis pamanīja, ka viens Mazais Eņģelis ir pavisam noskumis.

– Kas notika, un kāpēc tu esi tik bēdīgs? – jautāja Galvenais Eņģelis. Mazais Eņģelis pastiepa Galvenajam Eņģelim savu mazo rociņu ar kārtējo sarakstu, kurā bija skaidri aprakstīts, kas un kad viņam ir jāizdara uz Zemes.

– Un kas tevi neapmierina šajā sarakstā? – vaicāja Galvenais Eņģelis.

– Es gribu kļūt par Lielu Eņģeli un darīt Lielos Darbus! Lielo Eņģeļu darbi vienmēr tiek pamanīti, viņus slavē par to, cik viņu darbi ir nozīmīgi visai pasaulei, bet mani darbi ir tik mazi, ka tos pat nemana! – Mazais Eņģelis centās savaldīt savas aizvainojuma asaras, kuras spītīgi spraucās no viņa debeszilajām actiņām.

– Neraudi, mans mīļais! – ar smaidu uz lūpām mazo eņģelīti mierināja Galvenais Eņģelis, maigi glaudot viņa zeltainās matu sprogas.

– Šķiet, es zinu, kā tev palīdzēt! – priecīgi iesaucās Galvenais Eņģelis.

– Tiešām? Tas ir iespējams? – Mazais Eņģelis bija ļoti pārsteigts!

– Bet kā Tu man spēsi palīdzēt? Uzticēsi LIELU, LIELU DARBU? – mazajās actiņās parādījās cerība.

– Ne gluži! Šodien mēs kopā dosimies pa tavu darbu un uzdevumu taku. Es ļaušu tev šos darbiņus nedarīt. Mēs tikai visu vērosim no malas, un, ja tie patiešām būs nenozīmīgi, es atbrīvošu tevi no šiem mazajiem darbiem uz visiem laikiem, ja, protams, tu nepārdomāsi un joprojām to vēlēsies! – nopietnā balsī paziņoja Galvenais Eņģelis.
Viņi devās uz Zemi, kur Eņģeļi parasti strādāja visu dienu, un katram bija uzticēts savs lielais vai mazais darbs – viens palīdzēja atrast vecākus bērnunama bērniņam, otrs – izdzīvot bezpajumtniekam vai klaiņojošam mājdzīvniekam, savukārt citi palīdzēja uzveikt smagas slimības…

Mazais Eņģelis no sava lielā saraksta skaļi nolasīja savu pirmo mazo darbiņu! Viņam noteiktajā laikā bija jāaizver mājas pagalma vārtiņi, kurus no rīta, mājas iemītniekiem nemanot, bija atvērušas spēcīgās vēja rokas.

– Kas tad tas par darbu?! To izdarīt ir tīrais nieks! – bravūrīgi teica Mazais Eņģelis.

– Bet… Es aizliedzu tev šos vārtiņus aizvērt! – pavēlēja Galvenais Eņģelis.

Viņš ar Mazo Eņģeli apsēdās uz žoga malas un klusi vēroja notiekošo, klausoties, kā jaunu dienu sveicina visa dzīvā radība. Eņģeļu nāsis viegli kutināja saldā ceriņu smarža, kas sajaucās ar garāmbraucošo mašīnu izpūtēju dūmiem, bet putnu orķestri ik pa brīdim izjauca taurēšanas vai garāmbraucošu mašīnu rūkoņa. Turpat, mājas pagalmā, ar savu sunīti Reksi rotaļājās bezrūpīgs cilvēkbērns Kārlītis. Cenšoties rast mierpilnu patvērumu no mazā mājas iemītnieka, Kārlīša četrkājainais draugs pēkšņi devās atvērto vārtiņu virzienā.

Nebēdnīgais puisēns neatlaidīgi skrēja pakaļ savam mīlulim, saucot: – Reksi!, Reksi! Pagaidi! Nāc atpakaļ! – cenšoties panākt ķepaini.

Tomēr mājas mīlulis, padevies brīvības un ziņkārības vilinājumam, lepni turpināja savu ceļu uz atvērto pagalma vārtiņu pusi. Aiz lielā mājas žoga slēpās Kārlītim pavisam neizzināta un nedroša pasaule – pelēkais piemājas lielceļš un vienmēr steidzīgi autovadītāji. Vēl viena sekunde un… iespējams, šo bezbailīgo mazo puisēnu sveicinātu kādas rūcošās mašīnas riteņi…
Par laimi, Mazais Eņģelis visu saprata ātrāk… Viņš zibenīgi aizsteidzās pie aizdares un pēdējā mirklī aizcirta vārtiņus, pa kuriem kādā ģimenē varēja ienākt Nelaime, atstājot aiz sevis neizdzēšamas skumju pēdas…

– Kāpēc tu nevēroji visu no malas tālāk? – vaicāja Galvenais Eņģelis un uzmanīgi paskatījās uz Mazo Eņģeļi.

– Tāpēc, ka es sapratu… – klusi teica eņģelītis.

– Ko Tu saprati?

– Es sapratu, ka arī mazie darbi kādam var būt ļoti nozīmīgi, pat ja tos neviens nemana, – skatoties acīs Galvenajam Eņģelim, teica Mazais Eņģelis.

– Tu visu pareizi saprati! – lepni pasmaidīja Galvenais Eņģelis.

Un Mazais Eņģelis, ieelpojot gaisu, kurā virmoja jau ar ceriņu smaržu sajaucies brīnums, izpleta savus sniegbaltos spārnus, lai ar savu sarakstu steigtos tālāk pildīt visus mazos, bet kādam tik ļoti nozīmīgos darbus…

Trīs eņģelīši

Iesutīja Kristers Veinbergs 
Reiz kādā mājā dzīvoja trīs eņģelīši. Viņi vienmēr bērniem palīdzēja viņu dzīves grūtajās situācijās. Pirmais eņģelītis bija Murmulītis. Viņš slimos bērnus ārstēja, izrunājot maģiskus vārdus! Tā viņš sadziedēja bērnu sirdis. Otrs eņģelītis, vārdā Smaidiņš, bija ļoti smieklīgs un jautrs! Smaidiņš ar saviem jokiem sasmīdināja noskumušos puišus un meitenes. Slimie bērni smējās no visas sirds! Tā viņi izveseļojās! Trešais eņģelītis – Nopietnais. Viņam bija ļoti stipras zāles. Viņš bija tik stiprs, ka varēja izglābt visus bērnus, kas atradās slimnīcā. Vēl joprojām eņģeļi dzīvo savā mājā un mūs – bēdīgos, slimos, noskumušos – izglābj no ikdienas neveiksmēm.

Pasaciņa par bērniņu

Iesūtīja Kristaps Silavs, 13 gadi

Kādā nelielā ciematiņā tālu aiz lielajiem nemieriem, kas valda pasaulē, dzīvoja ģimene. Tā bija neliela, bet svētības un saticības pilna koka mājiņa. Tur dzīvoja ganiņš un viņa sieviņa.

Kādā rīta ganiņš ar savām piecām aitiņām devās cauri strautiņam un ieraudzīja mazu bērniņu, kas raud par māti, kura aizgājusi aizsaulē. Dēliņam bija rokās riciņas gabaliņš un māmiņas krellītes ar krustiņu, kuras viņš turēja jo cieši.

Ganiņš puisēnu atveda mājās. Sieviņa iedeva siltas drēbītes un iekārtoja mazu gultiņu. Viņa ļoti žēlīgi, ar asarām acīs noskatījās uz mazo bērniņu, kas mokās sirdssāpēs un lūdzas Dievu par māmiņu. Ganiņš iekūra ugunskuru un, ne vārda nesacīdams, iegrima dziļās un skumjās domās.

Puisēns klusiņām pa nakti aizgāja līdz vietai, kur pēdējo reizi izjuta māmiņas mīlestību. Paskatoties debesīs, viņš ieraudzīja dieviņu, kurš deva mieru bērna sirsniņai. Puisēns, turpat iemidzis, redzēja māmiņu, kura apskāva savu dēliņu un apsolīja viņu nekad nepamest un vienmēr būt viņa sirdī līdz dienai, kad atkal satiksies paradīzē.

Baltās radībiņas

Iesūtīja Krista Luīze Kostaša 

Reiz dzīvoja mazas, baltas radībiņas, kurām patika palīdzēt bērniem, un šos brīnumus sauc par eņģeļiem.

Mazie eņģelīši joprojām dzīvo uz skaistā, garā un gaišā mākonīša, tie no debesīm skatās uz bērniem, kuri ir noskumuši, un vēlas uzmundrināt mazos bērniņus. Eņģeļus radīja Debesu Kungs, kurš vēlējas, lai visi ir laimīgi – gan bērni, gan pieaugušie. Bet mazie eņģelīši tieši bērnus uzmundrina un dara tā, lai bērniņi būtu priecīgi. Šie mazie brīnumiņi dara bērnu atveseļošanos ātrāku, lai bērniem būtu prieks. Katram bērnam, kas ir smagi slims, kuram vajag ātrāk atveseļoties, eņģeļi steidz palīgā.

Kaķēna Mikuša dzīvesstāsts!

Iesūtīja Krista Girēvica un Māra Dzidra Pudņika
Runčuks Mikušs piedzima jūlija vidū Kurzemes mazpilsētā kādā jaukā ģimenē kaķenītei Mincei. Kaķenītei bez Mikuša piedzima vēl četri kaķēni.

Kad runčuks paaugās, viņu pieņēma cita ģimene. Viņš jutās mīlēts, lolots un lutināts. Pēc kāda laika runčuka prieki beidzās, jo saimnieki devās prom uz ārzemēm un Mikušu atstāja pie svešas mājas dzīvžoga.

Mikušs pie šīs svešās mājas dzīvžoga jutās nelaimīgs un pārbijies. Mikušs nesaprata, kādēļ tika atstāts šajā nepazīstamajā vietā. Bailes viņā iedzina lielais, melnais Briesmonis, kurš, viņu ieraugot, ļoti trokšņoja un skraidīja pakaļ.

Laiks gāja, un runčuka turpmākā dzīve bija atkarīga no viņa Sargeņģeļa lūgšanām, kurās viņš lūdzās, lai svešās mājas iemītnieki pamana mazo, izvārgušo un bada nomocīto kaķēnu.

Septembra beigās, kaķēnam dodoties barības meklējumos, viņa Sargeņģelis iedrošināja parādīties mājas iemītnieku redzeslokā. Kaķēns ļoti šaubījās, jo nezināja, kā uz viņu reaģēs lielais, melnais Briesmonis un mājas iemītnieki. Ieraugot mājiniekus, viņš nepaklausīja eņģelim, bet gan aiz bailēm iemuka atpakaļ dzīvžogā. Tomēr puisēns bija pamanījis mazo kaķēnu un kopā ar māsu un vecākiem devās glābt mazo dzīvībiņu.

Mikušs bailēs šņāca un skrāpēja līdz mirklim, kad māsa satvēra badā mērdēto ķermenīti un ietina mammas siltajā jakā. Sargeņģelīša lūgšanas bija piepildījušās.

Beidzot kaķēns ieguva sev jaunas mājas, kur tika labi barots, apkopts un parādīts vetārstam, kā arī ieguva vienu lielu kaķu brāli. Tomēr mazliet Mikušs baidās no lielā, melnā Briesmoņa, kurš izrādījās tikai viens mīlīgs un draudzīgs suns. Lai arī citiem ir ticība labajam un sargeņģelim!

Eņģelija

Iesūtīja Kintija Pelcere

Reiz sensenos laikos dzīvoja kāda jauka karaļu ģimene. Šī ģimene valdīja slavenajā Eņģelijā. Eņģelijā vienmēr čivināja putniņi, ziedēja puķītes, lidinājās taurentiņi, šeit valdīja tikai mīlestība un saticība. Pat naudai šeit nebija nekādas nozīmes, tās bija parastas monētas un parastas banknotes. Šajā karaļvalstī dzīvoja tikai visi labie ļaudis, jo sliktajiem šeit vietas nebija, taču arī sliktiem vārti bija atvērti, bet tikai ar tādu noteikumu, ka viņi mainīsies un būs labi, mīloši un saticīgi. Šī vieta bija paradīze – sapnis ikvienai dzīvai radībai, jo visi gribēja dzīvot vietā, kur ir tikai vasara.

Kādu dienu karalis Atis paziņoja savai tautai, ka pasaulē ir nācis ilgi gaidītais mazulis. Visi priecājās, gavilēja, skrēja uz laimes aku un meta tajā monētas, lai mazais augtu varens, dižens, labsirdīgs un drosmīgs karaļvalsts vadonis. Taču mazajai Marijai bija pavisam cita vēlēšanās. Viņa vēlējās, lai mazulis kļūtu par eņģeli, kurš palīdzētu visiem Eņģelijas bērniņiem.

Gadiem ejot, mazais karaļa dēls Gustiņš auga kā sēne. Kad Gustiņam bija trīs gadi un divi mēneši, notika kas neticams. Viņam uz muguras sāka šķelties spārni. Visa karaļvalsts bija šokēta, viņi nezināja, kas notiek, ko lai dara, vai tas ir labi vai kā citādi. Vienīgi mazās Marijas vaigos parādījās sārtums – viņa nojauta, kas notiek, taču nevēlējās nevienam neko teikt. Laikam ejot, spārni auga arvien lielāki un skaistāki. Sākotnēji tie bija maigi rozā krāsā, taču, kad Gustiņam apritēja pieci gadi, tie kļuva balti kā pērles, un virs viņa galvas sāka mirdzēt zelta kronis.

Nu visi saprata, ka mazais Gustiņš ir kļuvis par ko burvīgu un neatkārtojamu. Viņš bija kļuvis par eņģeli. Gustiņš kļuva par Eņģelijas sargātāju, galveno laimes kalēju. Mazā Marija bija ļoti, ļoti laimīga, jo piepildījās viņas kvēlākais sapnis – Eņģelijai bija savs EŅĢELIS.

Protams, arī tagad mums katram ir savs eņģelis. Mēs tikai to nevaram nedz redzēt, nedz dzirdēt, taču mums viņš ir. Pats galvenais ir tas, ka viņš mūs sargā un uzmana. Kāds varbūt saka, ka viņa eņģelis ir mīļā māmiņa, spēcīgais tētis vai mājas kaķis Muris. Arī tā ir taisnība, jo katrs savu eņģeli ir iztēlojies citādāk. Tāpēc ticēsim no visas sirds tam, ka mums ir savi sargeņģeļi, un centīsimies nedarīt nedarbus, lai eņģeļiem ne uz mirkli nebūtu jāaizver acis. Mīlēsim tos un būsim eņģeļi saviem sargeņģeļiem.

Labā pasaule

Iesūtīja Katrīna Vonda
Mēs dzīvojam ļoti labā pasaulē. Pasaulē, kuras pilsētās dzīvo eņģeļi. Eņģeļi ir starp mums, taču mēs nezinām, kuri tie ir, jo mēs viņus redzam cilvēka izskatā. Tikai tad, kad nokļūst debesīs, eņģeļus var redzēt baltus un spārnotus.

Reiz dzīvoja meitene, kura bija ļoti slima. Viņai centās palīdzēt daudzi dakteri, veicot dažādas procedūras, bet nekas nelīdzēja. To visu vēroja eņģelis. Viņš bija daktera izskatā. Eņģelis saprata, ka laiks likt lietā eņģeļa spējas. Viņš piegāja pie meitenes un izstāstīja, ka nav dakteris, bet gan eņģelis. Meitene bija pārsteigta, jo eņģelim nebija spārnu. Eņģelis atbildēja, ka uz zemes nevar redzēt viņa spārnus, bet gan tikai debesīs. Meitene ļoti gribēja redzēt eņģeli ar spārniem. Viņa lūdza eņģelim parādīt spārnus.

Eņģelis atbildēja: – Mani ar spārniem redz tikai tie, kuriem es vairs nevaru palīdzēt, tie, kuri nonāk debesīs. Tev, meitiņ, es palīdzēšu. Tevi es izdziedināšu. Tu dzīvosi ilgi un laimīgi.

Eņģelis izdziedināja meiteni, un viņa nodzīvoja vēl daudzus jo daudzus gadus. Eņģeli, kurš meitenei reiz palīdzēja, viņa redzēja ar spārniem pēc daudziem gadiem debesīs.

Zēns, kurš runāja ar eņģeļiem

Iesūtīja Katrīna Štromberga
Eņģeļi ir tādas radības, kas sargā bērnus un dara pasauli laimīgāku, lai kas arī notiktu, jo tos ir radījusi Mīlestība.
Reiz dzīvoja kāds zēns. Viņš bija nelaimīgs, jo viņa māte bija mirusi. Zēnu sauca Maksis. Šis zēns bija slimīgs, tāpēc viņš savu dzīvi neraksturoja īpaši gaišās krāsās.

– Mana dzīve ir viens vienīgs murgs! – zēns teica ārstam.

– Neuztraucies Maksi, ja dzīvē ir kaut kas nelabs, tad atgadās kaut kas jauks, – teica viņa krustmāte, kura bija bērnu slimnīcas medmāsa.

– Jo bēdas ir lielākas, jo ir lielāka garantija, ka notiks kas labs! – zēnu mierināja nodaļas ārsts
Reiz kādā saulainā dienā, kas Maksim tāpat šķita pelēka, zēnu izlaida pastaigāties. Tuvumā bija jūra, un Maksis nolēma līdz tai aiziet.

– Jūra ir tik skaista! – zēns skaļi iesaucās.

– Tik tiešām! – tur čukstēja kāda pavisam blāva balstiņa.

– Kas tur ir? – Maksis aiz bailēm iesaucās.

– Es esmu Eņģelis! – blāvā balss atbildēja.

– Tādi eņģeli nepastāv! – Maksis jau atkal drūmi noburkšķēja.

– Pastāv gan! – eņģelis, mazliet aizvainots, ierunājās.

Blāvās balstiņas īpašnieks nostājās Maksim priekšā.

– Nu kas es vēl varētu būt? – jautāja eņģelis.

– Āāāāāāāā! – kliedza Maksis.

– Nekliedz, nekliedz, kāds varētu mūs izdzirdēt, un tas kāds nodomās, ka tu esi ku-kū

– Bbbet kā tas ir iespējams? – jautāja Maksis.

– Nuuu… – eņģelis vilcinājās, bet tad ātri nobēra, – tu esi vienīgais cilvēks uz zemes, kas redz eņģeļus.

– Tiešām? – lepns un mazliet nobijies, ierunājās zēns.

– Tas ir neticams brīnums, ka tu mani redzi un dzirdi, tāpēc tev man ir jāpalīdz, – ierunājās eņģelis. – Saproti, uz zemes ir miljardiem eņģeļu, bet reiz velns iekaroja mūsu mājas mākoņos, proti, mēs palikām bez mājām. Miljardi eņģeļu ir izkaisīti pa visu pasauli, tādēļ tev man ir jāpalīdz savākt visus eņģeļus, jo mēs esam sargeņģeļi. Mēs sargājam bērnus, un viņi to nemaz nezina, tomēr mēs viņiem stāvam blakus. Un es esmu tavs Eņģelis.

Sarunas laikā Maksim un Eņģelim blakus pielīgoja pufīgs mākonis.

– Laižam! – iesaucās Eņģelis.

– Bet es nevaru, – teica Maksis. – Man atļāva tikai uz divām stundām pastaigāties.

– Nekas, paspēsim, mans mākonītis ir ļoti ātrs. – Eņģelis papliķēja mākoni.

Tā viņi izbraukāja visu pasauli. Eņģeļus pierunāt nebija grūti, tikai ar vienu, kurš sēdēja uz vecas mājas jumta, neko nevarēja sarunāt. Maksis ļoti centās pierunāt eņģeli doties uz mākoņiem. – Nu lūdzu?! Bērniņam tevi ļoti vajag.

– Nevajag! – rupji un nelaimīgi teica rūgtais eņģelis.

Tad Makša sargeņģelis parādīja vīziju, kur sadrūmušā eņģeļa sargājamais mazulis raud gaužām asarām. Sargeņģeļa sirds atmaiga.

– Nnnnu labi, es iešu pie šī bērna un viņam palīdzēšu.

– Tad viss beidzot nokārtojās, – jūsmoja sargeņģeļi.

Pēc labi padarīta darbiņa kompānija lidoja atpakaļ uz Rīgu, uz bērnu slimnīcu. Bērni ar ārstiem un neredzamajiem sargeņģeļiem sarīkoja ballīti. Visi bija ļoti laimīgi, it īpaši Maksis un tas bērniņš, kurš bija raudājis, kad viņam sargeņģeļa vēl nebija.

Pasaka par zemnieku

Iesūtīja Katrīna Paula Dīringa

Reiz dzīvoja kāds zemnieks. Viņam bija divi dēli un viena meita. Dēli bija skaisti, gudri, bet iedomīgi. Meita bija neglīta muļķīte, bet ļoti mīļa un sirsnīga. Dēli gāja pasaulē laimi meklēt. Meita ar’ to gribēja, bet brāļi līdzi neņēma. Kur tad tādu sušķi ņems?
Tā dēli aizgāja. Viņi gāja sev sievu meklēt. Abi devās pie Ķēniņa. Ķēniņš lika atminēt mīklu – kura no viņa meitām ir pameita, kura – īstā. Viņi neatbildēja pareizi, bet īstā meita vecākajā dēlā iemīlējās. Viņa lūdza tēvu vecāko dēlu nenogalināt. Abi apprecējās.

Vidējais dēls atvadījās no vecākā un devās tālāk laimi meklēt. Viņš nonāca muižā. Tur vidējais dēls satika muižnieku. Viņam bija viena meita. Muižnieks viņam uzdeva jautājumu. Kā sauc viņa meitu? Viņš neatbildēja pareizi, tomēr meita puisī iemīlējās un lūdza tēvu viņu nenogalināt.

Tā pienāca laiks zemnieka meitai iet pasaulē, bet viņa nevēlējas nekur doties. Ņēma un salaulājās ar zemnieku. Tā visi trīs zemnieka bērni dzīvoja laimīgi. Meita darīja lauku darbus, strādāja un tīrīja. Abi brāļi atpūtās.

Kādu dienu pie vidējā dēla atnāca Lapsa. Viņa gribēja, lai viņai iedod nedaudz svaiga kazas piena. Vidējais dēls to neizdarīja, iespēra Lapsai un sadusmojās. Lapsiņa noskumusi aizgāja. Viņa aizgāja līdz Ķēniņa pilij. Tur viņa prasīja vecākajam dēlam, lai iedod nedaudz kazas piena. Vecākais dēls viņu aizdzina.

Beidzot Lapsa nokļuva pie zemnieka mājām un palūdza kazas pienu meitai. Viņa ar prieku izlīdzēja – padzirdīja, paēdināja un apkopa lapsiņu. Viņa bija pateicīga meitai un teica: – Tu gudra meita, skaista meita būsi. Tavi brāļi muļķi, neglīti būs. Tu nonāksi debesīs, bet tavi brāļi – ellē!

Un tā tiešām bija! Meita varēja sarunāties ar eņģeļiem un Dievu debesīs. Viņa ticēja tikai skaistajam, brīnumainajam un pasakainajam. Brāļi nonāca ellē un par maziem velnēniem kļuva. Viņi ticēja tikai ļaunajam.

Begonijas pasaka

Iesūtīja Katrīna Paula Dīringa 

Reiz dzīvoja kāda meitenīte Begonija. Viņa bija bārenīte. Viņai nebija ne tēva, ne mātes. Viņa strādāja, pārdodot puķes. Jūs domājāt – īstās? Nē, viņa nevarēja to atļauties. Viņa veidoja papīra puķes.

Begonija izauga par skaistu jaunavu. Jā, visiem viņa patika. Tomēr viņa bija nabadzīga. Viņa ļoti vēlējās būt tikpat turīga kā visas viņas klasesbiedrenes, lai viņas Begoniju neapsmietu.

Kādu vakaru Begonija strādāja savā mazajā istabiņā. Pēkšņi atvērās logs un pa to ielidoja eņģelītis.

Tas teica: – Sveika! Kā tevi sauc?

Begonija atbildēja: – Begonija. Kā tevi? Tu nesasities?

– Nē, nē, viss kārtībā. Skaists vārds. Ā, galīgi aizmirsu. Mani sauc Begs, – teica eņģelītis.

– Begs. Neesmu tādu vārdu dzirdējusi. Kā es tev varu palīdzēt? – prasīja Begonija.

Begs atteica: – Es tev labprāt pastāstītu, kā var nopelnīt daudz naudas.

– Nu – kā tad? – taujāja Begonija.

– Iemērc savas puķes asins pilienā. Sajauc ar šķipsniņu smaida, un tās būs īstas. Tikai neiztērē savu pēdējo asins pilienu. Tad tu mirsi, – to teikdams, Begs aizlidoja.Begonija domāja, ka tas ir tikai joks, tomēr izmēģināja Bega padomu.Un tiešām – sanāca! Tā Begonija strādāja dienu un nakti. Viņa sapelnīja daudz naudas un drīz vien nopirka sev māju. Tomēr pēc gada viņai māja apnika un viņa nopirka jaunu. Viņai palika aizvien mazāk asins pilienu. Pēc diviem gadiem māja Begonijai vairs nepatika. Bija kauns pie draugiem iet. Tāpēc viņa ļoti cītīgi strādāja, lai sapelnītu pilij. Atbrauca kāda meitene un gribēja veselu vezumu ar puķēm.

Begonija bija priecīga, jo viņai bija palicis tikai viens asins piliens. Tomēr – ak vai – meitene gribēja to sarkano rozi. Viņa piesolīja daudz naudas. Pēdējā mirklī atlidoja Begs.

– Nedari to! Tas ir tavs pēdējais asins piliens! – teica Begs.

– Man vairs nevajag tavas eņģeļa gudrības, – atbildēja Begonija un aiztrieca Begu prom.

Begonija pārdūra savu pirkstu no jauna un iedeva meitenei rozi. Bet pati Begonija izgaisa.

– Pareizi, es tevi brīdināju. Mīļo meitenīt, – Begs vērsās pie meitenes. – Vai tu varētu iestādīt pēdējo Begonijas puķi? Nosauc šo puķi par Begoniju.

Meitene atteica: – Jā, protams.

Meitene iestādīja pēdējo Begonijas puķi un nosauca to par Begoniju. Apkārtējie ļaudis priecīgi gāja garām, atcerējās Begoniju un mīlēja puķi, kuru nosauca par Begoniju.

Eņģelīši uz zemes

Iesūtījis Kaspars Ceizars

Reiz kāds no bērniņiem, kuram teju, teju bija jādzimst, jautāja Dievam: – Dzirdēju, tu grasies sūtīt mani uz zemi. Kā gan, lai es tur dzīvoju – tik mazs un nevarīgs?

Dievs atbildēja: – Esmu tev sameklējis eņģeli, kurš tevi sagaidīs un aprūpēs.

– Bet te, debesīs, es esmu tik priecīgs, varu smieties un dziedāt, nopūtās bērns.

– Tavs eņģelis dziedās un kopā ar tevi smiesies ik dienu. Tu jutīsi viņa mīlestību un būsi tikpat laimīgs kā te, – mazuli mierināja Dievs.

– Un kā gan es sapratīšu, ko ļaudis uz zemes runā? – nerimās bērns.

– Tavs eņģelis teiks tev visskaistākos un vismīļākos vārdus. Ar lielu pacietību un mieru, viņš iemācīs runāt arī tevi.

Mazais tomēr nerimās: – Esmu dzirdējis, ka uz zemes dzīvo arī slikti cilvēki, – kurš mani pasargās?

Dievs atbildēja: – Tavs eņģelis tevi sargās, kaut arī paša dzīvība būtu apdraudēta.

– Bet es būšu bēdīgs, jo vairs nesatikšu tevi.

– Tavs eņģelis tev stāstīs par mani un pasauli un parādīs tev ceļu pie manis. Tā es vienmēr būšu tavā tuvumā.

Šajā brīdī debesīs valdīja klusums, iztālēm jau bija dzirdamas balsis no zemes.

Mazais vēl satraukti jautāja: – Dieviņ, pirms es dodos prom, saki, kā sauks manu eņģeli!

Dievs pasmaidīja un klusi noteica: – Vārds nav svarīgs. Tu viņu sauksi par māmiņu.

Pasaka par eņģeļiem

Iesūtīja Karīna Tolstova

Kad pasaulē piedzimst bērniņš, Dieviņš viņam dāvā trīs eņģeļus – māmiņu, tētiņu un trešo – neredzamo sargeņģeli. Māmiņa un tētiņš rūpējas par savu bērniņu un mīl viņu vairāk par savu dzīvību. Taču vecāki vienmēr nevar būt blakus savam bērnam, viņš izaug un aiziet savu ceļu dzīvē. Tāpēc ir vēl trešais sargeņģelis, kurš sargā un uzmana bērniņu no dzimšanas līdz pat mūža galam.

Neredzamais eņģelis dāvā cilvēkam neredzamas un netveramas dāvanas, taču tās dzīvē ir vissvētīgākās – laime, veselība, cerība, prieks un mīlestība. Kad cilvēks ir laimīgs, laimīgs ir arī viņa sargeņģelis, kad cilvēks raud, raud arī eņģelis.

Kad cilvēkam ir smagi, eņģelis viņu mierina un uzmundrina, eņģelis palīdz izdarīt pareizu izvēli brīžos, kad cilvēks ir šķietami bezizejā. Eņģelis spēj dziedēt pat vislielākās sāpes. Skumjos brīžos eņģelis atnāk kā saules gaisma, kā sen gaidīta vēstule, kā garāmgājēja smaids, kā varavīksne pēc lietus. Un, skat! Skumjas pagaisušas, un cilvēks atkal ir laimīgs!

Eņģelītis – sniegpārsliņa

Iesūtīja Karīna Nadežnikova

Atver acis mazā Sjūzija ar zeltainiem matiņiem, viņai katru dienu māte pin divas bizes, lai mazajai būtu ērti nodoties ikdienas darbiņiem. Sjūzijai šodien sapnī rādījies kaut kas mazs un gaišs, kas lika smaidīt un smieties sapnī. Mazā pamostas.

Mazā no rīta čāpo līdz virtuvei, kur māte uz galda nolikusi svaigi spiestu burkānu dzērienu jeb tā saucamo vitamīnu suliņu. Meitene paņem glāzi, pieskrien pie loga un vēro skaistās sniega pārslas, kas laižas no lielajiem, baltajiem mākonīšiem. Uzkož kādu auzu pārslu cepumu un šūpojoties staigā pa istabu. Sjūzijai jau viena vilnas zeķe kājās un līdzi velkas šalle, lai nepazaudētu šo skaisto mirkli laukā, viņa visu dara ātri. Izskrien mazā ārā, paslīd uz slidenā trotuāra un ielido sniega kupenā.

Apgriezusies uz muguras, skatās gaisā, un kaut kas viņai čukst, lai izbāž mēli un ķer nākamo sniegpārsliņu, kura lidinās virs viņas galvas. Sjūzija lūkojas visapkārt, lai saskatītu to, kas viņai čukst. Skatās, kā aiz kaimiņu uzceltā sniegavīra rēgojas kaut kas balts. Mazā Sjūzija skrien, nemirkšķinot acis, lai nepazaudētu skatu.

Tas kaut kas pūkainais un baltais bēg prom no Sjūzijas, bet meitene nepadodas un skrien pakaļ. Soļi ir arvien lielāki, un viņa lec! Kaut kas met viņai ar konfekti no stūra, bet Sjūzija nelaiž vaļā šo maigi vēso radību.

Sjūzija: – Kas tu esi?

Eņģelis: – Tava sapņu auklīte! Tiksimies naktī, man jādodas prom, citādi mani kāds cits ieraudzīs un sabārs, ka klaiņoju pa tavu zemi.

Māte pasauc mazo Sjūziju uz mājām, un mazajai nekas cits neatliek, kā doties prom, bet viņa saka eņģelim: – Es tevi gaidīšu šodien desmitos vakarā savā sapnī, no manis cepums!

Eņģelis kā sniegpārsliņa virpuļo uz koku galotnēm un pazūd. Pienāk vakars, un Sjūzija steidzas uz gultu, lai ātrāk ieraudzītu to savu pūkaino sniegpārsliņu, kura gādā mīļus, skaistus un smieklīgus sapnīšus! Kurš varēja padomāt, ka eņģeļi ne tikai sēž uz pleca, bet arī nodrošina saldu miegu?!?

Eņģeļi

Iesūtīja Karīna Anna Lapiņa

Eņģeļi… Tās ir būtnes, kas mums ir visapkārt, katram cilvēkam ir sargeņģelis. Protams, mēs viņus neredzam, nedzirdam… Bet ir cilvēki, kuri spēj viņus dzirdēt, iespējams, pat redzēt! Mēs esam viņu vadīti, un katram ir gan labais, gan sliktais eņģelis, gaišais un tumšais.

Tomēr šoreiz es labāk stāstīšu stāstu par dzīvniekiem, un katrs to var uztvert, kā vēlas!

Reiz bija Cielaviņa, čakla un strādīga, ik rītu viņa pieklauvēja pie kādas noteiktas mājas loga pavisam niecīga iemesla dēļ, lai pamodinātu kādu meiteni. Pati Cielaviņa nevienam sliktu nevēlēja, varēja teikt, ka viņa bija kā labs eņģelis. Viņu raksturoja izpalīdzība un milzīgs sirsnīgums, kuram neredzēja ne malas. Rudenī ik nakti viņa salasīja nobirušās zīles un lapas, palīdzēdama, cik nu varēja.

Tomēr, kā jau tas ir paredzams, arī šim stāstam ir sliktā puse – Vārna. Ik nakti viņa sēdēja kokā, vērodama Cielaviņu strādājam. Tā vien likās, ka kas tumšs un uz sliktu mudinošs viņai sēdēja blakus gluži kā ļauns eņģelis. Tad nu viņa vandījās pa kokiem, birdinot lapas un zīles, traucēdama ne tikai Cielaviņas darbu, bet arī tur mītošos kukaiņus.

Pat Vārnas balss šķita kaitinoša un traucējoša. To varēja raksturot tikai kā ķērkšanu, kura tumšākās naktīs pat varēja biedēt, vēstīt ko ļaunu un draudošu. Bet Cielaviņa! Viņas skaistā un smalkā dziesma, kura it kā iedrošina un uzmundrina, tā ir pilnīgs pretstats Vārnas ķērkšanai! Pat balss norāda uz Vārnas ļaunumu un Cielaviņas gaišumu.

Par savu gaišumu un labajiem darbiem Cielaviņa vienmēr tika atalgota, katru rītu mazā meitene viņai barotavā iebēra graudus kā pateicību. Vārna tikai spēja skaudīgi noskatīties, kā atalgots tika vienīgi labais, tomēr to viņa nekad tā arī nesaprata.

Pašu Cielaviņu mazā meitene ne velti uzskatīja par gaišu, mīļu un jauku gariņu kā labu eņģeli, kurš viņai izpalīdz.

Eņģeļi ir visapkārt, tikai – vai mēs tos pamanām? Pat vismazākais, labais darbs pierāda to, ka labais vienmēr uzvarēs ļauno!

Eņģeļu zeme

Iesūtīja Justīne Linde

Reiz cilvēku burzmā un notikumu ritumā dzīvoja kāds pāris. Viņi ļoti mīlēja viens otru. Ik dienu abi steidzās uz darbu, veikalu un mājām – īstenoja savus mērķus, dzinās pēc pilnības. Visa kā bija gana, taču nekad nekas nebija labi, vienmēr vajadzēja vairāk un vairāk. Maize šķita pelēka un bezgaršīga, nakts par tumšu un rīts – par aukstu. Tā viņi ilgus gadus centās veidot savu ideālo pasauli, līdz mirklim, kad atskārta, ka viņiem kaut kā tomēr trūkst – bērniņa. Viņi saprata, ka tieši pēc tā ilgojas.

