Vai Austrumu slimnīca (RAKUS) tika apmelota? “Bez Tabu” skaidro savu pozīciju

Diāna Logina

Autors: Diāna Logina

Bez Tabu raidījuma producente. Atbild par Bez Tabu saturu un komandas darbu.

21 komentārs

Raidījuma “Bez Tabu” redakcijā mēs katru dienu saņemam dažādus cilvēku pieredzes stāstus, tostarp saistībā ar medicīnu. Tie visi kā viens norāda uz jau gadiem sasāpējušu jautājumu par savstarpēju ārstu un pacientu komunikāciju. Šīs problēmas aktualitāti un esamību nenoliedz arī paši mediķi, īpaši jaunākās paaudzes ārsti. 

Noliecot galvu ārsta profesijas priekšā, diemžēl daudzi savā pieredzē varēs atcerēties vismaz kādu gadījumu, kad esi sēdējis ārsta kabinetā kā tāds iztramdīts un bailīgs meža zvērs, nezinot, ko drīkst un ko nedrīkst pajautāt dakterim. Un tas ir mūsu mantojums vēl no padomju laikiem, kad ārsts ir boss un pacients tikai upuris. Policists ir boss, un tu tikai niecība. VID ierēdnis – boss un tu parastais mirstīgais, kurš vispār neko nesaprot… Nevis klients! Tad rodas jautājums, vai tam tā būtu jābūt? Vai tā ir tā pareizā lietu kārtība un vai tas ir tas sabiedrības modelis, kādu mēs gribam veidot un akceptēt par labāko esam mūsu Latvijā?

Atgriežoties pie stāsta par mediķiem, lūk, citāts no nupat nesen saņemtas, kādas “Bez Tabu” skatītājas vēstule:

Zarnu infekciju un parazitāro slimības slimnīcā nodaļā Nr.8 (LIC) nodaļas vadītāja pavēstīja diagnozi – vēzis man bez neviena tuvinieka klātbūtnes. Uz jautājumu, kas notiks tālāk, es saņēmu atbildi – jūs varat iet, es neesmu onkologs. Pēc kā es, izejot trepju telpā, saļimu. Kad atjēdzos, mani bija pārņēmis šoks, nespēju ne kādam piezvanīt, ne turpināt ceļu… Bija tikai jūra sāpju asaru. Bet tā ir tikai daļa no manas ārstēšanās procesa. Es esmu sagrauta, un tāpēc saprotu, kāpēc daudzi diagnozi saņem novēloti. Lūdzu, palīdziet apturēt šo nejēdzību…

 

Savukārt, atgriežoties pie konkrētā RAKUS aizskārušā stāsta, tā arī nav saprotams, kas tieši iestādes pārstāvjus ir aizskāris. Tas, ka raidījums runā par medicīniskās palīdzības sniegšanu pacientam alkohola reibumā? Tā nav jāsniedz? Atgādināsim, ka savulaik mūziķi Rolandu Ūdri esošu alkohola reibumā (līdzīgi kā šī stāsta varoni) “aizķēra” garām braucošs transportlīdzeklis. Un? Runa jau nav par to. Nevienā brīdī raidījuma veidotāji nenostājas alkoholiķu pusē, nevienā brīdī neviens nav noklusējis faktu, ka kungs bijis alkohola reibumā. Runa ir par ko citu. Tēvs atnāk mājās pēc iedzeršanas, nodauzījies, vienos zilumos, asinīs, vaid. Tuvinieki, izsauc neatliekamo medicīnisko palīdzību. Mediķi pacienta stāvokli izvērtē un nolemj vest uz slimnīcu. Ja nebūtu iemesla, tad tuviniekiem tiktu dotas instrukcijas pieskatīt viņu un tad nākamajā rītā sūdzību gadījumā doties pie ārsta! Taču pacients tiek vests līdzi. Tuviniekiem līdzi braukt nav nepieciešamības, jo “šonakt jau viņu tāpat paturēs slimnīcā”. Katram gadījumam pacientam līdzi tiek sapakota soma, tajā ielikts mobilais tālrunis un mediķiem līdzi iedoti numuri, pa kuriem var sazvanīt ģimeni. Tas viss rezultējas ar to, ka nākamajā dienā tēvs zvana no patversmes, turklāt bez telefona. Tas, visticamāk, viņam nozagts, sēžot rindā uz ārsta apskati… Un te rodas jautājums – ko vēl tuvinieki varēja darīt citādāk? Citādi? Vairāk? Kādai vēl jābūt komunikācijai? Tas tā ir jāpieņem, ka ir tikai normāli, ka tuviniekiem netiek paziņots par pacienta tālāko likteni? Tas ir pašsaprotami, ka slimnīcā pazūd personīgās mantas? Neviens jau neprasa, lai slimnīca atlīdzina nozudušā tālruņa vērtību, taču vismaz izrādīt interesi un palīdzību tā meklēšanā! Kāpēc nevar noskatīties video kameru ierakstus? Vai tiešām pacientu aizvešana uz patversmi visiem nodokļu maksātājiem ir ērtākais un lētākais veids, kā šādas situācijas risināt? Vai tas ir ērtāk, nekā viens zvans tuviniekiem? Personālam tas nav jādara, bet varbūt ir laiks šo kārtību mainīt? Jo “Bez Tabu” pieredzē ir bijuši daudz skarbāki stāsti.

Lasi vēl: ”Ārstu ciniskās attieksmes dēļ mans tēvs nomira pilnīgi viens!” Meita šokā par ”Gaiļezera” mediķu komunikāciju

Tāpat arī vairāku iepriekšēju gadījumu pieredze ar slimnīcas telpās pazudušām mantām liek uzdot jautājumus, par to, cik atbildīgi pret saviem darba pienākumiem izturas apsardzes dienests. Jo šī nebūt nav pirmā reize, kad pacientiem pazūd personīgās mantas. Taču raidījums “Bez Tabu” vēlreiz vēlas uzsvērt: “Mēs neesam tāpēc, lai kādu nosodītu vai pazemotu, mēs strādājam, lai sabiedrību informētu, kopā aktualizētu un risinātu sasāpējušus jautājumus! Tāpat nesenais jautājums par dzīvnieku līķu utilizēšanas kārtību patversmēs. Uzglabāt dzīvnieku līķus līdz kremācijai makulatūrai paredzētos atkritumu konteineros ļauj šā brīža kārtība. Plastmasas konteineri ir ērti un viegli kopjami, turklāt tā ir lētāk. Taču sabiedrībai uzzinot, kā tieši tas notiek un kā tieši tas izskatās, ir iespēja lemt, vai mēs akceptējam šādu kārtību? Varbūt, ka mainām? Varbūt esam gatavi piemaksāt, lai dzīvniekus varam apbedīt cienīgāk? Vai arī vēl gaidām, kad būsim turīgāka sabiedrība.

Visi šie jautājumi ir mūsu pašu varā un lemšanā, esam atvērti diskusijām, meklējumiem un risinājumiem!