”Tas ir bīstami!” Sanfrancisko uz dzīvi apmetušies simtiem jūras lauvu

Artūrs Špaks

Autors: Artūrs Špaks

Bez Tabu raidījuma žurnālists, kurš labi orientējas ceļu satiksmes lietās, apdrošināšanas strīdu un dažādu konfliktu risināšanā.

Pievienot komentāru

Kamēr Latvijā ar lielu izbrīnu tiek uztverts ikviens roņu mazulis, kas iznācis liedagā pasildīties, tikmēr ASV pilsētā Sanfrancisko aprit 30 gadu, kopš tajā apmetās pirmās jūras lauvas.

Jūras lauvas jeb lauvroņi iekārtojušies Sanfrancisko ziemeļu daļā, pavisam netālu no slavenā Alkatrazas cietuma. Jau satelīta uzņēmumos labi redzams, ka majestātiskie dzīvnieki pārvērtuši daļu piestātnes teritorijas.

Kopš lauvroņu ierašanās pilsētā iedzīvotāji nemitīgi spiesti noklausīties to riešanā. Kaut pastāv uzskats, ka pirms 30 gadiem jūras lauvas bēga no tuvojošās zemestrīces un tādēļ nonāca Sanfrancisko, zinātnieki gan šo pieņēmumu apstrīd.

Lai izglītotu daudzos tūristus, kuri nelaiž garām iespēju tādā tuvumā apraudzīt jūras lauvas, piestātnē izveidots īpašs jūras lauvu centrs. Ne darbiniekiem, ne tūristiem nav ļauts dzīvniekus barot.

Kolīna Nolanda
Jūras lauvu centra darbiniece

Mums ir trīs idejas, kādēļ jūras lauvas dodas uz šejieni. Šeit ir platformas, uz kurām tās var sēdēt. Šeit ir krietni ērtāk nekā citviet, kur dzīvo jūras lauvas, kā arī līcī ir pieejama liela barības rezerve. Tāpat jūras lauvas šeit ir pasargātas no saviem dabiskajiem ienaidniekiem – baltās haizivs un zobenvaļa, kuri ēd jūras lauvas. Mēs ar jūras lauvām nekontaktējamies. Tik vien kā esam nodrošinājuši platformas. ASV ir likums, kas liedz šos dzīvniekus barot vai medīt. Tāpat nedrīkstam tiem piekļūt pārāk tuvu. Tas ir labi dzīvniekiem, jo viņi ir laimīgi un veselīgi. Viņi joprojām ir savvaļas dzīvnieki. Ja mēs mēģinātu viņus barot, tas būtu bīstami gan mums, gan viņiem. Mēs negribētu, lai šie lielie dzīvnieki mums tuvotos.

Sanfrancisko mediji iepriekš ziņojuši par pārdesmit gadījumiem, kad lauvroņi uzbrukuši peldētājiem. Iespējams, šādā veidā dzīvnieki aizstāvējuši savu teritoriju.

Ronēniem nevajadzētu tuvoties, arī suņus nevajadzētu laist tiem tuvumā. Mazuļi izpeld krastā, lai pasildītos, jo to tauku slānis vēl nav pietiekami biezs, lai nemitīgi uzturētos aukstajā Baltijas jūrā.

Valdis Pilāts
Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts

Tie roņi, ko redzam savā piekrastē, ir tādi, ko viņu mammas nav pienācīgi izbarojušas. Roņu bioloģija ir tāda, ka mammas roņus baro aptuveni trīs nedēļas, vienu mēnesi, pēc tam ronēnu pamet. Atstāj viņu savā vaļā, lai pats tiek galā.

Neviens nevar pateikt, cik daudz pelēko roņu ir Baltijas jūrā, taču tiek lēsts, ka to skaits nav mazāks par 30 tūkstošiem.