Tajā mirklī viņu dzīves ideāls sabruka tūkstoš šķembās un izbira pa visu pasauli, jo ārsti paziņoja, ka viņiem nevar būt kopīgu bērnu. Todien šķita, ka nekas, pilnīgi nekas, nespēs remdēt viņu sāpes un ilgas. Pavisam citādi, tomēr viņi centās dzīvot tālāk. Līdz kādu dienu kā mazs brīnumpiliens viņu dzīvē pieteicās mazulis. Sākās skaistais gaidīšanas un gatavošanās laiks. Tā vien šķita, ka tas ilgst mūžību… jo, kad tik ļoti kaut ko gaida, tad liekas, ka laiks rit pavisam lēni. Tomēr tas bija skaistākais laiks pāra dzīvē, līdz kādā tumšā puteņu naktī pēc ilgas gaidīšanas visa pasaule pēkšņi apstājās, sastinga… un visu Zemes virsmu pieskandināja neaizmirstama balstiņa – pasaulē bija nācis viņu Eņģelis, kuru pāris nodēvēja par mazo Lauriņu.

Kopš šīs nakts katra pāra diena ir patiesi laimīga un īsta. Šis mazais eņģelis māca mīlēt ik mirkli, ik sekundi. Viņš māca, ka maize nekādi nevar būt slikta vai laba, jo tā ir maize. Neviens rīts nav par aukstu un vakars – par tumšu. Eņģelis māca saviem vecākiem, ka pilnīgi nekas šajā pasaulē nenotiek tāpat vien. Ir tikai jāprot saskatīt, novērtēt un mīlēt. Un tā arī ir noticis, pilnīgi katra diena šim pārim ir īpaša. Viņu dzīve ir īpaša, jo tā ir svētīta. Dievs to svētījis ar mazu eņģeli.

Arī tev šobrīd klēpī dus tavs eņģelis. Iespējams, tas ir citāds eņģelītis, varbūt tavam eņģelītim ir nepieciešamas lielākas rūpes. Taču nekad neaizmirsti, ka, lai kāds arī būtu tavs eņģelis, viņš māca un dod tieši to, kas tev šajā dzīvē ir nepieciešams. Ieraugi un ņem to vērā. Iespējams, tu vēl aizvien gaidi savu eņģeli – neraizējies, kad būs īstais mirklis, viņš atnāks pie tevis, jo labāk zina, kad viņam ir jānolaižas šajā pasaulē.

Nekad neaizmirsīsim, ka arī mēs esam eņģeļi saviem vecākiem, un, tieši tāpat kā mūsu eņģeļi, esam nolaidušies uz šīs zemes. Arī vecāki mūs ļoti gaidīja, loloja, mīlēja. Daudz mācījās un mainīja savu dzīvi.

Galu galā ikkatrs no mums ir eņģelis šajā pasaulē – svētība saviem vecākiem. Šī pasaule ir eņģeļu zeme, tikai vai katrs no mums pilda eņģeļa pienākumus? Tas jāprasa sev pašam. Nekad neaizmirsti, ka tu esi eņģelis un šī ir eņģeļu zeme. Ir jāprot tikai saskatīt un skaidru sirdi mīt gaišu taku Eņģeļu zemē!

Brīnumainā, baltā svētku rīta smarža

Iesūtīja Jolanta Linkuma

Tas bija tik ļoti sen gaidītais baltais rīts, tas bija čaukstošs un gurkstošs, un tik tīrs rīts. Daudzās jo daudzās mājās un daudzās jo daudzās sirsniņās, lielās un mazās, gaida balto rītu – ziemas rītu, smaržīgo piparkūku rītu, svētku rītu – Ziemassvētku rītu.

Tad nu pienāca baltā ziemas diena, un reizē ar to cēlās augšā maigie un smaržīgie, baltie milti, kuri bija nogulējuši smagajos un pelēkajos lina auduma maisos, lai tagad paceltos pasaulei pāri un dotu tai to, ko tā gaidījusi veselu mūžību – garšīgo un cerību raisošo piparkūku smaržu, piepildījuma un laimes sajūtu ikvienam, kura prāts un sirds ilgojas pēc svētkiem un miera.

Līdz ar miltiem augšā modās arī garšu meistars – brīnumgardās garšas radītājs Ziemassvētku rūķis – garu, garu cukurbārdu, krēma glazūras krellēm ap kaklu un viegli baltu tērpu, kas izstaroja mieru un mīlestību.

Ziemassvētku rūķis ķērās klāt milzu lielajiem miltu maisiem, paķēra lielu sauju balto miltu, pasvieda gaisā un izrullēja brīnumgardu, saldu un mutē kūstošu mīklu, no kuras izgrieza piparkūku vīriņus un sieviņas, un zvaigznītes, un sirsniņas, un saulītes, un smaidiņus. Pēc sirdsdarba pabeigšanas Ziemassvētku rūķis katru gardo figūriņu apmīļoja un deva tai spēku. Tādu spēku, kāds piemīt tikai Ziemassvētkiem, kad notiek brīnumi. Visbeidzot viņš visus gardos cepumiņus sakārtoja skaistos un mīkstos koši sarkanas krāsas svētku maisiņos, katru maisiņu apsaitējot ar zeltītu lentīti un klāt pieliekot brīnumgraudiņus, lai ikviens, kurš saņēmis šo paciņu, sajustu sevī dziļi apslēpto un ikvienam piemītošo neticamo spēku un varēšanu grūtību pārvarēšanai.

Ziemassvētku laikā ikviens, jo īpaši bērniņi – visi, visi – ir pelnījuši saņemt no sava Ziemassvētku rūķa sarkano maisiņu ar zeltīto lentīti, lai mūsu kopīgā pasaule kļūtu labāka.

Meitene kā eņģelis

Iesūtīja Jolanda Balode

Reiz dzīvoja kāda maza un ļoti skaista meitene. Šis bērns bija ļoti īpašs ar savu izskatu, bet apkārtējie tam nepievērsa lielu uzmanību. Meitiņa bija mazākais bērns ģimenē! Kad Pastarīte auga, notika kaut kas ļoti dīvains. Meitenītei uz pleca uzsēdās eņģelis un čukstēja ausī: – Tu esi vienlīdzīga man, Tev jākļūst par eņģeli!

Pastarīte apmulsa un domāja, ka to tikai nosapņojusi. Kad meitenes mamma no rīta modināja 14 gadus veco pastarīti, viņa nemodās, bet uzsēdās mammai uz pleca kā Eņģelis un teica: – Neraudi mammu, es tepat esmu, tikai nedaudz augstāk.
Pastarītes mamma ļoti uztraucās, kas ar viņas meitiņu ir noticis, un nespēja pārdzīvot viņas nāvi. Trīs dienas vēlāk, kad notika bēres, viņas mamma pieliecās pie kapa uz skaļi pateica: – Tu esi un vienmēr būsi manā sirdī!

Klāt pienāca kāda kundze gados un teica: – Tava Pastarīte noteikti sēž kādam mazajam, bezpalīdzīgajam bērniņam uz pleca, sakot, ka būs viņa sargeņģelis, kurš palīdzēs atgūt visu, ko vien bērns vēlas!

– Neviens pat nenojauta, ka kāds eņģelis mazo pastarīti paņēmis sev līdz uz savu pasauli, kur zied papardes, kokos aug rozes un viss ir citādāk. Eņģeļu pasaulē viss ir citādāk, – noteica Pastarītes mamma kundzei, kura viņai pienākusi klāt.

Kad bēres bija noslēgušās, Pastarītes mamma noskumusi devās uz mājām kopā ar meitenītes tēti un diviem vecākajiem brāļiem. Ceļā uz mājām viens brālis sajuta kaut ko ļoti dīvainu un smagu uz sava labā pleca. Viņš pagrieza galvu un iesaucās: – Tā ir mana mazā māšele – Pastarīte!

Protams, zēnam neviens neticēja.Kad visi bija nonākuši mājās, iezvanījās telefons… Zvanīja kāda jauna meitene un teica: – Paldies, ka atsūtīji sargeņģeli, kas mani izārstēs!

Pastarītes mamma, neko nesaprotot, nolika klausuli, piegāja pie vīra un teica: – Man tā vien liekas, ka Pastarīte mūs uzmana!
Protams, viņš tam negribēja ticēt, bet, redzot, kādā stāvoklī ir sieva, tam piekrita.Aptuveni divus mēnešus pēc Pastarītes nāves Latvijā ieradās simtiem sargeņģeļu, lai pasargātu mazās dvēselītes no saslimšanas, lai izārstētu slimos bērniņus.

Par to visi pateicās Pastarītei, katru dienu uz viņas kapiem nesot ziedus. Pastarīte aizgāja, lai atvestu savu ganāmpulku – sargeņģeļus – uz Latviju. Lai katrs bērniņš izveseļotos, staigātu, runātu, redzētu! Tāpēc arī mēs visi pateiksimies Pastarītei par šo iespēju katram bērniņam aizsūtīt savu sargeņģeli. Katru bērniņu palutināsim un, ja būs tāda iespēja, katru dienu apmīļosim!Bet tas nebija viss! Kāds bija devis spēku Pastarītei celties no jauna. Jautājums ir viens – kurš? Par to, kurš deva Pastarītei spēku, sprieda vairākus gadus, bet neviens nezināja, ka atbilde ir tik vienkārša. Pastarīti augšāmcēla ziedi uz kapa, kas tik ļoti smaržoja – kā rožu koki, kas Pastarīti vilināja atpakaļ augšzemē.Nākamajā rītā, kad meitenes mamma vēlējās izvākt Pastarītes istabu, viņa tur iegāja un gultā guļus pamanīja savu sargeņģeli – Pastarīti, kas bija augšāmcēlusies!

– Sargeņģeļus radīju es! Un pašlaik ikvienam bērniņam sūtu savu sargeņģeli, lai tas viņu izārstē! – teica Pastarīte.
Mīļš, mīļš paldies visiem, kas lasīja manu pasaku par mani Pastarītes lomā! Vienmēr esmu vēlējusies izdarīt kaut ko labu šo mazo un jauko bērniņu dēļ! Man ir prieks, ka varēju uzrakstīt pasaku. Cerams, tieši jūs, skatītāji un klausītāji, varēsiet palīdzēt ikvienam bērniņam!

Dzīvoja eņģelis

Iesūtīja Jānis Talcis

Reiz dzīvoja kāds eņģelis. Viņš bija ārkārtīgi skaists, svēts un labs. No visiem eņģeļiem viņš bija Dievam vistuvākais. Viņu sauca par Iblisu.– Kāpēc tu mani tik maz mīli? – reiz Dievs viņam jautāja.– Es jūtos labāks par tevi, – Ibliss atbildēja Dievam.

Reiz dzīvoja kāds cits eņģelis. Viņš bija ļoti neglīts, neko nesaprata un nekam nebija derīgs. Dievs viņu iecēla vienā no visaugstākajām vietām eņģeļu hierarhijā.– Kāpēc tu to dari? – citi eņģeļi viņam jautāja.– Viņš zina to, ko citi nezina, – Dievs eņģeļiem atbildēja.– Kas tas ir? – eņģeļi jautāja.– Viņš zina, ko nozīmē mana mīlestība, jo tas ir vienīgais iemesls, kāpēc viņš vispār var pastāvēt.

Pūķi un eņģeļi

Iesūtīja Jānis Dišereits

Vienu dienu trīs palaidnīgi brāļi skraidīja pa sētu. Tad atlīda trīs čūskas, bet varbūt tie bija mazi pūķīši, jo bija arī tādi kā spārnu aizmetņi.

Brāļi pēc ilgas apspriešanās tomēr nolēma, ka tie ir eņģeļi, jo, lai vai kā – spārni ir spārni.

Pirmā čūska teica: – Mēs esam no debesīm, mēs esam nākušas jūs savaldīt!

Tas izklausījās draudīgi. Bet nekā jau nevarēja padarīt. Nācās vien čūskas aicināt uz mājām un cienāt ar dažādiem ēdieniem un dzērieniem.

Kad māte prasīja, ko zēni dara, viņi atbildēja: – Mēs uzlūdzām eņģeļus pie mums ciemoties.

Mamma gāja apskatīties, par ko dēli runā. Drošības pēc rokā viņai bija panna, jo ne jau pirmo reizi puikas viņu tā izjoko.
Kad mamma redzēja čūskas, kuras puiši sauca par eņģeļiem, viņa ļoti nobijās un ar pannu sāka sist pirmajai un otrajai čūskai, līdz tām nokrita spārnu aizmetņi. Kad viņa sita trešo, zēniem kļuva nabadzītes žēl, viņi lūdzās, lai liek eņģeli mierā. Un patiešām – tai čūskai izauga spārni – īsti eņģeļa spārni. Kad čūska bija pārvērtusies par eņģeli, tā teica paldies. Viņu esot nobūris kāds ļauns burvis, bet burvestības vara tika lauzta tad, kad kāds izdarīja kādu labu darbu.

Eņģelis aizlidoja, bet puikas arī bija pārvērtušies. Tagad biežāk viņi darīja labus darbus un runāja labus vārdus.

Zvaigžņu putekļi

Iesūtīja Jana Zandovska

Mazie eņģeļu bērni, satupuši ap savu tēvu, reiz viņam jautāja: – Kam zvaigznes radītas? Kāpēc tās iemirdzas, un kāpēc tās dziest? Kāpēc tu katru vakaru ej un zvaigznes apskati? Kāpēc tās spodrini ar zvaigžņu zelta putekļiem?

Eņģeļu tēvs tiem atbildēja: – Te, debesīs, ir miljardiem zvaigžņu. Tās lūkojas uz zemi, kur ļaudis mīt. Ar savu skatienu pavada tos dzīves ceļos. Katram cilvēkam sava, citam spožāka, citam skumjāka zvaigzne ceļā mirdz. Tās reizēm iedegas spoži un reizēm izgaist. Tās ir likteņa zvaigznes. Ir zvaigznes, kas pamazām zaudē savu spozmi, bet tām vēl nav laiks izgaist. Tad man jāņem zvaigžņu zelta putekļi un jāapber zvaigzne ar tiem. Tie dod zvaigznei spožumu un viņas cilvēkam spēku doties tālāk pa savu dzīves ceļu. Kad kāda zvaigzne izdziest, tad kāds no viņiem jau ir nokļuvis šeit.

Tēvs cieši apķēra savus mazos eņģeļus un noglāstīja katram sprogaino galvu: – Tāpat kā zvaigznes, arī jūs esat kādam vajadzīgi.
Mazie eņģeļi vēl neizprata savu sūtību. Kā visi bērni, tie draiskojās un gāja jautrās rotaļās. Smējās un lēkāja, dejoja un dziedāja.
Kādu reizi mazie eņģeļu bērni savu rotaļu laikā nejauši uzgāja zvaigžņu zelta putekļu trauku. Zvaigžņu putekļi mirdzēdami izbira no trauka un izsijājās pa visu debesu jumu. Eņģeļu bērni bija satraukti, raudāja un nezināja, kā par notikušo pavēstīt savam tēvam. Viņi mēģināja ar neveiklajām rociņām saslaucīt saujās zvaigžņu putekļus, bet tie slīdēja caur pirkstiem un krita arvien zemāk, lejup no debesīm.

Kad mājās pārnāca tēvs, viņš pamanīja savādo klusumu. Mazie eņģeļu bērni, sakļāvuši spārnus, sēdēja ar asarām acīs. Zvaigžņu putekļu trauks bija pavisam tukšs.

– Tēti, mēs nezinām, kā lai tos savāc. Tie jau ir tur, lejā, – pats mazākais eņģelītis pieskrēja pie tēva un sniedza pretī sauju ar uzlasītajiem zvaigžņu putekļiem. Tie mirdzēja un atspīdēja viņa acīs kā mazas zvaigznītes.

Tēvs saņēma mazā eņģeļa plaukstas savējās un atbildēja: – Jums jādodas turp, lejā pie ļaudīm. Jāuzmeklē tos, kura zvaigznei nepieciešami zvaigžņu putekļi. Tas nebūs viegli. Tie ļaudis ir drosmīgi, viņiem ir svēta sirds. Tik nereti pietrūkst spēka un spēju noiet atvēlēto dzīves ceļu. Viņu zvaigzni man būtu jāspodrina, lai tā nepārstāj spoži mirdzēt. Bet ja zvaigžņu putekļi ir izsējušies zemes virsū, es to nespēšu.

Mazie eņģeļi uzmanīgi klausījās tēva teiktajā, un visi pienāca pie viņa, jautādami: – Vai tas ir tas, ko tu teici, ka mēs arī esam kādam vajadzīgi?

– Jā, – atbildēja tēvs, – no šī brīža jūs būsiet viņu sargeņģeļi.

– Bet kā mēs viņus atradīsim, tos, kuru zvaigznes putekļus izbērām? – jautāja mazie.

– To jūs sajutīsiet ar sirdi, – atbildēja eņģeļiem tēvs.

– Bet kā mēs zināsim, ka tiešām esam spējuši palīdzēt? – kāds no mazajiem eņģeļiem nedroši jautāja.

– Es visu vērošu un došu jums zīmi. Ja kāda zvaigzne arvien mazāk spīd, tad ziniet, jāatrod cilvēks, kam tā pieder. Jums jābūt līdzās, jāpalīdz un jāatbalsta katrs no šiem ļaudīm. Un ik pa laikam veraties debesīs. Ja zvaigzne atguvusi spozmi, tad jūs esat šiem ļaudīm devuši spēku un esat viņa sargeņģelis, – teica tēvs un sabužināja eņģeļu piekļautos spārnus.

– Bet ja nu viņu ir tik daudz, ka mēs visus nevaram nosargāt un palīdzēt? Ko tad mums iesākt? – kāds eņģelītis pavisam trīcošā balstiņā jautāja.

– Tad uzmeklēsiet tos, kuru sirdī ir iekritis zvaigznes zelta puteklis. To zemes virsū ir daudz. Tie būs tie, kas jums palīdzēs, tie būs tie, kas dos un būs līdzās tiem, kam visvairāk nepieciešams. Viņi nemaz nenojauš, ka zelta puteklis ir iekritis viņu sirdī. To nevar manīt, neko nedarot. Bet, līdzko tie sadzirdēs citu skumjas un sāpes, līdzko sapratīs, ka jāsniedz roka un jāpalīdz, zelta putekļi sirdī iemirdzēsies un sasils. Tad arī ļaudis runā, ka kādam ir silta sirds vai pat zelta sirds. To būs tik daudz, cik radīsies domu palīdzēt. Tik daudz, cik radīsies prieka dot. Un ja kādreiz nepietiks visiem, kam vajadzīgs uzreiz, tad jūs zināsiet, kā atkal izdarīt tā, lai zelta putekļi ļaužu sirdīs iemirdzētos. Jūs taču tagad esat sargeņģeļi, – teica tēvs un pavēra debesu durvis.

Vēl katru mazo eņģeli mīļi apskāvis, iedrošināja tos tālajam ceļam. Mazie sadevās rokās un pavērās vēl uz tēva pusi. Katrs pie sevis nodomāja, vai vēl atgriezīsies tur, no kurienes nākuši. Atbildi jau no tēva vairs nesadzirdēja, bet nojauta, ko tēvs būtu atbildējis. Viņš būtu teicis: – Jūs esat svarīgi tur, lejā. Es lūkošu, lai viss norit labi, un skaitīšu zvaigznes, kas atguvušas savu spozmi. Un vislielākais spēks būs tad, kad jūs, eņģeļi, to darīsiet kopā ar tiem, kam zelta putekļi iemirdzas sirdī. Tajā brīdī no jauna būs trauks pilns ar zvaigžņu putekļiem un ap to sapulcēsies atkal citi mazi eņģelīši.

Kad eņģeli tuvojās zemei, viņi atlaida satvertās rokas. Katrs aizlaidās uz savu pusi. Bija dzirdama vien maiga spārnu skaņu gamma.

Viņi zināja, ka tagad katrs ir atbildīgs par kādu. Viņi zināja arī to, ka kādreiz atkal citi mazi eņģeļi tāpat kā viņi apgāzīs zvaigžņu putekļu trauku un arī dosies pie kāda, kam tie vajadzīgi. Viņi saprata, ka nekad nebūs par daudz zvaigžņu zelta putekļu cilvēku sirdīs. Un nekad nebūs par daudz sargeņģeļu…

Ziemassvētku brīnums

Iesūtīja Iveta Bohana

Tuvojās Ziemassvētki, un vajadzēja brīnumu, kas ienestu gaismu un mīlestību šai nolādētajā ciematā. Tas bija baiss un pelēks, un drūms, vienīgais gaišums bija sniegs. Šeit bija izmirusi labsirdība, cieņa, sirsnība un laipnība. To bija pārņēmis ļaunums un naids. Katrā mājā bija dzirdamas klaigas un strīdi, raudāja mazi bērni, kas jutās nobijušies. Cilvēku dvēseles bija netīras un piesārņotas ar ļaunumu, domās mājoja dusmas, un sirdis bija slēgtas jūtām, tās bija cietas un aukstas. Cilvēki bija aizmirsuši par žēlsirdību un līdzjūtību, un mierinājumu. Viņiem bija sveša laime un prieks, jo viņi dzīvoja bailēs no citiem un paši no sevis.

Tas aizsākās ļoti sen, kad ciemats bija prieka, laimes un prieka pilns. Tajā dzīvoja laimīgi cilvēki, kuri vēroja savu bērnu rotaļas un laimīgās sejas. Katrā mājā tika lasītas pasakas un dziedātas dziesmas, tika svinēti svētki, it īpaši Ziemassvētki, kas vienmēr tika sagaidīti ar sajūsmu un prieka pārpilnām sirdīm. Katru gadu uz Ziemassvētkiem ciematā bija īpaša svētku noskaņa un rosība. Katra māja tika izrotāta – gan no iekšas, gan ārpuses, kur mirguļoja tūkstošiem krāsainu lampiņu virtenes. Katrā mājā bija iedegta svecīte. Cilvēki bija patiesi laimīgi, ar mirdzumu acīs un gaišumu sirdīs, līdz brīdim, kad notika tas, ko neviens nebija gaidījis un pat iedomājies savos ļaunākajos murgos.

Tas notika pašā Ziemassvētku vakarā. Ciematā ieradās svešinieks, kurš nebija ne lūgts, ne aicināts. Neviens nezināja, kas viņš ir un no kurienes nācis. Ciemata iedzīvotājiem svešinieks iedvesa bailes.

Tad viņš uzrunāja ciemata iedzīvotājus: – Priecīgus Ziemassvētkus, nožēlojamie ļautiņi! Es jums tādus svētkus sarīkošu, kādus jūs savos briesmīgākajos sapņos neesat redzējuši. Man ir apnikuši jūsu prieki, smiekli un troksnis, kas traucē manu mieru, pietiekami esat priecājušies, tagad ļaujiet man papriecāties.

Svešinieka balss bija rupja un čerkstoša. Visi ciemata iedzīvotāji stāvēja blakus lielajai, izrotātajai eglei, kas bija vienīgais gaišums ciematā, jo līdz ar nelūgtā svešinieka ierašanos visas mirgojošās lampiņas sasprāga un izdzisa. Viņš runāja draudoši un dobji, katrs viņa vārds atbalsojās lielajā kalnā, kura pakājē atradās nelielais ciemats.

Cilvēkus biedēja ne tikai viņa balss, bet arī dīvainais izskats. Svešinieks slēpās melnā, platā apmetnī, kas nosedza viņa stāvu. Seja viņam nebija saskatāma aiz lielās kapuces, no kuras mirdzēja koši zaļas acis – gluži kā kaķim tumsā, kas grasās uzbrukt mazai pelītei. Viņa kājas nepieskārās zemei, it kā svešinieks karātos gaisā. Lēni slīdēdams apkārt pārbiedētajiem ļaudīm, viņš dobji smējās. Cilvēkus biedēja viņa ļaunais skatiens, kas iedvesa neredzētas bailes.

Te pēkšņi no pūļa iznāca jauneklis, drosmīgi nostājās noslēpumainajam tēlam pretī un jautāja:– Kas tu esi? Un ko tu gribi no mums?Tumšais, baisais tēls pienāca drosminiekam pavisam tuvu klāt un dobji rēca:– Esmu Ļaunais Kalna gars! Un jūs, niecīgie radījumi, traucējat manu mieru, jūs mani dusmojat ar saviem smiekliem.– Bet ir taču Ziemassvētki, lūdzam pievienoties šai burvīgajā svētku noskaņā, – jauneklis aicināja Ļauno Kalna garu, nedomādams par sekām.– Kā tu uzdrošinies! Es neciešu prieku un smieklus, es neciešu Ziemassvētkus. Jūs, nepateicīgās niecības! Es jums ļauju dzīvot uz savas zemes, bet nu mans pacietības mērs ir pilns. Jūs samaksāsiet par visu, par katru prieka mirkli, jūs samaksāsiet ar asarām, samaksāsiet par visām sāpēm, ko likāt man ciest, par mokām, ko izcietu, kamēr jūs līksmojāt, tagad ir pienākusi jūsu kārta mocīties! – Ļaunais gars auroja, ka zeme vien dārdēja.– Jūs vairs nekad nespēsiet priecāties un smieties. To es jums apsolu! Jūs dzīvosiet ar naidu un ļaunumu dvēselēs. Lai nav prieka šai ciemā, lai nav laimes un smieklu! – to pateicis, Ļaunais gars nopostīja krāšņo egli ar vienu rokas mājienu, ietinot visu pilsētu tumši zaļā dūmakā, kura pamazām kļuva pelēka.– Priecīgus Ziemassvētkus! – viņš noteica un pazuda, atstādams aiz sevis nopostītus svētkus un skaļu smieklu atbalsi. Pelēkā dūmaka ietina ciematu tumsā, apdzēsa sveču liesmas, smaidu no cilvēku sejām, mirdzumu no acīm. Tā apspieda sveču smaržu un tikko cepto piparkūku, pīrāgu aromātu. Cilvēku skatieni kļuva ledaini, sejas kā akmenī kaltas. Ciematā iestājās mokošs klusums. To pārņēma skumjas, klusumu pamazām piepildīja mazu bērnu raudas, cilvēki sāka kliegt cits uz citu, kašķēties, prieks un smiekli izzuda.

Katru gadu tieši Ziemassvētkos no kalna atskanēja dobjas vaimanas, kas līdzinājās sāpēm, bet pilsētas iedzīvotāji nepievērsa tām uzmanību, viņi uzskatīja, ka vējš gaudo lielajā kalna alā, un nenojauta, ka tur mājo Ļaunais gars, un tagad te viss ir tā, kā tas ir.
Līdz Ziemassvētkiem bija palikusi viena diena, un viss bija tāpat kā parasti. Nekādas svētu noskaņas, smeldzošo klusumu pārtrauca vien kāds ass vārds un trauku šķindoņa. Strīdi, dusmas un raudas.

Tikai vienā vienīgā mājā, kas atradās nomaļus no citām, logā dega svecīte. Tur rosījās apbrīnojama daiļava, viņa bija viena, cepa piparkūkas un klusi dziedāja. Viņai bija apbrīnojama balss, gluži kā zvaniņš Ziemassvētku priekšvakarā. Viņa smaidīja un bija laimīga. Tīrais eņģelis, viņas seju rotāja mīlīgs smaids, acis mirdzēja kā divas zvaigznes. Viņa bija sacepusi milzum daudz piparkūku, kuras bija saliktas mazos groziņos.

Kad darbiņš bija padarīts, viņa izgāja laukā un skanīgi uzsauca: – Sniedziņ, nāc man palīga!

Pēc īsa mirkļa no sniegotajām debesīm nolaidās balts, spārnots zirgs ar mirdzošu ragu pierē. Un skaistā meitene, kas viņa bija? Viņas āda vizuļoja pilnmēness gaismā, un garā sniegbaltā bize atstāja sīkas svītras viņai nopakaļ. Baltais, spārnotais vienradzis savicināja savus milzīgos spārnus un sataisīja lielu viesuli ap sevi. Kad vienradzis beidza vicināt spārnus un sniegs beidza virpuļot, tur atradās greznas ledus ragavas, kurās meitene salika piparkūku groziņus, un viņi devās ceļā uz ciematu, kuru Ļaunais Kalna gars bija nolādējis. Viņa sēdēja lielajās ragavās, ik pa brīdim uzsaukdama teiksmainajam zirgam: – Uz priekšu, Sniedziņ!
Sniedziņš viegli savicināja spārnus un pacēlās gaisā. Viņi nolaidās pie ciema vārtiem, tie atvērās un viņiem nopakaļ pārklājās ar mirdzošu sarmu, liekot pelēkzaļajai dūmakai pamazām izgaist. Pie katras mājas durvīm noslēpumainā daiļava nolika pa groziņam piparkūku, un, tiklīdz viņa tuvojās durvīm, logos uzziedēja neparastas leduspuķes.

Bet kas viņa bija? Ziema! Un viņa ar Sniedziņu vēlējās atgūt cilvēkiem prieku un atņemtos svētkus. Kad visi piparkūku groziņi tika izdalīti, Ziema ar Sniedziņu devās uz kalnu, kurā mājoja Ļaunais gars, bet ciemats aiz viņiem atkal kļuva gaišs, un tajā bija jūtama Ziemassvētku noskaņa.

Tuvojoties dūmakā klātajam kalnam, Ziema sāka skaļi un skanīgi dziedāt, viņas balss atbalsojās drūmajā kalnā un arī kalna pakājē. Ciema iedzīvotāji, izdzirdējuši skanīgo dziedāšanu, sāka vērt vaļā durvis un skatīties, kas notiek. Katra māja, kurā tika atvērtas durvis, piepildījās ar piparkūku smaržu, un cilvēku sejās sāka rotāties smaids. Bet, tiklīdz Ļaunais gars izdzirdēja skanīgo dziedāšanu, no kalna atskanēja briesmīgs kauciens.

Sniedziņš ar Ziemu tuvojās kalnam, aiz sevis atstādami tīru, baltu, mirdzošu sniegu. Tikuši līdz kalna virsotnei, viņi pamanīja lielu, tumšu alu, kas veda pašā kalnā, kurā atradās gara miteklis.

Ļaunais gars pārsteidza negaidītos viesus nesagatavotus. Tikko abi bija iebraukuši alā, viņš uzbruka Sniedziņam, kurš atsitās pret klints malu un savainoja spārnu. Ragavas sašķiebās, un Ziema izkrita no tām, nezinot, kurā brīdī dabūs triecienu. Viņa sāka dziedāt un lēnām celties, Ļaunais gars to nespēja izturēt, tas locījās sāpēs un kliedza. Ziema uz brīdi apstājās un uzpūta tam ledainos putekļus, bet viņš tai pretī – liesmas. Kad abu ieroči saskārās, uguns apdzisa, bet ledainie putekļi izkusa.

Ļaunais gars teica Ziemai: – Tu taču nedomā, ka tev izdosies mani uzveikt? Viens kārtīgs uguns blieziens, un no tevis paliks slapja vieta! – to pateicis, gars izveidoja lielu uguns bumbu un svieda to taisni Ziemai virsū.

Viņai neizdevās atvairīt karsto bumbu, Ziema izlidoja no alas, un vietā, kur viņa nokrita, palika liels, izkusis plankums.
Ļaunais gars sāka skaļi smieties, no viņa smiekliem dārdēja viss kalns: – Tā ledus skulptūra domā, ka var stāties pretī ugunij, ha! – viņš sajūsmā teica it kā pats sev un iegāja atpakaļ alā, kur ieraudzīja savainoto Sniedziņu. Zirgs mēģināja piecelties, redzot tuvojamies melno stāvu.

– Un tagad es tikšu galā ar tevi, baltais kleperi, – gars rupji draudēja.

Cik aši varēdams, Sniedziņš uzrausās kājās. Gars bija pietiekami tuvu, Sniedziņš pacēlās pakaļkājās un ar priekškājām spēra nelietim, bet Gars ar liesmojošās bumbas palīdzību uztaisīja caurumu otrā vienradža spārnā. Sāpēs zviegdams, Sniedziņš izskrēja no alas, celdamies pakaļkājās. Viņš sauca pēc palīdzības, jo abi ar Ziemu divatā galā netika. Vietā, kur bija gulējusi Ziema, kupena sakustējās, sāka celties sniega pārslas un griezties virpulī, līdz savirpoja biezu sniega puteni, kas virzījās uz alas pusi, pilnībā aizsedzot savainoto zirgu. Kad sniega virpulis pazuda alā, Sniedziņš skaļi iezviedzās un savicināja savus spārnus, kurus sniegs bija izdziedējis.

Pēkšņi no sniegotajām debesīm lidoja trīs spārnoti, balti kumeļi ar ledainu ragu pierē. Sniedziņš sagaidīja palīgus, un kopā tie sacēla lielu sniega vētru, kas apņēma visu kalna galotni.

Visi ciema iedzīvotāji bija iznākuši no savām mājām, un visu skatieni bija pievērsti kalnam. Kalns bija kā miglā tīts no sniega vētras, bija dzirdamas tik vēja gaudas, zirgu zviedzieni un Ļaunā gara dobjie un baisie rūcieni, kas atgādināja pērkona dārdoņu.
Ļaunais gars ieraudzīja Ziemu atkal stāvam savā priekšā četru spārnotu zirgu pavadībā un teica: – Ak tu, uzbāzīgais sniega skuķi, es tak tevi izkausēšu ar visiem taviem lopiem!

Bet Ziema bija noskaitusies, viņas acis mirdzēja dusmās, viņas ledainais skatiens bija stindzinošs, sniegbaltie, garie mati plīvoja spārnoto zirgu saceltajā vējā, kas plosījās alā un ārpus tās.

Viņa sacīja Ļaunajam garam: – To mēs redzēsim! – un līdz ar vārdiem pār viņas lūpām iznāca stindzinošs sals, kas klints sienas pārklāja ledū. Ziemas balsī bija dzirdams ledains skanējums, bet arī dusmās tā bija dzidra un skanīga kā kristāls.

Toties Kalna gars sāka smieties par dzirdēto un negaidot svieda tai ar liesmojošu kamolu. Taču šoreiz viņa bija sagatavojusies un pacēlusi roku – ap to sāka vīties sniegpārslas, kas izveidoja lielu, platu zobenu, kuru viņa trieca pret lidojošo spīdekli. Tikko zobens saskārās ar liesmām, tās no liesmojoša kamola pārvērtās ledus bumbā, un viņa, saķerdama to, svieda to atpakaļ Kalna garam. Viņš negaidīti atkrita pret klints sienu, bet Ziema neļāva garam piecelties, pienākusi klāt, viņa turēja tuvu krūtīm stindzinošo zobenu un jautāja:– Vai negribi novēlēt priecīgus Ziemassvētkus?– Kaut tevi velns parautu ar visiem taviem mistiskajiem lopiem!

To dzirdot, Ziemas zobens pieskārās gara siltajai miesai. No šī pieskāriena viņu pārņēma stindzinošs aukstums, bet viņš vēl izaicinoši jautāja: – Tas ir viss, uz ko esi spējīga?

Bet viņš zināja – viena lieka kustība, un zobens caurdurs viņa krūtis.

Ziema atteica: – Tu pats uzprasījies!

Un zobens ieslīdēja viņa krūtīs tik dziļi, līdz Ziema sajuta cietu pamatu, kur atdūrās zobens – klinti.

Ļaunā gara ugunīgās acis pārvērtās ledū, viņš vēl pēdējiem spēkiem centās cīnīties pret stindzinošo salu. Viņa ķermenis dūmoja, bet pamazām dūmi izgaisa, un Ļaunais gars sasala līdz sirmam baltumam. Kad vairs nebija jūtamas nekādas dzīvības pazīmes, Ziema izvilka zobenu no Ļaunā gara sasalušā ķermeņa, un tas sadrupa sīkās ledus drumslās. Teiksmainie zirgi priekā iezviedzās, pacēlās pakaļkājās un savicināja savus spārnus. Spārnu vēdās saceltais vējš aizpūta sīkās ledus drumslas, kas palika pāri no Ļaunā gara. Tās sajuka ar sniegu un izkusa. Ziema iznāca no alas, blakus viņai soļoja Sniedziņš, aiz viņiem – trīs palīgi, kurus Sniedziņš bija atsaucis talkā.

