”Sirds sitas aizvien straujāk un trūkst elpas” – Baibas Runces piezīmes, iekarojot Ziemeļāfrikas augstāko virsotni!

Pievienot komentāru
”Sirds sitas aizvien straujāk un trūkst elpas” – Baibas Runces piezīmes, iekarojot Ziemeļāfrikas augstāko virsotni!
Foto: Baiba Runce

Parasti ceļojumus plānoju kopā ar draugiem, jo vienmēr esmu uzskatījusi, – ja ir laba kompānija, galamērķa atrašanās vietai nav nozīmes. Būtiskākais kritērijs atvaļinājumam – kaut ko attiecīgajā valstī darīt – jāt ar zirgiem, braukt ar laivām, iemācīties sērfot… Zvilnēšana pie baseina pieczvaigžņu viesnīcā noteikti nav domāta man.

Šoreiz sanāca ļoti neplānoti. Nejauša sagadīšanās vai likteņa pirksts, bet netālu no mājas satiku Kārli Zemki, kurš organizē ceļojumus piedzīvojumu meklētājiem. Tuvākais izbraukums uz Maroku, kāpšot Ziemeļāfrikas augstākajā virsotnē, Tubkalā – 4167 metri. Sapratu, ka jābrauc. Izdomāju arī, ka nevienu neaicināšu līdzi, jo bija pienācis tas brīdis, kad vienkārši vēlos aizbēgt no realitātes.

Āfrika, es nāku!

Uzreiz varu teikt – ceļot ar svešiem cilvēkiem ir ļoti izdevīgi. Nekādu drāmu, nekādu čīkstēšanu par dzīvi. Ja nevienu nepazīsti, īsti nav iespējas apvainoties vai izkratīt sirdi, tā pat visiem būs vienalga. Ceļojumā dosimies viena mērķa vadīti – sasniegt augstāko virsotni Ziemeļāfrikā. Es arī nojautu, ka šādā ceļojumā brauks cilvēki, kuri ir atvērti, pozitīvi un gana traki, labā nozīmē. Tā arī bija!

Pēc jautras nakts Anglijas lidostā, ielidojām Marakešā. Parasti šādās situācijās tiek saukts taksometrs, lai tiktu līdz pilsētas centram. Mūsu gadījumā? Nolēmām pārbaudīt savus jaunos kalnu zābakus, un vairākus kilometrus mērojām kājām. Karstumā, ļoti lielā karstumā, un ar mugursomām.

Šopings Marokas tirdziņos

Divas dienas pavadījām Marakešā – iepirkāmies. Izklausās sievišķīgi, bet iepirkšanās Marakešā prasa vīrišķu drosmi, spēku un izturību. Par dželabu (tradicionālo marokāņu apģērbu) vispirms tiek prasīti 20 eiro, bet pēc ilgas kaulēšanās to var iegādāties par 6 eiro.

Var gan gadīties, ka pāris metrus tālāk to būs iespējams nopirkt arī par 4 eiro! Un ko tik viņi netirgo – māla traukus, kas izmantojami arī kā lūpu krāsa, kristālu skaidiņas, kuras pievienojot tējai, tā iegūs spēcīgu mentola smaržu, dabīgu kristālu dezodorantu, viagru utt.

Vienīgais, kas mani tomēr nokaitināja – marokāņi laipni uzprasīsies parādīt ceļu, bet pie galapunkta liks par šo pakalpojumu samaksāt. Un tomēr viņu bezrūpīgā ikdiena liek pārdomāt dzīves vērtības. Te cilvēkiem neko daudz nevajag, netīrs apģērbs, necilas mājas, ar automašīnu pārvietojas vien retais, bet izskatās viņi ļoti laimīgi.

Varbūt tas tāpēc, ka viņi tik daudz pīpē hašišu?

Foto

Kāpiens Tubkalā sākas

Nu tad par jautrāko – kāpšanu. Pēc pirmās dienas secināju, ka mani komandas biedri atrodas veiksmīgākā pozīcijā, jo daudzi bija domājuši, ka būs pārāk grūti, ka viņi raudās un salūzīs. Es gluži pretēji – domāju, ka nebūs tik traki, esmu taču stipra meitene. Svarīgs faktors arī bija tas, ka kāpjot līdz bāzes nometnei 3000 metru augstumā, bija iespēja mantas uzticēt ēzelim. Es nedevu, jo gribēju visu izdarīt pati. Bet jau pēc pāris nosoļotiem metriem sapratu, ka cauri ir. Pēc tam gan izrādījās, ka pirmie soļi visiem likušies ļoti grūti.

