Skaudra situācija: bijušais ieslodzītais nostājies uz pareizā ceļa, taču dzīve spiež atgriezties aiz restēm vai padarīt sev galu

1 komentārs
Skaudra situācija: bijušais ieslodzītais nostājies uz pareizā ceļa, taču dzīve spiež atgriezties aiz restēm vai padarīt sev galu
Foto: Ekrānuzņēmums

Lai vai kādas tautā nebūtu leģendas par to, ka cietums ir “kūrorts”, jo par velti baro un uz darbu nav jāiet, diez vai mēs tā pa īstam spējam aptvert, kā tas ir, kad nekur tālāk par četrām sienām netiec. Šis stāsts ir par kādu vīrieti, kurš pastrādājis smagus noziegumus un nevēlas atgriezties ieslodzījumā, kur reiz pabijis ļoti ilgi, taču sociālie apstākļi viņu spiež atkal stāties uz noziedzīgā ceļa.

Pirms nepilniem desmit gadiem Dzintars atbrīvojies no cietuma par smagiem noziegumiem. Aiz restēm vīrietis pabijis 20 gadus. Pamazām vīrietis sācis kārtot savu dzīvi, taču šobrīd, kad saimnieks pie kura mitinājies, draud izlikt uz ielas, dzīve vairs nerādās rožainās krāsās. Viss iet uz to, ka būs jāatgriežas cietumā, saka Dzintars, taču viņš to nevēlas un ir gatavs cīnīties vai pat mirt, lai nebūtu vēlreiz jānokļūst nebrīvē.

“Es nevēlos atgriezties atpakaļ [ieslodzījumā]. Es darīšu vienalga ko un vienalga, kas ar mani notiks, bet atpakaļ es neiešu,” viņš saka. “Pagaidām es iztieku no “haltūrām” un sociālā pabalsta – nedaudz pāri 50 eiro mēnesī. Bet viss, kas man ir, tas ir godīgā ceļā iegādāts un man nav par ko kaunēties. Tur no kriminālā nav vispār nekā.”

Dzintars saka – viņš ir gatavs strādāt, taču cilvēkus pēc 60 gadu vecuma darba tirgū diskriminē. Ja darbs tomēr atrodas, sākas citas problēmas. Tagad Dzintars ar saimnieka labvēlību apmeties uz dzīvi šķūnī un arī tad bieži vien notiek domstarpības no kā vīrietim visvairāk bail. Jebkurš kautiņš var beigties ar cietumu. Lai no tā izbēgtu, steigšus jāatrod kur apmesties. Sociālais dienests nepalīdz.

“Mani vienkārši “futbolē” kā futbola bumbu. Situācijas apstākļi veicina to, ka es kādā brīdī varu “norauties”. Ja arī vēl viņš palaidīs rokas, kāds ir rezultāts un kam tas būs vajadzīgs?” vaicā Dzintars.

Viņš piebilst, ka ar probāciju Latvijā rēķinās tikai retais ieslodzītais. Jau nākot ārā no cietuma mūriem, daudzi zemapziņā jau nojauš, ka nākotnes nav. Ir īsa uzdzīve, tad noziegums un sods. Un tā uz riņķi līdz kapa malai.

Valsts probācijas dienestā par Dzintara gadījumu runāt nevēlas, kas neliecina par īpašu ieinteresētību. Tiekam nosūtīti uz Ieslodzījuma vietu pārvaldi, kur arīdzan darbs ar notiesātajiem pēc soda izciešanas ir aktuāla problēma. Tomēr pārsvarā palīdzība tiek sniegta cilvēkiem, kas uz brīvām kājām nonākuši nesen, tāpēc Dzintars nav viņu mērķauditorija.

Kas attiecas uz bijušajiem ieslodzītajiem, kuri nesen pametuši cietuma mūrus, riska faktors, kad var notikt recidīvs ir pirmās dažas dienas vai nedēļas, tāpēc nākotnē ir plāns katram brīvībā nonākušajam piestiprināt tādu kā skolotāju – cilvēku, kas var sniegt dažāda veida individuālu palīdzību.

Vidēji ik gadu no cietumiem Latvijā atbrīvojas 2500 ieslodzīto. Aptuveni 900 no šiem notiesātajiem izcietuši īslaicīgu sodu, kas nav ilgāks par trim mēnešiem. Šī ir cilvēku kategorija, kas nav atsvešinājusies no sabiedrības un nav potenciāla probācijas mērķauditorija. Ieslodzījuma vietu pārvaldes projektu vadītājs Māris Luste gan piebilst, ka visgrūtāk ir strādāt nevis ar cilvēkiem, kas ilgu laiku pavadījuši cietumā, bet gan ar tiem, kuriem trūkst motivācijas un prasmju.

Un tas jau ir darbs ar notiesātajiem cietuma iekšienē, kur daudz kas atkarīgs no viņiem pašiem, un tā ir vairāk pierunāšana un motivēšana, jo piespiedu darbs vai mācības gluži vienkārši nav iespējami.

1 komentārs