Ziema, noglaudīdama Sniedziņam purnu, teica: – Paldies, Sniedziņ, bez tevis un taviem brāļiem es nebūtu tikusi galā!
Sniedziņš paklanījās un apgūlās, jo ragavas cīniņa laikā bija izjukušas. Ziema uzsēdās tam mugurā. Viņš pacēlās spārnos, nesdamies lejā no kalna, un trīs kumeļi sekoja aiz viņiem.

Ciemata iedzīvotāji sajūsmā aizturēja elpas, ieraudzīdami četrus spārnotus zirgus.

Ziema nolaidās pie viņiem un paziņoja: – Nu jūs atkal varat priecāties, dziedāt un izbaudīt svētku noskaņu.– Bet mums nav Ziemassvētku egles, – teica kādas mazas meitenes balss. Ziema nokāpa no Sniedziņa muguras, pasauca mazo runātāju un uzsauca Sniedziņam: – Sniedziņ, parādiet šiem ļaudīm Ziemassvētku brīnumu!

Rādot mazajai, viņa klusi sacīja: – Skaties!

Visi četri zirgi pacēlās spārnos un virpuļoja pa riņķi, saceldami lielu sniegpārslu virpuli. Ļaudis noskatījās pasakaino zirgu lidojumā un nepacietībā gaidīja, kas tagad notiks. Kad zirgi nolaidās, sniega virpulis atklāja pasakainu ledus egli, kas mirdzēja kā akmens pilnmēness skaidrajā naktī.

– Lūk, arī egle, – Ziema sacīja mazajai meitenei un uzkāpa Sniedziņam mugurā. Pirms došanās prom Ziema, ar visiem pasaku zirgiem paceldamies spārnos, novēlēja ciemata iedzīvotājiem priecīgus Ziemassvētkus. Aizlidodami viņi aiz sevis atstāja zaigojošu sniegpārslu sliedi.

Ciema iedzīvotāji māja noslēpumainajiem zirgiem un gaišajai svešiniecei, līdz viņi pazuda skatienam naksnīgajās debesīs. Ciematā atkal valdīja smiekli un prieks. Katrā mājā bija pirmssvētku noskaņa, un visu apkārni pārņēma piparkūku aromāts, atkal skanēja dziesmas, un cilvēki bija laimīgi, viņos atgriezās gaišums un sirsnība. Logos dega svecītes, uz māju jumtiem – krāsainas lampiņu virtenes, kas atspīdēja ledainajā eglē, padarot to vēl greznāku. Šie bija skaistākie Ziemassvētki, kurus cilvēki jebkad bija sagaidījuši.Ļaunais gars tika iznīcināts, un pilsētiņas iedzīvotāji varēja dzīvot mierīgi, neraizēdamies, ka tas vēl kādreiz varētu atgriezties kalnā vai ciematā un atkal ietīt pilsētiņu tumsā, kāda valdīja daudzus gadus. Šis notikums ciema iedzīvotājiem ilgi palika sirdīs un tika stāstīts no paaudzes paaudzē. Tās nakts notikumu ciema ļaudis dēvēja par Ziemassvētku brīnumu.

Eņģeļu sargs

Iesūtīja Ingus Sjomkans

Kādu dienu nelaimes bija visiem un visa pasaule bija ugunīs. Tikai velns bija priecīgs, jo viņam nelaimes patīk. Viņš teica: – Visi man kalpos!

Tā pagāja 20 gadi, un dievs iedomājās, ka vajadzētu cilvēkus aizsargāt. Tad viņš visu pasauli pārvērta par brīnumplanētu, kurā dzīvot. Viņš mainīja laikapstākļus un gadalaikus, atveda visus eņģeļu sargus, lai sargā cilvēkus. Un lika cilvēkiem ticējumiem ticēt un nelaimei garām iet. Kopš tā laika cilvēkiem patīk gadalaiki, jo katrs dod savu burvību. Eņģeļa sargi var būt lepni, ka viņu darbs ir piepildījies un cilvēki nav ļauni.

Laime plūst pa pasauli.

Pasaka par meitenīti, kurai patika zīmēt

Iesūtīja Inga Dirveika

Reiz dzīvoja ģimene – mamma, tētis un maza meitenīte. Vecāki parasti bija aizņemti darbā, mājās atgriezās vēlu, tāpēc bērnu bieži pieskatīja kaimiņiene. Abas bija ļoti pieķērušās viena otrai, jo kopā nejutās tik vientuļas. Vienmēr rosīgā večiņa bija maza auguma, lielu sudrabaini pelēku copi, bet acis bija ļoti jauneklīgas un neparastas. Tik dzidri zilas un maigas, ka ikviens, kurš tajās ieskatījās, pasmaidīja. Sirmajā mūžā kaimiņiene bija pieredzējusi daudz, tāpēc bieži stāstīja brīnumainus atgadījumus no savas dzīves.

– Pasaule ir noslēpumu pilna, un pasakās ir vairāk patiesības, nekā cilvēki domā! Ja tev ir skaidra sirds un prāts, stipra griba un ticība sev, tad spēsi atrast izeju no jebkuras bezizejas. Galvenais – nenobīties un nepadoties, bet ticēt un rīkoties! – mezglaino pirkstu pacēlusi, viņa mēdza atkārtot.

Bet lielāko prieku meitenītei sagādāja zīmēšana. Kad mājās bija apzīmētas visas baltās lapas, mazā izraibināja gan brīvās malas māmiņas modes žurnālos, gan asfaltu pagalmā. Vienu reizi pat dokumentus no tēta darba mapes. Kaimiņienes dzīvoklī visas sienas bija izrotātas ar meitenītes gleznojumiem. Viņa tos ļoti slavēja un pareģoja, ka dienās mazā kļūs par slavenu mākslinieci.
Un tad notika kas briesmīgs. Kādu rītu meitenīte tupēja pagalmā un uz asfalta aizrautīgi zīmēja. Saules sasildītajā mauriņā murrādams, blakus zvilnēja ruds kaķis. Te pēkšņi ar lielu būkšķi sētā iebrāzās sarkana automašīna. Iztrūkusies no bremžu spalgā kauciena, meitenīte pacēla savu krītiņiem nošmulēto deguntiņu un, zilās acis iepletusi, stingi nolūkojās notiekošajā kā palēninātā kino… Runcī, kurš, izbīlī uzmetis kūkumu, kā bumbiņa nozuda ceriņkrūmā. Rēcošajā mašīnas purnā, kas, spīdīgos bleķa zobus zibinādama, strauji tuvojās arvien tuvāk un tuvāk. Šausmās viņa plaukstiņām aizsedza seju. Tad, milzīga spēka pasviesta, jau kūleņoja gaisā… No trokšņa aizkrita ausis, noreiba galva, līdz beidzot apkārtne ietinās baltā, pūkainā miglā un izgaisa…
Viņa attapās svešā istabā. Pie gultas, saraudāto seju rokām aptvērusi, sēdēja māmiņa. Uz krēslainā loga palodzes, drūms un neredzēti kluss, bija sagumis tētis. Meitenīte mēģināja piecelties un apkampt māmiņu, bet asas sāpes visā ķermenī kustības apturēja. Paskatījusies uz savu labo roku, viņa ieraudzīja bezveidīgu marles vīstokli…

Ārstēties slimnīcā nācās ilgi. Visi teica, ka meitenītei neticami paveicies, ka viņa ir izdzīvojusi. Pamazām brūces sadzija, sāpes mazinājās, bet lielākās raizes sagādāja rokas ievainojums. Katru dienu viņas ar māmiņu apraudzīja dakteris. Ārstēja, kustināja traumēto locekli, bet mazie pirkstiņi kā nespēja, tā nespēja kustēties. Beidzot viņš norūpējies teica, ka palīdzēt var vienīgi ļoti sarežģīta un dārga operācija. Bet meitenīte naktīs sapņoja, ka atkal zīmē, un pamodusies izmisusi skatījās uz savu nekustīgo plaukstu…

Lai vai kā, bet par vienu lietu meitenīte klusībā priecājās. Visu laiku līdzās bija māmiņa! Viņa vairs neskrēja un darbu, nerunāja nepārtaukti pa telefonu. Sēdēja blakus, sarunājās, glāstīja skuķēna gaišās bizītes, lasīja priekšā garas pasakas. Māmiņa centās būt jautra un smīdināt, bet skumjās acis sacīja ko citu.

– Varbūt viņa grib ātrāk atgriezties savā darbā? – prātoja meitenīte.

Kādu vakaru, domādama, ka meita jau aizmigusi, mamma izslēdza spuldzes un noslīdēja pie gultiņas uz ceļiem. Slāpēdama elsas matrača stūrī, viņa klusi tumsā ieraudājās.

– Mīļais Dieviņ! Palīdzi! Un dod mums spēku to visu pārciest… – šņuksti ilgi nerimās.

Tad balss kļuva arvien aprautāka, līdz apklusa pavisam. Bērns baidījās pat elpot, lai sevi nenodotu. Bija ļoti žēl māmiņas, un viņa nezināja, kā to mierināt. Gulēja aizvērtām acīm, līdz tiešām iemiga.

Meitenīte pamodās no sajūtas, ka kāds uz viņu skatās. Pret kājgali sakņupusi, miegā rāmi elpoja mamma. Lai arī žalūzijas pie logiem bija cieši aizvērtas, no palātas tālākā stūra nāca savāda gaisma. Ar veselo roku izberzējusi acis, viņa ieskatījās ciešāk. Galvu griestos atbalstījis un varenos baltos spārnus līdz grīdai nokāris, istabā stāvēja eņģelis! Viņa pie sevis pabrīnījās, ka nejūt ne mazākās bailes, pat otrādi. Likās, ka ieradies sens un labi pazīstams draugs.

– Kas tu esi? – meitenīte čukstēja.

– Esmu tavs sargeņģelis un atrodos tev visu laiku blakus. Tu biji izmisusi un miegā mani sauci.

– Un kur tu biji, kad man pagalmā uzbrauca mašīna? – rūgtums nebija noslēpjams.

– Es izrāvu tevi no pašas riteņu apakšas!

Un meitenīte kā sapnī vēlreiz atgriezās pagalmā tajā nelaimīgajā rītā…

Lūk, pagalms. Ļaudis steidzas savās gaitās. Pa ceļu gar sētu šurpu turpu braukā mašīnas. Rīta saulītes sasildīts, mauriņā laiski izstiepjas rudais runcis… Viņa paņem oranžo krītiņu, notupjas uz asfalta, un priecādamās par kaķa garajām baltajām ūsām, zīmē dzīvnieka apmierināto purniņu. Tālāk viss risinās trakā ātrumā. Apdullinoši skaļš būkšķis sētas malā. Bremžu kaukšana, benzīna dūmu smaka. Runcis, uzmetis kūkumu, palecas un nozūd ceriņkrūmā. Kā satrakots zvērs virsū drāžas spīdīgiem bleķa zobiem ņirdzošs automašīnas purns… Aizklāj seju, ar labo roku cenšas atvairīties un sajūt stipras sāpes plaukstā. Pēdējā brīdī kāds viņu cieši satver un parauj malā. Viņa atver acis un, paceldamās virs zemes, ierauga ap sevi apliktus mirdzoši baltus spārnus.

– Vai tu cieti, glābjot mani? – bija redzams, ka eņģeļa labais spārns karājas kā ievainotam putnam.

– Tas nav svarīgi. Es vienmēr būšu tev blakus, lai sargātu.

– Kāpēc tam vispār bija jānotiek? – bērns nebeidza taujāt.

– Visam, kas notiek, ir jēga. Pat tad, ja sākumā grūti to saprast. Cilvēki to vien dara, kā dzenas pēc laimes. Un, tā skrienot, bieži nepamana, ka laime visu laiku bijusi blakus. Novērtē tikai to, kas ir zaudēts… – viņš nopūtās un pielaidās pie gultiņas.
Istabā kļuva pavisam gaišs. Meitenīte labi varēja saskatīt eņģeļa acis, kas likās ļoti pazīstamas. Tik dzidri zilas un maigas, ka viņa pasmaidīja.

– Būs labi. Galvenais ir ticēt un nepadoties! Un nekad neaizmirst, kas ir svarīgākais… – spārnus pacēlis, sargeņģelis noteica un, uzdzirksteļojis spoži kā brīnumsvecīte, izgaisa.

Palātā iestājās pilnīga tumsa. Kājgalī sakņupusi, slimnīcas klusumā rāmi elpoja māmiņa. Kad meitenītes acis jau bija apradušas ar tumsu, viņa pamanīja, ka uz grīdas kaut kas mirdz. Siltu gaismu dzirkstīdama, viņai pie kājām gulēja balta spalviņa. Meitenīte pārsteigta to pacēla.

– Tas, kurš atrod eņģeļa spalvu, var izteikt savu karstāko vēlēšanos! Lai kas tas būtu, viss piepildīsies… – reiz viņai bija stāstījusi vecā kaimiņiene.

Ak, kā iepukstējās meitenītes sirds! Viņa taču varēja vēlēties jebko – visskaistāko lelli, kleitām pilnu skapi un, galvenais, atkal būt vesela!

Tad viņas skatiens apstājās pie aizmigušās māmiņas. Jau vairākas naktis negulējusi, viņa izskatījās ļoti bāla un nomocīta. Kopš meitas slimības viņa bija ļoti mainījusies. Pametusi darbu, viņa dienu un nakti rūpējās vienīgi par meitiņu. Tikai tagad, pēc ilgā slimnīcā pavadītā laika, meitenīte sāpīgi apjauta, cik ļoti viņai trūcis vecāku un cik ļoti viņa tos mīl.

– Vēlos, lai mana māmiņa ir laimīga! – sažņaugusi rociņā eņģeļa spalvu, meitenīte nočukstēja.

Spalviņa iedzirksteļojās kā brīnumsvecīte, tad, neredzama spēka nesta, uzlidoja līdz griestiem un izgaisa. Bērns sajutās ļoti noguris, un, tiklīdz nolika galvu uz spilvena, tā tūdaļ cieši aizmiga.

Viņas pamodināja ārsts, kurš ikrīta apgaitā bija ieradies neierasti agri.

– Labrīt, mazā māksliniece! Es domāju, ka kaut kas tāds notiek tikai pasakās! – dakteris izskatījās priecīgs un apjucis vienlaikus, bet abas joprojām neko nesaprata.

– Apsveicu! Tavs zīmējums uzvarējis pasaulē populārākajā bērnu zīmājumu konkursā! – ārsts vai plīsa no sajūsmas.

– Kad zīmējumu kopā ar stāstu par tavu nelaimes gadījumu publicēja presē un internetā, mums šorīt piezvanīja ļo-o-o-ti slavens dakteris! Jau pavisam drīz viņš tevi izārstēs! Tu būsi vesela!

Meitenīte ar mammu mulsi saskatījās. Kurš varēja nosūtīt konkursam zīmējumu? Turklāt vēl ar stāstu par nelaimes gadījumu! Vai tiešām… vecā kaimiņiene?

Bet pārsteigumi vēl nebija galā. Tikko ārsts bija prom, durvīs parādījās tētis. Viņš atnāca, nesdams visskaistāko lelli, kādu vien meitenīte spēja iedomāties, – ar garu gaišu bizi, sudrabaini zilā princeses kleitā!

Slavenais ārsts patiešām izārstēja meitenīti, un jau pavisam drīz viņa atkal varēja zīmēt. Savu pirmo zīmējumu viņa uzdāvināja māmiņai. Tajā bija attēlots smaidošs eņģelis, jo arī mamma tagad bieži smaidīja.

Kad beidzot viņas atgriezās no slimnīcas, apsveicināties ienāca kaimiņu večiņa. Meitenīte ļoti priecājās viņu atkal satikt un nevarēja vien nociesties, kad varēs viņai atklāt savu neticamo piedzīvojumu.

– Tas, kurš cita laimes dēļ spējīgs atteikties no saviem labumiem, pelnījis Mīlestību. Bet kam pieder Mīlestība, tam pieder visa Pasaule. Tu izdarīji pareizo izvēli! – kā lasīdama meitēna domas, viņa noteica.– Kā tu zini? – mazā bija pārsteigta.

Bet večina tikai noslēpumaini piemiedza savas zilās acis un, kā sargājot, piekļāva meitenīti sev klāt.

Mazā meitenīte

Iesūtīja Inese Madara Rubene

Reiz kādā ģimenē piedzima maza meitenīte. Visi bija priecīgi. Taču ārsti atklāja, ka meitenīte ir kurla. Visa viņas ģimene lūdza Dievu, lai mazā meitenīte nebūtu invalīde. Kādā vakarā mazā meitenīte pasauca savus vecākus. Viņi ieradās pie savas meitiņas un uz lapiņas uzrakstīja: – Kas noticis?

Mazā meitenīte atteica: – Es nupat redzēju īstu eņģeli!!!

Vecāki viņai neticēja, bet, kad paskatījās pa logu, paši ieraudzīja eņģeli un teica: – Tā ir taisnība!

Meitenīte atteica: – Protams, ka tā ir taisnība!

Vecāki nespēja noticēt, ka viņu meitiņa vairs nav kurla.

Tagad mazā meitenīte jau ir liela. Viņa vēl aizvien atceras savu skumjo bērnību.

Eņģeļa čuksti

Iesūtīja Indra Gita Bērziņa, 5.klase

Reiz kāds bērns māmiņai vaicāja: – Kas ar mani ir noticis?

Māmiņa atbildēja: – Viss kārtībā, tavs sargeņģelis tevi mīl.

Kādu dienu mazais puisēns juta sev smagumu uz labā pleca un dzirdēja, ka kāds viņam ausīs čukst: – Es tevi mīlu, esmu tavs sargeņģelis, kas tevi vēro no debesīm.

Puisēns pasmaidot nodomāja: – Jēzus mani tiešām mīl. Viņa sargeņģelis bija radība ar vārdu Jēzus…Mazais puisēns teica savai māmiņai: – Tu esi jaukākā uz pasaules, tāpat kā mans Jēzus. Kad man ir auksti, jūs abi mani samīļojat, kad palieku bēdīgs, jūs liekat man smaidīt.

Viss, kas notika ar mazo puisēnu, bija brīnums. Kādu dienu mazais puisēns gāja pa ielu, kad garām skrēja suns un uzrēja. Suns vēlējās ko teikt puisēnam, bet puisēns nesaprata. Kad puisēns bija atgriezies mājās, viņu nomāca domas, ko suns vēlējās pateikt… Bet mazais puisēns pateica: – Es mīlu šo zemi ar vārdu Latvija, zaļāko vietu pasaulē, mums ir Jēzus un katram tuvs cilvēks, ko samīļot, kad skumji.

Puisēns raudzījās zvaigznēs debesīs un klusām čukstēja: – Arlabunakti, māmiņa un Jēzu, jūs esat man ļoti dārgi. – Un puisēns aizmiga.

Kurš noglauda tavu galvu?

Iesūtīja Vita Dūra

Pirms mazā laumiņa palīda zem segas un notrausa asaru, saule steidza viņu sasildīt un noglāstīt.

– Laumiņ, neraudi! Ko nu lej tik gaužas asariņas?

– Mans eņģelītis pazudis, nejūtu savā tuvumā viņa spārnus, tik sen neesmu jutusi to maigo švīkstoņu… Laumiņa nokāra galvu saules klēpī, un, klusi šņukstēdama, iesnaudās.

Bet tikmēr blakus zemei apsēdās eņģelis, kura spārni bija kļuvuši pelēki. Pelēki kā debesis pirms lietus. Vējš skumji nopūtās, it kā cenzdamies notraust putekļus no eņģelīša spārniem.

Tie ir kļuvuši tik smagi…

Viņš sēdēja uz mākoņa malas un redzēja mazo laumiņu iesnaužamies saules klēpī. Viņš redzēja, kā laumiņa skumst pēc viņa, bet zināja, ka viņai jāiemācās pateikties… Pateikties par to, kas viņai dots. Tad arī viņa spārni kļūs atkal balti un tīri, un tie būs gana stipri viņu pasargāt…

Kad uzausa saule, laumiņa izberzēja no acu kaktiņiem miegu un iespurdzās: – Cik spoža spīd saule! Eh, cik labi ir dzīvot un just! Bet visu prieku traucē kaimiņpuika, kurš augām dienām staigā melnu muti, fui!

Eņģelis, aiz muguras stāvot, to dzirdēja un nolaida spārnus. Viņam sažņaudzās mazais pulkstenītis pakrūtē. Mazā laumiņa joprojām nesaprot…

Dienas vidū mazā laumiņa skrēja uz blakus upi barot zivis ar maizes doniņu. Viņa skrēja palekdamās, kad kāja aizķērās aiz lielā akmens oļa un viņa paklupa. Viņa sāka gauži raudāt, bet, paceļot zodu, ieraudzīja pretī pastiepjamies mazas, netīras plaukstas. Tas bija kaimiņpuika.

Viņš teica: – Celies, es tev palīdzēšu…

Laumiņa nedroši padeva savas plaukstas, kaimiņpuika tās saņēma savās un palīdzēja laumiņai piecelties.

– Kurp tu dodies? – šņukstot vaicāja laumiņa.

– Es uz upi pēc ūdens, man māsiņa slima un nevar staigāt, man viņai jāsukā un jāmazgā mati…

– Lūdzu! – iespurdzās laumiņa un deva kaimiņpuikam maizes doniņu, kuru bija domājusi barot mazajām upes līdaciņām, – tas tavai māsiņai!

Un pasmaidīja – pasmaidīja tā, ka viņas acīs bija redzama nožēla un kauns par to, ka bija tik slikti domājusi par kaimiņzēnu.

Viņi abi atsēdās pie upes, laumiņa paņēma puisēna ūdens spaini un iesmēla tajā ūdeni.

– Ejam! – viņa uzsauca.

– Uz kurieni? – neizpratnē vaicāja zēns.

– Es tev palīdzēšu aiznest māsiņai ūdeni, izmazgāsim viņas matus, es sapīšu viņai bizes, un kopā notiesāsim manu maizes doniņu! – priecīgi noteica laumiņa.

– Nē, nē! – attrauca zēns, – man ir kauns, man mājas ir aukstas, un nav viss tik spožs un tīrs…

– Ko tu! – atteica laumiņa, – man būtu jākaunas, ka tik slikti par tevi domāju un neesmu līdz šim palīdzējusi!

Kur jā, kur ne no debesīm laukā izspraucās spoži saules stari un sāka kutināt bērnu vaigus, tie sadevās rokās un lecot devās apraudzīt māsiņu. Tie izmazgāja viņas matus, laumiņa sapina biezas bizes, iesprauda tajās margrietiņas un rudzupuķes, saņēma māsiņas rokas un teica: – Tu esi tik skaista! Gribi, mēs ar brālīti tevi izvedīsim laukā?

Māsiņa apstiprinoši pamāja ar galvu…

Laumiņa ar zēnu izstūma mazās māsiņas ratiņus no mājas, abi izcēla viņu laukā un noguldīja zaļajā zālē, apgūlās blakus, un laumiņa teica: – Kurš būtu domājis, ka debesis ir tik dziļas… Ka cilvēka acis reizēm mēdz būt aklas, kaut tās redz… Ausis mēdz būt kurlas, kaut dzird…

– Piedod, Ernest, – laumiņa noteica, pieverot acis, lai asā saules gaisma nespīd acīs.

– Nekas! – noteica Ernests un saņēma laumiņas un māsas rokas, – tu esi mūsu sargeņģelis, laumiņ…

– Jūs – manējie, Ernest un māsiņ…

Pret vakara pusi laumiņas sargeņģelis notrausa putekļus no spārniem, iespodrināja tos ar saules spīguļiem, noglaudīja laumiņas galvu pirms miega un noteica: – Cik maz mēs redzam, kad lepnums mūs skauj. Cik maz mēs dzirdam, kad skumjas mūs māc. Cik maz mēs mīlam, kad visa ir gana. Cik pateicīgi kļūstam, kad aiz akmeņiem klūpam…

Pēcvārds.

Lai mums izdodas būt kopā. Lai ne tikai grūtības mūs vieno, bet arī prieks. Lai saprotam, ka esam viens otra sargeņģeļi. Ik brīdi, kad palīdzam viens otram, pasmaidām. Kad kāds palīdz piecelties un dod mums savu roku. Mīlēsim, būsim kopā. Kopā būšanā ir milzu spēks. Spēks ir ticībā. Ticēsim. Cerēsim. Un… mīlēsim. Un pateiksim ik dienu viens otram paldies.

Kad ik pa brīdim apciemo Eņģelis

Iesūtīja Ilze Mailīte

Ilma ietriecās šai pasaulē tik aši un spēji, ka pati tam nebija gatava. Viņa piedzima pāragri, maziņa un sīciņa, un ar lielām izredzēm… neizdzīvot.

Tā kā tēvs viņu neatzina, turpat netālu šai pasaulē ieradās Eņģelis. Ilma garas nedēļas pavadīja inkubatorā, bet Eņģelis savus spārnus pārklāja viņai pāri. Eņģeļiem parasti ir vairāki spārnu pāri. Šoreiz spārni bija kā linu palags, tieši tik smalks, lai nepielaistu nevēlamos ciemiņus, tieši tik viegls, lai Ilma zem tā justos labi. No šī brīža tas bija viņas Eņģelis.

Kad Ilmu veda mājās, Eņģelis lidoja līdzi. Viņš viņu atturēja, kad Ilma vēlējās paglaudīt sirseni, pasargāja, kad kādam mājdzīvniekam Ilma likās viegls mērķis, lai uzbruktu. Savus iedrošinošos spārnus eņģelis atvēra arī tad, kad ģimene jau ilgāku laiku gaidīja pirmo Ilmas izteikto vārdu. Viņa klusēja ilgi, bet, kad kādā brīdī sāka runāt, vārdi skanēja skaidri un saprotami.
Bet pati Ilma tic, ka savu eņģeli vajag apbalvot ar smaidu, ar labu darbu, jo tikai patiesa visu cilvēku un eņģeļu kopdarbība vedīs pie cerētā un gribētā.

Eņģeļi

Iesūtīja Ileāna Halturina

Reiz neviens pat nenojauta, ka kādā pavisam parastā ēkā dzīvo eņģeļi. Bija runas, ka ēka pamesta, jo neviens tur netika manīts. Bija dažādas runas. Taču mēs mājā bijām vairāki simti, katrs ar savām spējām.

Katrs cilvēks, kurš izdzīvojis kādā negadījumā, saka, ka ir dzimis laimes krekliņā. Vai tā ir taisnība? Katram cilvēkam ir savs labais un sliktais eņģelis. Tiesa, tos gan nevar redzēt, bet sajust var. Ne katram ir dotības sajust eņģeļus, bet, ja kādam veicas, viņam noteikti stāv klāt eņģelis.

Uz pasaules ir septiņi miljardi cilvēku. Kad cilvēks dzimst, pie viņa atlido eņģelis. Ja cilvēks paliek ļaunāks un dara sliktus darbus, labais eņģelis pamazām sāk izzust un pārvēršas par ļauno eņģeli. Ja esi cietis kādā negadījumā un tev neveicas, tad tikai sāc ticēt, ka eņģeļi pastāv, un tie tev tiešām palīdzēs un sargās.

– Eņģeļi, lidojam! Es vakar naktī lidoju un redzēju slikto eņģeļu uzbrukumu citiem labiem cilvēkiem! Šie cilvēki nav ne pie kā vainīgi. Mums jāiznīdē sliktie eņģeļi. Lai sliktie eņģeļi iet pie sliktajiem cilvēkiem, – galvenais eņģelis teica.

Eņģeļi lidoja katrs pa savu pusi. Cik interesanti, ka cilvēki tos neredzēja. Protams, te bija arī sliktie eņģeļi. Mūsu gājiens bija sācies. Sliktos eņģeļus var iznīdēt tikai ar labo eņģeļu elpu. Mēs pūtām, un viņi izgaisa. Viņi iemājojās sliktajos cilvēkos. Tas izskatījās baisi. Uz pasaules slikto eņģeļu vairs nebija! Neviens labais cilvēks netika apdraudēts!

Tagad atlika vien mūžīgi palīdzēt tiem labajiem bērniem, kuriem trūkst vissvarīgākā, kuriem rit asaras, kuriem nav prieka, un tiem cilvēkiem, kuri ir cietuši un cieš.

Mēs sargāsim jūs un izārstēsim jūsu sāpes! Varat uzticēties. Pie patiesi labajiem cilvēkiem mēs atnākam sapņos un sakām ko īpašu. Mēs jums visiem novēlam laimi, pārliecību un veiksmi. Mēs zinām, ka ciešanas ir pats sāpīgākais, un mēs izārstēsim tās. Kāpēc? Jo mēs esam eņģeļi, kuri radušies no labās enerģijas. Kā tas ir? Ja mājā mājo pozitīva attieksme, prieks un mīlestība, tad no pozitīvās enerģijas rodas viens liels eņģelis. No lielā eņģeļa parādās simtiem mazo eņģeļu, kuri sniedz tikai to labāko.Veiksmi! Mēs esam līdzās.

Brīnumi

Iesūtīja Helga Beks

Reiz dzīvoja maza meitenīte, kura ticēja, ka visi sapnīši piepildās, un cerēja uz brīnumu. Kādā naktī, kad bija ļoti daudz zvaigznīšu, kas mirdzēja kā mazas lampiņas, klusi un lēni uz palodzes nolaidās kaut kas gaišs un pūkains. Meitenīte skatījās un nekādi nesaprata, kas tas ir.

Taču svešais teica: – Nebaidies, es esmu tavs eņģelītis.

Mazā ļoti izbrīnījās: – Tu, un tik balts un skaists! No kura mākonīša esi? Vai varbūt zvaigznītes?

Eņģelītis atbildēja: – Es vienmēr esmu tev līdzās un sargāju.

Tad mazā ļoti gribēja uzzināt, ko eņģelis dara, ar ko nodarbojas, kur dzīvo, kur ir viņa vecāki.

Viņš atbildēja: – Es dzīvoju uz mākoņa maliņas, un mēs esam liela ģimene. Es strādāju ļoti daudz – palīdzu katram.

Mazā meitene par eņģelīti gribēja uzzināt vēl vairāk. Jautājumi bira un bira. Tā viņi sēdēja uz palodzes, visu nakti runājot. Tad eņģelītis jautāja, vai meitenītei ir kāds sapnītis.

– Jā, – meitenīte teica, – es ļoti vēlos, lai visi ir laimīgi, jautri un sirsnīgi.

No rīta meitenīte atmodās pie palodzes un saprata, ko redzējusi sapnī. Viņa pārdomāja eņģelīša teikto un laimīga izskrēja pie vecākiem, sakot: – Es jūs ļoti mīlu!

Vecāki bija apjukuši no pārsteiguma. Tad mazā teica vecākiem:

– Mums visiem ir savs eņģelītis, kas dod padomus, tikai ļoti jātic un jāmīl tuvie, mīļie un arī visi pārējie, ar kuriem tiekamies. Priecīga mazā steidzās paziņot šo atziņu arī vecvecākiem, kuri bija tik laimīgi, ka meitenīte zina, ka mīlestība un ticība dara cilvēkus laimīgus.

Laimes eņģelis

Iesūtīja Helēna Platkāja

Reiz kāda meitene pastaigājās Ziemassvētku naktī. Gāja, gāja un ieraudzīja sniegā spožu, siltu gaismiņu. Kad viņa pieliecās un sataustīja spožo gaismiņu, no tās izleca skaists eņģelis ar krāšņiem spārniem. Viņš nevarēja parunāt, jo viņam muti bija aizbūris nāves eņģelis.

Meitene prasīja: – Vai tu māki runāt?

Eņģelis tikai noliedzoši pamāja: – Nē, diemžēl nemāk.

Meitene jautāja: – Vai kāds tevi nobūris?

Eņģelis pamāja meitenei ar galvu.

Tad meitenītes žēlsirdības dēļ burvestība pazuda. Burvīgais eņģelis spīdēja no prieka! Viņš pateicās žēlsirdīgajai meitenei un teica: – Es visu tavu dzīvi padarīšu laimīgu!

Eņģelīša stāsts

Iesūtīja Gustavs Šķenders

Reiz dzīvoja mazs zēns, vārdā Džons. Viņš, kā jau visi bērni, sapņoja kļūt par kaut ko nākotnē. Bet kamēr citi bērni gribēja būt astronauti, ugunsdzēsēji, aktrises un prezidenti, Džons gribēja kaut ko citu. Viņš gribēja būt laimīgs. Citi bērni viņu nesaprata un sauca par stulbu, arī Džona vecāki tikai pasmējās par viņa sapni, un teica:

– Džonnij, labāk kārtīgi mācies matemātiku, lai vari tikt labā universitātē un pelnīt daudz naudas.

Mazais Džons pasmaidīja un to neņēma galvā.

Kad Džons bija jau jaunietis, viņš gribēja taisīt mūziku, jo tas viņu padarīja laimīgu. Vecāki bija viņā vīlušies un lika iet pelnīt naudu un dabūt sievu, nevis tērēt dzīvi, taisot kaut kādu stulbu mūziku un nenopelnot ne graša. Taču Džons atkal neklausījās un taisīja mūziku ar saviem draugiem – Paulu, Ringo un Džordžu. Dzīvē bija daudz slikta: nauda, politika, karš un bēdas, taču Džons vienmēr bija laimīgs, jo darīja to, ko vēlas. Un, tā kā viņš bija laimīgs, viņa dzīve bija izdevusies, viņa grupai gāja labi, un pēc pāris gadiem grupa “The Beatles” bija pasaulē slavenākā.

Džonu nošāva, kad viņam bija 40, un viņš nomira jauns. Bet Džona dzīve bija nodzīvota labi un laimīgi, jo, neskatoties uz visiem šķēršļiem, uz to, ka viņam neticēja, nesaprata un teica, ka nauda ir svarīgāka par jebko, viņš zināja, ka dzīvē jādara tas, kas dara laimīgu. Jo labāk ir nodzīvot īsu, priekpilnu dzīvi nekā garu, bēdīgu un nožēlojamu, kurā neesi laimīgs, bet tāpat turpini dzīvot un būt bēdīgs. Un saviem bērniem ir jāmāca tas pats, jo tikai tā mēs varam pasauli padarīt par priecīgāku vietu.

Košums

Iesūtīja Gunta Svalbe Fjodorova

Pasauli pārņēmis balts un silts košums, kas mūs vienmēr vilina un priecē. Mēs reizēm paši spējam būt košumā ietērpti, aizpildot negaisu priekā – kā eņģeļi, kas lidinoties siltumu izstaro.

Duksis Ziemassvētkos

Iesūtīja Guna Poškus

Tā reiz bija. Reiz vecā tēva priekšnamā, brūnā, biezā kažokā ietērpies, uz plika klona grīdas snauda mājas sargs Duksis. Snauda un snauda, pagrozīja ausis un gulēja vien tālāk.

Tā, ausis grozīdams un pusmiegā snauzdams, izdzirdēja Duksis – tā kā ūdens pilieni pil… Vai varbūt pelīte skribinās aiz sienas? Pagrozīja vienu ausi, pagrozīja otru, un redz, kas atklājās – durvju spraugā sniegpārsliņa iesprūdusi un no siltuma priekšnamā jau pa druskai pakususi.

Ak vai, kā Duksis satraucās! Kā lai durvis atveras, kā lai sniegpārsliņa ārā tiek? Kā lai siltums viņu neaiztiek?Tad Duksis atcerējās, viņš tak mājas sargs nudien, savu balsi lietā lika, un no tāda skaļuma pat durvis vaļā tika, un sniegpārsliņa projām bija pie citām māsām balti zaigām un Ziemassvētku eglītē kā zvaigznīte tik spoži mirdzēja.