Pirmajā dienā gaisa trūkumu neizjutu, bija fiziski grūti, jo kalnā kāpām visu dienu. Bāzes nometne bija pēdējā apdzīvotā vieta, tur pārlaidām nakti. Visi gulējām vienā lielā istabā kopā ar citiem kalnos kāpējiem no visas pasaules. Mazliet sabijos, kad sapratu, ka ir grūti uzkāpt uz ēkas otro stāvu. Skaidrs, kājas jau sāp, bet trakākais vēl tikai priekšā.

Līdz ar gaismu, apmēram 5:00 no rīta, visi (vismaz tagad bez mantām) devāmies uz virsotni. Un atkal pirmie metri lika krietni pasvīst. Tagad droši varu teikt, ka esmu izmēģinājusi arī klinšu kāpšanu. Aiza tik stāva, ka nākas tai stāties pretī četrrāpus, pieķeries pie kāda akmens, bet tas noslīd. Nedaudz arī saplēsu bikses, jo īsu brīdi paslīdēju uz pēcpuses.

Viens otram padevām nūjas un kaut kā šo grūto posmu pievarējām. Uz vietas baigi nejūsmoju, jo situācija gana bīstama, bet ceļojuma lielāko adrenalīna devu saņēmu tieši šajā brīdī. Pēc tā arī palikām seši, jo grupas septītais biedrs saprata, ka tālāk nekāps.

Līdz virsotnei pāris metru, bet spēka vairs nav

Jo augstāk kāpām, jo vairāk izjutām skābekļa trūkumu. Sirds sitas aizvien straujāk, elpas trūkst, un kāpšana prasa lielāku fizisko piepūli. Regulāras pauzītes, kuru laikā apēdām pa šokolādes batoniņam, lai tiktu uzņemts cukurs, un pietiktu spēka izturēt līdz virsotnei. Pēdējie 100 metri likās īpaši grūti, tajā pašā laikā viegli.

Pasperot piecus soļus jau atkal saproti, ka reibst galva un ir jāapstājas. Pāris sekundes paelpo, un sper nākamos piecus soļus. Vismaz beidzot visi seši kāpām vienā tempā, jo nav svarīgi, cik fiziski spēcīgs esi, ja trūkst gaisa, ātrāk par citiem neuzkāpsi.

VIRSOTNE!!!!

Es pat necentīšos uzrakstīt, cik brīnišķīga sajūta pārņem, kad beidzot tiec līdz virsotnei, tas nav iespējams. Bet es varu atklāt, kas bija pirmais, ko pateicu – atzinos saviem grupas biedriem mīlestībā. Jā, ir tāds prieks, un apkārtējā ainava ir tik skaista, ka vari pateikt cilvēkiem, kurus pirms nedēļas vēl nepazini to, ko citi savām otrām pusītēm nespēj pateikt pēc vairāku gadu kopā būšanas.

Beidzot esi nopelnījis 20 minūtes miera un laimes. Laba vieta bildinājumam, jo es nevaru iedomāties, kā tādā brīdī vispār var izrunāt vārdu ”nē”.

Ceļš lejup man problēmas nesagādāja. Tas gan būtu īsts pārbaudījums visiem tiem, kuriem bail no augstuma. Jo, kāpjot augšā, koncentrējies tikai uz savām spējām, un pārsvarā redzi priekšā esošā papēžus.

Kāpjot lejā, saproti, cik augstu īsti esi, jo redzi visu kopumu! Man gan bija par to prieks, jo tas kopums izskatās ļoti skaisti. Vienam no mūsu grupas tas gan izrādījās lielākais pārbaudījums!

Iedvesmas ceļa vārdi drosmīgajiem

Cilvēki jautāja, vai es šajā ceļojumā pārdomāju dzīvi? Nē! Un tāpēc es saprotu visus kalnā kāpējus, jo nav laika domāt par dzīvi, knapi paspēj izpētīt skaisto ainavu, jo kalni ir visapkārt. Mīļie lasītāji (skatītāji), neizniekojiet brīvās dienas guļot mājās, pārbaudiet sevi! Es noteikti uzkāpšu vēl kādā kalnā. Vienīgi esmu sākusi ar ne to zemāko virsotni, tātad nākamajam kalnam vajadzētu būt ap 5000 metru augstam, un, cik tad tur vairs līdz Everestam!