Eņģelis bez spārniem

Iesūtīja Undīne Dzene, 5.a klase, Madlienas vidusskola Ogres novads

Reiz kādā pilsētā piedzima eņģelis bez spārniem. Citi eņģeli īpašo, citādo radībiņu apsmēja, tāpēc eņģelis meklēja patvērumu uz zemes. Bet arī tur apsmieklu un aprunājumu netrūka. Kādu dienu eņģelis dzirdēja mazu meiteni raudam. Eņģelis meiteni uzklausīja un saprata, jo pats bija izsmieklu un apsaukājumu upuris. Eņģelis meitenei izskaidroja, ka visi cilvēki nav labsirdīgi un paklausīgi.

Meitene pārdomāja eņģeļa teikto un nonāca pie secinājuma, ka dzīve nav tik balta, ka dzīvei ir arī savi melnumi. Nevar dzīvot bailēs, slēpties un cerēt, ka neviens to nepamanīs. Viņa nolēma mainīt savu dzīvi, nepakļauties citu apvainojumiem un aizvainojumiem. Meitene saprata, ka viņai jābūt stiprai un jācīnās par savu laimi.

Eņģelis aizbrauca uz pilsētu un arī stājās pretī saviem ienaidniekiem: – Nav godīgi apsmiet un izsmiet! Es taču patiesībā esmu viens no jums!

Eņģelis bija drošs, ka nevajag slēpties, jo tas nav pareizi: – Paldies, labo meitenīt, tu man atvēri acis, es kļuvu redzīgs!

Sniegpārsliņas deja

Iesūtīja Saldumu ģimene – Kristers un Gita

Šis stāsts visskaistāk izklausās un cilvēku sirdis sasniedz tieši šajā miera, piedošanas laikā, kad zemi klāj balta, pūkaina un tīra sniega sega, kad ļaužu sirdis pildītas brīnumu gaidām.

Sniegpārsliņa spožā, saules izgaismotā kleitā virpuļoja un griezās dejā ar Vēju. Viņš to iegrieza un palaida, līdz viņa paklupa uz kāda vīra melnās cepures Vecpilsētas pagalma stūrī. Sirmās matu cirtas vijās laukā no hūtes. Sniegpārsliņa palūkojās lejup. Viņa pamanīja vīra seju. To klāja biezas, baltas uzacis un viļņaina bārda. To klāja rūpju rievas pierē. Un acis! Tās bija sirds siltuma, mīlestības pilnas.

Ap kaklu vijās sarkana, zvārgulīšu pilna šalle. Pie katras kustības tie iezvanījās. Sniegpārsliņai šī dziesma šķita kā skaistākā melodija pasaulē, pie kuras dvēsele dejoja. Vīram mugurā bija melns mētelis, kur bija pieķērušās arī citas viņas māsas Sniegpārsliņas. Viņas mīlestības pilnām acīm lūkojās vīrā, bet Sniegpārsliņa vēl nenojauta kādēļ.

Vīrs bija pārdevējs. Uz baltas segas pārklātiem ratiem bija izkārtotas skaistas, eņģeļiem rotātas koka karotes. Vīrs ik dienas te tirgoja karotes, ko vēlā naktī mājās pie pavarda izgatavoja.

Viņš ļoti mīlēja savu darbu. Tas bija redzams un jūtams. Bet par visu vairāk viņa vientuļnieka sirdi sildīja tie brīži, kad ar sudraba dālderiem, saņemtiem par karotēm no pilsētas iedzīvotājiem, un pārtikas grozu viņš devās uz pilsētas bāreņu namu. Ik vakaru bērni viņu gaidīja. Pie loga ar iedegtu sveci tie vērās tajā, lai pamanītu viņu nākam.

Sniegpārsliņa juta šī vīra dvēseles stāstu. Tā visu dienu pavadīja uz vīra cepures, un vakarā tā devās līdzi viņam. Pie pašām durvīm tā atlaidās no cepures un aizvirpuļoja līdz loga rūtij. Tur jau bija aizlidojušas arī citas māsas. Viņas lūkojās gaišajā sveču liesmu apmirdzētajā logā.

Vīrs pavēra durvis un nebija ticis pāri slieksnim, kad ap viņu jau pulcējās bērnu pulks. Visus noglāstījis, viņš novilka mēteli un novietoja ēdiena grozu uz galda. Virtuvē bija sadegtas sveces. Siltums un gaisma. Uguns liesmas sprakšķēja krāsnī. Tur virmoja ēdiena smarža. Tur virmoja gaišums un mīlestība.

Vīrs apsēdās pie krāsns. Mazākie un lielākie bērni sasēdās viņam riņķī. Pastarīte baltā lina kreklā ierausās klēpī.

Bērni ik vakaru gaidīja šo satikšanos – sirsnības un mīlestības pilnos brīžus. Viņi kopā ar vīra stāstiem izceļoja tālās zemes, plašas jūras, augstus kalnus, un allaž labais pieveicis bija ļauno. Taču bērniem vismīļākā bija pasaka par kādu puisi, kurš bija izaudzis bāreņu namā. Iemācījies dažādus darbus, taču vistīkamākais darbs viņam bija ar koku. Greba koka karotes. To galus vienmēr rotāja zīmēti eņģeļi un sirds dziesma zvārgulīšu skaņās. Tirgojot šīs karotes, puisis bija kļuvis jau par sirmu vīru, taču visa mūža garumā viņš iegūtos dālderus nesa uz bāreņu namu. Pateicoties viņam, bērniem bija mājas. Mājas, kurās bija silti un gaiši, kur valdīja mīlestība, saticība un miers. Toties vientuļā vīra sirds saņēma neviltotu un patiesu bērnu mīlestību.

Bērni mīlēja šo stāstu par Sargeņģeli, viņa karotēm un zvārgulīšu dziesmu, kas to pavadīja. Viņi ik vakaru skatījās sirmā vīra gaišajās acīs, kad viņš stāstot kā vienmēr lūkojās tālumā caur sveču liesmu izgaismoto loga rūti.

Virtuvi pildīja neaprakstāms sirds siltums, pateicība un mīlestības garaiņi. Bērni sajuta, ka šis stāsts ir par pašu vīru. Viņi to juta. Juta, kā bērni to prot. Juta ar sirdi. Arī Sniegpārsliņa juta šī Vīra dvēseles skaisto dziesmu. Viņa tagad sajuta…

Straujais Vējš atgriezās pēc savas deju partneres. Viņš satvēra Sniegpārsliņas roku un ierāva to dejā. Virpuļodama debesīs, tā vēl aizvien juta to sajūtu krūtīs, kas silda. Viņa zināja, ka reiz satiks vēl kādu, kas būs tikpat nesavtīgs kā šis Vīrs. Kādu, kam ir sirds. Kādu, kas būs Sargeņģelis bērniem. Kādu, kas darīs sirds darbu.

Vai re?! Sniegpārsliņas dej’ ap tevi pateicības deju…

Eņģelītis

Iesūtīja Gita Jarocka

Kādā pilsētā dzīvoja eņģelis, kurš sargāja visus, kas viņu cienīja. Eņģelim bija lieli, lieli spārni. Ar tiem bija viegli lidot – kā sniega pārsliņai.

Katrs bērns, kurš ļoti, ļoti lūdza eņģelīti, tika sargāts un lolots. Ar mirdzošām actiņām, ar izstieptām rociņām mazs bērniņš gaidīja savu sapņu eņģelīti, lai tas viņam palīdzētu. Mīlētu.

Kas var būt labāks par bērna laimi, smiekliem, kas visus iepriecina, līdz sirdī paliek silti? Ikviens ir pelnījis laimi, prieku, mīlestību.

Eņģeļi dara brīnumus. Lai visiem būtu silti un daudz, daudz jauku brīnumu!

Draudzība

Iesūtīja Gita Horsta

Reiz dzīvoja viena maza meitenīte, kura gribēja iet uz skolu. Tomēr viņai bija ļoti skumji. Tad atnāca viens zēns un prasīja:

– Kāpēc tu bēdājies?

– Man nav draugu, – viņa atbildēja.

– Es būšu tavs draugs, – viņš teica.

Tava pasaciņa

Iesūtīja Gints Helmuts Gredzens

Uz mūsu pasaules nav tikai viens eņģelis. To ir ļoti daudz, jo katram ir savs eņģelis. Ir trīs galvenie eņģeļi: Mīla, Laime un Veselība. Kā viņus atšķirt? Ļoti vienkārši. Mīla ir ar rozā spārniņiem, Laime – ar zelta, bet Veselība ir sniegoti balta ar zelta maliņām uz spārniem un lido visaugstāk. Jo tai jāredz, kurp lidot.

Agrāk vai vēlāk Veselības eņģelis atlidos un apsēdīsies uz tava spilventiņa.

Galvenais ir ticēt.

Atceries, draudziņ, tavs sargeņģelis vienmēr ir tev blakus. Un māmiņa ar tēti tevi ļoti, ļoti mīl un arī es, tava pasaciņa.

Novēlējums

Iesūtīja Gatis Rozentāls

Šoreiz tā nebūs pasaka, bet novēlējums.

Katram bērniņam, kuram Latvijā ir slikti, novēlu saņemt palīdzību un sajust to, ka viņš ir īpašs un mūsu Latvijas lepnums, jo pārvar ko smagu. Smaidiet, mazie bērniņi!

Novēlu Jums izveseļoties un būt laimīgiem!

Trollīša tikšanās ar sargeņģeli

Iesūtīja Evita Iesalniece

Piedzīvojuma sākums…

– Vectētiņ, izstāsti mums kādu pasaku!!!

– Pasaku?

– Jā, kādu no tiem jautrajiem piedzīvojumiem, kurus tu mums katru gadu stāsti.

Kādā siltā, mazā meža mājiņā vectēvs bija iekūris krāsniņu, pagatavojis siltu meža ogu tēju ar bagātīgām sviestmaizītēm. Vectēvs apsēdās pie sava vecā, lielā ozola galda, atspiedās pret krēsla atzveltni un smagi nopūtās. Tai mirklī pie viņa pieskrēja četri mazi resgaļi. Vectēvs šos bērniņus bija paņēmis savā aizgādībā no kādas nabadzīgas ģimenes, kas nespēja parūpēties par saviem mazulīšiem. Bērni bieži tikās ar saviem vecākiem, bet pārsvarā dzīvoja pie vectēva. Viņš visu savu dzīvi bija nodzīvojis mazā meža mājiņā, strādājis meža darbus un turējis daudz dažādu mājlopu, lai nodrošinātu sev un bērniem ēdienu.

Tā nu visi sēdēja pie galda, vakariņoja un baudīja vectēva stāstus, sildoties krāsns siltumā.

Vectēva stāsts…

Reiz kādā mežā, kur mita daudz zvēru un putnu, dzīvoja arī maza troļļu ģimenīte. Viņi nebija ļauni, briesmīgi, bet gan mazi, mīļi un ļoti izpalīdzīgi. Troļļi ar cilvēkiem satika labi, palīdzēja mājas darbos, kopa lopiņus, vāca ražu un gatavoja dažādus ēdiena krājumus ziemai. Arī cilvēkiem patika troļļi, jo viņi vienmēr bija laipni, izpalīdzīgi un jautri. Bet šai mežā, tumšākajā, purvainajā pusē, kur saule nespīdēja un viss bija aizaudzis ar dzeloņainām saknēm, dzīvoja citi troļļi. Tie bija ļauni, un viņiem nepatika cilvēki. Šie troļļi zaga ļaudīm ēdienu, lopiņus un bieži iebruka labo troļļu mājās. Viņi bija atdalījušies no pārējiem un dzīvoja tumsā, jo nevēlējās kalpot cilvēkiem.

Starp cilvēkiem un troļļu cilti bija noslēgta vienošanās, ka troļļi strādās cilvēku labā un cilvēki ļaus viņiem dzīvot mežā netraucēti.
Kādā troļļu ģimenē piedzima mazs, ņiprs puika, kuram vecāki deva vārdu Dāvis. Mazais trollis jau no pirmās dienas vēlējās dzīvot vētrainu, dēkainu dzīvi. Kamēr māmiņa sildīja mazajam pienu, viņš pamanījās izripot no savas sedziņas un meklēt piedzīvojumus, iepazīties ar mājas kaķi un apskatīt apkārtni. Gadiem ejot, mazais trollis kļuva arvien atraktīvāks. Kad pienāca mazā troļļa devītā dzimšanas diena, viņš bija kļuvis par lielu piedzīvojumu meklētāju.

– Dāvi, šodien esi paklausīgs! Nenosmulējies! Pēcpusdienā pie tevis nāks ciemos vecmāmiņa ar vectētiņu, tev šodien ir dzimšanas diena.

– Labi, māmiņ, es tikai ātri aiziešu paskatīties, vai kāds nav iekritis manās lamatās.

– Šodien paliec mājās, tepat pagalmā. Esi tak vienreiz paklausīgs bērns!

Bet mazais trollis jau bija aiz vārtiem un ašā solī skrēja mežā arvien dziļāk.

– Dāvi, tu būsi pelnījies pērienu. Ka es saku, tēvs pārnāks mājās, likšu viņam nopērt tevi tā, ka savu dzimšanas dienu pavadīsi, stāvot kājās!

Bet mazais trollis jau vairs neko nedzirdēja. Viņš šāvās pa mežu kā bulta, lekdams pāri celmiem, akmeņiem un maziem avotiņiem. Pēc ilga un gara skrējiena viņš beidzot bija nokļuvis galā. Viņš mežā bija ierīkojis sev vairākas paslēptuvītes, kur mēdza spēlēties un veidot dažādas lamatas, cerot, ka reiz noķers kādu zvēru un māmiņa ar viņu ļoti leposies.

– Hmm, kur ir manas lamatas? Es tak viņas te uzstādīju.

– Krakšķ, krakšķ…. krakšķ… – aiz krūma bija dzirdams troksnis, tāds, it kā kāds tur lauztu zarus.

– Ahā, lamatu zaglis! Es tevi noķeršu! Nāc ārā un cīnies kā vīrietis! Tās ir manas lamatas!

Bet atbildes nebija, tikai tik tikko dzirdami trokšņi un vēja dziesmas. Mazais trollis stipri satvēra rokās savu koka vāli un devās uz krūmu pusi. Pēkšņi viņš sastinga no bailēm, paslēpās aiz veca, sakaltuša koka un vēroja, kā liels lācis cenšas noraut no savas kājas mazā troļļa lamatas. Lācis bija ļoti saniknots, bet uzvedās klusi, jo nevēlējās piesaistīt citu meža zvēru uzmanību. Lācis sajuta, ka kāds ir tuvumā, un sāka ostīt gaisu. Pēkšņi ar asu pagriezienu viņš apleca otrādi un skatījās mazam trollim tieši acīs. Mazais trollis sāka trīcēt un bija pārbijies. Apkārt nebija neviena, tikai viņš un niknais lācis. Viņš zināja, ka lamatas ir spēcīgas un ka tās ir stipri saspiedušas lāča kāju, bet virve, kas turēja lamatas, bija pārrauta, un lācis varēja brīvi kustēties. Uz mirkli mazais trollis vairs neko nedzirdēja, neredzēja un nejuta. Viņš atcerējās savu māmiņu, tēvu un vecvecākus. Draugus un kaimiņus. Savu istabu un silto gultiņu. Viņš baidījās, ka nekad vairs nespēs atgriezties mājās, ka lācis šai kaujā uzvarēs. Mazais trollis saņēmās, cieši, cieši savilka mazos pirkstus ap savu koka vāli un bija gatavs neizbēgamai cīņai.

– Nu nāc, cīnīsimies, kā vīriem nākas. Es esmu trollis un nebaidos no tevis! Tu esi liels un varens, bet es esmu Dāvis, piedzīvotājs un izdzīvotājs! Jā! Nāc!

Mazais trollis centās būt tik drosmīgs, cik vien spēja. Lācis ar maziem, sāpju pilniem soļiem tuvojās viņam. Varēja redzēt, ka lamatas ar katru kustību lācim nodarīja lielas sāpes. Lācis bija pavisam tuvu un ar katru mirkli kļuva arvien lielāks un lielāks. Viņš nostājās uz divām kājām un ar lielu rūcienu metās virsū mazajam trollim. Mazais trollis sajuta sāpes, un viss palika tumšs. Lācis bija viņam iesitis ar savām lielajām ķepām, un viņš šo sitienu neizturēja.
Pēc kāda laika mazais trollis sajuta siltumu un gaismu. Atverot acis, viņš redzēja cilvēku. Bet tas nebija parasts cilvēks, viņš lidoja kā putns, un ap viņu spīdēja saules gaisma. Sāpes bija izzudušas, nebija arī palicis nekādu sitiena pēdu, ne lāča, ne lamatu. Viss bija pazudis.

– Kur palika lācis? Un kas tu esi? – mazais trollis bailīgi vērsās pie svešinieka.

– Es esmu tavs sargeņģelis. Redzēju, ka esi briesmās, un devos tev palīgā.

– Es jau būtu ticis galā, es nebaidījos! Ne to vien esmu piedzīvojis!

– Tu esi mazs, drosmīgs trollis, bet lācis varēja atņemt tev dzīvību. Padomā par savu ģimeni, kādas sāpes tu liktu viņiem just? Tev patīk piedzīvojumi, bet tos var rast arī kopā ar savu ģimeni un draugiem, nevajag vienam klejot pa mežu.

– Pie mājām un pagalmos nav nekā piedzīvojuma vērta, – mazais trollis skumīgi atbildēja savam sargeņģelim. Un apsēdās zālē.

– Es atbrīvoju lāci no tavām lamatām, jo arī viņš bija to pelnījis. Nedrīkst darīt pāri citiem tikai tāpēc, lai iegūtu piedzīvojumus.

Tu esi mazs, tev vēl daudz jāmācās. Tici man, dzīve būs pilna ar piedzīvojumiem, tikai dzīve ir arī jāizdzīvo. Padomā par to, ko tev teicu, par savu ģimeni. Un dodies mājās, tava māmiņa jau sāk satraukties.
Mazais trollis lēnām devās uz mājām. Varbūt viņš bija pārāk mazs, bet viņš nesaprata, ko sargeņģelis vēlējās ar to teikt.
Pienācis pie mājām, viņš ieraudzīja savus vecvecākus un skrēja ātri viņus samīļot. Mazais trollis bija izlēmis, ka par šo piedzīvojumu nevienam neteiks.

Pēc pāris gadiem, kad Dāvim bija jau 13 gadi, viņš nebija mainījies. Viņš turpināja lavīties ārā no mājām, meklēt piedzīvojumus un baudīt dzīvi. Un viņš pat nenojauta, kādas briesmas tuvojas.
Vecāki bija aizgājuši strādāt uz cilvēku mājām, Dāvis bija palicis mājās viens. Viņam bija jāiekur krāsns, jāsanes mājās malka un jāuzkopj pagalms. Dāvis nesen bija saņēmis sodu par kārtējo piedzīvojumu, tādēļ bez iebildumiem darīja visu, ko vecāki bija likuši.

Tad Dāvis pamanīja dūmus, kas nāca no tumšās meža puses, kur dzīvoja ļaunie troļļi. Tie lēnām tuvojās viņu ciemam.

– Savādi, nekad agrāk neesmu redzējis dūmus no tās puses.
Dāvis, mirkli paskatījies, turpināja uzkopt pagalmu. Viņš pat nebija pamanījis, cik daudz mantu pagalmā bija izmētāts. Viņa lamatu plāni, instrumenti un citas lietas. Tās visas piederēja viņam.
Dāvja uzmanību atkal pievērsa dūmi, kas šķita arvien tumšāki un tuvāki. Viņš juta, ka tas nav tāpat vien, bet nezināja, ko tas nozīmē. Nometis zemē savu mantu kasti, viņš skrēja uz kaimiņu māju. Tur mājās bija kaimiņš ar bērniem, viņu māmiņa bija devusies cilvēkiem klāt svinību galdu.

– Tuk, tuk, tuk!

– Hei, Dāvi. Vai kaut kas noticies?

– Vai jūs, cienījamais kaimiņkungs, varētu man pateikt, kas tie par dūmiem?

Kaimiņš ieskatījās mežā, kļuva domīgs. Pēc brīža viņš ieskatījās Dāvja acīs un klusā balsī sāka runāt: – Vai zini, kur ir vecās baznīcas tornis?

– Jā, esmu tur reiz bijis.

– Steidzies uz turieni, nozvani zvanu piecas reizes, pagaidi drusku un nozvani vēlreiz.

– Labi, bet kāpēc? Kas ir noticis?

– Nav laika tagad runāt, steidzies, es skriešu troļļus no cilvēka ciema saukt mājup. Steidzies!

Dāvis skriešus devās mājup, paņēma savu divriteni un vēja ātrumā traucās uz veco baznīcas torni. Dāvis reiz tur bija devies kopā ar tēvu, kad bija jāzvana precību zvans par godu māsīcas precībām. Tolaik Dāvim nebija ļauts iet augšā, bet viņš labi atceras, kur tas atrodas.

Kad Dāvis bija piebraucis pie vecā baznīcas torņa, viņu pārņēma piedzīvojumu pārpilna sajūta. Atvērot durvis, uz torņa augšu veda garas apļveida kāpnes. Dāvis ar sajūsmu metās augšup. Kāpņu galā bija lielas durvis ar rakstu, ko Dāvis nesaprata. Atstumjot smagās durvis, Dāvja skatam pavērās kas brīnumskaists. Pa torņa logiem iespīdēja saules stari, zvans bija no tīra zelta, un ap to lidinājās mazi putniņi. Šis skats viņu sajūsmināja.

Dāvis paņēma koka zvana auklu, un piecas reizes no visa spēka to parāva. Tad Dāvis, kā bija teikts, kādu brīdi gaidīja. Viņa uzmanību piesaistīja kāds iegravēts raksts uz sienas. Viņš aši pārlaida tam skatienu un pievērsa uzmanību vienam punktam.
„Kad tuvojas tumšā meža troļļi, ir jāizsludina trauksme. Troļļu sievietēm un bērniem ir jādodas alās, bet troļļu vīrieši iet kaujā. Signāls: pieci zvani, pārtraukums, pieci zvani.”

– Tumšā meža troļļi! Kādas šausmas! – sapratis, kas notiek, Dāvis ātri nozvanīja vēl piecas reizes un skriešus devās mājup.
Lūdzu, lūdzu, debesu tēvi, lai māmiņa ar tēvu un vecvecākiem būtu jau mājās, lūdzu, lūdzu.
Dāvis bija ļoti sabijies un centās traukties mājās, cik vien ātri spēja. Mežā jau bija jūtama dūmu smaka, kas liecināja, ka melnā meža troļļi ir jau tuvumā. Meža mazie zvēri vairs nebija nekur manāmi, arī putni nedziedāja savas dziesmas. Visi juta briesmas un steigšus steidzās paslēpties.

Beidzot ticis līdz mājām, Dāvis metās pa durvīm iekšā.

– Māmiņ, māmiņ!

– Dāvi, tu beidzot esi atgriezies. Es māmiņu ar vecvecākiem sūtīju uz alu slēpties, mēs tevi nevarējām sagaidīt.

– Tēvs, man ir bail, tumšā meža troļļi ir jau tuvu!

– Dēls, saņemies drosmes! Es būšu līdzās. Uzvelc šo masku, lai tumšā meža troļļu dūmi tevi neiemidzina. Tie ir sazāļoti, lai vieglāk mūs pieveiktu.

Dāvis uzvilka masku un palīdzēja tēvam uzvilkt kaujas bruņas. Dāvis bija dzirdējis, ka tumšā meža troļļi uzbrūk un iznīcina citu troļļu ciemus, bet šeit tas nekad vēl nebija noticis. Dāvis uzlika sev bruņu vesti, kas mazinātu ievainojumus, ja nu kāds viņam uzbruktu, un kopā ar tēvu devās pie pārējiem vīriem.

– Mums ir jābūt uzmanīgiem! Viņi kuru katru brīdi būs klāt. Pārliecinieties, vai visiem ir maskas, bruņas un ieroči. Lamatu meistari, aši pa savām vietām! Pirmā ierinda, sagatavojieties vārtu aizsardzībai! Lai debesu tēvi ir ar mums!
Visi ar skaļiem kliedzieniem devās pildīt vadoņa norādījumus. Dāvis skatījās dziļi mežā un atcerējās sargeņģeli, kas reiz bija glābis viņa dzīvību. Lai gan viņš domāja, ka tā bija tikai viņa bērna fantāzija, viņš ļoti vēlējās, lai šobrīd eņģelis nāktu palīdzēt glābt ciemu. Dāvim gan vajadzēja būt patvērumā kopā ar citiem bērniem, bet, tā kā viņš nepaguva laikus atgriezties no torņa, bija bīstami viņu tur vienu sūtīt. Pa ceļam varēja uzbrukt tumšā meža troļļi.

Dāvis pamanīja kustību mežā un sastinga no bailēm. Tēvs pamanīja viņa reakciju, nostājās dēlam priekšā un pavēlēja turēties cieši aiz viņa muguras. No meža iznāca pirmais tumšā meža trollis. Viņš bija trīs reizes lielāks, neglīts un ļoti netīrs, viņa miesu pārklāja daudz kārpu.

Sākās lielā kauja, mazie troļļi ar visvisādu lamatu palīdzību centās apgāzt lielos troļļus, sapīt viņus virvēs, lēja ceļus ar naftu un piķi. Darīja visu iespējamo, lai izglābtu savu ciemu.

Dāvis turējās aiz tēva muguras un ikreiz, kad tēvs pacēla savu zobenu vai šaujamo, Dāvis sastinga bailēs. Bija daudz dūmu, grūti redzēt, visapkārt – trokšņi un kņada. Dāvis saprata, ka viņam ir jācīnās kopā ar citiem, lai gan viņš ir tikai bērns. Daudziem mazajiem troļļiem bija norautas maskas, un viņi pāris sekundēs bija stipri iemiguši. Lielie troļļi viņus lika kaudzē, lai pēc tam vestu uz tumšo mežu un likt kalpot.

Dāvis paņēma savu koka vāli un sita pa kājām visiem lielajiem troļļiem, kas viņam tuvojās. Aizrāvies ar cīņu, viņš nepamanīja, ka ir noklīdis no tēva. Dāvis bija palicis viens, bet nepārstāja cīnīties.

Tuvumā vairs nebija neviena cita no mazā troļļu ciema, viņi bija palikuši pēdējie. Arī cilvēki nenāca palīgā, jo vienošanā bija teikts: „Ja viņu dēļ uzradīsies tumšā meža troļļi, viņiem nāksies pamest cilvēku ciema mežus.”

Tā pagāja vairākas stundas, jau bija iestājusies tumsa, visapkārt bija kritušie un tie, kas vēl cīnījās. Mājas dega. Viss bija izpostīts. Dāvis asarām acīs skatījās, kā tiek izpostīts viss, kas troļļiem bijis tik svarīgs – viņu mājas. Pēkšņi Dāvis pamanīja sev priekšā briesmīgu vienacainu trolli, kurš bija pamanījis Dāvi un jau gatavojās viņam sist ar savu koka vāli. Dāvis nometa ieroci zemē, skatījās milža acī un domāja par savu ģimeni. Kā viņš gribētu uz mirkli atgriezties atpakaļ pagātnē, vairāk laika pavadīt mājās kopā ar saviem mīļajiem, ar ģimeni. Sēdēt pie vakariņu galda, smieties un dziedāt kopā. Klausīties tēva stāstos un māmiņas labajos vārdos. Viņš gribēja uz mirkli mainīt savu pagātni, jo lielākoties viņš bēga no mājām, lai dotos piedzīvojumu meklējumos, gadiem laiku pavadīja vienatnē. Tagad viņš saprata eņģeļa vārdus, to, kādu padomu reiz bija saņēmis. Dāvis aizvēra acis un gaidīja sitienu.

– Dāvi, atver acis. Esi drosmīgs. Dāvi! – Dāvis sadzirdēja pazīstamu balsi un sajuta siltumu. Viņš strauji atvēra acis un ieraudzīja sev blakus sargeņģeli, ko reiz jau bija redzējis. Apkārt viss bija apstājies tā, it kā būtu sasaldēts. Neviens nekustējās. Pat uguns liesmas bija sastingušas.

– Es tevi atceros, tu reiz mani izglābi no lāča. Es domāju, ka tu esi mans izdomas auglis.

– Nē, es atgriezos, jo jutu, ka tev draud lielas briesmas. Es atgriezos, lai tev palīdzētu, jo zinu, ka esi sapratis ģimenes vērtības un mīlestības siltumu. Reiz jau tev teicu, ka piedzīvojumus var izbaudīt arī kopā ar savu ģimeni.

– Jā, bet mūsu ciems jau ir gandrīz izpostīts, daudzi bērni zaudējuši savus tēvus. Arī es nezinu vairs, kur ir manējais, – Dāvis skumji nolieca galvu, noslaucīja asaras no vaigiem un ieskatījās sargeņģeļa acīs.

– Vai tu vari būt mana tēva sargeņģelis? Vai vari glābt viņu? Es jau kaut kā, kaut kā jau tikšu prom sveiks un vesels. Tik glāb manu tēvu!

– Tā nevar, katram ir savs sargeņģelis.

– Tad pasauc, lūdzu, tēva sargu, visus sargus, lai palīdz mums, lai palīdz glābt mūsu mājas!

– Tā nevar. Katrs sargeņģelis nāk tad, kad ir nepieciešams. Bet es tev palīdzēšu, es cīnīšos kopā ar tevi. Par to tev būs jāsola nest mīlestību un ticību šai mežā.

Dāvis pacēla savu kaujas ieroci un solīja savam sargeņģelim mīlēt un sargāt šo mežu, cienīt ģimenes vārdu un palīdzēt tiem, kam grūti klājas. Eņģelis izpleta savus spārnus.

Tam rokās parādīja zelta zobens, un visapkārt izgaismojās spoža gaisma. Viņš ar spārniem sita tik stipri, ka izveidojās liels vējš, tas sanesa visus tumšos mākoņus, un liesmojošās mājas sāka apdzist. Lielie tumšā meža troļļi kļuva lēnāki, jo gaisma viņus apdullināja. Troļļi, kas bija iemiguši, lēnām cēlās. Dāvis ieraudzīja savu tēvu un steidzās pie viņa.

– Tēvs, es dabūju palīgu. Nu mēs atgūsim savu ciemu un kritušos vīrus.

– Dēls, mums jāsteidzas uz alu, mums jādodas prom. Mēs nevaram šeit vairs palikt.

– Bet tēvs, mans sargs mums palīdzēs.

– Dēls, vienošanās ar cilvēkiem ir lauzta, un mums ir jādodas prom, kamēr nav atsākusies kauja. Steidzamies, visi jau dodas pēc savām ģimenēm!

Tēvs paņēma dēlu aiz rokas un skrēja iekšā mežā. Dāvis atskatījās un ar asarām acīs noraudzījās, kā viņa sargeņģelis viens cīnās par troļļu ciematu. Lielie troļļi krita un bēga, līdz eņģelis kaujas laukā palika viens ar lieliem tumšā meža troļļiem. Visi mazie troļļi bija iebēguši mežā. Dāvis nevarēja pamest vienu savu eņģeli, kurš bija glābis viņa un citu troļļu dzīvības. Tas nebija godīgi. Dāvis izrāvās no tēva rokas.

– Tēvs, glāb ģimeni, es došos atpakaļ, es nevaru viņu pamest!

– Nerunā muļķības, nav laika meklēt piedzīvojumus! Skrienam!

– Nē, tēvs, es solīju šai mežā nest mieru un mīlestību. Es jūs uzmeklēšu. Saki māmiņai, ka mīlu viņu.

Dāvis pagriezās un skrēja atpakaļ. Tēv izmisīgi kliedza, sauca dēlu atpakaļ, bet Dāvis neatskatījās. Kad Dāvis bija atpakaļ kara laukā, tur vairs nebija neviena troļļa, laukuma vidū gulēja sargeņģelis. Visapkārt bija kvēlojošas ogles, ieroči un lielas peļķes.

– Ko gan es esmu izdarījis? Es pametu viņu vienu lielajā šausmu laukā, vienu pametu karot to, kurš mani izglābis. Kā es tā varēju?!?

Dāvis nokrita ceļos blakus savam sargeņģelim un izmisīgi raudāja. Eņģelis vārīgi satvēra Dāvja roku un klusām pēdējiem spēkiem sāka runāt: – Nevaino sevi, es nācu palīdzēt, tas bija mans uzdevums, nest mieru un mīlestību tur, kur tās trūka. Es tev iemācīju mīlestības varu, uzticības spēku un laimes vērtību. Es kritu bezspēkā, zaudēju savus spārnus, mani uzveica trollis, bet savu uzdevumu es izpildīju.

– Es devu tev solījumu palikt šeit, nest mieru un mīlestību, palīdzēt tiem, kam tas nepieciešams, bet es nevaru. Cilvēki troļļiem šeit vairs dzīvot neļaus. Mani padzīs.

Dāvis nespēja valdīt savas asaras. Viņš tupēja uz ceļiem blakus eņģelim pie savām vecajām mājām, ko uguns bija izpostījis. Visapkārt bija klusums un dūmu smaka. Dāvja sirds sāpēja, viņš jutās slikti, jo bija pametis vienu savu varoni, un viņa ģimene arī bija prom.

– Es tev došu iespēju palikt šeit, atjaunot tēva mājas, ja vēlies turēt savu doto solījumu.

– Bet kā ar manu ģimeni?

– Tu varēsi viņus satikt, bet tev būs jādzīvo šeit. Tev būs jādzīvo šai mežā, un jānes miers, mīlestība un laime. Tas, ko es tev iemācīju. Es turpināšu tevi pieskatīt, tur, no augšas, no mākoņu malas.

– Es turēšu doto vārdu, – Dāvis drosmīgi atbildēja eņģelim. Viņš zināja to, ka tagad ir viens un viņam nāksies cīnieties par savu dzīvi vienam. Būs jāmācas būt patstāvīgam, gatavot ēdienu, uzturēt māju kārtībā un strādāt. Tikai Dāvja sirdī no tās dienas vienmēr bija nemiers, jo viņš vēlējas, kaut bērnībā būtu vairāk laika pavadījis ar savu ģimeni. Izbaudījis to mīlestību, kuras viņam trūka šobrīd.

Eņģelis pacēla spārnus pāri Dāvja galvai, un ieskatījās viņam cieši acīs: – Tu būsi liels vīrs, tevi mīlēs zvēri un putni, tevi cienīs cilvēki, un tu izstarosi ticību. Tev nebūs darīt citiem pāri un nebūs badā atstāt citus, tu dalīsies ar pēdējo maizi, ja kāds tev lūgs ēdienu. Tu barosi dzīvniekus un putnus, kaut pašam nebūs nekā. Tu dzīvosi labi, ja turēsi savu vārdu, tev būs viss, kas vajadzīgs, ja likumus nepārkāpsi. Ja vārdu lauzīsi, tev zudīs viss, tu būsi viens un nelaimīgs, tevi nievās un nīdis, tev pasaulē miera nebūs un dzīvot lemts būs ilgu mūžu. Es tev došu cilvēka ķermeni, došu valodu un sirdi. Tu dzīvosi sava tēva mājās – tā, kā pats tās iekārtosi. Tu būsi šī meža saimnieks. Esi drosmīgs un stiprs, tev vajadzēs daudz spēka un pacietības! Bet katram dzīvē ir jānes sava nasta.

– Es darīšu visu, ko liksi, tikai kā lai tēvu, māmiņu un vecvecākus satieku? Kā lai zinu, vai viņiem viss būs kārtībā?

– Viņi atradīs citas mājas, viņi dzīvos laimīgi. Tu varēsi viņus apciemot katras vasaras beigās, kad mežu uzraudzīs dzīvnieki.

– Kaut būtu es bērnībā tevi klausījis, vairāk laika mājās pavadījis.

Eņģelis nogūlās uz zemes, visapkārt uzplauka zaļa zāle, un eņģelis pazuda tā, it kā būtu iegrimis zemē. Pēkšņi vietā, kur gulēja eņģelis, uzplauka košs rožu krūms. Dāvis saprata, ka tā bija pēdējā reize, kad viņš eņģeli redzējis. Viņš apsēdās blakus rožu krūmam, ieskatījās peļķē, kur redzēja savu atspulgu. Viņš vairs nebija trollis, viņš bija cilvēks, kurš sirdī vienmēr būs un paliks trollis. Dāvis noplūca vienu rožu ziediņu, piespieda to dziļi pie sirds, un klusā, raudošā balsī sāka skaitīt savu lūgšanu.
„Es skaitu lūgšanu, par tevi, mans eņģeli. Par tavu smaidu, kas pasaules sāpes izcietis, par mīļu vārdu, kaut vai pats tu badu cietis. Es lūdzu par tevi lūgšanu, mans eņģeli. Par tavu stalto stāju un stipro garu. Par tavu atbalstu, kad citviet ir kari un bads cilvēci iznīcina. Par tevi, mans dārgais eņģeli, par tevi es šonakt raudu, par drosmi mani aizstāvēt, par palīdzību un siltiem spārniem. Par tevi, mans eņģeli, lai asaras ziedos pārvēršas, par tevi, eņģeli, lai debesu valstība kā sega guļas un varenie tur augšā apžēlojas. Par tevi eņģeli, lai šonakt man drosmes pietiek badam pretim stāties, milžus no kājām gāzt un tavu guļamvietu līdz saules stariem neatstāt. Par tevi, mans eņģeli, es šonakt skumju dziesmu dziedu, tikai par tevi, mans dārgais eņģeli…”

No tās dienas Dāvis dzīvoja kā cilvēks, mīlēja savas mājas, mežu un uzturēja ļoti labas attiecības ar citiem cilvēkiem. Visi viņu cienīja un labprāt gāja ciemos pie viņa. Dāvis kļuva par ciema iemīļotāko un labestīgāko cilvēku. Viņš darīja visu, ko eņģelis viņam teicis. Kādu dienu, kad Dāvis devās garā pastaigā pa mežu, viņš uzgāja kādu pusgruvušu koka būdiņu. No tās nāca kvēla sveču gaismiņa. Dāvis pieklauvēja pie durvīm un prātīgi tās atvēra. Iekšā bija sieviete ar četriem maziem bērniem. Sievietes drēbes bija saplēstas un nabadzīgas. Uz galda stāvēja viena tējas krūze un divi kartupeļi. Dāvis izņēma no savas somas maizes klaipu, nolika to uz galda un nobēra trīs zelta monētas.

– Par šīm monētām jūs varat nopirkt sev drēbes, tuvojas ziema. Jūs neizdzīvosiet tādā aukstumā. Kur ir bērnu tēvs?

– Mans vīrs devās darba meklējumos. Mūs liktenis šeit atveda un deva četrus bērniņus. Mūsu ģimenes un mājas ir tālu prom, bet bērni ir tik vārgi, ka mums bail doties ceļā.

– Es varu pieskatīt jūsu bērnus, kamēr iekārtojat savu dzīvi, ja jums tā būtu pieņemams.

– Es nevēlos dzīvot bez saviem bērniem. Ak, cienījamais kungs, paldies par labo sirdi, bet es nepametīšu savus bērnus.

– Nu tad nāciet visi man līdzi. Es došu jums istabu, kur ir silts. Strādāsiet pie manis, maksāšu jums ar treknu putru un siltu zupu. Došu tik, cik man pašam būs.

Tā nu Dāvis ieguva sev jaunu ģimeni, četrus mazuļus un brāli ar māsu, ko iemīlēja kā savu ģimeni. Pēc gada atnāca telegramma, ka mājās, no kurienes nākusi šī sieviete un vīrietis, notikusi nelaime. Pēc ilgām pārdomām abi devās tālajā ceļā un bērnus uzticēja Dāvim. Tā Dāvis kļuva par vectētiņu četriem maziem razgaļiem. Pēc pusgada vecāki atsūtīja telegrammu, ka atgriezīsies, cik vien ātri spēj, bet līdz tam paies ilgs laiks, jo tēvs ir sasirdzis un viņam vajadzīga palīdzība.

Te nu pasaka ir galā.

Vectēvs paskatījās uz bērniem, kas aizrautīgi turēja maizītes rokās, klausījās pasaku un skaļi strēba tēju.

– Paldies vectētiņ, tā bija aizraujoša pasaka.

– Vectētiņ, kur tagad ir Dāvis?

– Vectētiņ, tava māja un mežs ir līdzīgi tām mājām, kas bija tavā stāstā.

Vectētiņš pasmaidīja, piegāja pie loga un smagi nopūtās, ieskatoties rožu krūmā, kas krāšņi ziedēja aiz loga.

Pasaka par eņģelīti

Iesūtīja Evija Heringa

Kādreiz, sen, sen, sen, kādā pilsētiņā debesīs dzīvoja eņģelītis ar baltiem spārniņiem. Eņģelītis pieskatīja visas pasaules bērniņus. Viņš saprata, kas bērniņiem sāp, un gāja palīdzēt. Vienu dienu, kad visi bērniņi jau bija savās mīļajās mājiņās, eņģelītim kļuva garlaicīgi. Viņš lidoja, lidoja un pēkšņi apstājās, kad redzēja kādas meitenītes māmiņu kliedzam uz savu meitiņu. Eņģelītis paņēma trepītes un kāpa lejā, lai palīdzētu.

Visa ģimene jau bija aizgājusi gulēt, kad eņģelītis ielidoja pa lodziņu. Kamēr māmiņa saldi gulēja, eņģelītis ielidoja māmiņas sapnīšos un teica:

– Mīļo cilvēk, labāk nekliedz uz cilvēkiem, kurus tu mīli, jo nedari to, ko negribi, lai dara tev.

Māmiņa piecēlās un gāja uz savas meitiņas istabiņu. Viņa noskūpstīja meitiņas pierīti un devās atpakaļ gulēt.

Tagad eņģelītis saprata, ka viņš ir labs un nekad nevienam nenodarītu pāri.

Siltumiņš

Iesūtīja Evelīna Šterna

Reiz dzīvoja eņģelis, vārdā Siltumiņš. Viņš dzīvoja debesīs, kurās dzīvoja arī daudzi citi eņģelīši. Siltumiņš katru dienu cītīgi skatījās, kas pasaulē notiek. Viņš katru dienu darīja labus darbus, katru dienu ar prieku palīdzēja, katru dienu ar smaidu sejā kādam uzsmaidīja, katru dienu kādam eņģelītim palīdzēja, katru dienu raudzījās, kas notiek pasaulē.Eņģelītis palīdzēja ikvienam!Kad viņš redzēja raudošu pusīti ar īpašu vajadzību, Siltumiņš sabēdājies vaicāja Dieviņam palīdzību:

– Dieviņ, mīļais! Šim nabaga puisītim kaut kā ļoti trūkst!– Dodies uz zemi un dod puisītim savu spēku, prieku un siltumu! – atbildēja Dieviņš.– Ar lielāko prieku!Tad nu Siltumiņš steidzās palīdzēt puisītim. Viņš ar puisīti parunāt nevarēja, bet palīdzēt gan varēja! Nonācis puisīša mājās, Siltumiņš viņam deva savu spēku, prieku un siltumu. Ar katru dienu puisītis palika aizvien priecīgāks un stiprāks, patiešām, patiešām priecīgs!

Tad Siltumiņš devās atpakaļ uz Debesīm!– Hei! Nu pasaulē viss kārtībā! – Siltumiņš teica.– Paldies, ka izglābi šo puisīti, Siltumiņ! Te tavs plusiņš manā grāmatā! – atbildēja Dieviņš.

Paldies, Dieviņ! – teica Siltumiņš.

Šādi Siltumiņš iepriecināja ikvienu cilvēciņu! Pēc dažām dienām par padarītajiem darbiņiem Dieviņš bija sajūsmā. Viņš bija tik ļoti priecīgs, ka dāvāja Siltumiņam dzīvību pasaulē. Siltumiņš nevarēja vien sagaidīt, kad redzēs pasauli puisēna acīm, izjutīs visu, kas ir pasaulē!Pēc vairākiem mēnešiem Siltumiņš atvadījās no Debesu pasaules, no saviem draugiem un Tēta. Viņš solīja, ka atgriezīšoties kopā ar daudziem citiem eņģelīšiem!Nu bija pienācis brīdis, kad Siltumiņš vairs nebija eņģelītis, bet gan puisītis, vārdā Miķelītis! Viņš bija ļoti laimīgs, dzīvespriecīgs un stiprs!Miķelītis domāja, ka viņam ir labākā ģimene un ka tā vajadzētu domāt katram! Miķelītis auga, auga un auga, bet neviens viņam neliedza būt laimīgam, jo viņš pats to gribēja. Arī Dieviņu viņš lūdza un, ja vajadzēja, lūdza palīdzību. Ar eņģelīšiem viņš sazinājās bieži!

Mazs Ticības un Dzīvības eņģelis

Iesūtīja Eva Dzirne

Reiz mazs Ticības eņģelis ar priekpilnu sirdi un gaismas spārniem nolaidās uz zemes apraudzīt pasauli. Viņš gāja un raudzījās, bet mazā eņģeļa spārni sāka pieplakt un nolaidās, palika grūti un skumji, jo uz zemes prieki ar bēdām mijās, taisnība ar netaisnību, godīgums ar negodīgumu, bagātība ar nabadzību.

Mazais Ticības eņģelis, to visu redzēdams, izdomāja pārtapt par mazo Ticības–Dzīvības eņģeļa gaismu un dot dzīvībai dažādas formas. Visiem pasaules ļaudīm vajadzēja ieraudzīt, cik skaista ir zeme, cik skaisti ir gadalaiki, cik skaists ir vējš un cik skaists ir cilvēcīgums un dzīvība, kas plūst no paaudzes paaudzē un silda sirdi un ķermeni, līdz tā atrod otra sirdi un ķermeni un spēj sajust sevi tā, lai veidotu jaunu dzīvības plūsmu. Mazais Ticības–Dzīvības eņģelis pieskārās dabai un ikkatrai dzīvībai. Dzīvības eņģelis stāvēja blakus un spēja iekustināt plūsmu tā, lai virzība dzīvē ietu tikai uz augšu, lai sāpes pārtaptu priekos un bēdas izgaistu laimes sajūtās.

Dzīvība, tā esi tu, dzīvība, tie esam mēs, dzīvība ir siltuma dzirksts!

Mazā Ticības–Dzīvības eņģeļa siltuma glāsti pārtapa rožu ziedlapās. No tās dienas mazais eņģelis sāka kaisīt rožu ziedlapiņas virs cilvēku galvām, tas lūdza un skaitīja lūgšanas par ticību, laimi, veselību, bagātību, laipnību un sapratni. Rožu smarža izplatījās dzīvības siltumā, kur zemes dzīlēs avota ūdens tecēja, tas kļuva tīrāks un dzīvīgāks, tas spēja spēcināt zemes augsni, kur iesēt labību, lai no tās rastos pārticība visām dzīvības formām un pasaules ļaudīm. Zāle tapa smaržīgāka, ezeri, upes, jūras un okeāni – tīrāki, bagātīgāki un veselīgāki. Meži – staltāki un zaļāki, dodot vairāk skābekļa cilvēcei, zemei un pasaulei. Debesu jums ziedēja, un tās bija mazā Ticības–Dzīvības eņģeļa mājas. Viņš gāja un raudzījās apkārt, viņš spēja saskatīt tikai tos, kas viņam ticēja, bet šoreiz viņš sāka smaidīt un sajuta vieglumu savos zeltītajos spārnos, jo spēja pieskarties dabai un spēja iemājot ticību ikkatrā dzīvībā. Tas vairoja cilvēka lūgšanas un spēku uz zemes, jo lūgšanas par sevi un citiem vairoja mazā Ticības–Dzīvības eņģeļa zeltainos gaismas spārnus. Viņš kļuva priecīgāks, laimīgāks, ka viņam ir parādījies spēks pacelt gaismas spārnus un ka spējam lūgt, lai gaisma vairojās sirdīs un ticības dzīvība spēcīgāka kļūst…

Ģimenes eņģelis

Iesūtīja Estere Janulite

Reiz dzīvoja māte. Viņai bija divi bērni. Jaunākajai meitai Adrijai bija pieci gadi, bet lielajam brālim Adrianam bija septiņi. Adrijai ļoti patika kopt savu kaķenīti. Adrianam ļoti patika braukāt ar mašīnu.

Kad Adrija izaugs, viņa gribētu kļūt par veterinārārsti. Bet Adrians vēlējās kļūt par taksometra šoferi. Taču… bija kāda nelaimīte: Adrians nevarēja pastaigāt. Nabaga puisēns braukāja ratiņkrēslā. Kādu dienu gar Adriana māju lidoja jauns eņģelis. Eņģelis ieraudzīja puisēnu un teica: – Šim puisēnam ir vajadzīga mana palīdzība, un es viņam to došu!

Pagāja mēnesis, un puisēns jutās arvien labāk. Kad puisēns izauga, viņš kļuva par taksometra šoferi un mierīgi staigāja. Puisēns ticēja eņģelim, un eņģelis viņam palīdzēja!

Eņģeļa rūpes

Iesūtīja Elvīra Baltiņa

Reiz kādā lietainā dienā eņģelis devās pastaigāties un izdzirdēja bērnu tālumā raudam. Eņģelis piegāja viņam klāt un jautāja:
– Kāpēc tu raudi?
– Mani pameta māte, – atbildēja bērns.
– Kādēļ pameta? – atkal jautāja eņģelis.
– Jo esmu slims! Bet varbūt tu man palīdzēsi? – lūdza bērns.
– Jā, es tev palīdzēšu, tikai apsoli, ka klausīsi jauno māti un tēti, – sacīja eņģelis.
– Jā, klausīšu, – atbildēja bērns.
Eņģelis paņēma bērnu pie rokas, aizlidoja pie ģimenes, kurai pašai bērnu nevar būt, un teica:
– Šī ģimene par tevi rūpēsies un palīdzēs izveseļoties. Neraudi vairs, jo tagad tu esi drošās rokās.
Eņģelis piezvanījās pie durvīm un paslēpās. Iznāca kalpone un ieraudzīja pie durvīm bērnu. Sajūsmināta viņa ienesa bērnu iekšā un parādīja saimniekiem. Viņi bija laimīgi un mīlēja bērnu kā savu. Eņģelis devās palīdzēt citiem, bet bērns bija laimīgs par jauno ģimeni, kura palīdzēja viņam izveseļoties.

Sapņi par eņģeļiem

Iesūtīja Elīza Marena Bikše, 10 gadi

Vakarā, gulēt ejot, ar vecmāmiņu runājam par dažādām lietām. Iepriekšējā vakarā runājām par eņģeļiem. Aizvēru acis un, gluži negaidot, nokļuvu pasakā…

Saulainā pļavā lidoja un darbojās brīnumskaisti eņģeļi. Tie bija ne tikai balti, bet arī krāsaini. Kāds dejoja, cits dziedāja, cits arī sportoja, un daži palīdzēja citiem. Tad pēkšņi ne no kurienes kā Blaumaņa pasakā uzradās mazi velnēni. Baltie eņģeļi draudzīgi sastājās aplī, dzenot prom mazos velnēnus. Kad velnēni tika aizdzīti, sākās krāsaino eņģeļu skaistā deja.

Pamodusies es sapratu, ka mazie velnēni uzbrūk bērniem un nodara tiem pāri, baltie eņģeļi dzen tos prom, bet krāsainie ļauj piepildīt bērnu sapņus.

Ar vecmāmiņas palīdzību sapni noskatījās Elīza Marena Bikše.

Eņģeļu pasaka

Iesūtīja Elīna Ņikiforova

Pa zemes virsu staigāja meitene. Viņa bija bēdīga, skumja un jutās pavisam vientuļa. Ģimene nespēja aizpildīt tukšumu, kas mita viņas sirsniņā. Draugu viņai nebija. Protams, vecāki meiteni iepriecināja, bet viņa alka pēc mīlestības, dziļas un neprātīgas mīlestības. Kādu dienu meitene kā vienmēr ar nokārtu galvu gāja pa ielu, diena bija pelēka un drūma, līdz viņa uzskrēja kam virsū. Tas izrādījās diezgan pagara auguma, gaišās drēbēs tērpies pusaudzis. Meitene pacēla galvu uz augšu, paskatījās uz viņu, un viņas acis iemirdzējās. Zēns smaidīja un skatījās viņas bezgalīgi skaistajās acīs. Meitene atkal nokāra galvu un gāja tālāk, taču ar nelielu smaidu sejā un siltumu sirdī.

Pēkšņi puisis uzrunāja meiteni: – Sveika!

Meitene apstājās un lēnām pagriezās pret izskatīgo puisi. Viņas sirds dauzījās ļoti ātri, tik ātri, ka dažbrīd šķita, ka tā izsprauksies cauri ribām.

Meitene klusā balsī atbildēja: – Sveiks!

Viņa bija apmulsusi, jo neviens nekad nebija meiteni uzrunājis, kur nu vēl puisis. Meitene stāvēja klusēdama un blenza zemē ar dziļu, domīgu skatienu.

– Kā tevi sauc? – jautāja puisis.

– Mani sauc Elīna, – meitene atbildēja. – Un tevi?

Puisis arī nosauca savu vārdu:

– Es esmu Roberts, ar draugiem atbraucām atpūsties, un tagad es dodos uz veikalu. Vai tu, lūdzu, nevarētu man pateikt ceļu? Neesmu šeit bijis, man parādīja virzienu un paprasīja, lai nopērku ko ēdamu vakaram. Tā nu es gāju ar cerībām pa ceļam kādu satikt.

– Jā, protams, ej taisni, vēl uz priekšu un tad nogriezies pa labi, veikals būs redzams.

– Nevēlies sastādīt kompāniju? – viņš mazliet priecīgā balsī jautāja.

Meitene vēl joprojām urbjošu skatienu blenza zemē, viņas sirds pukstēja vēl ātrāk.

– Labprāt! – Elīna atbildēja.

Tā nu viņi gāja pa ielu, sarunādamies par dažādām lietām. Elīnas sirds sāka atplaukt, viņa juta, ka ar viņu kas notiek. Tā bija mīlestība, kas zagās iekšā pa visām spraugām. Elīna bija iemīlējusies garāmgājējā no viena skatiena un uzrunas.

Roberts un Elīna sāka tikties katru dienu, viņiem kopā bija ļoti interesanti un jautri. Roberts bija Elīnas eņģelis, kuru bija sūtījis liktenis, lai izglābtu viņu no pelēkās, drūmās dzīves. Viņš nedarīja neko īpašu, tikai viņu uzrunāja. Dažreiz pietiek ar vienu vārdu, lai mainītu cilvēka dzīvi.

Elīna un Roberts ir kopā vēl šobaltdien, viņi sargā viens otru – viņi viens otram ir sargeņģeļi. Elīna ir ļoti laimīga un tic, ka maigais, mīļais eņģelis paglābis viņu no vientuļas dzīves.

Tādēļ ticiet mīlestībai, esiet laipni – iespējams, viens vārds īstajā vietā un laikā mainīs jūsu vai kāda cita cilvēka dzīvi –, kā arī ziedojiet bērniņiem ar veselības problēmām. Es ticu, ka eņģeļi nolaidīsies pār Latviju!

Eņģelis Rū

Iesūtīja Elīna Kolna, Madonas Valsts ģimnāzijas 8.klase

Reiz dzīvoja eņģelis, vārdā Rū. Viņš bija piedzīvojis visas pasaules asaras un atšķirībā no citiem eņģeļiem nespēja lidot, jo viens viņa spārns bija klibs. Rū bija kļuvis vienaldzīgs pret pasauli un tādēļ klejoja apkārt nemanīts.

Tā pienāca Ziemassvētku laiks. Kādudien eņģelis apsēdās uz soliņa vietējā pilsētas parkā, kur bija nejauši ieklīdis, un sāka vērot apkārtni. Rū pat nepamanīja, kā mazs bērns pietecēja un apsēdās viņam blakus. Šis bērns nebija tāds kā pārējie, viņš atšķīrās: nečaloja, nebija sevišķi smaidīgs, bet gan ļoti kluss. Bērns arī nemanīja eņģeli, vien to, ka ir tik neparasti silti, kaut arī ārā valda ziema. Bērns klusi noraudzījās garāmejošajos cilvēkos un, it kā juzdams, ka kāds viņā klausās, teica:

– Ir Ziemassvētki, tas ir tik jauks laiks. Bet man tā nav. Mans tētis strādā un māmiņa – arī. Viņiem nav laika man, jo jāpelna iztika. Tas vēl sīkums, vislielākās bažas man ir par roku, kurai vajadzīga operācija, bet naudas nav. Ir taču Ziemassvētki, un visvairāk es vēlos būt vesels un svinēt svētkus kopā ar ģimeni.

Eņģelis palūkojās uz puisīti un sajuta, ka nav tik vienaldzīgs, kā viņam pašam šķitis. Viņš sajuta, ka ir vajadzīgs šim mazajam bērniņam. Tāpēc eņģelis piepildīja puisīša kvēlāko vēlēšanos. Sāka krist tūkstošiem sniegpārsliņu, kas zēna sejā lika iezagties smaidam. Kad viņš pārnāca mājās, viņu sagaidīja mamma ar tēti. Abi bija tik ļoti laimīgi – par to, ka radusies iespēja sadziedēt zēna roku, izrādās, kāds apsnidzis vīrs viņiem uzdāvinājis sniegbaltu apsveikuma kartīti ar nepieciešamo naudu. Sākumā vecāki to nespējuši pieņemt, bet, kad viņi vēlējās atdot naudu vīram, viņš bija jau pazudis. Kad sniegpārslas sāka griezties dejā, tās paņēma vīru sev līdzi. Galvenais ir ticēt brīnumam, jo viss piepildās, ja to patiesi vēlas!

Pasaciņa

Iesūtīja Elīna Kolna, Madonas Valsts ģimnāzijas 12.A klase

Vai esat aizdomājušies par to, kādēļ ziemā snieg tik lielas sniegpārslas? Nē? Tad ļaujiet pastāstīt stāstu par eņģeli un Dieviņu, par to, kā abi sadomāja pasaulē ienest labsirdību un cilvēciskumu!
Sen, bet varbūt arī ne tik sen Dieviņš sēdēja uz baltas mākoņmaliņas un skatījās uz zemi. Pa zemi staigāja daudz drūmu un vienaldzīgu cilvēku, katrs ar savu problēmu ēnu, viņi nesmaidīja, nedziedāja un nemaz nedomāja par citiem. Dieviņš nevarēja saprast, vai tiešām uz zemes ir tik slikti. Pagriezis galvu uz otru pusi, viņš ieraudzīja mazu, smaidīgu bērniņu, kas izskatījās tik laimīgs un priecīgs. Bērniņš jutās pasargāts un mīlēts, jo viņam blakus bija vecāki. Šķiet, viss labi un laimīgi, bet tā nebūt nebija, vecāki bija norūpējušies par savu mazulīti, jo viņa bija slima un vecāki visā vainoja sevi.
Vakarpusē Dieviņš, staigājot pa mākoņiem, pārdomāja dienā redzēto un nevarēja saprast, kādēļ ir tā, ka tiem, kuriem ir viss, nekad nav labi, bet tie, kuriem nav nekā, ir laimīgi par katru dzīves sīkumu. Dieviņš nevarēja izmest no galvas mazā bērniņa spožās un dzīvespriecīgās actiņas. Viņš nolēma uz zemi pie mazā jaukuma sūtīt ņipru eņģeli, kas palīdzēs vecākiem tikt ar visu galā, bet pārējiem cilvēkiem sūtīt eņģeļus, kas atvērs acis, lai viņi spētu uz visu paskatīties citādi. Gāja dienas, nedēļas un mēneši, bet Dieviņš īsti nevarēja saprast, kādēļ cilvēkiem baisās problēmu ēnas vēl joprojām iet līdzi. Tad viņš atcerējās par mazo bērniņu, kam bija tik daudz labestības un mīlestības, ka pietiktu visai pasaulei. Dieviņš saprata, ka labestību cilvēkos nevar ielikt, ja viņi paši to nevēlas, tāpat kā iemācīt matemātiku tam, kurš to nevēlas, – bezcerīgi.

Tad viņš uz vienu dienu atņēma cilvēkiem visu, kas viņiem piederēja, visu, kas likās svarīgs, – naudu, darbu, bet pats galvenais – viņš atņēma viņiem kādu no maņām, kādam – dzirdi, kādam – tausti, bet vēl kādam – redzi. Šeit nu sākās darbs sargeņģeļiem, kuri lika cilvēkiem saprast – viņi spēs normāli dzīvot tikai tad, ja iemācīsies cits par citu rūpēties. Tikai tad cilvēki aptvēra, ka līdz šim viņiem bijis viss, ko var vēlēties, vienīgi viņi to nav sapratuši.

Bet kas notika ar bērniņu? Bērniņš nevar palīdzēt citādi, kā tikai dodot savu mīlestību un pretī neprasot neko. Cilvēki sāka novērtēt savus sargeņģeļus un paši kļuva par eņģeļiem tiem mazajiem ķipariem, kuriem bija grūti.

Varbūt ikdienas steigā mums vajag aizdomāties par to, ka mēs katrs varam būt kāda eņģelis, bet galvenais ir nepazaudēt savu labestību pat tad, ja pašiem ir grūti un smagi, jo kādam varbūt ir vēl grūtāk, bet viņš pasaulē skatās ar dzīvespriecīgu smaidu!

Divi sargeņģeļi

Iesūtīja Elīna Kolna, Madonas Valsts ģimnāzijas 11.b klase

Reiz dzīvoja divi sargeņģeļi. Viens no tiem bija sargeņģelis kādai skaistai meitenei, kura dzīvoja bagātā ģimenē. Meitenīti sauca Alise. Tā kā viņas vecāki bija bagāti, draugu viņai netrūka. Otrs sargeņģelis bija ļoti kluss un bikls, tāpat kā viņa sargājamais, meitene, vārdā Elizabete. Meitenes vecāki bija ļoti trūcīgi, taču visas problēmas centās pārvarēt kopā.

Kad Alises ģimenei sākās finansiālas problēmas, daudzi draugi no viņas pamazām atsvešinājās. Sargeņģelis centās Alisei paradīt, ka pasaulē viss nav izmērāms naudā, tāpēc vienu dienu aizveda viņu pie Elizabetes. Elizabetei draugu nebija daudz, jo viņa bija trūcīga un vienkārši ģērbta jauniete. Bet, kā jau sākumā tika teikts, viņai dzīvē bija viss, jo ģimene viņu mīlēja un viņa mīlēja ģimeni.

Alise nekad nebija iedomājusies, ka patiesībā viņai ir viss, jo dzīvē pats galvenais ir mīlestība un ģimene, kas atbalstīs vienmēr.Dažreiz mums vajag sargeņģeli, lai tas ne tikai mūs sargātu, bet mācītu priecāties par visu, kas mums dots, nevis sūdzēties par to, kā mums nav!

Negaidītais eņģelis

Iesūtīja Edvards Kinčs

Kādā mazā pilsētā dzīvoja deviņus gadus vecs zēns, vārdā Kristofers. Viņš nu jau četrus gadus spēlēja futbolu savas pilsētiņas komandā “Futbolisti”. Viņa komanda jau otro gadu pēc kārtas bija iekļuvusi finālā. Kristofers smagi trenējās, jo bija komandas kapteinis.

Bet kādu dienu Kristofera māte brauca mājās, kad piepeši sniegputeņa laikā no meža izskrēja stirnas, viņa, izvairoties no dzīvniekiem, nonāca nelaimes gadījumā un ieskrēja kokā. Zēns par to uzzināja, atnācis mājās no treniņa. Viņam pazvanīja tante. Kristofers nevarēja tikt uz slimnīcu, tādēļ palūdza, lai tante viņu aizved. Nonācis slimnīcā, viņš uzzināja, ka mammai ir lauzta labā roka un kāja un viņa ir bezsamaņā.

Nākamajā dienā bija spēle. Kristofers bija satraucies un nobijies, viņš domāja, ka nespēs spēlēt. Komanda bija sapulcējusies, bet Kristofera vēl nebija. Protams, kad viņš ieradās, visi jau zināja par negadījumu.

Un tad notika neticamais. Pār mazo pilsētu lidoja labsirdīgs un ļoti skaists eņģelis. Viņš nevarēja nesajust Kristofera un viņa ģimenes bailes un satraukumu. Eņģelim bija brīnumainas spējas, ar kuru palīdzību viņš spēja pamodināt māti un izdziedēt brūces.

Par to nekavējoties tika ziņots Kristoferam. Tieši minūti pirms spēles viņš uzzināja jaunumus. Ar neticamu prieku, spēku un ātrumu viņš palīdzēja savai komandai iegūt uzvaru. Satiekot mammu, Kristofers raudāja, jo pirms tam domāja, ka vairs viņu nesatiks.

Saprotot, kas noticis, viņi līdz pat šai dienai ziedo naudu labdarības fondam “Eņģeļi pār Latviju”, jo tic, ka eņģeļi lido pār Latviju vienu reizi gadā.

Eņģelis

Iesūtīja Edgars un Evita 

Bija 24. decembra agrs rīts. Man gribējās visu dienu pavadīt zem siltas segas pie kamīna. Sadzirdēju vecmāmiņas balsi. Viņa sauca mani uz brokastīm. Pēc brokastīm apģērbos un izgāju ārā. Pie kāpnēm mani sagaidīja kaķis Mincis. Es viņu pabaroju ar kaķu barību. Pēc neilga laika mēs ar Minci pamanījām vectētiņu, kurš ar lāpstu vāca sniegu, kas uzsnidzis naktī. Es pajautāju: – Ko tu dari?

Vectēvs atbildēja ar smaidu: – Es tīru ceļu, lai šonakt pie mums ar ragavām varētu atbraukt Santaklauss.

Vectētiņš piedāvāja man paņemt ragavas un pavizināt Minci. Šķūnī atradu ragavas un izvilku tās sniegā. Mincis bija netālu, es paņēmu viņu klēpī, iesēdināju ragaviņās un sāku vizināt. Kaķis ar lielu prieku sēdēja ragaviņās un murrāja. Devos uz augļu dārzu un pēc brīža ieraudzīju, ka pie ābelītes kāds kustas, izrādījās, ābeles mizu ēd zaķis. Mincis šņāca, kļuva dusmīgs un sāka skriet pakaļ zaķim, bet tas ātri vien bija tālu prom.

Pēc neilga laika es jau biju mājās un dzēru karstu tēju, Mincis gulēja uz silta cepļa. Šodien taču ir Ziemassvētku vakars, vakarā mēs ar vecākiem un vecvecākiem brauksim uz dievkalpojumu baznīcā. Tas taču būs īpašais dievkalpojums, un no rīta zem eglītes būs dāvanas no Santaklausa.

Bet… vēl mājās nebija eglītes. Vectēvs to solīja atnest no meža pusdienlaikā, cerams, līdz braucienam uz baznīcu eglīte būs krāšņa un rotāta. Lēni laiks gāja uz priekšu… Kad eglīte jau mirdzēja lielajā istabā, visi posās uz baznīcu… Es ģērbos siltāk, un mēs braucām. Mācītājs stāstīja par Ziemassvētku eņģeļiem – mēs viņus redzam Ziemassvētku eglītēs, skatlogos, vitrāžās, baznīcās, lielveikalos, būdiņās un pilīs kopš neatminamiem laikiem. Cilvēki bez eņģeļiem nevar dzīvot, tāpat kā eņģeļi – bez cilvēkiem. No šā brīža visas manas domas bija tikai par eņģeļiem.

Laiks skrēja uz priekšu. Pat nepamanīju, ka Ziemassvētku vakars beidzies un laiks iet gulēt. Bet miegs vēl nenāca. Es vārtījos no viena sāna uz otru un visu laiku domāju par eņģeļiem. Pēkšņi istabā iemirdzējās gaisma. Es pamanīju, ka kāds apsēdies uz manas gultas un maigi noglāsta matus.

– Kas tu tāds esi? – bailīgi pajautāju svešiniekam.

– Nebaidies no manis, lūdzu, Evita! Es esmu tavs eņģelis.

– Bet spārni tev ir? – caur bailēm pajautāju.

– Protams, ir, – atbildēja eņģelis. – Vai gribi, mēs kopā mazliet palidosim?

– Protams, ar lielu prieku! – atbildēju. Tad iedomājos, kas būs, ja vecāki pamanīs, ka manis nav gultā.

– Nebaidies! – attrauca eņģelis. – Mēs drīz atgriezīsimies.

Eņģelis paņēma mani aiz rociņas, un mēs izgājām no mājas. Debesīs spoži spīdēja zvaigznes, es pat aizvēru acis. Eņģelis novicināja spārnus, un mēs sākām lidot.

– Es lidoju kā putns! – iekliedzos.

Lejā redzēju dīķi, pļavu, ābeļdārzu, kur zaķis grauž ābeles mizu un Santaklauss brauc ar dāvanu maisu. Eņģelis nolaidās augstā kalnā. Mēs sēdējām klusēdami un skatījāmies uz zvaigznēm. Pēkšņi iedomājos, cik labi būtu, ja kopā ar mani būtu kaķis Mincis, suns Boņuks un arī zaķis, kurš grauž mizu. Eņģelis noglāstīja mani un pamāja ar galvu. Kam, ja ne eņģeļiem zināt, ko mēs vēlamies. Pēkšņi es ieraudzīju, ka pa debesīm lido Mincis, Boņuks un zaķis. Šajā brīdī actiņas man sāka aizvērties.

– Es laikam redzu to dīvainā sapnī, – iedomājos.

No rīta mani pamodināja Mincis. Viņš saldi murrāja netālu no sejas. Piecēlos un pastāstīju vecākiem, kas ar mani noticis šonakt. Taču pēc vecāku sejas izteiksmes es sapratu, ka laikam fantazēju. Atgriezos savā siltajā gultiņā un gandrīz sāku raudāt, bet šajā brīdī man degunā iedūrās kas ass. Tā bija spalva no eņģeļa spārniem. Paņēmu spalvu rokās, apskatīju un netālu no sevis ieraudzīju eņģeli, kurš man uzsmaidīja.

Garastāvoklis uzreiz uzlabojās, un es atcerējos, ka sapnī redzēju arī Santaklausu, tāpēc ātri skrēju pie eglītes pēc dāvanām. Vienā mirklī biju pie eglītes, kur kaķis Mincis jau gulēja un ar vienu aci skatījās uz eņģeli, kas karājās kuplā eglītes zarā.

Tagad es zinu, ka mans eņģelis vienmēr ir klāt. Pat ja es viņu neredzu, es viņu jūtu. Es uzskatu, ka katrai meitenei un katram zēnam ir savs eņģelis. Kad atnāk nakts, viņš klusītēm čukst pasaciņas un rāda skaistus sapnīšus. Jums arī viņš ir! Ja būsiet atvērti brīnumam, jūs viņu, tāpat kā es, redzēsiet!

Pasaka par eņģeli

Iesūtīja Eduards Mūrnieks, 8.c klases skolēns Saldus vidusskolā

Tas nebija sen, bet nebija arī tikko.

Un zināt, kas toreiz notika, mums gribas.

Tad nu tā – tas bija pelēcīgs laiks dzīvē kā melnbaltā filmā. Ticība pazudusi, mīlestība pagaisusi. Visapkārt klusums, dzird tikai, kā lietus lāses sitas pret kailo ādu, mainot garlaicībai ritmu.

Bet, vai mainot ritmu, mainās arī saturs?

Uz ielas cilvēki kaut kur steidzas, nepavadot viens otru ar skatienu, un kur šie skrien, kur steidzas… Runā, ka pat dažiem savu ēnu apsteigt esot izdevies…

Bet kas tad tur, kas tas par Vecīti, kam putni garām palido lēnāk, pie kura vējš apstājas, pat steiga saprot, ka nav pieklājīgi skriet? Tieši tik neiespējami nesteidzīgs viņš ir.

Smagiem soļiem garām iet Puišelis, bēdas uz viņa pleciem skolas somas svaru padara tikai lielāku. Būtu drusku vairāk laika, varētu jau Puišelim pajautāt, kas par vainu.

Vecītis pamāj ar roku, un abi piesēž. Viņš jautā: – Kas tev?… Par ko tu?… Kāpēc?…

Puišelis stāsta un stāsta, un stāsta: – Man tas tur!… Par to tur!… Tāpēc!… Paiet laiks – cik? Nemērāms un pilnīgi noteikti nesverams.

Paliek arvien vieglāk un vieglāk.

Vai tiešām vajadzēja tik maz, lai bēdas izgaistu?

Puišelis ar vieglu smaidu atvadās un aizskrien, tik uz mirkli atskatās, lai teiktu: – Paldies!

Bet neviena nav. Kas tas bija?

Vai, mainot ritmu, mainās arī saturs? Laikam jau!

Īpašais eņģelis

Iesūtīja Dilans Niguls-Smits

Reiz dzīvoja eņģelis. Viņš dzīvoja jau tik ilgus gadus, ka nemaz neatcerējās, cik vecs bija. Tas nebija parasts eņģelis, bet gan ļoti īpašs, maziņš eņģelītis.

Viņš gribēja rūpēties tikai par ļoti ļauniem un sliktiem cilvēkiem. Eņģelis centās tos aizsargāt no visa ļaunā un katru dienu lika viņiem domāt labas domas.

Tā kādu dienu visi sliktie cilvēki pārvērtās par labiem cilvēkiem. Eņģelis jutās savu darbu padarījis un devās prom, lai atkal atrastu ļaunos cilvēkus un pārveidotu viņus labākus.Es ceru, ka tādu eņģeļu ir ļoti daudz un drīz visi sliktie cilvēki pārvērtīsies par labajiem.

Tad pasaulē būs tikai labi cilvēki un visi dzīvos laimīgi.

Eņģelīša sirds

Iesūtīja Diāna Čebina

Reiz dzīvoja kāds eņģelis. Viņš bija ārkārtīgi skaists, svēts un labs. Viņa labās rokas spēja dziedēt bērnus ar īpašām vajadzībām. Kādu dienu viņš satika meitenīti, kura bija ļoti izmisusi un nespēja parunāt. Meitenītei bija problēmas ar valodu. To sapratis, eņģelis meitenītei centās palīdzēt visiem saviem spēkiem.Pēc kāda brīža meitenītei sejā uzplauka skaists smaidiņš, kas liecināja, ka cerība ir. Meitene saprata, ko eņģelītis grib panākt.Viņš lika meitenei atgulties mīkstajā zālājā. Paļaujoties uz eņģeļa labo sirdi, meitene to izdarīja – apgūlās un juta, kā kakla daļā viss atbrīvojas, sajuta smagumu galvā un kājās. Pēc maza brīža no meitenes mutes atskanēja pirmā skaņa.

– Paldies tev, Eņģelīt!

Pat Eņģelis pārsteigts jautāja sev: – Vai es to izdarīju? – un saprata, ka acīmredzot viņam ir izdevies…

Abi bija priecīgi un lustējās par padarīto.

Lai ar katru cilvēku, kam vajadzīga palīdzība, šādi notiek – vēlu no visas sirds!

Sargeņģelīši

Iesūtīja Daniels Strokšs

Kādu vakaru puisītis prasīja māmiņai, lai palasa pasaciņu par eņģelīšiem un sniedziņu. Puisītim ļoti patika šī pasaciņa. Viņš ļoti gaidīja sniedziņu, jo pasakā bija teikts, ka katrs sniegā uztaisītais eņģelis aizlido pie kāda cilvēka, kuram nepieciešams sargeņģelis.Puisītis klausījās un aizmiga. Te pēkšņi sapnītī viņš tiešām redzēja, kā no sniega parādās balts, skaists eņģelītis.

Kur viņš dosies? – puisītis nodomāja un nolēma izsekot mazo, jauko eņģelīti.

Eņģelītis apstājās pie dzeltenas mājiņas ar daudziem, daudziem logiem. Zēns pēkšņi pamanīja, ka pie katra loga parādās bērnu sejiņas.

Kas gan šī māju? – zēns ieinteresējās un pēkšņi saprata, ka tajā ārstējas bērni.

Kad puisēns pamodās, viņš redzēja, laukā sasnidzis sniedziņš. Viņš izskrēja laukā un taisīja eņģelīšus, lai tie palīdzētu ikvienam!

Eņģeļa stāsts

Iesūtīja Daniels Dāvis Stankuns

Reiz dzīvoja kāda nabadzīga ģimene. Ģimenē bija divas lielākas meitiņas un viena mazāka. Visai ģimenei patika domāt par slikto, vienīgi mazākajai – par labo.

Meitenīte katru vakaru pateicās Dievam par visu, ko viņš dāvājis. Kādu dienu meitenīte lūdza Dievam, lai viņš dāvā labāku dzīvi. Dievs uzklausīja meitenīti, un kādu vakaru gar viņas logu nolaidās eņģelis. No rīta meitenīte pamodās greznā pilī.

No tā laika ģimene tic brīnumam un dzīvo ilgi un mūžīgi.

Par eņģeļiem

Reiz kādā mazā mājiņā dzīvoja meitenīte Anna. Viņa ticēja eņģeļiem ar skaistiem, baltiem spārniem un ļoti labsirdīgu sirdi. Katru dienu meitenīte zīmēja brīnumskaistus eņģeļus, kuri aizkustināja ikvienu cilvēku.

Sirdspilnā meitenīte katru dienu sapņoja par tiem. Viņa lūdzās ik dienu, ik vakaru, lai sastaptu šo brīnumdaiļo būtni. Reiz Anna sastapa Eņģeli un viņam teica:

– Kāds tu skaists, gluži kā manā zīmējumā!

Eņģelis uz to laipni atbildēja:

– Saki man, Anniņ, tev ir laba sirds?

– Mīļo Eņģelīt, man ir laba sirds, bet ko tu vēlējies?

– Anniņ, es tev uzdāvināšu mazu māsiņu. Tev viņa būs jāsargā un jārūpējas, lai viņai nekā netrūktu.

– Liels paldies, Eņģelīt, es tev apsolu sargāt savu māsiņu kā pašas dzīvību.

Eņģelis Anniņai uzdāvināja māsiņu, skaistu un priecīgu kā pirmā maija saulīte, sārtu un maigu kā avenīte, matiņi viņai bija kā melna ogle un acis – tik zilganas kā dzidrs strautiņš. Tā Anniņa loloja un sargāja savu māsiņu, bet Eņģelis, kas bija iemājojis Anniņas un māsiņas sirdī, palika tur uz mūžīgiem laikiem. Anniņa paaugās un katru dienu Dieviņam pateicās par savu mīļo un gādīgo māsiņu…

Kopš tās dienas arī Eņģelis darīja jaukus un mīļus darbiņus, lai pašam prieks un citiem. Katram vajag savu māsiņu vai brālīti, kas uzmundrinās un samīļos. Pasakāmies par to!!!

Ticība eņģeļiem

Iesūtīja Daina Pekšena

Pirmās sniega pārslas lēni laidās pār tumšo māju jumtiem un pilsētas ielām, viss bija kluss – bija nakts..

Tikai mazā Anna vērās naksnīgajās debesīs un cerēja tur ieraudzīt to, ko cer sastapt visi ne pārāk laimīgie bērni – brīnumu. Šī nebūt nebija pirmā nakts, kad Anna lūkojās naksnīgajās debesīs, viņa nespēja naktī aizvērt acis, jo viņas mazo brāli jau vairākas dienas mocīja drudzis. Jau vairākas dienas viņa mazais deguntiņš bija sārts, ķermenis dega kā ugunīs, un pieri klāja mazas sviedru lāsītes.

Annai nebija nekāds noslēpums, ka tas par neko labu neliecināja. Kā jau šajā aukstajā laikā pieņemts, plašsaziņu līdzekļu diktori stāstīja briesmu lietas. Vai tiešām tas varēja notikt arī ar viņas brāli, kurš ģimenē bija ienācis pavisam nesen?

Tā nu Anna sēdēja un gaidīja, ik pa laikam pār viņas vaigiem noritēja pa kādai asarai. Tas bija pārāk daudz mazai meitenei, kurai vēl nebija nācies samierināties ar to, ka ik pa laikam tuvi cilvēki var atstāt viņas dzīvi uz visiem laikiem.

Pēkšņi kāda nepazīstama balss jautāja: – Ko sēdi nomodā? Ir taču vēls, tādām mazām meitenēm kā tu sen jau bija jābūt gultā!
Anna apstulba, palūkojās apkārt, bet tur neviena nebija.

– Ei, mazliet augstāk!

Viņa pavērsa skatienu uz augšu un tur ieraudzīja baltu, mirdzošu gaismu.

– Kas tu esi? – viņa jautāja.

– Esmu atsūtīts, lai tev palīdzētu. Zinu, ka šeit uz zemes mūs sauc par eņģeļiem. Vai tiesa?

– Vēl līdz šim neesmu sastapusi tādu kā tu! Vai tu esi īsts?

Mazā meitene bija apmulsusi, jo par šīm būtnēm bija lasījusi tikai grāmatās.

– Nu kā to ņem – es eksistēju tiem, kas man tic. Tie, kuriem nav ticības tādiem kā man, nekad man līdzīgos nesastaps. Tātad, ja reiz esmu šeit – tu man tici un cerēji mani sastapt šai naktī, kad neviena vairs nav nomodā.

– Jā, man ir viens lūgums – lūdzu, palīdzi manam mazajam brālim, mēs visi ģimenē ļoti uztraucamies. Es gribu būt lielā māsa, gribu redzēt, kā viņš izaug, gribu kopā ar viņu rotaļāties.

– Nāc man līdzi, – eņģelis aicināja meiteni.

Viņš atvēra durvis uz istabu, kurā gulēja mazais puisēns ar māmiņu, un tad klusītiņām teica: – Tikai nestāsti nevienam, tev tāpat neviens neticēs, jo tikai tādas tīras un gaišas sirdis kā tavējā var noticēt tam, ka es esmu īsts un spēju darīt labu tiem, kas man tic.
Eņģelis ar spārnu pieskārās mazajam puisēnam un teica: – Nu man ir laiks iet…

– Pagaidi, pagaidi, – lūdza mazā meitene, – kad es tevi atkal varēšu sastapt, kur tu mitinies?

– Tavā sirdī, es vienmēr esmu tev blakus un būšu tik ilgi, kamēr tu man ticēsi. Nu man laiks iet!

Eņģelis izgaisa naksnīgajās debesīs. Pārstāja snigt, un lēni uzausa rīta gaisma. Pirmie saules stari pamodināja Annu. Vai viss vakarnakt notikušais bija tikai sapnis?!

Viņa skriešus metās pie māmiņas, kura ar smaidu sejā turēja mazo puisēnu, kuram vairs nebija drudža.
Un tad viņa kautrīgi iesāka: – Mammu, vai ticēsi…

Pasaka jeb Daces īpašais stāsts

Iesūtīja Dace Pušīlova

Reiz sensenos laikos radās sāpe. Tā drūmā, negantā, tā, kura nevienam nav mīļa. Bet viņa radās, un viss. Cilvēki lūdzās, lai sāpes pierimst, un tapa sadzirdēti, jo kāds klusi iečukstēja ausī:

– Es esmu ar tevi!

Cilvēki izbrīnīti jautāja: – Kas tu tāds esi?

– Es esmu eņģelis, kas kaut nedaudz jūs atbrīvos no ciešanām, no bailēm, no sāpēm. Es jūs apsegšu ar saviem baltajiem spārniem un jūsu sāpes mazināšu. Es katru dienu modīšos kopā ar jums, pieklauvēšu pie jūsu sirsniņas durvīm un došu spēku. Spēku dzīvot un pašiem labestību just. Ar katru elpas vilcienu likšu jums saprast, ka es esmu pie katra no jums. Bet vai jūs esat ar mani? Es būšu katra cilvēka sargeņģelis. Es lūdzu no savas sirds par katru no jums, kas dzīvojat uz šīs zemes. Lai ikvienam pietiek spēka caur sāpēm pasauli labāku darīt, ar sirdi just, kuram sāp. Lai spējam saglabāt ticību un cerību sevī, ka par eņģeli var kļūt ikviens no mums, liekot kādam justies laimīgākam, sajūtot un nesot mīlestību sevī, pasakot labus vārdus vai sniedzot palīdzību, kam tā visvairāk nepieciešama. Es lūdzu par savu zemi un mieru uz zemes. Bet tu, cilvēk, arī to vari, kaut tev nav spārnu. Tev tikai jābūt kopā ar mani – pateicoties, lūdzot, palīdzot un mīlot! Uzliekot roku uz mazā cilvēciņa sirds un dodot savu mieru un mīļumu. Es tev došu spēku baltas domas domāt un labus darbus darīt! Es būšu kopā ar ikvienu no jums! Tikai ļoti, ļoti jāgrib, jātic un jāsargā, paraugoties debesīs un lūdzot! Lūdzot par bērniem, sirmgalvjiem un mums visiem, kam sāp! Un tu jau esi eņģelis!

Sargeņģelīši

Iesūtīja Beāte Skrabutena

Ziema. No debesīm birst baltas, smalkas sniegpārsliņas. Tās krīt tik lēni un rāmi un nolaižas uz māju jumtiem. Visas mājas izskatās gandrīz vienādas. Atšķiras tikai krāsainie sienu sāni. Tomēr ir kas tāds, kas neatkārtojas nevienā no šīm mājām, – iemītnieku dzīves stāsti. Kādā mājā mīt kāds sirdzējs, bet citā – kāds tikko izveseļojies. Tomēr šajā ciemā cilvēki jūtas nedaudz labāk nekā citos, jo tic – kāds eņģelītis vienmēr viņiem ir blakus.

– Katram cilvēkam ir sargeņģelītis, – tā saka mana mamma, bet man liekas, ka tā nemaz nav. Es zinu, ka man tāds ir. Zini, kāds viņš izskatās? Viegls, balts un ar zeltainu kronīti galvā. Viņu katru reizi sarūgtina manas pārgalvības, un tad viņš paliek uzstājīgāks. Dažreiz viņš pat pabiedē – ja neklausīšos viņā, man vairs nebūs sava sargeņģelīša.

Tavs eņģelītis tevi apciemo arī naktī, aizsargā tevi un atnes jaukos sapņus. Pēc tam viņš ar saviem smalkajiem spārniem aizlido uz mājvietu – balto, mīksto mākoni, no kura dienu no dienas tevi vēro un ir par tevi nomodā.

Tavs mazais eņģelītis nu traucas pie tevis. Tu esi slimnīcā, un ārsti saka, ka tev tur jāpaliek vēl ilgi. Tu uztraucies, bet jūti, ka uz tava pleca kāds ļoti klusi apsēžas, tu pagriezies, nekā nav. Tu iemiedz.

Pamostoties tu redzi, ka uz blakus esošā galda stāv maza, balta lapiņa.

“Tuvu Ziemassvētki. Es varēšu izpildīt vienu tavu vēlēšanos. Atsūti man to! Tavs Sargeņģelis.”

Sargeņģelis

Iesūtīja Ritvars Zaharāns, Ludzas pilsētas ģimnāzija, 5.b klases skolnieks

Šorīt pamodos ļoti agri, jo mans miedziņš bija kaut kur pazudis. Piegāju pie loga un uzmanīgi vēroju vēl snaudošo pilsētu.
Pēkšņi uz palodzes nolaidās pirmā sniegpārsla. Uzmanīgi to aplūkoju. Tāda savāda, interesanta, balta un nedaudz noslēpumaina.

No kurienes tā uzradās? Kā klājas? Vai tā jau vēsta, ka drīz būs pirmais sniegs?

Ilgi raudzījos rīta viešņā, bet bija jau laiks doties uz skolu.

Vakarā aizmiegot, sapnī redzēju sava rīta paziņu. Tā maigi piekļāvās manam vaigam un klusi čukstēja: – Es redzu, ka tu esi labs zēns, mani nepaņēmi rokās un neizkausēji, kā to dara citi bērni. Par to es tevi dāsni atalgošu. Es kļūšu par tavu sargeņģeli. Un tu vari vēlēties sev trīs vēlēšanās.

Pamostoties ilgi pārdomāju sapnī redzēto. Nopriecājos, ka man ir savs eņģelis, kurš būs līdzās vienmēr. Bet vēlēšanās? Es ilgi domāju un vēlējos pirmo – lai visi bērni būtu veseli un laimīgi. Otrā – lai cilvēki būtu paēduši un neciestu badu. Trešā – lai būtu miers un saticība visapkārt.

Man jau pašam neko nevajag, jo man ir savs sargeņģelītis, kurš vienmēr ir man blakus.

Zēna eņģelis

Iesūtīja Artūrs Ošmanis

Zēns, vārdā Kārlis, dzīvoja pilsētas nomalē, un uz skolu viņam bija jāiet gar šoseju, kur visu laiku brauc mašīnas… Kādā miglainā pirmdienas rītā zēns gāja uz skolu, kad viņu pēkšņi nejauši aizķēra mašīna. Zēns gulēja bezsamaņā aptuveni desmit minūtes, pirms ieradās ātrā palīdzība. Viņu aizveda uz tuvāko slimnīcu, kur dzīvība karājās mata galā un viņam nācās cīnīties par izdzīvošanu.

Tajā naktī uz otrdienu viņu uzrunāja eņģelis, kurš viņam vēlējās palīdzēt. Zēnam kļuva labāk, jo eņģelis visu nakti bija viņam blakus. Nākamajā rītā Kārļa veselības stāvoklis uzlabojās. Kad viņu izlaida no slimnīcas, Kārlis devās mājās, kur viņu jau gaidīja ģimene un radinieki. Viņi nosvinēja Kārļa atgriešanos, visi ieturēja svētku vakariņas un devās gulēt.
Naktī Kārli vēlreiz uzrunāja tas pats eņģelis, kas viņam palīdzēja izdzīvot. Zēns ar savu eņģeli runāja gandrīz visu nakti. Kad sāka aust saule, eņģelim bija jādodas prom pie citiem bērniem, kuriem arī vajadzīga palīdzība. Viņi vēlreiz atvadījās, un eņģelis devās prom.

No rīta mamma viņam jautāja: – Par ko tu naktī sapņoji?

Zēns atbildēja: – Es sapņoju par savu eņģeli, kurš man izglāba dzīvību, un zinu, ka vienmēr būšu drošībā un pasargāts…

Mums katram ir savs eņģelis, kurš ir gatavs mums palīdzēt, tikai jāiemācās viņu sadzirdēt…

Eņģeļi

Iesūtīja Artis Grunde

Uz pasaules dzīvo ļoti daudz dažādu eņģeļu. Dzīvie eņģeļi, kas dzīvo uz zemes, staigā starp mums. Eņģeļi, kuri dzīvo debesīs, ir dvēseles. Katram eņģelim ir iedalīta sava loma un pienākums. Eņģeļi savstarpēji apspriežas un sazinās. Viņiem visiem ir vienāds mērķis – palīdzēt un aizsargāt cilvēkus. Vislabākie un spēcīgākie ir Mīlestības, Miera un Laimes eņģeļi. Tie katrs pa vienam un visi kopā spēj paveikt brīnumdarbus.

Cilvēka ticība dara eņģeļus spēcīgākus.

Eņģeļi dzīvoja, dzīvo un dzīvos mūsu sirdīs vienmēr. Galvenais ir ticība.

Brīnumi notiek!

Eņģelis

Iesūtīja Arnita Zeltiņa

Eņģelis ir tas, kurš mūs aizsargā bīstamos un grūtos brīžos. Viņš mūs redz, varbūt arī dzird, bet mēs viņu neredzam un nedzirdam. Sargeņģelis sargā ne tikai vienu cilvēku, bet arī visu ģimeni, jo ģimene ir svarīgāka nekā sveši cilvēki.

Eņģelis ir kā kronis visam. Ko mēs darītu, ja nebūtu sargeņģeļa?!? It īpaši pensionāriem ir grūti staigāt, elpot un daudz jāstrādā. Tāpēc sargeņģeļa ir žēl, jo viņam ir daudz darba. Sargeņģeļi palīdz arī tikko dzimušiem bērniņiem. Arī man ir savs sargeņģelis, tāpēc es jūtos droši.

Es pat nezinu, ko darītu bez sava sargeņģeļa.

Es novēlu, lai nevienam nepazūd savs sargeņģelis!

Mani eņģeļi

Iesūtīja Annija Skreitule, 11 gadi

Kaut kur tālu aiz kalniem, upēm, ezeriem mīt eņģeļi. Tie ir visur uz zemes. Eņģelis ir katram cilvēkam. Eņģelis mīt katrā. Mazajos bērniņos ir mazi, augoši eņģeļi, bet lielajos, pieaugušajos cilvēkos eņģeļi ir jau lieli. Bērni parasti saka, ka eņģeļi ir debesu cilvēki, kuri skatās uz mums no mākoņiem. Bet nē! Eņģeļi ir mūsu svētie gari, kuri sargā mūs no bēdām un raizēm un palīdz ieviest mūsos prieku, jautrību un mīļumu. Kad cilvēks dodas pie Dieva, eņģelis kļūst vēl lielāks, jo iegūst cilvēka dvēseli un nēsā to līdzi.

Tāpēc eņģeļi nekad nemirs un neizzudīs, jo tie aug!

Tādi ir mani eņģeļi!

Eņģeļa Tobija labais darbs

Iesūtīja Annija Jansone, Stendes pamatskolas 3. klase

Reiz dzīvoja eņģelis Tobijs, kuram ļoti patika palīdzēt bērniem. Kādu dienu eņģelis lidoja garām kādas meitenītes mājai. Viņš ieraudzīja meitenīti, kura bija tik mīļa, ar skaistām, zilām acīm un dzelteniem, sprogainiem matiņiem – kā maza princesīte. Viņš pielavījās pie lodziņa un dzirdēja, kā meitenīte klusītiņām ievēlās vēlēšanos. Meitenīte uz Ziemassvētkiem gribēja saņemt mazu, pūkainu un mīlīgu draudziņu – kaķīti. Pēkšņi meitenīte noskuma, jo zināja, ka vecāki nevar atļauties mājās vēl kādu dzīvu radību, jo par to ir jārūpējas un ģimene bija bez darba.

Eņģelis Tobijs nolēma meitenes vēlēšanos piepildīt. Viņš naktī ielavījās vecāku istabā un uzrakstīja sapņu zīmīti. Vecāki nosapņoja savu sapnīti un no rīta smaidīgi devās savās gaitās. Viņi bija atraduši darbiņu. Cik tas bija jauki!Laiks bija izpildīt meitenītes vēlēšanos, bet eņģelītis nekur nevarēja atrast mazu, mīlīgu kaķēnu.

– Kur lai viņu meklēju? – domāja Tobijs. Pēkšņi Tobijs atcerējās par dzīvnieku patversmi. Patversmē viņš ieraudzīja kaķēnu, kādu vēlējās meitenīte.

Tobijs kaķēnu iesaiņoja un nolika zem eglītes. Ziemassvētku rītā meitene ieraudzīja dāvanu, atvēra un ieraudzīja kaķēnu. Viņa bija ļoti priecīga un laimīga. Viņa ticēja, ka ir tāds Ziemassvētku eņģelis. Paldies tev, eņģelīt!

Pasaka par eņģeli

Iesūtīja Annemarija Irbīte

Reiz sensenos laikos dzīvoja kāds eņģelis. Viņš bija skaists un cēls, ar zeltainām matu lokām un debesu zilām acīm.
Eņģelis dzīvoja baltos putu mākoņos un skatījās uz zemi no augšas. Kādu dienu viņš prātoja par to, kas gan tur notiek. Tā viņš izdomāja pirmo reizi nolaisties uz zemes un aplūkot to tuvumā. Kad eņģelis nolaidās, viņš ieraudzīja skaistus kalnus, brīnišķīgas ielejas un zaļas pļavas.

Eņģelis lidoja virs biezajiem mežiem un aizskāra koku galotnes ar spārnu galiem. Tik skaista bija pasaule! Lidodams eņģelis vēroja cilvēkus, ciematus un pilsētas. Viņš redzēja, kā bērni spēlējas un smejas, bet viņu vecāki ar mīlestību pilniem skatieniem uz viņiem noskatās. Eņģelis skatījās uz visu labo, ko cilvēki darīja cits citam.

Drīz arī pienāca nakts un iestājās tumsa. Eņģelis nolaidās kādā pļavā, apgūlās un vēroja naksnīgās debesis. Tajās spoži mirdzēja zvaigznes, un mēness apspīdēja tumšos plašumus. Eņģelis jutās laimīgs un priecīgs, ka nolaidies uz zemes.

– Šeit viss ir tik jauki un skaisti, – viņš nodomāja. Pienāca rīts, un pasauli pārņēma gaisma. Tālumā bija dzirdamas putnu balsis. Rīts bija dzestrs, un laukus klāja plāna migla. Eņģelis turpināja savu ceļu un devās tālāk, lai redzētu, kas notiek citur uz pasaules.
Tā viņš atkal lidoja pāri plašumiem, līdz nonāca nākamajā pilsētā. Šeit eņģelis pirmo reizi redzēja ciešanas. Pilsētā valdīja ļauns valdnieks, kurš cilvēkiem nevēlēja labu. Tas eņģelī iedvesa šaubas un neizpratni, jo viņš domāja, ka uz zemes nav ciešanu. Nekavējoties viņš nolaidās pilsētā. Cilvēki uzlūkoja eņģeli ar lielu izbrīnu. Viņi nezināja, kas viņš bija un kādēļ šeit ieradies.
Eņģelis steidzās pie slimajiem un viņus izārstēja. Cilvēkiem, kuri cieta badu, viņš deva ēdienu. Tiem, kuriem nebija pajumtes, viņš deva jumtu virs galvas, bet ļaunajam vadonim viņš iedeva daļu savas labās gribas, lai tas spētu būt labs pret citiem. Cilvēki apbrīnoja eņģeli un viņa labos darbus. Viņš pats juta gandarījumu par izdarīto, bet saprata, ka jādodas tālāk, lai palīdzētu citiem.
Tā viņš turpināja savu ceļu. Viņš saprata, ka daudz kur valda nekārtība un ciešanas. Ar vislielāko prieku viņš palīdzēja cilvēkiem, kuriem gāja slikti. Viņš par tiem rūpējās un tos mīlēja. Eņģelis katrā cilvēkā iedvesa labo. Kad eņģelis bija palīdzējis visiem, kuriem vajadzēja, viņš devās atpakaļ uz debesīm.

Vēl joprojām viņš uz mums skatās no augšas. Ik pa laikam viņš nolaižas uz zemes, lai palīdzētu cilvēkiem un dotu viņiem padomus. Eņģelis vienmēr uzmana mūs visus un vairo uz pasaules labo.

Pasaka par Mazo eņģeli

Iesūtīja Anna Šeila Ruhmane

Reiz sensenos laikos, kad eņģeļi staigāja pa zemes virsmu starp cilvēkiem, piedzima Mazais eņģelis. Arī eņģeļiem, tāpat kā cilvēkiem, piedzima mazi eņģelēni un tad, kā jau visi, izauga. Visi reiz pieauga un pildīja savus pienākumus darīt labu pasaulē. Bet viens eņģelītis piedzima ar ļoti īpašu dāvanu!

Šis īpašais bija Mazais eņģelītis. Viņš kā piedzima, tā arī augumā nestiepās. Viņam bija dota pati īpašākā dāvana – spārni. Mazais eņģelis bija viens no retajiem, kam paveicies ar spārniem. Kad Mazais eņģelis auga, viņš apguva dažādas lietas… Lai, kad viņš būtu pieaudzis, varētu darīt savu darbu labāk par visiem. Viņš izmēģināja visu, bet nekas viņam nepadevās. Mazais eņģelis sāka zaudēt cerību atrast savu talantu, bet tad kāds no gudrajiem senčiem viņam iedeva loku un bultas. Tikai nepārprotiet, eņģeļi nebija ļauni! Šīs bija īpašas bultas…

Tā kā Mazais eņģelis vienmēr bija bijis romantiķis, viņam piešķīra Mīlestības bultas. Mazais eņģelis palīdzēja cilvēkiem atvērt acis mīlestībai. Viņa uzdevums bija atrast divus cilvēkus, kuri bija kā radīti viens otram, un abiem trāpīt ar vienu un to pašu īpašo bultu. Arī senči domāja, ka Mazais eņģelis šai misijai ir īstais. Mazajam pašam patika šis darbiņš, tāpēc viņam tas ļoti labi padevās. Viņš bija mazs un varēja lidot, viņu neviens nekad nepamanīja…

Tā Mazais eņģelis visu savu dzīvi pavadīja, savedot cilvēkus kopā, un tas viņu darīja ļoti laimīgu. Tagad, protams, laiki ir mainījušies un eņģeļu vairs nav starp mums, cilvēkiem, bet viņi vēl joprojām katrs kārtīgi pilda savus pienākumus. Kas attiecas uz Mazo eņģeli… Mūsdienās viņu sauc par Mīlestības eņģeli. Un viņš vēl šodien pilda savus pienākumus…

Pasaciņa par eņģeli

Iesūtīja Anna Marija

Eņģeļu ir daudz, bet es gribu pastāstīt pasaku par vienu jauku eņģeli, kurš vienmēr atnāks palīgā, dos padomu un ieteiks pareizo ceļu.

Reiz Eņģelītis palīdzēja mazai meitenītei, kura no rīta pamodās un ieraudzīja skaistu tauriņu. Viņa skrēja tam pakaļ, bet tauriņš aizlidoja uz mežu, un meitene aizsteidzās tam pakaļ. Viņa attapās tumšā, lielā mežā, nobijās un sāka raudāt. Meitenīte skrēja pa mežu un sauca palīgā, bet neviens nedzirdēja un nenāca viņu glābt.

Kad meitene zaudēja cerības atgriezties pie saviem mīļajiem, viņas sargeņģelis to sajuta, pielidoja klāt un ausī iečukstēja: – Redzi, priekšā balta taciņa! Skrien pa to, un es iešu tev pa priekšu.

Meitene tiešām pamanīja balto taciņu, kuras agrāk nebija. Viņa skrēja aiz eņģeļa, līdz ieraudzīja gaismu un savu māju. Pie mājas stāvēja sargeņģelis un māja viņai ar roku. Viņa pieskrēja pie sargeņģeļa, kurš teica: – Nekad neej prom no mājām, jo tavi vecāki ļoti uztraucas.

Meitene pateicās savam sargeņģelim un ieskrēja mājā. Pie galda, uztraukušies par meitiņu, sēdēja viņas vecāki. Viņi ieraudzīja savu meitu un laimīgi apskāva, prasot, kas atgadījās, un meitene pastāstīja, ka viņai palīdzējis sargeņģelis.
Kad meitene izauga, viņa vienmēr atcerējās šo notikumu un vienmēr pateicās savam sargeņģelim par palīdzību. Meitenei nenojaušot, viņš vienmēr bija viņai klāt un palīdzēja.
Mēs nedrīkstam padoties. Mums ir jāatceras, ka katram blakus atrodas savs sargeņģelis, kurš palīdzēs un atbalstīs, bet, pats galvenais, neaizmirstiet viņam pateikt paldies. Viņš vienmēr atnāks palīgā arī tad, kad mēs to negaidīsim.

Sargeņģelis katram ir,
Bet vai mēs to zinām?
Palīdz viņš un aizsargā,
Dod padomu viņš labu arī.
Palīdzēs viņš katram,
Neprasot viņš atnāks,
Jāpasakās viņam,
Jāpasaka labu vārdu!

Vēstules sargeņģelim – Mammai

Iesūtīja Anna Kivriņa

Māmiņ, es esmu šeit! Vai Tu mani jau jūti? Tu gaidīji mani? Zinu, ka jā! Tikai neuztraucies, viss būs kārtībā. Esmu vesela. Jā, esmu meitene un jūtu, ka Tu vēlējies tieši mani. Es izvēlējos Tevi, sēžot uz mākoņa maliņas, jo zināju, ka Tu man būsi īstā.

Māmiņ, lūdzu, nerājies uz brālīti. Ja Tu tā dari, man paliek skumji. Paldies, ka uzklausīji mani!

Jūti un redzi, ka esmu paaugusies? Man patīk, ka Tu glāsti savu punci, jo es jūtu, ka Tu glāsti mani.

Jā, tas bija mans pirmais spēriens! Tu to negaidīji, vai ne? Bet zinu, ka Tu par to priecājies. Nē, nē… pacieties vēl, šobrīd vairāk nebūs spēriena!

Tev vairs neder Tavas iemīļotās drēbes? Piedot, bet man ir jāaug. Kad es piedzimšu, Tu atkal varēsi tās vilkt.

Nesaki tā! Es būšu un esmu vesela. Tu nedrīksti uztraukties par to.

Mammu, kas tas ir? Fuuu… man paliek slikti! Ej prom no šīs vietas, man nepatīk! Lūdzu, neelpo to! Tas man kaitē. Lūdzu, neatgriezies vairs tur!

Pērc šo, man patīk. Es priecātos šādu redzēt sev uzģērbtu pirmajā dzīves dienā. Es to neredzu, bet jūtu, ka Tev tas patīk, un zinu, ka tas būtu man piemērots.

Apsēdies, atpūties! Tev ir grūti. Mazliet vēl pacieties, drīz jau es ieraudzīšu lielo pasauli.

Tev ar tēti ir tik jautri, kad es savu kājiņu paceļu un iespiežu kā zīmogu Tavā vēderā. Paldies par smiekliem un pozitīvajām emocijām. Es smejos kopā ar Jums.

Māmiņ, ej jau gulēt, atpūties! Rīt, jau rīt es būšu klāt! Esmu atpūtusies, izaugusi un gatava ieraudzīt pasauli. Gaidi mani!
…
Man ir auksti. Māmiņ, kur Tu esi?

Šīs mirdzošās acis, maigās, siltās un spēcīgās rokas, zīdainie mati, maigās lūpas. Tu esi tas eņģelis, kuru sauc par mammu! Nelaid mani vaļā, sargā un vienmēr esi ar mani kopā, ja ne blakus, tad sirdī!
Es mīlu savu sargeņģeli – MAMMU!

Eņģeļi

Iesūtīja Anna Dirvele

Visa zeme bija balta un tīra. Koki bija tikuši pie jauniem, spīdīgiem tērpiem. Sniegpārslas draiski dejoja. Visus jumtus rotāja dzidrās, spīdīgās lāstekas, kuras tik ļoti atgādināja ledenes. Aiz sniegotajiem kalniem, uz kuru fona izcēlās staltās, graciozās priedes un egles, bija maza mājiņa.

Mājiņa bija parasta un ļoti maza, taču iekšā mājiņā dzīvoja eņģeļi. Lieli, mazi – eņģeļi cītīgi gatavojās Ziemassvētkiem. Katram bija savs uzdevums: citi darināja rotājumus, citi gāja pēc staltās egles, kura kā līgava mežā dejoja vēja deju, citi eņģeļi cits citam gatavoja dāvanas un cepa piparkūkas, kuru smaržu juta visā mežā. Eņģeļi vienmēr bija priecīgi, īpaši tie priecājās par sniegu un skaistajām leduspuķēm, kas kā brīnums uzziedēja uz mājiņas logiem. Mājiņā vienmēr valdīja prieks un līksmība, tajā bija silti un omulīgi ikkatram meža iemītniekam, kurš nāca apsildīt ķepas vai nosalušo degunu.

Ciemiņi, kuri mājiņā bija ieskauti līksmībā un vīraka reibinošajā smaržā, kas vienmēr smaržoja pēc tikko uzziedējušas ziedu pļavas, tika cienāti ar gardu medus tēju, kas sasildīja dvēseli. Protams, eņģeļi Ziemassvētkus nesvinēja vieni, tie aicināja visus meža iemītniekus pie sevis, lai visu sirdīs valda līksmība, jo tas taču bija eņģeļu galvenais prieks – sarūpēt svētkus arī citiem, lai visiem ap sirsniņu kļūtu silti un arī domas kļūtu gaišas.

Pasaka par eņģeli

Iesūtīja Anita Zeiliņa

Reiz sensenos laikos, kad zāle bija divreiz zaļāka, kādā tāltālā zemē dzīvoja eņģelis, kurš visiem vēlējās palīdzēt.

Ja zirgs vilka smagu vezumu pa ceļu, eņģelis tūdaļ steidzās palīgā un – viens, divi – zirgu ar visu vezumu nogādāja tur, kur tiem bija jānonāk. Līdzi eņģelis paķēra arī cilvēku, kurš uz vezuma sēdēja. Cilvēks nepaspēja pat acis samirkšķināt, kad jau bija galapunktā. Viņš domāja, ka braucot pa ceļam ir aizmidzis, bet tā nebija taisnība. Te bija līdzdarbojies eņģelis.

Ja mamma no rīta brokastīs vārīja mannā putru, viņa nepaspēja ne acis samirkšķināt, kad putra bija gatava, salikta pa šķīvjiem, un varēja visus aicināt uz maltīti. Mamma domāja, ka ir par kaut ko aizdomājusies un tāpēc neatceras, kā uzvārījusi ūdeni, kā bērusi mannu, kā maisījusi un salikusi pa šķīvjiem, bet tā nebija taisnība. Te līdzdarbojās eņģelis.

Ne vienmēr eņģelim tā veicās. Reizēm zirga vietā vezumam priekšā bija iejūgts ēzelis. Ēzelis iespītējās un gribēja vezumu vilkt pats, nevis – viens, divi – ļaut eņģelim to nogādāt vajadzīgajā vietā ar visu cilvēku. Te neko nevarēja pasākt. Ja pats, tātad pats…
Reizēm mamma no rīta nevis vārīja putru, bet – viens, divi – paķēra brokastu pārslu paku, pakratīja, iebēra bļodiņā un tik ātri uzlēja pienu, ka eņģelis nepaspēja ne acis samirkšķināt, kad viss jau bija gatavs, un viņam te nebija ko darīt.

Tādās reizēs eņģelis saskuma, jo viņa palīdzība nevienam nebija vajadzīga.

Ja tu, kādā tāltālā zemē būdams, neatceries, kā esi tur nonācis, zini, ka līdzdarbojies eņģelis. Bet var būt arī tā, ka esi krājis naudu, pircis biļeti un ilgi lidojis vai braucis, lai es tev izstāstītu šo pasaku.

Eņģeļa spārni

Iesūtīja Anita Anna Zaķe

Tu, mans mazais eņģeli,

bēdu un prieka skartais…

Tava mazā eņģeļa sirds,kur pērļu asaras mirdz…

Tavi mazie eņģeļa spārni,tie pārspēt spēj spāri…

Tūkstoš eņģelīši

Iesūtīja Anija Žīgure

Mirdz tur augšā zvaigžņu tīkli,

Tā kā tūkstoš eņģelīši.

Katram pasaulē ir viņi,

Tikai acīm neredzami…

Augstu, augstu debesīs ir atrodama kāda valstība. Šajā gaišajā labestības mājoklī atrodas tik daudz gaišu un sirsnības pildītu miera nesēju – tos nav iespējams saskaitīt…Šī debesu māja ir skaistākā un pati dabiskākā uz pasaules – debess zilo krāsu laistītās sienas, maigi plūstošo pārslu lustras, auksti staltās un spožās ledus loga rūtis, maigi siltie un mīkstie mākoņu paklāji šo valstību grezno ik dienu.Katram, kas nācis pasaulē šajā, ir dzīves darbiņš, kas jāpaveic. Iedomājies, tāpēc mēs dzīvojam šeit, uz zemes, jo Eņģeļi mūs sūta. Lai katram no mums spēka un drosmes netrūktu, mūs visus kāds sargā. Vai zini, kāds katram vārds? Nē? Es arī to nezinu, bet vienu gan zinu, ka gaišuma mājoklī nav cilvēku, tur dzīvo EŅĢEĻI.Katru dienu, nedēļu, mēnesi un gadu gaismas nesēji tevi iedrošina, mierina, aicina piedot, tikai ir jāiemācās sadzirdēt. Svarīgākais ir tas, ka patiešām jātic, ka Eņģelis var palīdzēt. Katrs spertais dzīves solis ir Eņģeļa aizsardzības pilns, katra sajūta ir gaismā radīta, skumjas ir dzīves daļa, ko pārvarēt un aizmirst palīdz labestības pilnie Eņģeļa skati no augstās debesu mājas. Šajā mājoklī ikviena lūgšana tiek uzklausīta, katra sirds tiek sasildīta, katrs cilvēks – mīlestības piepildīts un pasargāts no savām bailēm. Ticot, lūdzot tu to piepildīsi.Vai esi reiz Eņģeli uzrunājis? Vai vēlies kaut reizi ko pajautāt? Droši to dari! Eņģeļi tevi sadzirdēs, tikai neaizmirsti vienu, patiesi vēlies no visas sirds. Iedomājies, lūdz un skaties tur – augstajās debesīs – dienā, kad gaisma spīd, vai naktī, kad mēness sev pajūgu ar zvaigznēm tin…Kad Eņģeļi tevi sadzirdēs, tie gaismas spārniem atnesīs cerību pildītu staru un spēka garozu garu, lai dzīves dienas uz zemes, sirsnības, laimes un veselības tītas.Atceries, Eņģeļi lūkojas ik dienas un lido pār zemi ik mirkli, lai dusmas un naidu kopā skautu un uzmestu augstu debesīs, kur aukstās sirdis tie sasildīt spēj tā, lai labais spēj uzveikt naidu. Tev tiek piedots, un gaidi nu gaismu, kas tavu sirdi apskaus pavisam maigi.Tici labajam, un gaisma tavā ceļā nezudīs arī tad, kad tumšais mākonis garām ies.

Cerība, kas Eņģeļa spārnos tīta, tev ceļu vienmēr ierādīs.

Vai lieliska nav šī burvīgā māja? Jā… vispatiesākā! Paldies tev, Eņģelīt, ka esi man līdzās!

Visīsākā pasaka

Iesūtīja Andris

Es gribu būt eņģelis. Sargeņģelis. Paldies jums. Es sargāšu no ļaunuma mammu!

Sirds eņģelis

Iesūtīja Andra Gaigala

Dienā, kad debesis ir zilas kā jūra, naktī, kad zvaigznes mirdz spožāk par sauli, pasaulē ierodas eņģeļi. Viņi zina, kas ļaudīm vajadzīgs. Katrs eņģelis izvēlas kādu cilvēku vai ģimeni un, viņiem nemanot, vienmēr ir klāt, lai radītu prieku, nestu sirdsmieru un ļautu noticēt brīnumam. Neviens nezina un pat nenojauš, no kurienes eņģeļi nāk. Arī es nezināju, līdz sastapu savu eņģeli. Tas notika pavisam nejauši – kādā vakarā, kad gaiši mēness stari skāva zemi, man šķita, ka līdzās ir vēl kāds. Tomēr tuvumā nevienu nemanīju. Sāka snigt. Tas bija pirmais šīgada sniegs. Vieglas sniegpārslas, lēni planēdamas, piepildīja apkārtni. Pastiepu plaukstu, uz tās nokļuvušas, visas sniegpārsliņas izkusa, tikai viena, neparasti liela, palika plaukstā, sildot silti, jo silti.

– Kāda savāda sniegpārsliņa! – nodomāju. – Ko lai ar to daru?

Nevarēju tā vienkārši izmest no plaukstas. Liku kabatā un nesu mājās. Istabā to novietoju uz galda, tomēr arī siltumā sniegpārsliņa neizkusa, vien kļuva vēl spožāka. Vēlreiz ieskatījos neparastajā mirdzumā un apmulsu – šķita, ka ir apstājies laiks. Izgaisa ikdienas rūpes, domas pārņēma neierasts miers. Tad notika brīnums – sniegpārsliņa sāka augt arvien lielāka, līdz piepildīja visu telpu.

– Nebaidies, – atskanēja samtaina balss, – tu esi manā sapnī. Es tevi vedīšu ceļojumā, kādā nekad neesi bijusi – tu redzēsi pasauli eņģeļa acīm.

Kad apjautu notikušo, vairs neatrados istabā, caur virpuļojošām sniegpārslām traucos man nezināmā virzienā. Man nebija spārnu, tomēr es lidoju, kamēr nonācu vietā, kas atgādināja okeānu.

– Tu esi starptelpā starp divām pasaulēm – zemes un eņģeļu, – atskanēja man jau zināmā balss. – Tagad skaties uzmanīgi!
Patiesi, līdzko ieskatījos vērīgāk, pamanīju, ka apkārt traucas baltas būtnes. Tās redzēju pirmoreiz, bet nopratu, ka tie ir eņģeļi.

– Redzi? Viņi gaida mirkli, lai dotos uz zemi. Mums, eņģeļiem, ir nojauta, mēs lasām domas un no attāluma jūtam cilvēkus, kuriem esam vajadzīgi. Šie eņģeļi vēl meklē, viņi grib sadzirdēt īsto cilvēku un ģimeni, lai dotos tur, kur viņus gaida. Eņģeļi, kas izpildījuši savu misiju, atkal atgriežas starptelpā. Mēs sargājam jūsu mieru, esam līdzās. Mēs piepildām sapņus, bet cilvēkiem nepiederam, un cilvēki nepieder mums. Mēs esam jūsu pavadoņi, atbalsts un cerība. Ar mums jūs kļūsiet labāki. Atceries – ar mums jūs kļūsiet labāki! – vēlreiz izskanēja eņģeļa balss.

– Tagad tu zini, kā nonākam pie cilvēkiem, tev jāredz, kā mēs palīdzam cilvēkiem kļūt labākiem.
Es atkal traucos tālāk. Zibēja krāsas, gluži kā ejot cauri varavīksnei. Tad izdzirdēju troksni, iesākumā tas atgādināja negaisa dunu, līdz kļuva neciešami skaļi.

– Tā ir dēmonu valstība, šeit eņģeļi cīnās ar cilvēku ļaunajām domām.

Visapkārt zibēja ēnas un gaisma. Ikreiz, kad gaisma pārņēma kādu ēnu, atskanēja blīkšķis, it kā būtu pārsprādzis milzumliels balons.

– Vēl ēnas nebeidzas, bet mēs ceram, ka reiz to nebūs. Ir cilvēki, kuru domas un darbi rada ļaunuma ēnas, mēs cenšamies tās iznīcināt. Mēs darām un darīsim visu, lai ļaunais izgaistu. Labajam jāuzvar. Iegaumē – labajam jāuzvar! – klusi atkārtoja eņģelis.
Kad izkļuvām no skaļās dēmonu valstības, eņģelis teica: – Skaties, kas notiks tālāk! Apkārtne bija mainījusies. Virs mums pletās jau tik ierastās debesis un mākoņi. Zemāk ieraudzīju zemeslodi, kas atgādināja koši zaļu bumbu.

– Tā mēs, eņģeļi, redzam jūsu pasauli. Zaļā ir īpaša – sirds – krāsa. Mēs ejam pie jums caur sirdi. Mēs redzam jūsu sirdis. Neaizmirsti – mēs redzam jūsu sirdis! – kā atbalss izskanēja eņģeļa teiktais.

Kad atguvos, man apkārt bija ierastā vide. Šķita, esmu tikai sapņojusi. Par notikušo nekas neliecināja. Vien uz galda, vietā, kur noliku sniegpārsliņu, atradās balta papīra lapa, uz tās ar zaļu krāsu bija rakstīts: – Es redzu tavu sirdi!

Pasaka par eņģeļiem

Iesūtīja Anastasija Liekmene

Kādreiz mākoņos bija maza pilsēta. Tur dzīvoja divi eņģeļi, un viņiem nepatika darīt labus darbus.Vienu dienu Dievs un Velns izdomāja, lai sliņķi labāk kļūst par velniņiem. Pēc dažām dienām pārvērstie velniņi pārvācās uz jaunu māju. Tur bija ļoti briesmīgi. Katru dienu jādara nedarbi! Tas bija tik apnicīgi! Grūti bija noskatīties, kā citi cieš razbainieku nedarbu dēļ. Tas tiešām bija smagi pat pašiem nebēdņiem.

Velniņi negribēja vairs darīt nedarbus, tādēļ vēlējās atkal kļūt par eņģeļiem. Viņi uzzināja – lai atkal pārvērstos eņģeļos, jādara daudz labu darbu. Tā velniņi sāka palīdzēt cilvēkiem un arī skatījās, lai cilvēki nepiesārņo dabu.

Tad pienāca diena, kad velniņiem vajadzēja iet debesu tiesā. Nedēļas gāja, bet tiesa joprojām nebeidzās, līdz beidzot pienāca laiks uzzināt tiesas spriedumu. Par ko velniņi kļūs?!? Bet visi varēja uzelpot. Velniņi bija paveikuši tik daudz labo darbu, ka atkal kļuva par eņģeļiem. Viņi vairs nekad nedarīja nedarbus.

Pasaka par eņģelīti

Iesūtīja Dinija Salasgrāve, Bauskas pilsētas pamatskolas 9.a klases skolniece

Debesīs, baltajos mākoņos virs pilsētas augstajiem namu jumtiem, dzīvoja mazs eņģelītis. Viņš nebija viens – tur bija arī viņa brāļi un māsas, bet mazais eņģelītis, par kuru es jums stāstīšu, bija īpašs. Viņam, tāpat kā citiem, bija viens uzdevums – palīdzēt cilvēkiem, dot viņiem laimi, prieku un siltumu.

Bija pienācis Ziemassvētku laiks, pilsēta bija izrotāta un gaiša. Eņģeļiem likās, ka šajā laikā cilvēkiem jākļūst mazliet labākiem un priecīgākiem, bet pilsētā viss bija citādi – cilvēki bija ar kaut ko neapmierināti, steidzās un nemaz neievēroja skaisto sev apkārt.

Mazajam eņģelītim ļoti patika Ziemassvētku laiks. Viņš vienmēr ar prieku steidzās kādam palīdzēt. Bet nelaime bija tāda, ka eņģelīti neviens pat neievēroja un cilvēkiem viņa palīdzību nevajadzēja, jo šķita – viņiem viss jau ir.

Kādu rītu eņģelītis pastaigājās pa namu jumtiem, prātodams par problēmu, kas viņu nomāca.

– Vai tiešām pasaulē ir izzuduši sapņi? – viņš domāja.

Pēkšņi kādā mājelē eņģelītis pamanīja noskumušu dvēselīti. Viņš steidzās uz turieni, lai beidzot kādam palīdzētu, un ieraudzīja mazu puisēnu, kurš sēdēja pie loga un lūkojās pilsētas gaismās. Eņģelītis nezināja, kā lai viņam palīdz, jo nesaprata, kas viņam kaiš, un izskatījās, ka arī zēnam viss jau ir. Zēns turpināja sēdēt un eņģelīti nemaz neredzēja. Eņģelītis lidoja gar logu, viņam apkārt un centās pievērst uzmanību, bet puisītis skumjām acīm raudzījās pilsētā…

Pagāja dienas. Arī eņģelim kļuva skumji – neviens viņu neredzēja, un viņš nespēja palīdzēt. Viņš ilgi prātoja, ko darīt, līdz izdomāja, ka uzburs zēnam sapni, un tad viņš eņģeli spēs redzēt.

Naktī, kad puika saldi gulēja, eņģelis ielaidās pa atslēgas caurumiņu zēna miteklī, aiz rokas izrāva puisīti no gultas un veda sev līdzi. Kopā ar nezināmu būtni zēns lidoja virs namu jumtiem un pēc mirkļa uzlaidās uz augstākā no tiem. Puika bija nobijies un nesaprata, kas notiek. Eņģelītis gan zināja, ka puisēnam tas ir tikai sapnis un no rīta viņš to vairs neatcerēsies.

Viņš teica: – Esmu eņģelis, zinu, ka tev ir skumji, taču nesaprotu, kā lai tev palīdz. Pastāsti man, kas noticis! Gribu tev palīdzēt.

Puika lielām acīm skatījās uz eņģeli un klusā balstiņā sacīja: – Esmu slims. Ir Ziemassvētki – brīnumu laiks –, taču es nemaz nejūtos laimīgs. Katru vakaru sēžu pie loga un vēroju cilvēkus, daudzi no viņiem izskatās nelaimīgi.

Eņģelis atbildēja: – Zinu, arī es vēroju cilvēkus, jo man viņiem ir jāpalīdz, bet man šķita, ka viņiem viss jau ir. Tad es ieraudzīju tevi, un man ļoti, ļoti sagribējās palīdzēt. Nāc, dosimies mājās!

Eņģelis paņēma puisīti, un viņi lidoja mājup. Eņģelis zēnu apguldīja gultiņā, un viņš atkal aizmiga. Eņģelis puisim deva cerību, neko vairāk, un kļuva par zēna eņģeli.

Nākamajā rītā zēns neko neatcerējās, taču bija laimīgs. Eņģelis aiz loga no laimes staroja un, skatoties uz zēnu, smaidīja. Beidzot viņš kādam bija palīdzējis. Zēns ticēja Ziemassvētku brīnumam. Viņš zināja, ka viņu kāds sargā.

Laimīgais eņģelītis centās arī citiem uzburt labus sapņus un palīdzēt. Šī vieta drīz vien kļuva par īstu eņģeļu pilsētu, jo ikviens sāka ticēt brīnumam.

Pasaka par eņģelīti

Iesūtīja Alla Berķe

Esi sveicināts, mans draugs! Vēlos pastāstīt tev pasaku par mazo eņģelīti. Reiz kādā vēlā rudens vakarā kādas ģimenes pagalmā bija ieklīdis mazs kaķītis. Viņš bija tik ļoti mazs, ka tumsā likās, ka tas ir ezītis. Ārā lija lietus, pūta dzestrs vējš. Atverot durvis un ieraugot kaķīti, saimniece iesaucās: – Bērni, nāciet man palīgā!

Brāļi izskrēja ārā, un pēc brīža kaķītis jau bija ienests istabā. Salijušu un izsalkušu, brāļi to pabaroja, sasildīja un samīļoja. Tā, lūk, kaķītis atrada sev jaunas mājas un mīlošus cilvēkus. Šī pasaka ir par to pašu mazo kaķīti, kurš kā mazs eņģelītis ienāca ģimenē. Tas mums cilvēkiem, gan lieliem, gan maziem, kaut ko būtisku iemācīja – būt līdzjūtīgiem pret citiem. Vienmēr gataviem palīdzēt jebkurā brīdī. Mazais eņģelītis ģimenē ienesa lielu prieku un, protams, arī rūpes. Bet kas būtu dzīve bez rūpēm par otru? Tā būtu tukša un bez krāsām. Cilvēks, kas domā tikai par sevi, nevar būt laimīgs. Pasaka šī ir ar laimīgām beigām. Ārā snieg pirmās sniega pārslas. Kaķītis, sēžot uz logmalas, mēģina ar ķepiņu noķert kaut vienu. Viņš ir laimīgs.

Meitenīte un eņģelis!

Iesūtīja Alise Raila

Reiz dzīvoja kāda maza meitenīte, vārdā Elīza. Viņai bija trīs gadiņi. Elīzas lielākais sapnis bija staigāt pašai savām kājām. Vēl Elīzai bija lielā māsa Anna. Māsa vienmēr palīdzēja mazajai Elīzai, jo saprata, cik māsai ir smagi. Kādu dienu gar Elīzas logu garām palidoja mazs eņģelis, kurš teica: – Es tev palīdzēšu!

Pēc gada meitenīte sāka staigāt pati. Vai tas bija brīnums, nezināja neviens, izņemot Elīzu, kura satika eņģeli.

Pasaka par eņģelīti

Iesūtīja Aleta Mahnova

Reiz, ietīts baltā pūku mākonītī, piedzima eņģelītis. Viņš bija trīs sprīžus garš, ar plāniem, gaišiem matiem un zilām acīm. Gadi gāja, un viņš auga.Pēc pieciem cilvēku gadiem un piecpadsmit eņģeļu gadiem eņģelītis, ko visi sauca par Lielo Rolandu, bija izaudzis un viņu varēja sūtīt uz zemi palīdzēt cilvēkiem.

Eņģelītim Rolandam ļoti patika palīdzēt. Vienu dienu viņš apskatīja īpašu žurnālu, tur bija rakstīts, ko katrs vēlas. Daži bērni gribēja, lai viņiem būtu nauda operācijām, citi vēlējās atrast otru pusīti, kāds alka pēc pajumtes, bet viena sieviete par visu vairāk vēlējās, lai viņai būtu bērni.

Nākamajā rītā eņģelītis ķērās pie darbiem. Kādam viņš atrada pajumti, citam – pie durvīm pielika zīdainīti, tiem, kam bija vajadzīgi iztikas līdzekļi, viņš nometa maisiņu ar nepieciešamo naudu. Katrs nu bija laimīgs.Eņģelītis Rolands šos labos darbus dara katru dienu un jūtas ļoti laimīgs, ka var palīdzēt katram, kam kaut kas nepieciešams. Viņam patīk palīdzēt, jo tas viņu priecē un par to viņu uzslavē.

Eņģeļu pasaka

Iesūtīja Alēna Erele

Viss sākās ar pavisam īstu pasaku. Daži šim tic, citi – nē, bet šis tiešām notika.

Reiz sensenos laikos, tiešām senos laikos, kad pasaulē nebija gandrīz nekā. Tikai viss dzīvais. Mājas mums bija alās, ēdienu medījām mēs paši. Nebija ne lielveikalu, ne kā cita, bez kā nevaram iedomāties savu ikdienu. Mēs bijām ciemats, diezgan liels ciemats. Dzīvojām savās alās. Pāris lietas mēs jau zinājām.

Bieži vien es aizdomājos par to, kā mūs kāds izglābj no ķibelēm. Medījot kādu dzīvnieku, nākas lēkt pāri grāvjiem, kur iekrītot varam pazaudēt vakariņas. Vai bēgot no kāda izsalkuša leoparda. Skrienu, un pēkšņi man priekšā – klints. It kā daudzreiz esam te skrējuši, bet… šī tā kā jauna. Skatos arī, dažkārt citiem nemaz neveicas. Piemēram, vienam no mūsu cilts, tādam ar gariem matiem uz sejas – viņš vienmēr kaut kur ieskrien vai paklūp. Nekad neveicas viņam. Tāpēc viņš mums ir tāds, kurš visiem vienmēr salabo kaulus un mūs pašus. Vispirms salabo sevi, tad mūs.

Mamma man reiz teica, ka mums katram ir sava mazā radībiņa pie galvas, kas mūs vienmēr sargā. Sāku meklēt viņu, bet kā nevaru, tā nevaru atrast. Cilts galvenais teica, ka mums visiem kopā tāds ir viens, kurš mūs sargā. To arī es nevaru atrast.
Kādā vakarā devos uz savu guļamvietu un sāku dzirdēt sevī ko neparastu. Zinu šo sajūtu – domas –, bet šis bija citādāk. Tāds kā cilvēks sāka ar mani runāt. Varbūt tas bija tas mazais brīnumiņš, par ko mamma man stāstīja?!

Pēc kāda laika mūsu sapulcē runājām par mazuļiem (kā tos nosaucām). Vēlējāmies tos saukt par eņģeļiem. Likās ļoti interesants vārds. Sapratu, ka varbūt tos mazos gariņus, kas ar mani runāja, varu nosaukt par eņģeļiem?! Viņi būs tie, kas mūs vienmēr sargās un teiks mums priekšā, – eņģeļi. Tikai žēl, ka kaulu taisītājam tas eņģelītis tāds mazāks.

Pasaka par eņģeļiem

Iesūtīja Aleksandrs Radionovs

Reiz dzīvoja trīs eņģeļi. Visi trīs ticēja Dievam. Pirmo eņģeli sauca Adams, otro – Dāvids, trešo – Kaijs.Dāvids katru dienu lūdza Dievu. Viņam patika lidot apkārt baznīcai, kad beidzies dievkalpojums.

Kaijs ne tik daudz lūdza Dievu, cik ļoti viņam patika lidot cauri sienām un novērot cilvēku uzvedību mājās. Ja Kaijs ielidoja istabā un redzēja, ka tur nav gaismas, Kaijs lūdza, lai gaismas pietiek.

Adams daudz aizlūdza par cilvēkiem. Visiem trim eņģeļiem bija viena māja, bet katram – sava istaba. Adamam – vislielākā, jo viņš bija visvecākais –13 gadu. Kaijam bija tikai septiņi, tādēļ viņa istaba bija vismazākā. Visi trīs ļoti lolo mazus bērnus un par viņiem ļoti rūpējas, tāpēc mazākajiem bērniem istabās vienmēr ir visvairāk gaismas. Mazi bērni nebaidās no tumsas, jo zina, ka mājas ir gaisma. Ir tikai jātic eņģeļiem un Dievam.

Elnas eņģelis

Iesūtīja Aleksa Ārmane

Elna iemeta ar akmeni nabaga kociņam un smējās par to. Draugi smējās līdzi. Kāds puika paņēma akmeni un meta tam pašam kokam. Viņiem bija jautri. Jautri darīt citiem sāpes. Skolā Elna apcēla citas meitenes, apsaukāja un smējās, kad tās raudādamas skrēja prom. Viņa bija visļaunākā, un meitenei šis tituls patika. Reiz pusnaktī kāds viņu piecēla, runājot maigā balstiņā pie auss. Elna atvēra acis un sabijās. Viņas priekšā bija spoks, tērpies baltā, garā kleitā ar nelielu krēmkrāsas nokrāsu, spoks ar zilām acīm un gariem zeltainiem matiem.– Nebaidies, – tas sacīja un tuvojās Elnai.– Kas tu esi? – meitene kliedza. – Es laikam sapņoju.– Nedari citiem ļaunu, – Dieva bērns teica un smaidīja Elnai.– Tu man nemācīsi dzīvot! – Elna atteica, vairs nebaidīdamās.– Elna, ko tā meitene, ko tu skolā pagrūdi, izdarīja? – eņģelis pieskārās viņas melnajiem matiem.– Neko, man viņa vienkārši nepatīk, – Elna izrāva savus matus no eņģeļa rokām.– Tā nesaki. Daudziem varbūt tu nepatīc, – eņģelis teica.– Es visiem patīku, – Elna lepni sacīja.– Nē, viņi nav īsti draugi. Viņi draudzējas ar tevi, lai tu viņiem nedarītu pāri, – eņģeļa balss pa meitenes ausīm ieplūda smadzenēs.– Nē, nē, nē, es sapņoju! – Elna atkrita gultā un aizspieda acis. Pār vaigiem ritēja lielas asaras.Eņģelis pazuda, bet meitene turpināja raudāt.

Nākamajā dienā viņa neaizgāja uz skolu. Bezrūpīgajiem vecākiem bija vienalga par niķīgo un ļauno meitu. Elna palika mājās arī aiznākamajā dienā. Viņa nožēloja visu, ko bija darījusi. Kāds klauvēja pie durvīm. Elna negribīgi atvēra un ieraudzīja meiteni, kuru bija apcēlusi.

– Kāpēc neesi skolā? – meitene kautrīgi jautāja.– Piedod, – Elna klusi sacīja.– Nekas, – meitene apspieda asaras, kas tikko bija saradušās viņas acīs.Elna viņu apskāva.– Es tev nevaru piedot, bet mēs tāpat varam būt draudzenes, – meitene pasmaidīja.Elna pamāja ar galvu un ieaicināja jauno draudzeni iekšā.Nākamajā dienā Elna bija skolā ar Patrīciju zem rokas. Skolēni blenza uz viņām, bet Elna smaidīja. Viņa prātā pateicās eņģelim.

Mūža sargs

Iesūtīja Aleksa Ārmane

– Sveiks, – meitenīte piegāja pie vīrieša, kas sēdēja uz zemes.

Vīrietim bija nobružātas, izdilušas drēbes. Viņš pacēla acis un, ieraudzījis meiteni, sabijās.

– Sveika, – viņš nokrekšķinājās un ierunājās savādā balsī.
Ar vīrieti neviens nebija runājis jau ilgu laiku.

– Kāpēc tu te sēdi? – meitenīte jautāja, nezaudējot acu kontaktu ar viņu.

– Manu dzīvokli pārdeva, bet mani – izmeta uz ielas, – vīrietis neticēja, ka te stāvēja maza meitene un runāja ar viņu, bet vienalga cītīgi atbildēja.

Garām gāja cilvēki. Daži uzmeta viņiem skatu, un dažas sievietes pat gribēja atraut meitenīti no vīrieša. Kāds biznesmenis gāja viņiem garām un paņirgājās par vīrieti.

– Tā nedrīkst runāt, – meitenīte pagriezās pret biznesmeni, bet viņš smejoties gāja tālāk.

Mazā meitene skumjām acīm pagriezās pret vīrieti. Viņš bija nodūris skatienu un atkal skatījās zemē.

– Neklausies viņos, – meitenīte apsēdās vīrietim blakus.

– Es nevaru. Vienkārši nevaru neklausīties, – viņš pagriezās pret meiteni, un viņa acīs spīdēja asaras.

– Kā es varu tev palīdzēt? – meitene bija neatlaidīga.

– Neesmu ēdis dienām, pa naktīm nevaru gulēt, uz ielām ir auksts, bet tu nekur nevari palīdzēt. Mīļo meitenīt, dodies mājās un aizmirsti par mani, – vīrietis nopūtās un pagrieza meitenei pakausi.

Viņa piecēlās un aizskrēja. Pār vīrieša vaigiem noritēja asaras, viņš jutās tik vientuļš. Meitenīte atgriezās. Vīrietis neticēja savām acīm. Meitenes rokās bija maize, desa, siers un kāds auglis.

– Es mammai teicu, ka gribu pacienāt savu draugu, un viņa atļāva man paņemt pārtiku, – mazā meitene sacīja un uzsmaidīja vīrietim.

Viņa iedeva ēdienu vīrietim, un viņš ar vaļēju muti raudzījās meitenē.

– Es to nevaru pieņemt, – viņš sacīja.

– Vari. Man nu jāiet, bet es atgriezīšos, – meitene pasmaidīja un, atvadījusies no vīrieša, pazuda.

Kad meitene bija prom, viņš pasmaidīja. Garāmgājēji skatījās uz viņu un brīnījās, ko viņš smaida.

Meitenīte atnāca arī nākamajā dienā un aiznākamajā. Viņi runāja un smējās. Meitene viņam nesa ēdienu un vienu dienu atnesa arī sakrāto naudiņu. Vīrietis nopirka citas drēbes un gāja uz darba intervijām. Viņš bija gudrs un jauks, tāpēc viņu drīz pieņēma darbā. Vīrietis darbā iedraudzējās ar kolēģi un palika pie viņa, līdz pats atrada dzīvokli. Viņi ar meitenīti joprojām satikās, un viņš šai meitenei bija mūžam pateicīgs.

Pēc gadiem vīrietis nomira. Meitene bija uz viņa bērēm. Viņa skuma. Meitene vairs nebija maza, bet labprāt būtu atgriezusies pagātnē un pavadījusi ar viņu vēl kādu stundiņu. Viņa saslima. Māte jau domāja, ka viņas meitiņa nomirs, bet pēc dažām dienām viņa atlaba, jo meitenei bija sargeņģelis – vīrietis, kas bija viņas draugs. Viņš meiteni sargāja līdz viņas mūža beigām, un tad viņi satikās kā eņģeļi.

Eņģeļu pasaka

Pārdomās par eņģeļiem dalījās Kuldīgas 2. vidusskolas Rendas filiāles skolotājas un darbinieki: Iveta Jēkabsone, Sanita Bierande-Bierena, Mirdza Grablovska, Ingūna Miezīte, Aira Bumbiere.

Kas ir eņģelis? Vai bieži sev to jautājam?
Tas ir cilvēka sauciens pēc atbalsta. Cilvēka vēlme, lai kāds palīdz un dod padomu. Tā ir gaismas būtne – neredzama, bet sajūtama. Sargeņģelis.

Ir redzamie un neredzamie eņģeļi. Mēs katrs savu reizi varam būt eņģelis kādam citam cilvēkam. Bet patiesībā eņģeļi ir visur – mums apkārt. Sirdī. Domās. Tepat. Ļoti tuvu.

Eņģelis ir kolēģe, kurai, mājās braucot, pažēlojies, ka aizmirsi Miķeļdienai izdekorēt zāli, un nākamajā rītā atrodi zāli izdekorētu. Cita kolēģe, kura, redzot tavu aizņemtību, neuzkrītoši izņem dažus darbus no rokām – uztaisa afišu, salīmē uz dēļa fotogrāfijas, sameklē internetā svarīgu informāciju. Tavs mazais bērns, kurš atnes kūpošu tasīti ar cigoriņu kafiju, kad esi pagurusi. Vai uzklāj siltumnīcā galdu ar pašceptu omleti, maizītēm un salātiņiem, lai iepriecinātu mammu, kura visu dienu ravē.

Kad dzimšanas dienā esi panīcis un jūties vientulīgi, tavs eņģelis tev atskaņo radio tavu mīļāko dziesmu vai noorganizē TV skaistu filmu. Eņģelis palīdz nejauši atrast pazaudētas lietas. Iespējams, tu satiec eņģeli, kad nepazīstams cilvēks tev pastāsta ceļu, pavēsta citu nenovērtējami svarīgu informāciju vai pamet lielisku ideju.

Mežā pazaudēts pilns spainis ar mellenēm atrodas nākamajā dienā. Tev uzšķiras grāmata tajā vietā, kur lasāma atbilde uz tavu skaļi neizteikto jautājumu. Tev uzzied tāda dālija, ko tu jau sen skaitīji par zudušu. Kad tu domā par aizgājušu cilvēku un nožēlo, ka neesi paspējis par visu labo pateikt paldies, eņģelis liek tev debesīs ieraudzīt varavīksni par zīmi, ka viss ir piedots. Tev liek satikt lieliskus cilvēkus, piespēlē neticami labas situācijas un notikumus.
Eņģelis veic labus darbus, kurus mēs ne vienmēr tā vērtējam. Caur notikumiem viņš mums iemāca labas lietas.
Eņģeļiem patīk, ka cilvēks pamana, uzticas un novērtē. Eņģeļiem patīk cilvēki, kuri sev nemelo, kuri ir patiesi pret sevi. Viņiem patīk, ja esi gaismas, nevis tumsas pusē.

Eņģelītis

Iesūtīja Agnija Janeka

Reiz dzīvoja kāds eņģelis, kas lidoja un meklēja kādu, ko varētu pasargāt. Viņš lidoja un atrada kādu māju, kurā ļoti bija vajadzīga palīdzība. Šai mājā dzīvoja kāda meitene, kura ne runāja, ne staigāja, taču ļoti vēlējās kļūt par aktrisi un iepriecināt pārējos ar to, kas viņai tiešām patīk. Taču šai meitenei nebija sava eņģeļa, kas viņai palīdzētu. Gāja dienas un nedēļas, bet meitene aizvien sapņoja par to, kā kļūs par aktrisi.

Un tad notika brīnums… Meitene sāka runāt, staigāt un jau pēc sešiem mēnešiem devās uz skolu. Viņa juta, ka viņu kāds sargā un palīdz viņai piepildīt savu sapni. Tā nu, laikam ejot, meitenei palika 20 gadi, kad viņa spēlēja savā pirmajā izrādē. Meitene nespēja vien noticēt, ka pēc visa, ko piedzīvojusi, viņa beidzot piepildījusi savu sapni un kļuvusi par aktrisi. Taču viņa juta, ka nav pārliecināta par sevi, tāpēc vēlreiz lūdza eņģeļa palīdzību.

Eņģelis atsaucās, pienāca viņai klāt un teica: – Lai kas arī notiktu, es vienmēr būšu tev blakus.

Meitenei sejā parādījās smaids, un viņa saprata, ka savu eņģeli nekur nekad nelaidīs. Kopš tā laika meitene vienmēr saka: – Vajag tikai ticēt, ka kāds tevi sargā, tad šis un arī visi citi sapņi piepildīsies!

Eņģeļi un Gariņi

Iesūtīja Agneta Ozola, 8 gadi

Reiz dzīvoja Eņģeļi. Viņi palīdzēja Eņģeļu bērniem un citām dzīvām būtnēm. Viens Eņģelis bija ļoti pārsteigts, jo viņš satika Gariņu. Gariņš teica: – Nāc līdzi! Es tevi iepazīstināšu ar zvaigznīti Magonīti, un viņa tevi pacienās ar uzkodām.

Labi! – teica Eņģelis. – Es labprāt ietu, bet jāpajautā mammai Grētai, vai atļaus!

Mammu, es varu ar Gariņu iet apciemot zvaigznīti Magonīti?

Jā, bet ilgi nekavējies! – mamma satraukta atbildēja.

Labi, mammu, ilgi nekavēšos!

Viņi aizgāja apciemot zvaigznīti Magonīti. Ak, kā smaržoja viņas māja! Viņa bija izcepusi cepeti, cepumus, plāceņus, pīrāgus un piparkūkas. Zvaigznīte Magonīte aicināja viesus cienāties. Viņi ēda, smējās un spēlējās. Kad atpūta tuvojās beigām, Eņģelis un Gariņš palīdzēja zvaigznītei Magonītei nomazgāt traukus, sakārtot virtuvi un istabu. Tad viņi gāja pie saviem vecākiem. Gariņš satika savu tēti Dievu, un Dievs teica: – Nāc uz mājām, Gariņ! Ir jau vakars, laiks atpūsties!

Labi, tēti, es pavadīšu Eņģeli, lai viņam nav tik bailīgi tumšā vakarā, – priecīgi teica Gariņš.

Labi, labi, tikai nekavējies ilgi, jo mamma uztrauksies. Mamma griež augļus un dārzeņus, mēs skatīsimies tavu mīļāko multfilmu (“Labais suns Bulta”).

Gariņš pavadīja Eņģeli un tad devās uz savām mājām, kur ar mammu un tēti skatījās multfilmu. Arī Eņģelis ar mammu un tēti skatījās multfilmu.

Kādu dienu Gariņš, Eņģelis un zvaigznīte Magonīte paprasīja saviem vecākiem atļauju aizbraukt uz Mēnesi, Sauli un Zemi. Kad Eņģeļi nolaidās pār Latviju, iestājās labestības, mīļuma un sirsnības laiks. Gariņš redzēja citus Gariņus, Eņģelis redzēja citus Eņģeļus. Dievs iegāja baznīcās un redzēja Dieva draugus. Gariņa mamma Laima redzēja citas Laimas un Laimītes. Baznīcā zvaigznīte iepazinās ar Mēnesi un Sauli. Zvaigznīte Magonīte tika iepazīstināta ar karsto Saulīti un auksto Mēnestiņu. Bet auksts tas bija tikai ārēji. Sirds viņam bija silta un mīļa. Eņģeļiem nolaižoties pār Latviju, visi vecāki un bērni, zvaigznes un ziedi, visa dzīvā radība sadraudzējas, sadodas rokās, lai kļūtu stiprāki. Spēks, kas vieno mūs visus, ir Eņģeļu spēks, tas mīt katrā no mums, katrā, kuram ir sirds.

Pasaka par eņģeļiem

Iesūtīja Agnese Kolmane

Reiz kāds mazs puisītis jautāja tētim: – Kāpēc līst lietus?

Tētis atbildēja: – Kad bērni slikti uzvedas, eņģelīši debesīs redz un raud.

Tad es uzvedīšos labi, – teica puisītis. – Vai tad eņģelīši būs priecīgi?

Jā, kad bērni labi uzvedas, eņģeļi ir priecīgi un spīd saule, – atbildēja tētis.

Katru reizi, kad līst lietus, mēs varam atcerēties, kāpēc eņģeļi raud, un darīt tā, lai viņi vienmēr būtu priecīgi.

Mans eņģelis – mamma un tētis!

Iesūtīja Agnese Kolmane

Reiz satikās divi eņģeļi, kas mīlēja viens otru. Viņu mīlestība bija tik stipra, ka visapkārt lidojošie eņģeļi nesaprata, kā gan viņiem vēl trūkst pilnai laimei. Un kādu dienu abi eņģeļi saprata, ka viņiem sava mīlestība ir jādāvina vēl kādam.

Lēmums tika pieņemts. Viņi vēlējās sev mazu eņģelīti, kuru lolot un lutināt. Tā šajā pasaulē parādījos Es, eņģelītis Megija. Un mani eņģeļi ir tētis ar mammu, kas sargā mani, sargās, mīlēs, lolos, leposies un vienkārši būs ar mani, kad man to vajadzēs. Un… kas ir tavs eņģelītis?

Sargeņģelis Nellija

Iesūtīja Agita Igaune, Kārsavas vidusskolas 12.b klases 

Reiz kādā skaistā Latvijas nostūrī, Kārsavā, dzīvoja eņģelis, vārdā Nellija. Tikai vārdam Nellija izskanot vien, visi saprata, par ko runa. Nellija bija kā glābējs jebkurā dzīves situācijā – palīdzēja gan ar padomu, gan ar savu klātbūtni grūtā dzīves brīdī, kā arī spēja drūmas domas aizraidīt ar savu žilbinošo smaidu un jautrajiem jokiem.

Lai arī kas notiktu un cik aizņemta ar citiem darbiem Nellija būtu, viņa vienmēr steidzās palīgā. Visi zināja, ka Nellijai var zvanīt jebkurā diennakts laikā un lūgt palīdzību un viņa nekad neatteiks. Taču viņa nebija vienkāršs eņģelis, Nellija bija brīnumeņģelis. Par brīnumeņģeli viņu sauca tāpēc, ka visu, ko viņa darīja, pavadīja mīlestība. Protams, mīlestību papildināja arī labestība, sapratne un uzticība.

Uzklausot kādu, Nellija vienmēr bija viņa pusē un aizstāvēja viņa viedokli, lai arī zināja, ka viņam nav taisnība. Ar visiem spēkiem viņa aizstāvēja katru, zinādama to, ka pati var tikt nepatikšanās, taču viņas sirdi sildīja tas, ka kādam citam ir labi. Var teikt, ka Nellija pārtika no citu smaidiem un sirsnīgajiem vārdiem.

Nellijai nekad nekā citiem nebija žēl. Pietika tikai palūgt, izmantojot burvju vārdiņu “lūdzu”, un brīnumeņģelis sagādāja nepieciešamo. Ja kāds meloja, brīnumeņģelis nedusmojās un arī deva lūgto, bet ar vienu norunu – nācās apsolīt vairs nekad nemelot. Tādējādi ieviešot godīgumu katra dvēselē.

Ieraugot cilvēciņu, kuram nav paveicies ar dzīves apstākļiem vai ģimene nevar nodrošināt ar ikdienā nepieciešamajām lietām, Nellijai cieši sažņaudzās sirds, viņa nevarēja palikt malā, redzot ko tādu. Cik nu daudz spēja, palīdzēja pati, kā arī lūdza līdzcilvēku palīdzību. Pagatavojot kaut ko garšīgu, vispirms viņa uzcienāja nabadzīgos cilvēkus un tikai pēc tam domāja par sevi. Nopērkot ikdienā nepieciešamākās lietas, tās sadalīja godīgi visu starpā. Neviens nepalika nepaēdis vai atstāts bez visvajadzīgākā, kā arī visi vienmēr bija siltumā.

Tā vēl joprojām, līdz šai baltai dienai, šis eņģelis dzīvo Kārsavas vidusskolas medmāsas kabinetā un katra sirdī ik dienu, palīdzot, uzklausot, atbalstot un ārstējot.

Maijas eņģelis

Iesūtīja Adriāns Strigins

Reiz dzīvoja kāda maza, maza, jauka meitene, kuru sauca Maija. Maijai bija gari mati, zilas acis un skaistas lūpas. Viņa gāja pirmajā klasē.

Taču kādā ļoti skaistā ziemas dienā Maija gāja uz skolu, un notika nelaimes gadījums. Maiju notrieca mašīna. Maija bija ļoti, ļoti satraumēta, bet nepadevās – meitene zināja, ka pēc mēneša ir Ziemassvētki, un viņa ļoti gribēja tos sagaidīt kopā ar ģimeni. Gāja nedēļa pēc nedēļas, līdz vienu dienu pirms Ziemassvētkiem Maija sēdēja pie loga. Viņa skatījās, kā laukā bērni pikojas, un pa vaigu viņai notecēja milzīga asara.

Tad pēkšņi parādījās spilgta gaisma, tās vidū sēdēja eņģelis un teica:

– Maija, neraudi, es tevi izveseļošu, un tu jau rīt būsi mājās!

No rīta Maija piecēlās, un, kad ienāca ārsts, viņš apskatīja meiteni un teica:

– Maija, tu dosies mājās!

Uzzinot, ka dosies mājās un Ziemassvētkus svinēs kopā ar ģimeni, Maija bija tik laimīga!

Rufo un Rafo

Iesūtīja Adriāna Frišmane

Reiz dzīvoja kāds mazs zēns, vārdā Rufo. Viņam bija rūsganbrūni mati, daudz smaidīgu vasarraibumiņu pilni, apaļi vaidziņi un tukša sirsniņa. Viņš dzīvoja bērnunamā, jo mamma ar tēti no debesu maliņas spēja vien pieskatīt viņu, bet ne apskaut un sačubināt. Rufo katru vakaru tupēja uz sava pelēkā, mīkstā paklājiņa un skatījās laukā pa logu. Īpaši viņam patika vērot, kā sniegpārsliņas – baltie, kristāliskie stikla gabaliņi – pielīp pie Rufo loga nosvīdušās rūts un izveido puķi – leduspuķi. Viņš mēdza atvērt logu un to iekasīt ar saviem mazajiem pirkstiņiem stikla burciņā, lai tā paliktu pie viņa uz visiem laikiem, bet, kā jau ledus dara, tā izkusa uzreiz, kā Rufo karstie pirkstu gali tai pieskārās. Puika saprata, ka, kas tapis uz loga, arī paliks uz loga. Tas ir brīnums, kas rodas tikai ziemā, kad aukstums kož vaigu galos un izkož logā puķi, ko Rufo arī katru nakti vēro, līdz nogurums viņu pārņem un viņš aizmieg turpat uz pelēkā paklājiņa vilnas zeķītēm un cepuri mugurā.

Sniegpārsliņas nekad nekrita vienas pašas, vismaz ne uz Rufo loga. Tās vienmēr bija salipušas pa divi vai vairāk, un reiz, Ziemassvētku vakarā, viņš ievēlējās vēlēšanos. Cieši sakrustojis pirkstus uz palodzes un aizžmiedzis actiņas, viņš vēlējās sev brāli. Brāli, ar kuru dalīties leduspuķēs. Tieši šis bija vakars, kad viss debesu jums atvērās, putēja un lāstekoja, sala un kusa, līdz no mazas sniega, silta ūdens un vēja čupiņas piedzima eņģelis. Baltu miesu kā sniegs, zilām acīm kā ūdens un viegliem spārniņiem kā vējš. Tie mirdzēja gluži tāpat, kā Piena ceļš debesīs ik nakti. Debesu puika klauvēja pie Rufo loga zilās rūts. Logs bija tik ļoti aizsalis ar ledus ziediem, ka tam cauri nebija iespējams neko redzēt. Rufo, knapi atrāvis vaļā logu, ielaida eņģelēnu iekšā. Ar lielu blīkšķi logs atsitās pret sienu, un debesu puika ar kūleni ievēlās Rufo istabā.

• Kas tu esi?! – apjucis un bailīgs jautāja Rufo.
• Esmu tavs brālis, tu taču mani vēlējies! – debesu puika atbildēja.
• Bet kāpēc tev ir spārni? Citiem puišiem spārnu nav, re, man arī nav! – Rufo, rādīdams savu muguru, sauca.
• Jo citi puikas ir zemes dēli, bet es esmu no debesīm, – debesu puika noteica, rādīdams ar bālo pirkstiņu laukā pa Rufo logu: – Esmu eņģelis, tāpēc man ir spārni.

Rufo bija galīgi apjucis, taču šķita, ka viņš saprot. Mums ir mammas un tēti, bet viņam – Saule un Mēness.

• Un kā tevi sauc?
• Debesīs mani sauca līdzīgi kā tevi – par Rafo –, bet, ja tu vēlies, vari man dot citu vārdu, – Rafo, rotaļādamies ar paklāja izirušajiem diedziņiem, noteica.
• Rafo! – Rufo metās brālim ap kaklu un apkampa viņu tik stipri, līdz puikām uznāca miegs. Rufo iedeva Rafo savu labāko pidžamu, vilnas zeķītes, un abi brāļi drīz vien aizmiga dziļā, sildošā miegā.

Rīta saule izkausēja puišu miegu kā medu un apžilbināja acis. Rufo bija jāiet uz skolu, bet viņš negribēja. Viņš tik ļoti negribēja atstāt savu debesu brāli vienu, un viņam tas arī nebija jādara, jo skolas diena bija arī Rafo. Abi puikas – līdzīgi, bet tomēr atšķirīgi: kā saule un mēness, kā melns un balts, kā silts un auksts,– lielām skolas somām un izmēru lielākiem zābakiem, lai tajos ielīstu mazā pēdiņa ar zilo vilnas zeķi, devās uz skolu kā mazi, tuntulīgi sniegavīriņi, pa ceļam izvārtījušies sniegā.

Arī atpakaļceļā brāļi piesmēla lielos zābakus pilnus ar sniegu, bet šoreiz ne vieni. Ar viņiem ziemas priekus baudīja arī klasesbiedri. Zēni pikojās, krita, vēlās, aizbēra sev un citiem pilnas krāgas ar sniegu, viņi cēla ledus cietokšņus, sniegavīrus, uzdāvinādami tiem savas šalles un no mammas katla nočieptus burkānus, ko likt tiem deguna vietā.

Mājās puikas pārnāca tikai trīs stundas pēc stundu beigām, galīgi izmirkuši, sniega pilniem zābakiem un cepurēm, atstājot aiz sevis slapju izkusuša sniega straumi bērnunama garajā koridorā. Tante Marija, puikas ieraudzījusi, sāka maigi smieties un palīdzēja slapjās drēbes salikt uz radiatoriem žāvēties.

• Aši, Rufo, skrien pārģērbties un sasukā matus, drīz ieradīsies ciemiņi tieši tevis dēļ, – tante Marija noteica.
• Kāpēc viņa dēļ? – jautāja Rafo.
• Saproti, Rafo, šeit dzīvo bērni, par kuriem māmiņas un tēti nespēj rūpēties, tādēļ ik pa laikam mums ir iespēja atrast visiem šiem bērniem jaunu mammu un jaunu tēti, kuriem pašiem nav vai nevar būt bērnu, bet viņi tos ļoti vēlas. Un ja, piemēram, tev iepatīkas jaunie vecāki, tad viņi par tādiem kļūst uz visiem laikiem, – paskaidroja tante.
• Es negribu jaunu mammu un tēti! – dusmīgi sauca Rufo un aizskrēja prom. Viņš negribēja jaunu ģimeni, jo viņam jau bija viss, ko viņš vēlējās, – brālis. Rufo uzskrēja bēniņos, ielīda mazā istabiņā un tur slēpās, gaidot, līdz jaunie vecāki būs aizgājuši prom. Viņš viens gulēja uz vēsās grīdas un caur jumta apsalušo logu skaitīja sniegpārslas. Viņš gribēja zināt, cik daudz sniegpārsliņu jāsavāc, lai radītu tādu pašu brīnumu, kāds ir uz viņa loga.
• Te tu esi! Kāpēc tu slēpies? – iesaucās Rafo, beidzot atradis brāli.
• Man jau ir mamma un tētis, man nevajag jaunus, – asarām ritot pār sala saknaibītajiem, sarkanajiem vaidziņiem, noteica Rufo.
• Bet viņi jau nekad neaizstās tavus īstos vecākus, viņi tikai būs mums kā tante un onkulis vai krusttēvs un krustmāte, kas par mums rūpēsies, taisīs ēst un čubinās pirms miega, – kā jau nu mācēja, skaidroja Rafo.

Rufo sirds kļuva mierīgāka, un viņš izlīda ārā no bēniņiem. Puika saprata, ka neviens necenšas viņam atņemt viņa debesu maliņu, no kuras mamma ar tēti viņu katru dienu vēro un ar siltu vēju paijā. Viņam patika doma, ka jaunos audžuvecākus no debesu maliņas ir izvēlējušies viņa īstie vecāki un nosūtījuši pie viņa, lai caur viņiem nodotu Rufo savu mīlestību un pieskārienus. Un tā arī bija. Jaunā mamma izskatījās gluži līdzīga īstajai, un jaunais tētis bija tikpat mīļš kā īstais. Rufo redzēja, kā debesu maliņa iemirdzas vēl spožāk un līksmāk. Viņi bija laimīgi, un Rufo – arī.

Drīz vien Rufo pārvācās uz savām jaunajām mājām, bet šoreiz bez Rafo. Rafo bija izpildījis savu nekūstošo solījumu Rufo un devās atpakaļ uz debesīm palīdzēt kādam citam mazam puišelim. Eņģelēns, no sniega dzimis, šoreiz debesīs atgriezās nevis kā krītošs sala lietus, bet gan kā spožākā nakts zvaigzne, kas vēl joprojām no tās pašas debesu puses uzmet vienu aci Rufo. Arī Rufo laimīgi pilnu sirsniņu ik nakti vēro leduspuķes un sveicina vecākus ar Rafo debesu maliņā.

Eņģeļa sirds

Iesūtīja Uvis Strautnieks, Mālpils novada vidusskola, 5.a klase

Reiz dzīvoja kāds zēns, kurš bija it kā pavisam parasts bērns. Viņam bija ģimene. Mamma, tētis un mazāka māsa. Bija ome un opis, pie kuriem braukt ciemos. Dzīvoja mājā un gāja uz skolu. Bija draugi, ar kuriem pavadīt laiku.

Šis zēns bija ļoti labsirdīgs un centīgs. Pieklājīgs un izpalīdzīgs. Ja viņš tāds bija, tad viņš pats labi jutās. Bet, ja gadījās izdarīt kādu nedarbu vai redzēt sliktas lietas, viņam sāpēja sirds. Zēns, pats neapzinoties, varēja palīdzēt cilvēkiem un dzīvniekiem. Sākot no pavisam maziem sīkumiem. Piemēram, klasesbiedrs aizmirsis zīmuli, bet zēnam pēkšņi bija divi, un viņš varēja dalīties. Draugs paslīdēja uz apledojuša ceļa, bet zēns paspēja padot roku.

Arī citos gadījumos viņš atrada risinājumu. Kādu dienu klīda mazs, pamests un skumjš kaķēns bez savām mājām, bet pēkšņi zēns atcerējās, ka viņam kaimiņmājā cilvēki grib sev kaķēnu. Zēns ar savu klātbūtni radīja prieku līdzcilvēkos.

Šis zēns bija eņģelis, kurš atnācis dzīvot starp mums un ar mums. Lai rādītu piemēru visiem mums, lai palīdzētu saprast labās un sliktās lietas.

Nevajag iedomāties, ka eņģelis ir pasaku tēls. Eņģelis var būt parasts cilvēks starp mums visiem. Tikai viņam ir savādāka sirds – eņģeļa sirds.

Brīnumzeme

Iesūtīja Ričards Bičkovskis, Mālpils novada vidusskola, 5.a klase

Kādā vietā aiz okeāna bija zeme, ko sauca par Brīnumzemi. Tur bija troļļi, vienradži, dzīvas kūkas, smurfi (zili vīriņi), piparkūku vīriņš un eņģeļi, bet viņiem nebija Dieva, tāpēc dievi viņiem bija eņģeļi.

Bet netālu bija arī ļaunie pūķi, kuri ienīda Brīnumzemi, it īpaši eņģeļus.

Kādu dienu pūķi izlēma uzbrukt, bet eņģeļi jau zināja, ka pūķi lido pie viņiem, tāpēc viņi sagatavojās.

Troļļi uztaisīja katapultu, vienradži uzasināja ragus, kūkas pielika sev klāt glazūru, lai pūķi kļūtu resni, smurfi taisīja sarkanas dziras, piparkūku vīriņš muskuļu vietā pielika šokolādi. Tā viņi gaidīja savā bunkurā un prasīja eņģeļiem: – Pēc cik ilga laika viņi būs?’

Eņģeļi to zināja (kā jau tas eņģeļiem arī pieklājas) un lūdza vēl pagaidīt.

Beidzot pūķi atlidoja, un sākās cīņa. Pūķi pūta savu uguni, bet Brīnumzemes ļaudis neatlaidīgi turējās – katapultas lidoja, ragi dūrās pūķos, pār zemi tecēja sarkana dzira, eņģeļi ar spārniem uzpūta liesmas, un galu galā piparkūku vīriņš karstumā sāka kust, tecēja šokolāde, kurā pūķiem slīdēja kājas. Cīņa bija uzvarēta. Eņģeļi pateicās saviem pavalstniekiem.

Brīnumzemei bija lieli postījumi, bet, par laimi, viņiem bija eņģeļi, kas visus nomierināja un skubināja uz labiem darbiem.

Tā viņi dzīvoja mierā un saticībā. Vēl tagad, kur notika cīņa, ir dziļas bedres.

Pasaka par eņģeļiem un laimes zemi

Iesūtīja Marija Grikova-Strode

Labie eņģeļi dzīvo lielā, tumšā, aizaugušā meža biezoknī – kalna aizā. Viņi savā starpā ir draiskulīgi, mīļi un saprotoši. Tā ir eņģeļu valstība. Viena daļa eņģeļu lido pa gaisu, otra daļa mīt mūsos pašos. Eņģeļi palīdz visām dzīvajām būtnēm uz pasaules.

Mežā, kur dziedādami no zara uz zaru lēkā putni, vāvere, izlēkusi no sava koka dobuma, apsēdusies uz egles līganā zara, lupina čiekuru. Mežacūkas rušinās pa zemīti, meklēdamas kādu zem lapām apkritušu ozolzīli vai vēl kādu garšīgu kumosiņu. Arī pārējie meža zvēri draiskojas, tikai nemierīgais dzenis, ar knābi sizdams, rībina bungas pa kokiem. Te valda laimīgo zeme!

Eņģelis no burbuļojošās upītes plaukstās izceļ slīkstošu spārīti, jo tai uz pusēm pārplīsis spārniņš. Eņģelis sašuj ar adatu un diegu spārītei spārnu un palaiž projām. Spārīte pateicas un aizlido.

Slimais bērns, guļot gultiņā, sapnī ierauga, ka apkārt mājai lido balodis. Bērns, balstoties uz diviem kruķiem, raudādams piesteidzas pie loga, atver to un pastiepj pretī roku. Balodis apsēžas uz bērna plaukstas un vienā acumirklī pārvēršas par eņģeli. Bērns eņģelim izklāsta savu sāpju kamolu. Eņģelis savicina spārnus, pasmaida un pazūd zilajā debess jumā. No rīta bērnu no miega pamodina gaiļa dziesma, arī siltie saules stariņi, pa kuriem lēkāja zaķīši, salec cietušā bērna istabā. No rīta bērns ceļas pilnīgi vesels!

Eņģeļu vidū arī ir savas sacensības, kurš izdarīs vairāk labo darbu. Katrs no viņiem par katru padarīto darbiņu liek šķīvītī pa sērkociņam, kas atrodas ēdamistabā uz galda. Un vakarā, kad visi salasās pie galda, eņģeļu vecāki pārskaita, cik katrs eņģelis pa dienu padarījis labo darbu.

Sargeņģelis

Iesūtīja Madara Ksenija Priedīte

Vienā mazā, vientuļā mājiņā dzīvoja māmiņa ar meitiņu. Viņām nebija daudz naudas vai pārtikas, bet viņām bija laba, salda sirds. Meitiņa ar māti staigāja pa mežiem un lasīja ogas un sēnes. Pēkšņi no koka novēlās maza, brūna vāverīte. Meitiņai kļuva viņas žēl, un viņa atdeva visas savas ogas vāverēnam. Palika tikai sēnes, bet ar tām jau arī var iztikt. Domādamas iet uz mājām, viņas ieraudzīja nomaldījušos ezīti. Mātei viņa kļuva žēl, un viņa atdeva visas sēnes ezītim. Kad viņas bija nokļuvušas mājās, grozā bija tikai divas gailenes un piecas odziņas. Viņas paēda un devās gulēt. Gandrīz iekāpušas gultā, viņas ieraudzīja mazu, spožu gaismiņu. Gaismiņa uzzibsnīja, un no tās pārvērtās mazs eņģelītis ar lieliem, lieliem spārniem. Māte un meita no bailēm klusēja un stāvēja mierā. Eņģelis ierunājās: – Jūs varbūt neesat bagātas, bet jums ir zelta sirds, un par to jums ir dāvana – labs mūžs.

Eņģelis pazuda, un nekas nenotika. Abas bēdīgi nolikās gulēt. No rīta, pamostoties un ejot uz virtuvi, viņas gaidīja pārsteigums. Viss galds bija uzklāts ar visvisādiem ēdieniem. Māte meklēja kādu, kam par to pateikties, bet neviena nebija, tikai uz galda – kastīte. Māte ar meitu to lēnām atvēra. Tur bija nauda! Un maza zīmīte. Zīmītē bija rakstīts: – Skaistā māte un meitenīt! Jums ir zelta sirds, jūs palīdzat, pat ja tas nozīmē pašām kaut ko zaudēt. Ar mīlestību – jūsu Sargeņģelis.

Par sargeņģeli

Iesūtīja Sintija Leimane

Es sēdēju zem galda un klusi vēroju no lejas. Grīda bija auksta, ārā bija ziema, es cerēju, ka reiz kāda no tām sniegpārsliņām, kas kritīs, uzkritīs man tieši uz mēles. Tā ir auksta, bet sasilda mani. Gluži kā liesmiņa svecītei, kura jau ceturto stundu dega uz galda. Rāma un mierīga tā likās, kad tajā raudzījos. Mamma man stāstīja, ka, dziļi raugoties liesmiņā, tā ieklausās tavā sirsniņā un piepilda viskvēlākās vēlēšanās. Es piecēlos kājās – zeme jau būs gana saldējusi mani. Vēl vienu reizi aci uzmetu pārsliņām, kas krita no pašas augšas, no pašas debess maliņas. Māmiņa reiz teica, ka tieši tur, uz pašas debess maliņas, dzīvo viņš – mans sargeņģelis. Pavisam klusi un rāmi ziemā viņš met man pārsliņas lejā un noklāj visu zemi baltu, jo balti patīk visiem. Pārsliņas maina mūs. Tās liek brūnajai un slapjajai zemei pēc rudens tapt skaistai, un man un citiem bērniem tas ir liels prieks – redzēt, kā cimdiem slapjiem, bet veļ – veļ visādas bumbas un liek kopā. Un sniegā veido viņu – manu sargeņģeli. Pasakos par katru pārsliņu, ko viņš nomet zemē. Tam rociņas noteikti ir nosalušas. Tagad es vēroju liesmiņu. Pat visa uzmanība, ko varētu vērst uz pārsliņām, tika koncentrēta liesmiņai.

– Ko es ļoti vēlos? – atkārtoju pie sevis simtiem reižu.

– Es vēlos, lai mamma smaidītu kopā ar mani, lai viņai nebūtu tik daudz rūpju vienai, lai es izaugtu liela un dotu divtik pretī. Es mīlu savu mammīti, un kā tāda sniega bumba mēs turamies kopā, – es nodomāju un iesmējos.

– Vēl es ļoti vēlos, lai viņam, manam sargeņģelim, būtu sildi cimdiņi, berot no maisa laukā baltās pārsliņas, rokas noteikti ir nosalušas. Un tagad pats galvenais, liesmiņ, es gribu, lai tieši tu, kas klausies, esi vesels, esi brīvs un smaidīgs. Gribu, lai tev uz mēles uzkrīt pārsliņa. Jūti to? Tavs sargeņģelis to nometis būs. Un ticot viņam, drīz vien vesels tu būsi.

Sargeņģelis

Iesūtīja Ieva Rābe, 5.klase, Madlienas vidusskola Ogres novads

Reiz dzīvoja Dievs, eņģelis un meitene. Meitenīte bija smagi slima, un nebija viegli viņu izārstēt. To dzirdējis, Dievs izsauca eņģeli un teica:

– Tev šis bērns ir jāizārstē!

Eņģelis paklausīja un domāja, kā lai palīdz. Tad viņš devās ceļā un pa ceļam izdomāja trīs veidus, kā palīdzēt. Tie bija: zāles, vecāki un mājas – lai meitenīte kļūtu laimīga. Eņģelis saprata, ka meitene bija bārene.

Kad kļuva tumšs, eņģelis skapī ielika zāles, jo ticēja, ka tās palīdzēs. Tās palīdzēja mazdrusciņ. Eņģelis bija laimīgs, ka pirmais plāns izdevies. Nākamajā naktī eņģelis atrada meitenei vecākus. Viņi bija jauki audžuvecāki. Viņi pieņēma meiteni, un viņa bija ļoti laimīga. Nu meitene jutās daudz labāk. Pēc tam viņa iepazina savas jaunās mājas. Bet eņģelis izdomāja, ka viņš šai meitenei kļūs par sargeņģeli.

Eņģeļu pasaka

Iesūtīja Lonija Mikīte, 5 gadi

Reiz sensenos laikos mazā ciematiņā, kuru visi dēvēja par Valdemārpili, nolaidās eņģeļi. Eņģeļi bija atlidojuši no tālās Ēģiptes un apmetās uz dzīvi mazpilsētā. Eņģeļi bija atlidojuši uz Latviju, lai izpildītu kādu svētu misiju. Misijas mērķis bija izdziedināt visus slimos, paēdināt visus nepaēdušos, sasildīt visus tos, kuriem ir auksti, un apskaut visus tos, kuriem tas ir nepieciešams. Pār Valdemārpili bija nolaidušies pieci burvīgi eņģeļi – Zvaigznīte, Rozīte, Varavīksne, Ābolīte un Ponija.

Eņģelīši apciemoja visus pansionātus, slimnīcas un bērnu namus. Kādā skaistā svētdienas pēcpusdienā, kad eņģelīši bija ieplānojuši doties pie slimajiem bērniņiem, lai tos dziedinātu ar savām burvju spējām, viņi pēkšņi pamanīja, ka burvju lādīte, kurā glabājās burvju spējas, ir pazudusi, bet bez burvju spējām izdziedināt slimos bērniņus nav iespējams… Eņģelīši nezināja, ko iesākt.

Tad Varavīksnei iešāvās galvā doma – viņa lūdzu Dieviņam lietu un sauli, lai pie debesjuma parādās skaista Varavīksne, varbūt tā parādīs ceļu, uz kuru pusi doties meklēt burvju lādīti. Sāka līt lietus un spīdēt saule, pie debesīm parādījās Varavīksne, kura rādīja ceļu, pa kuru iet meklēt burvju lādīti. Eņģelīši devās pa norādēm, līdz beidzot nonāca pie milzīga rožu krūma, kuram bija jātiek cauri, bet rožu ērkšķi bija tik ļoti asi. Rozīte lūdza Dieviņam palīdzēt nejust sāpes, kad iet cauri rožu ērkšķiem. Tā eņģelīši devās cauri, un notika brīnums – ērkšķi kļuva tik maigi kā rožu ziedlapiņas. Bet šo bēdu, bija pienākusi nakts… Melna, tumša nakts. Eņģelīši neredzēja ceļu, pa kuru doties tālāk.

Tad Zvaigznīte lūdza Dieviņam: – Parādi, lūdzu, caur zvaigznēm mums ceļu debesīs, pa kuru doties tālāk.

Un tūkstošiem zvaigžņu sāka mirdzēt pie debesīm un rādīt ceļu tālāk. Pienāca rīts, un eņģelīši bija ļoti noguruši, spēka vairs tikpat kā nebija. Ļoti gribējās ēst, bet tuvumā nekā nebija.

Ābolīte lūdza Dieviņam: – Lūdzu, dod mums ēdienu, mēs esam ļoti izsalkuši.

Tad priekšā parādījās milzīgs ābolu koks. Eņģelīši pilniem vaigiem ēda sulīgos ābolus. Laiks bija doties tālāk, bet nebija vairs spēka lidot, tad Ponija lūdza Dieviņam: – Lūdzu, dod mums katram pa vienam ponijam, kas vestu mūs tālāk.

Nepagāja ne mirklis, kad pieci ņipri poniji stāvēja priekšā un gaidīja, kad eņģelīši sēdīsies virsū, lai dotos tālāk. Tā gāja dienas un naktis, kamēr eņģelīši nonāca pie pazudušās burvju lādītes.

Beidzot eņģelīši atguva savas spējas un nekavējoties devās pie visiem slimajiem, lai tos dziedinātu, pie visiem nepaēdušajiem, lai tos pabarotu, pie visiem tiem, kuriem bija auksti, lai sasildītu, un pie visiem tiem, kuriem nepieciešams, lai apskautu. Nu svētā eņģeļu misija bija pabeigta. Visi slimie bija dziedināti, visi nepaēdušie bija paēduši, visi tie, kuriem bija auksti, bija sasildīti, un visi tie, kuriem bija nepieciešama mīlestība, bija apskauti.

Tā nu pasaka ir beigusies, un laiks doties pie miera – arlabunakti mīļie, saldus sapnīšus! Atceries – tam, kas lūdz, tam tiek dots!

Mans eņģelis

Iesūtīja Jana Doļgileviča, Ludzas pilsētas ģimnāzijas                                                                5.b klases skolniece

Tuvojoties Ziemassvētkiem, es atcerējos brīnumaino gadījumu, kas notika ar mani pagājušajā gadā, un gribu jums to izstāstīt.
Mēs ar vecmāmiņu bijām vienojušās, ka Ziemassvētkus svinēsim pie viņas un ka atbrauks ļoti liels radinieku pulks. Taču tā atgadījās, ka dienu pirms svētkiem es saslimu. Mana ģimene tomēr aizbrauca pie vecmāmiņas, bet es paliku mājās viena.
Es sēdēju uz krēsla, dzēru zāļu tēju un lasīju pasakas. Man bija ļoti skumji. Tad es sadzirdēju, ka pie loga kāds klauvē. Es piegāju, un tur stāvēja eņģelis, kurš aicināja mani līdzi. Mēs kopā pacēlāmies zvaigžņotājās debesīs.

Es sajutu, ka esmu apģērbta skaistajās drēbēs. Mans eņģelis ieveda mani pasakainā zālē, kur svinēja Ziemassvētkus. Tur es dejoju un spēlēju. Es negribēju iet projām. Pēkšņi man palika auksti. Es pamodos un sapratu, ka esmu aizmigusi uz krēsla.Tas bija sapnis.
Bet kāpēc logs bija atvērts? Varbūt tas nebija sapnis?…